Brauciens uz Pasaules dobermaņu izstādi IDC'2009

  • 3 min lasīšanai
Brauciena maršuts Rīga, Krakowa, sāls raktuves netālu no Krakowas, Budapešta, Valentīna ezers un protams izstāde. Bijām patiesi laimīgi, kad pēdējā momentā mums draugi palīdzēja aizdodot GPS. Brauciens cauri Polijai bija bez sarežgījumiem, pirmā nakt pirms Krakowas 10 km, auto parkā. Krakowā mūs pārsteidza nesagatavotus, ka nevarēja nolikt mašīnu tuvu centram. Tika pieprasīti taloni, kurus nevarēja nekur tuvumā nopirkt. Viens vietējais par laimi pateica, kur var par rokas naudu nolikt mašinu pie viesnīcas. Pastaiga pa vecpilsētu bija skaista, pašā galvenajā laukumā tika veikti restaurācijas darbi centrālajai ēkai, tas mazliet bojāja kopiespaidu. Izstaigājām karaļpili pie upes. Ja grib iekštelpās jāpērk biļetes. Skaisti. Paēdām ārpus pilsētas necilā ēstuvē, kur ēda ļoti zolīdi civēki, liekas , ka ar to pat ietaupījām. Mūsu maršuta galamērķis bija sāls raktuves Wielichka . Mūsdienās no tām vēl joprojām iegūst sāli. Ieejas maksa no cilvēka apmēram 8 lati. Pie galvenās ieejas suvenīru tirdziņš. Pašas raktuves, kā jau raktuves tikai atrakīvas. Sāls skulptūras ar laiku sāk apnikt, bet kopumā nenožēloju. Vispilgtākais iespaids no baznīcas, kurā visas gleznas izgrebtas sālī trīs dimensijās, svēto tēli, lampas, altāris, grīda no sāls kristāliem, jeb sāls akmens. Tas viss kopsumā ļoti iespaidīgi un neatkārtojami. Mani tikai mulsināja, ka visu to nevar nofotogrāfēt, jo mans aparātiņš vienkārši to neņem. Internetā meklējot sakarīgas bildes neko neatradu, kaut gan ļoti gribējās padalīties ar redzēto. Ap pl 19.30 bijām laimīgi tikuši ārā no šahtas ar dienesta liftu, kuru gaidījām 40 min. Brauciens bija gana ilgs, lifts (pareizāk sakot reždzots būris) ik pa gabaliņam apstājās sālsakmens šahtā. Pēc darbinieku satrauktajiem ( ne pa jokam) skatieniem sapratu, ka varējām tur palikt starp akmeņiem. Mazajā liftā mūs iegrūda 8 cilvēkus, kopā saspiestus, kā siļķes, durvis aiztaisīja ar manāmu fizisku piepūli darbinieks. Paelpot bija grūti, jo pietrūkās gaisa. Pa caurumiņiem lifta sienā tikai ik pa laiku redzēju, ka esam iesprūduši akmens sienā no visām pusēm. Apmeklētāju lifts vispār nedarbojās. Izkāpjot ārā visi bija bezgala laimīgi un nesaprašanā, kāpēc viņiem nav paredzēti Pasauē garākajām sālsraktuvēm 300 km normāli evakuācijas rezerves varianti. Pēc tik lielas adrenalīna devas nemaz negribējās meklēt nakts mītni. Nolēmām braukt līdz Polijas pierobežai,kur sameklējām ceļa malā kalnu braucēju tūrisma viesnīcu , kurā arī ir baseins un SPA pakalpojumi, kurus neizmantojām. Pierobežā jau juta kalnu tuvumu. Slovēnija Kalni tā jau ir atsevišķa sajūta un emocijas. Visu ceļu tvēru panorāmas un skatus. Kalni tā ir mana vājība. Ceļi gan neviesa uzticību (pašauri ), kad bija zīme , ka te var būt brieži- neticēju. Bet kad vienā līkumā, kur gar vienu pusi ceļam slienas stāva klints un otrā pusē vertikāla krauja un pie klints knapi novietodams savu ķermeni aiz bordes stāvēja briedis- man palika baisi un ātrāk gribējās izrauties no sapņu ainavas. Un papildus romantiski baisajai ainai ar briedi- pēc pustundas brieža atrašanās virzienā aizbrauca ātrās palīdzības , ugunsdzēsēju un pacēlāju mašinu kolonna ar skaļām sirēnām. Man vēl ātrāk gribējās tikt ārā no šīs sapņu ainavas . Slovēnija pārsteidza ar stipri nabadzīgāko sadzīvi. Daudz zilās krāsas uz ēkām un sienām. Neradās iespaids, ka te dzīvo pārticīga tauta. Kalnu ciematiņos specifiski izvietotas mājiņas, cieši vienai otrai blakus un stipri izsteiptas uz aizmugurējā pagalma pusi. Lodziņi mazi. Kad iebraucām Ungārijā garstāvoklis stripri uzlabojās, jo ceļojam jau 3 dienu. Caur internetu sarunātā naktsmītne bija normāla. Biju cerējusi, ka viesu mājiņā būsim vieni, bet mums bija diezgan daudz kaimiņu. Ļoti mīlīgs dizains un mājīgi. Saimnieks mūs iemīļoja un uz beigām mūs jau sāka lutināt ar arvien bagātīgākām brokastīm un periskiem no dārza. Angļu valoda nav Ungāru iecienītākā. Viss serviss pārsvarā ar akcentu uz Vācu tūristiem. Apmetāmies kūrorta rajonā pie Valentain ezera. Tiesa no paša kūrorta maz redzējām, tikai ezeru nakts gaismās un vitējos dzērājus nakts dzertuvītēs. Ezers gana liels, kā mūsu Ķīšezers. Nobaudījām vietējo virtuvi- palūdzām , lai atnes nacionālo ēdienu. Tas bija sapūdēts biezspiens ar dilēm sacepts ar sama ragū tomātu mērcē. Un nevainīgi viegli zaļu maziņu gabaliņu no mūsu izpratnē saldā pipariņa. kad paņēmu mutē , man bija pilnīgi vienakga ko ēst, jo viss garšoja vienādi. ( Muti dedzinājā kādu stundu). Nevaru spriest vai ēdiens bija garšīgs vai nē. Paēdusi biju. Otrajā dienā nogaršojām eļļā vārītu veselu zivi bez iekšām un galvas. Nekāda vaina. Pati izstāde uz mani atstāja graujošu iespaidu, jo galvenais mērķis bija nolūkot manai dobermaņu meitenei līgavaini. Uz bildēm visi skaisti, bet dzīvē......... Tā īsti patika tikai 3 kavalieri no tiem viens par tuvu rados manai meitenei. Otram tēvs varēja būt labāks un trešais dzīvo Francijā. Būs tuvākajā laikā jābrauc uz Franciju netālu no Parīzes. Apmeklētāji un dalībnieki bija no visas Eiropas, Japānas. Mans kucēns arī ļoti labi startēja. Atpakaļceļā braucām caur Budapeštu. Esmu redzējusi daudz Eiropas galvaspilsētas, bet Budapešta ir jāredz. Kur skaties tur acis priecājās un atpūšās. Izstaigājām to 3 stundās, vairāk spēka aptrūkās, kautgan redzējā no visa mazliet vairāk par pusi. Mazliet no vēstures, kādreiz Budapesta sastāvēja no 2 pilsētām, katra savā upes krastā. Laikam šī veselīgā konkurence izveidoja abus upes krastus ar fantastiskām ēkām. Ļoti daudz tūristu. Sakopta vide. Velosipēdistiem paredzēti celiņi. Centāmies atrast krievu valodas tūristu grupiņu ar gidu, kas izdevās pēc 2 stundām. Mums vairs nebija spēka sekot viņu maršutam . Budapešta ir viena no retajām pilsētām, kur praktiski nedzirdējām krievu valodu. Internetā lasījām, ka Ungārijā ir maksas ceļi, bet nevienā vietā ar to nesaskārāmies. Viņiem ir uzbūvēts apvedceļš ap Budapeštu saucās 0, to ne par kādu cenu negribēja atpazīt mūsu navigācijas iekārta, kartes mums nebija. Nācās intuitīvi pēc vispārējiem norādījumiem atras pareizos pagriezienus. Ar mazām maldīšanām 10km atradām pareizos ceļus. Plānos bija apmeklēt uz robežas lielākās Eiropā stalaktītu alas, bet pēc Budapeštas krāšņuma vairs negribējās nekādus iespaidus. Lielos vilcienos tas arī viss. Steigā rakstīts un droši vien tuvākajās dienās atrediģēts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais