VeloCeļojums (Turpinājums) + Videō

  • 4 min lasīšanai
  • 1 foto
Apskatām divas GAUDI mājas: Casa Batlo un Pedrera un vēl trešo arī, bet nezinu nosaukumu. Dodamies ārā no Barselonas. Dienas gaismā Torre Agbar ir daudz iespaidīgāks, bet to ieskauj smogs. Līdz ko izbraucam ārā no Barselonas, ir jau tumšs. Apmetamies ceļa malā nopļautā, sausā kviešu laukā un brīvā dabā zem klajas debess uz paklājiņiem aizmiegam. Pamostos, nezinu, cik pulkstenis, bet Armands jau piecēlies un staigā ar piesarkušu seju un dzer ūdeni. Viņš saka, no iepriekšējās dienas karstuma un fiziskās slodzes pa degunu asinis tecējušas. Viņš domā kādas 2 dienas atpūsties un pēc tam panākt mūs ar vilcienu. Dodamies ceļā virzienā uz Gironu. Armands tomēr turpinās ceļu ar mums. Esam mazliet novirzījušies no maršruta. Braucam gar autobāni, tad vienā brīdī izdomājam, ka vajadzētu tikt uz bāņa, tad ceļš būtu īsāks un taisnāks. Bet tā vienkārši no malas uz tā nevar tikt - bānis ir ceļa uzbērumā 5m augstāk un priekšā ir žogs. Armands atrod trepītes mēs pārlienam pāri žogam. Pa stāvo nogāzi uzrāpjamies līdz bānim ērkšķu sadurstīti, atpūšamies, padzeramies un braucam tālaķ. Ceļa malā, pa kuru braucam, ir uzzīmētas bultiņas uz augšu un leju ar uzrakstu SOS. Iepriekš zinājām, ka pa bāni ar velo nedrīkst braukt un tagad daudzi autovadītāji pīpina un rāda ar pirkstu, ka nedrīkt. Tuvākajā ceļā nogriežamies un braucam pa citu ceļu. Pilsētā GRANOLLERS iepērkamies un paēdam. Sēžu ēnā un ēdu kellogsus ar dīvainas garšas pienu. Atrodam internetkafejnīcu, lai no mūsu maršruta izņemtu Millau tilta apskati, jo saprotam, ka dienā vidēji 112.5 km ir par daudz , braucot ar vidējo ātrumu 15 km/h. Mazliet pielabojam maršrutu, tagad sanāks ilgāk braukt gar Vidusjūru. Visā maršrutā tādējādi tiek ietaupīti 200 km, kopējā maršruta distance sarūk līdz 1404 km. Dienā vidēji jānobrauc 93 km. Esam apmierināti un dodamies tālāk. Nevienā benzīntankā nevaram atrast prīmusa gāzes balonus, lai varētu uztvārīt makaronus un kko citu ēdamu. Pagaidām ēdam pa kādam nektarīnam, banānam, bulciņai, Rolltonveidīgai zupiņai, no LV līdzatvestajai rupjmaizei, šokolādes batoniņam, jogurtam, Mozzarella sieram (LIDL veikalā maksā ap 50 sant.), picas šķēlei un tādā garā. Jauna diena. Esam benzīntankā 15 km no Gironas. Atpaliekam no grafika. Šodien jānobrauc vidējā dienas deva - 93 km + vakardienas zaudētie 50 km, jo pa visu dienu nobraucām tikai 40 km un vēl nomaldījāmies no ceļa un nevajadzīgi pārbraucām pāri kalnam (tas tomēr bija forši jo tur ir kā džungļos - visapkārt biezs un zaļš, aug liānas). Vakar arī nakšņojām pludmalē - šoreiz mierīgākā un klusākā vietiņā prom no zagļiem. Tur bija tikai makšķernieki. Riteņus salikām kaudzē un saslēdzām ar 2 saslēdzējiem. Drošības pēc vēl gulēju kājas uzlicis uz riteņiem. No rīta pamodies nesapratu, kādā veidā, bet man pazudusi siera maizīte, ap otruvesels bars mazās, melnās skudriņas. Braucam, braucam, braucam, minam, minam un tik minam... Man patīk Spānijas mājas - neviena nav vienāda (tikpat kā). Uz klintīim jūras krastā aug kuplas palmas ar lieliem stumbriem, daudz kaktusu - kā nosēts. Liekas kā Meksikā. Ir arī citi karstumizturīgie augi. Visu laiku ir karsts - karsti karsts. Uz lietu nevelk nemaz. Šosejas malā ceļa otrā pusē uz krēsla sēž jauna sieviete (ap 25) peldkostīmā. Es viņai pamāju, jo te cilvēki ir ļoti draudzīgi un sveicinās. Cik sapratu viņas spāņu valodu, viņa mani sauc šurp. Es prasu WHY? un rādu, lai viņa pati nāk šurp. Tad viņa paceļ rokas uz augšu, saliec elkoņus 90 grādu leņķī un gar gurniem asi vicina uz augšu un leju. Paši saprotat, kas viņa tāda... Pēc gabaliņa bija vēl trīs. 6. augusts. Sēžam uz asfalta pie lētākā (vismaz viena no) Eiropas veikala LIDL un ēdam. Es ēdu picu un atlikušos kellogsus ar pienu. Vakar nakšņojām ceļa malā privātā laukā. Pirms tam braucām pa tumsu līdz 23:00 un no vīnogu lauka saēdāmies vīnogas un paņēmām kādus 3 kg līdzi. Milzīgi, apaļām ogām pārpildīti ķekari. Cēlāmies 6:00, lai varētu daudz šodien nobraukt un atgūt zaudēto. Pēc neilga laika iebraucām Francijā. Pirmo reizi dzirdu dzīvu franču valodu. Robežas pilsētiņā Le Perthus ir ļoti šauras ielas un grūti braukt. Tā vispār bija ilgu laiku. Bet bauda ir nobrauciens no kalna 4 km garumā. Apmēram tik gara arī ir auto rinda pretējā virzienā uz Spānijas robežas pusi. Vienā brīdī tajās šaurajās pilsētas ieliņās nevarēju izspraukties starp 2 auto un, mēģinot noturēt līdzsvaru trāpīju vienam autiņam pa sānu ar maisiņu, kurā vedu milzīgus Spānijas čiekurus, un vēl bik spoguli aizķēru. Šoferis (francūzis) iekšā uzsprāgst, ārdās, izlec laukā, domāju, tūlīt nāks mani sist. Viņš apskatās uz mašīnu, nekādu skrambu nav, beigās pateica fucking idiot. Leldei atkal caura kamera. Nomainām un dodamies tālāk uz pilsētu Perpignan, tad uz Narbonne. Pa ceļam fantastiski, milzīgi, sirreāli kalni. Un visu laiku karsts, ūdeni dzeram kā suņi. 7. augusts. Pamodāmies kalniņā starp vīnogu laukiem. Šodien vējains un apmācies. Vismaz nebūs tik karsti. Sākušās "mierīgās" dienas, jo esam apsteiguši grafiku, vakar nobraucām 120 km, tagad vidēji dienā - 83 km. Bet ceļi Spānijā bija labāki un malās bija vairāk vietas velobraucējiem. Bet te malās visu laiku ir vīnogu lauki. Un franči vairāk saprot angļu valodu. Nedaudz nomaldījāmies no īstā ceļa. Braucam pa autobāni SOS zonā. Garāmbraucošie pīpina un rāda, lai braucam malā. Pie pirmās iespējas tā arī darām, jo ir bijis tā, ka pie mums atbrauc kkāda bāņu uzraugmašīna un tāpat liek braukt malā. Ceļš mūs aizved uz mazu paugurainu ciematiņu. Tur uz soliņa paēdam maizītes, pafočējamies un ripinām no kalna lejā gar bezgalīgajiem vīnogu laukiem. Iebraucam nākamajā ciematiņā Florensac, kurā pēc ceļazīmēm nevar saprast īsto ceļu uz Montpellier. Tā kā Leldes franču valoda ir perfekta (1.-12. klase Rīgas Franču licejā), viņa pajautā ceļu vietējai tirgotājai. Vēl Lelde ieiet bārā, lai uzpildītu ūdens pudeles. Bāra darbinieki esot teikuši, ka mēs esam traki braukt tādu gabalu no Barselonas līdz Šveicei un tālāk līdz Milānas (Bergamo) lidostai. Lelde no bāra iznāca tik apstarota, ka pašam prieks - visi darbinieki no viņas esot atvadījušies ar tradicionālo viena un pēc tam otra vaiga skūpstu. Esam Mèze. Braucam pa mzām, interesantām ieliņām, es fiksi nobremzēju, lai nofočētu smuko ieliņu skatu un Armands skatoties debesīs dramatiski ietriecās manā ritenī. Viss kārtībā. Beidzot tiekam nopeldēties Mèze pludmalē pēc 2 dienu peldpauzes. Mèze peldvieta ir tāds kā jūras ezers, jo starp Vidusjūru un šo peldvietu ir smalka zemes strēl, kas to atdala no jūras. Ūdens nav tik dzidrs kā jūrā, bet apmēram tādā pašā temperatūrā. Nav kā piens, bet silts. Uzvelku niršanas brilles, gaisa trubiņu un snorkelēju. Var redzēt ap 30 cm lielas zivis. Meklēju gliemežvākus. Ienirstu un izvelku vienu 5 cm garu eksemplāru sarullēta konusa veidā. Kad izņem no ūdens, vairs neizskatās tik smuks, jo zem ūdens krāsu kontrasts ir daudz pievilcīgāks un spilgtāks. Skatos, ka no tā gliemežvāka ārā bāžas tāda kā krabja knaiblīte. Pēc brīža iztraucētais iemītnieks izlien līdz pusei ārā. Kkāds krabjveidīgai ar lielām acīm uz kātiņiem. Bet kad gribēju nofočēt, tad kā pēc Mērfija likumiem ārā vairs nenāca. Pludmales zonā, kur peldēties nedrīkst var atrast 100tiem mazu jūras ezīšu, kas kā lēnie divplākņi pārvietojoties kutina plaukstu ar savām adatām. Sāk satumst, tāpēc dodamies tālāk no civilizācijas un ejam gulēt. Kā jau katru nakti - bez telts - vienīgi guļammaisos uz paklājiņa.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais