Singapūra. Part II

  • 8 min lasīšanai
Pēc šeit, Singapūrā, pavadītas nedēļas, beidzot naktīs spēju aizmigt pieklājīgā stundā pēc vietējā laika, nevis tēlojot mēnesserdzīgo un vazājoties no viena istabas stūra uz otru līdz pat četriem no rīta, kā tas bija iepriekš.. Ēdiena ziņā mainījies nekas nav - sev neko patiešām garšīgu joprojām neesmu atradusi, ja neskaita skandināvu virtuvi IKEA veikalā, kur var dabūt kartupeļus (parastos, nevis garšvielu pārsātinātos), kotletītes, burvīgus svaigos salātus, un vēl daudz ko mums, latviešiem, ierastu. IKEA diemžēl nav tik tuvu, lai turp dotos tikai, lai paēstu, bet tas nekas. Tā pa riktīgam ēst šeit jau nemaz negribas. Man pilnīgi pietiek ar pārslām un banānu brokastīs, kādu krabju nūjiņu maizīti pa vidam un kaut ko no tā, kas man te ne visai garšo, vakariņās. Vakar pirmo reizi nogaršoju dragon fruit jeb drakona augli, kas gan pēc skata, gan garšas (atgādina kivi, tikai maigāks) man ļoti simpatizēja, atšķirībā no šeit ļoti populārā duriana. Par ēdieniem daudz vairs neturpināšu, tikai gribu pabrīdināt tos, kas kādreiz spers savu kāju šajā valstī, ka visasākie ir indiešu ēdieni. Viņi paši gan tā neuzskata, jo pirms pāris dienām, kādā indiešu ēstuvē jautājām, vai šamiem ir kaut kas ne tik ass, uz ko indiešu izcelsmes čalītis, ar roku norādot uz vitrīnā izvietotajiem ēdieniem (pēc izskata ļoti pārbagātiem ar garšvielām), pilnā pārliecībā iesaucās: all!! non spicy!! non spicy! .. chicken spicy! Chicken laikam bija vēl asāks par tiem traki asajiem pilnīgi visiem ēdieniem, izņemot viņu īpašo pankūkveidīgo maizi (garšīga, starp citu). Džungļi iekš pilsētas / MacRitchie reservoir park Sestdienā nolēmām aizlaist uz nacionālo parku pastaigāt. Jāsaka, pastaigāšana gan izvērtās līdz tumsiņai (starp citu, tumsiņa te iestājas jau ap 19tiem vakarā), turklāt sekas jutām vēl divas dienas pēc tam, jo bijām nostaigājuši pa vietējiem džunglīšiem padsmit kilometrus un tad vēl pāris līdz autobusa pieturai, kura, kā izrādījās, nebija īstā, bet vēl trīs km neviens no mums trim iet negribēja, tāpēc paņēmām taksi. Takši, starp citu, te ir lielā cieņā, un vietējie tos itin bieži izmanto (nav dārgi). Džunglīši tīri civilizēti - pievilcīgas taciņas ar norādēm, cik km kura trase utt. Ceļā sastapām daudzus vietējos, kuri šīs gājēju takas izmanto vakara (rīta/dienas) krosiņam. Sajutos aš neērti, ka mēs trīs gliemji knapi velkam kājas, bet gandrīz visi pārējie cilvēki, ko savā ceļā sastopam, smaidot rikšo. Man, piemēram, galīgi nav skaidrs, kā tādā sutoņā vispār var vēl būt vēlme un iekšas skriet.. Iesākumā jutos neomulīgi, staigājot pa šīm takām, jo nav jau Latvijas mežs ar atpazīstamiem zvēriem, augiem un skaņām galu galā, turklāt abi mani pavadoņi, kuri Singapūrā ir krietni ilgāku laiciņu, atšķirībā no manis, centās mani visādi iebiedēt, stāstīdami, kas te dzīvo un ko ēd.. Arī tās visas dīvainās, spalgās un griezīgās skaņas, kas mūs pavadīja, viņi skaidroja pa savam. Nevienu čūsku, kas te esot pietiekamā daudzumā, ceļā mēs nesastapām (un labi, ka tā), bet pāris mērkaķus gan. Tie gan nebija tik draudzīgi, kā pa TV redzētie Bali salas Mērķaķu mežā mītošie - klāt nenāca, saulesbrilles un fočiku nost neņēma, bet darīja savas lietas, nejuzdamies īpaši traucēti. Protams, es atkal tiku ķircināta par saviem - vaiiii! Pērtiķītis!!! vaiii, cik mīļš! - izsaucieniem, jo pērtiķus pirms tam tikai zoodārzā biju redzējusi, nevis brīvā vaļā dzīvojamies. Nākamie mani izsaucieni bija adresēti kāda simpātiska bruņurupucīša virzienā, kurš feini nopozēja un arī parādīja mums savu peldētprasmi, izmetot riņķīti vietējā ūdenstilpnē. Bez jau minētajiem kustoņiem vēl mūsu ceļu ar savām simt kājām šķērsoja simtkājis un ik pa reizei kāds taurenis noplivināja garām. Pārējais viss, kā jau šeit ierasts - palmas (daudz un dažādas), visādi interesanti augi un citi veidojumi ar biezām, sulīgi zaļām lapām. Pieminēšanas vērts ir arī tiltiņš, kas mums bija jāšķērso - tāds, uz kura man stabilitātes sajūta neradās, plus vēl tas, ka restota grīda - vari redzēt visu, kas tev zem kājām. A zem kājām ta nekas - koku galotnes. Atvieglojums bija uzzinot, ka arī Aleks (vācietis, viens no maniem džungļu pavadoņiem) jūtas neomulīgi un ir tikpat sabijies no augstuma, kā es. Pāri tikām un vēl saņēmām drosmi uzņemt dažus foto. Tagad, kad tas garām, šķiet, ka nebija jau tik traki. Un vispār - cilvēkiem, kuriem nav augstuma fobija, tas tāds sīkums vien ir. Pēc visiem šiem pārdzīvojumiem un nokļūšanas ar taksi apdzīvotākā vietā, ieturējām maltīti un es pat tiku pie vietējā aliņa Tiger, kura tilpums (atšķirībā no Francijā pierastajām 0.25 l pudelītēm) šeit bija 0.6 l. Tovakar šāds auksts aliņš bija tieši laikā! ChinaTown - tempļi, vīraki un īsi šorti Nākamajā dienā - svētdienā, laikapstākļu dēļ plānus mainījām un Sentosas salas pludmales iemainījām pret ChinaTown apskati. Uz ChinaTown var ļoti ērti aizlaist ar metro (šeit ir ļoti labi sakārtota un saprotama transporta sistēma - MRT un LRT metro līnijas, arī autobusi - un visos der viena plastikāta karte). Ķīnas kvartāls atrodas tikai divu pieturu attālumā no Little India, tomēr šeit jutos drošāk un feināk, kaut arī cilvēku, ka mudž (ir arī tūristi), un raibs gar acīm no piedāvātajām mantām visos stūros. Visticamāk, ka Made in China ražojumi, bet varbūt, ka arī ne. Cenas ļoti pieņemamas, ik pa pāris soļiem kāds kaut ko piedāvā un cenšas ievilkt savā bodītē. Iekāpām vienā fotoveikalā - intereses pēc apjautājāmies par macro lēcām, pārdevējs azartiski visu izstāstīja un demonstrēja, bet, kad pateicām, ka šodien neko nepirksim (pat pēc tam, kad cenu viņš bija nolaidis uz pusi), apvainojās un aizgāja, pat neatbildot uz mūsu senkjū, gūdbai. ChinaTown apskatījām no iekšpuses arī divus tempļus - pirmais bija hinduistu, kurš gan bija under reconstruction. Kurpes šeit jāatstāj ārā (atpakaļejot vari izvēlēties, kuras patīk labāk :D) un par fotoaparāta izmantošanu jāsamaksā sazin, kam, sazin, kur 3 dolāri, bet tā, kā neviens mums pakaļ neskrien un neko līdzīgu kasei arī neredzam, tēlojam tūristus, kas neko nesaprot. Cerams, ka mums taps piedots par šādu blēdīšanos tik svētā vietā. Nākamais ir ļoti grezns budistu templis, kur pie ieejas nolikti vīraki, ko jebkurš var aizdedzināt un iespraust blakus jau degošajiem. Vēos to izdarīt, bet pirms tam veicot mazu novērojumu, nolemju samierināties un vīrakus neaiztikt, jo diezin vai pareizi spēšu atkārtot tās darbības, ko veic citi cilvēki, paņemot rokā vīraku un aizdedzinot to.. Par vīrakiem nedaudz sabožos, bet nekas, ejam iekšā. Templī iepeldējām, neizlasot visas zīmes pie ieejas, jo es galveno uzmanību pievērsu tam, lai atrastu, vai šeit drīkst iet ar apaviem vai arī te tie jāatstāj ārā tāpat kā hinduistu templī. Ar apaviem iet var, bet, kā izrādās, ar šortiem (un arī krekliem bez piedurknēm) nevar - tieku izraidīta atpakaļ līdz ieejai, kur man jāpaņem paltraks un jāapsien ap gurniem. Tagad nu esmu Budam pieņemamā izskatā un drīkstu ienākt. Viss tik krāšņš un krāsains! Dominē zelts, zelta un sarkanā krāsa, dažādu izmēru budiņas un daudz, daudz ēdiena, kas, protams, nav domāts mums, parastajiem mirstīgajiem. Budistu templī mudž no cilvēkiem - vienkārši tūristi, cilvēki, kas skaita lūgšanas un izpilda viņiem zināmus rituālus, labsirdību izstarojoši mūki sarkanos paltrakos un gludi skūtām galvām, un bariņš ar cilvēkiem melnā. Hell island jeb katrs pats savas wc racējs Dzīvoklis, kurā mitināmies, pieder kādai ķīniešu meitenei vārdā Yuan Xiao Ming (Shee Lee vai tml ir viņas angļu vārds, kurā tad arī viņu saucu, jo to pirmo labāk nemaz nemēģinu izrunāt). Patlaban arī viņa dzīvojas te, jo meklē darbu un grasās pārcelties no Ķīnas uz Singapūru kopā ar vīru un trīsgadīgo bērnu (Ķīnu viņa ciest nevarot, lai gan tur ir dzimusi). Brīvdienās šeit parādās arī viņas brālis Yuan Tie Zheng, kurš darba dienas aizvada, kalpojot Singapūras armijai. Armija puišiem šeit ir obligāta no 18 gadiem un ilgst divus gadus - darbadienās čaļi dzīvo attiecīgajās vietās, kur notiek apmācība, bet brīvdienās dodas mājās. Pēc pamata militārās apmācības, kas ilgst pirmos trīs, četrus mēnešus, ir tāds kā izlaidums, atskaitīšanās parāde pirms nosūtīšanas uz jaunu vietu un tālāko apmācību. Yuan Tie Zheng (mēs viņu saucam vienkārši par brāli - tā ir vienkāršāk), tātad - brālis sadabūja ielūgumus un pateicoties viņam arī man bija tas gods redzēt šo izlaidumu. Organizētība kā armijā - no konkrētas metro stacijas mūs (braucu kopā ar Shee Lee) savāc džeki formās, aizved uz speciālu autobusu, kas, savukārt, aiztransportē mūs līdz prāmim, kurš tālāk mūs ved uz salu - Pulau Tekong, kur tad arī notiek tā saucamais izlaidums. Pirms tikšanas uz prāmi, katrs vēl tiek ņemts priekšā, pārbaudot un noskanējot ID karti (man vienīgai tādas nav, tiek piereģistrēta mana pase un izsniegta kkāda pagaidu elektroniskā karte, kas ļauj man apmeklēt salu un pasākumu), noskanētas tiek arī somas un arī pašiem jāiet cauri detektoram. Man izejot, protams, vārti taurē. Zinu, ka pie vainas ir tupeles, ko lidostā pirms vārtiņiem vienmēr novelku. Es, pieradusi pie ķibelēm kombinācijā es un Singapūra, atkal jau gaidu (pirmoreiz - kad man nebija ID), kad tūliņ mani izraidīs vai vismaz apčamdīs un izkratīs mazo somiņu, bet nekā. Čaļi tikai pasmaida (nu jā, čaļi jau nedrīkst meiteni čamdīt šādos gadījumos), un es esmu tikusi prāmī! Šis skaitās militārais prāmis un arī sala, uz kuru braucam, ir tikai attiecīgajām nodarbēm paredzēta, tāpēc prāmī sēdēt drīkst tikai iekšā, turklāt logi, pa kuriem varētu kaut vai nojaust, kurā virzienā braucam, aizlīmēti. Nedaudz neomulīgi, bet viss, protams, ir kārtībā. Tālāk viss nelielā murdziņā tīts - esam atgādātas uz salu vismaz divas h pirms parādes sākšanās (tas, lai viņi laicīgi var paspēt visus nogādāt šurp), darīt īsti te nav, ko. Jāsēž un jāgaida, kas ir ārkārtīgi mokoši, jo ir ļooooti sutīgs. Sēžam un svīstam, dzerot ūdeni un ik pa laikam slapjumus slaukot ar salvetītēm, kuras izsniedza tikko kā nokļuvām te. Pēc divu stundu mocībām sākas parāde, kas ir interesanta, bet, pieļauju, tikai tāpēc, ka beidzot, ir, uz ko skatīties, ir kaut kas citādāks, nekā es esmu redzējusi, un tā nav ilga - tikai aptuveni 45 minūtes. Pēc tam atkal murdziņš, jo vismaz stunda jāgaida, kamēr brālis tiek līdz mums, jo arī prombraukšana ir organizēta pa čupiņām, jo cilvēku masa ir pietiekami liela, bet prāmju skaits un ietilpība - pietiekami maza. Pirmajās čupiņās man nesaprotamu iemeslu dēļ tiek visi, kas musulmaņi. Man somā līdzi ir rozā lakats (jo metro un iekštelpās ir vēsi), apsveram iespēju nedaudz pietēlot attiecīgās reliģijas piekritējas, bet šis variants tiek noraidīts, jo mums taču arī brālis jāsagaida. Sasodīts! Mēs atbraucām pirmajā čupiņā uz šo salu, esam pavadījušas te visvairāk stundu, salīdzinot ar citām cilvēku čupiņām un mēs tiekam ieorganizēti pirmspēdējā prāmī. Senkjū! Rupji rēķinot sanāk, ka visa diena tiek aizvadīta gaidot kaut ko un uz kaut ko dēļ 45 minūšu ilgas parādes. Par spīti tam visam un arī tam, ka esam nosvīdušas kā cūciņas un nogurušas kā sacīšu zirgi, smaidām un jokojam. Galu galā, salīdzinot ar čalīti, kura dēļ te atrodamies, mēs esam vēl ļooti labā situācijā. Viņam šorīt esot bijis jāceļas 2 vai 3 no rīta (neatceros precīzi), jāmaršē 24 kilometri līdz parādes vietai + jāizpilda vēl visādas darbības, lai būtu tiesīgi piedalīties savā izlaidumā. Un tas viss ar smagajām somām, kas lielākas par viņiem pašiem, armijas apģērbu, zābakiem, cepuri un šaujamo rokās. Šis fakts gribot negribot liek mums aizmirst par savu nogurumu un ķircināt brāli. Viņš gan ir tik ļoti izbesījies, ka atpakaļ uz mājām laižam ar taksi. Salu, kas man likās kā maza paradīzīte salīdzinot ar urbanizēto Singapūru, viņš sauc par Hell island un ar vislielāko entuziasmu stāsta par to, kā čaļi nokārtojas armijā;. Cik manas angļu valodas zināšanas ļauj uztvert viņa ķīniešu akcentā angliski stāstīto, saprotu, ka pa lielam nokārtoties var tikai konkrētā laikā un vietā, bet, ja gribi ārpus tā laika - vai nu jāciešas, vai arī jāiet uz mežu un jārok pašam sava tualetīte bedrītes izskatā, kas pēc darīšanu izdarīšanas, jāaizrok ciet, protams. Un, protams, šajā sakarā gadās visādi, ne visai patīkami kuriozi - piemēram, bedrītes rakšana (starp citu, tas viss notiekot diennakts tumšajā laikā) tur, kur kāds tikko ir aizracis ciet. Gadās arī, ka citi nemaz neaizrok vai neizrok (vai abējādi). --------------- Uz šādas apetīti rosinošas nots tad šo daļu beidzu. Turpinājums sekos, jo šī vīkenda plānos beidzot ietilpst Sentosas salas apmeklēšana (ceru uz labiem laikapstākļiem), pēcāk kaut kad arī slavenais Singapūras zoo, teltis un Malaizija, un vēl šis tas.. PS: Singapūrā tik tiešām ir aizliegtas košļenes (lai gan vācu puika Aleks centās iestāstīt pretējo), arī staigāt pa māju kailam un dejot publiskā vietā. ChinaTown atradām feinu T-krekliņu ar uzrakstu Singapore ir a fine city :D (skatīt bildi albumā). PPS: tiem, kam nepietiek ar bildēm draugos, iesaku apmeklēt šīs adreses iekš Facebook un lūkot pēc vairāk bildēm: pirmie iespaidi, Little India un manas mājas: http://www.facebook.com/album.php?aid=108339&id=613243704&l=81552efbd2 Dabas parks: http://www.facebook.com/album.php?aid=108337&id=613243704&l=a69fa29c11 Militārā parāde: http://www.facebook.com/album.php?aid=108348&id=613243704&l=1cc706f126


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais