Turcija, Gruzija, Armēnija, un Kalnu Karabaha, 2. daļa

  • 5 min lasīšanai
  • 23 foto
10. septembris Pēc īsas ekskursijas pa Tbilisi dodamies uz Armēnijas robežu. Jau pierasts, ka ceļa zīmju un norāžu tik pat kā nav, bet nu šis virziens ir drusku par traku. Katrā krustojumā jautājam, līdz beidzot tiekam līdz robežai. Gruzīnu pusē tīkams ātrums, Armēnija sagaida ar rindu pie vīzu pārdevēja lodziņa. Vēl robežkontrole, muita, un baltā halātā klīstošs puisis, kas teicās esam sanitārā robežinspekcija, un tāpēc visus centās pierakstīt uz papīra lapas. Sazīmējis manī tulku, neatlaidās kā tāds dadzis no manis. Muitas zonā ungāriem stāvēja kāds Ford Explorer džips, un to viņi mēģināja izpestīt ārā lai varētu piešķirt amerikāņiem ko braukt. Tā nu divas stundas pavadījām gaidot nesagaidāmo, un devāmies prom braucamo nedabūjuši. Nācās braukt trijatā mūsu nabaga Pežo ar sabeigto aizmugures piekari. Kad, jau pie Sevana ezera tuvojoties, ceļš palika ļoti slikts un bedrains, vāģis sitās pret sabrukušo asfaltu ar nejauku regularitāti. Nakšņošana – telts vietas pie Sevana ezera. Tūrisma sezona, kas nupat, nupat kā beigusies, atstājusi palielas atkritumu kaudzes un pilnīgi nokurinātu malciņu. Ar Čārliju kādu labu stundu noblandamies pa tumsu, zāģējot un laužot sausākos priežu zarus ugunskuram, pārējie tikmēr ceļ teltis. Sāk līt lietus. Iesviežam savas somas vietējo zvejnieku būdas priekšnamā, un sapulcējamies ap ugunskuru, uz kura ungāri jau kaut ko brūvē. Ņamma labākā – gulašveidīgs izstrādājums no vistas gaļas ar neskaitāmām piedevām. Alus, degvīns piedevām. Lai gan drošībai ap 1.5 metru augstais Sevana krasts bija norobežots ar svecēm, Alise pamanījās iežauties ezerā, pazaudējot savu lukturi, bet neizlaistot ne piles alus. Nedaudz vēlāk lietus mitējās, un Sevanu apspīdēja mēness un zvaigznes. Skaisti. 11. septembris Pamodos vēl pirms saullēkta, un gāju izstaigāties un izvēdināt galvu. Nakts bija pavēsa – kā nekā esam apmēram 2000 metru virs jūras līmeņa. Pataustu ūdeni – tas ir siltāks par gaisu! Ielīdu kristāldzidrajā ezerā, kas pa vasaru tā uzsilst, ka ziemā tā arī neaizsalstot, ja nu drusciņ no malām. Ūdens dzestrs, bet ūdenī ir patīkamāk kā ārā. Gaiss gan strauji iesilst, kad uzspīd saule. Palēnām visi mostas. Brokastīs šis tas no vakariņām. Amerikāņi sazvana autonomu Erevānā, kas apsola piegādāt mašīnu pēc pāris stundām uz netālo viesnīcu. Dodamies uz turieni. Viesnīca ir tīri neticami tīra un patīkama salīdzinot ar pārējo, ko līdz šim esam Armēnijā redzējuši. Pavadām patīkamas stundas gozējoties saulē, dzerot kafiju, spēlējot pingpongu un nardus. Kad izīrētā automašīna – Amerikas versijas Nissan Sunny – ir klāt, varam doties tālāk. Mums jāpabrauc garām Sevana ezeram, jādodas uz Sotk zeltraču ciemata pusi, un jāšķērso Sotk pāreja, aiz tās sākas Kalnu Karabahas teritorija. Ceļš slikts, bedrains, peļķains, bet uz priekšu tiekam itin raiti. Līdz Roveram nokrīt kartera aizsargs. Un Pežo izsprāgst riepa. 2 reizes. Un tad Roveram kartera aizsargs nokrīt pavisam. Un Atkal Roveram izsprāgst riepa. Viss, rezerves riepas ir beigušās, un pašlaik pa ļoti stāvu un līkumainu kalnu ceļu laižamies ielejā, kur mūs pieraksta kladē Kalnu Karabahas robežsargi. Viņi te Karabahā tēlo neatkarīgu valsti, bet patiesībā tā ir Armēnijas kontrolē esoša teritorija jau kopš 90. gadu vidus, kad armēņi ar azerbaidžāņiem plēsās dēļ šī kalnu pleķa. Tagad no Azerbaidžānas puses te iebraukt nevar, tikai pa diviem ceļiem no Armēnijas. Robežsargi mums stāsta, ka mums jāiet Ārlietu vai Iekšlietu ministriju Stepanakertā un jāizņem vīza, tam piekrītam, un varam braukt tālāk, līdz nākošajam policistam, kas braši valkā Padomju Savienības milicijas majora formu un uzplečus. Tam arī mūs ir jāpieraksta uz ¼ daļas no A4 lapas. Tam paiet stunda, jo majors īsti latīņu burtiem nelasa, un savukārt pieraksta mūsu datus savā armēņu rakstībā. Lamājas gan īsti sulīgi krieviski. (Arī mehāniķi darbnīcās, un dažkārt arī veikalos, dzird daļu no vārdiem krieviski, piem. dažādas tehniskas lietas armēņi un arī gruzīni apzīmē krieviski). Šis esot kara ceļš, un tepat kalnos esot ‘azeri’, tā ‘milicis’, un mēs te atpakaļ nedrīkstot braukt. Vairāk gan šķiet, ka viņš to dara tikai pienākuma dēļ, un patiesībā viņam dziļi vienalga, ko mēs darām. Pēc viņa vārdiem līdz Stepanakertai vēl ko braukt 3 stundas, bet te nu Roverim kārtējā riepa izsprāgst. Mēģinām salipināt šā tā ar līmi, bet nekas neiznāk. Jau spriežam, ka brauksim ar tukšu riepu līdz vienalga kurienei, kad nez no kurienes uzradušies bērneļi mums iestāsta, ka 500 metrus atpakaļ ir vīrs, kurš mums riepu salabos. Vīrs tiešām ir, un ar sentēvu metodēm riepa 2 stundu laikā tiek salabota. Tikmēr esam iedraudzējušies ar pusciemu, pie mums ir ieradies vienīgais vīrs, kas prot angliski – esot ciema vecākais un skolotājs vienlaikus – un mums ir uzklāts vakariņu galds. Ģimene, pie kā esam ievēlušies, ir pirms 15 gadiem aizbēgusi no tagad azerbaidžāņu kontrolētām teritorijām, viņi ir etniski armēņi, bet šeit nejūtas kā mājās. Armēnijas valdība gan izrādot rūpes par šim bēgļiem, bet, spriežot pēc visa, stipri mazas. Lai nu kā, viesmīlība viņiem nav jāaizņemas, un tiekam iespēju robežās pacienāti, kaut gan jūtamies neērti par to. Vismaz par riepas remontu vecais vīrs saņem naudu ar pateicību. Tikmēr jau ir 10 vakarā, un dodamies uz Stepanakertu. Piesēžos stūrēt īres Nisanu, jo angļi uzticas manām spējām orientēties apvidū. Viesnīcā – lepnā namā ar stāvvietu zem jumta – esam pēc 12. Visiem izmisīgi gribas kaut ko stiprāku iedzert, un tā arī notiek. Diemžēl piedzirdam arī Atilu – galveno organizatoru... 12. septembris Noteikts, ka dienas starts ir 7:30, kad dosimies uz bērnu namu pasniegt sarūpētās dāvanas, un tikmēr Atila dosies uz (Pr)iekšlietu ministriju pēc vīzām (22 eur, apetīte viņiem laba!). Bet – pateicoties mūsu pūlēm Atila nav izkustināms līdz 9:00, bērnu namā esam 9:30, vīzu vecis kaut kur aizklīdis līdz 12:00, un no pilsētas varam izkustēt tikai pēc 13:00. Abi ar Čārliju pavadām laiku klīstot pa centriņa krodziņiem iedzerot pāris rīta alutiņus. Mums pievienojas viens no ungāru pavāriem, ko līdz šim vēl skaidrā neesmu redzējis. Ap vieniem mūs uzmeklē dusmīgs Pols, un teic, ka esot mūs visur izmeklējies. Mums tas šķiet smieklīgi. Braucam uz degvielas uzpildi, un pazaudējam visas citas mašīnas. Uzpildot degvielu, tā tek visur, tikai ne bākā – rats ir pārrīvējis degvielas uzpildes cauruli. Ātrs remonts ar sudrablentu, un mūsu Pežo ir gatavs pēdējai degvielas uzpildei mūžā – vairāk tam nevajadzēs... Ap diviem beidzot izbraucam no pilsētas virzienā, kas mums ir noliegts – uz Agdamu. Mēs drīkstam braukt tikai tur, kur to atļauj vīzā ierakstītais maršruts, bet dodamies pilnīgi pretēji tam. Agdama ir kādreiz azerbaidžāņu apdzīvota pilsēta, ko, kā svarīgu satiksmes mezglu no Stepanakertas uz citām armēņu pilsētām, Armēnijas armija ieņēma 90. gadu karos. Tagad tā ir pilnīgi sagrauta un pamesta, pilsēta, kuru agrāk apdzīvoja ap 100000 cilvēku, un kur pudelēs lēja visā PSRS slaveno viņķeli. Vienīgais, kas nav sagrauts, ir mošeja. No Agdamas mūsu ceļam būtu jāved gar Irānas robežu uz Kapanu, bet lemjam to izlaist, un braukt līdz Goris, caur ko rīt visiem pārējiem šā kā tā jābrauc. Līdz Goris ir samērā labs asfalta ceļš, un ierodamies tur vēl gaismā. Tas ir nedzirdēts sasniegums, un tas ir jāapslaka. Goris turklāt ir slavena ar to, ka vai katrā namā gatavo zīdkoka augļu šņabi. To arī liekam lietā. 13. septembris Ir svētdiena, un pilsētā no rīta to var manīt. Puse vaikaliņu ciet, un tikai pēc pusstundas izdodas atrast naudas maiņu. Kad visi pamodušies un pabrokastojuši, dodamies aplūkot senos Goris pirmiedzīvotāju mitekļus – abpus upei klintī iecirstās alas. Mums laimējas – savā pagalmā ielaiž vietējais vīrs, kas izrāda alas, kurās vēl viņa vectēvs dzīvojis. Pacienājis ar augļiem, kafiju, un visur esošo pašbrūvēto, viņš izlūdzas lai viņam atsūta pāris bildes. To arī ar prieku apsolam. Ap pusdienlaiku taisāmies prom. Ir jāsasniedz Erevāna – mūsu gala punkts. Ceļš ir labs kalnu ceļš, ved pāri dažām kalnu pārejām. Izraisās neliels karš starp mūsu Pežo un Roveri. Pauls atpakaļgaitā iebrauc Džona durvīs, sasitot stiklu. Džons drusku zaudē humora izjūtu, un ar ratatslēgu izbliež Pežo aizmugures stiklu. Atriebība nāk 30 minūtes vēlāk, kad, Džonam mūs apdzenot, iesviežam viņam ar prezervatīvā pildītu persiku ievārījumu... Divas reizes vēl izsprāgst riepas. Abas reizes – netālu no riepu darbnīcas... Kāds vīrs mums uzsauc maisu ar atspirdzinošiem dzērieniem un augļiem... Nopērkam saldējumu ar nosaukumu CCCP... Pa ceļam nopietni vīri zirgos un ar suņiem dzen lielus govju barus, izraisot sastrēgumus... Ierodamies Erevānā pie viesnīcas Metropole, ko gan izbrāķējam kā dārgu esam. Pārbraucam uz daudz lētāku hosteli pilsētas centrā. Vakarā – brauciena oficiālās noslēguma vakariņas. Viss. 14-16. septembris Dzīvojam hostelī, baudam Erevānas dzīvi, kaut ko no kultūras un vēstures, kaut ko no naktsdzīves.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais