Turcija, Gruzija, Armēnija, un Kalnu Karabaha, 1. daļa

  • 7 min lasīšanai
  • 23 foto
Jau pāris gadus zinu, ka ungāri organizē 'Caucasian Challenge' - auto orientēšanās pasākumu no Budapeštas līdz Erevānai. Ar lielu dalības maksu, un dārgiem džipiem bruņoti. Tad, kaut kad nesen, paziņa, kas ir paziņa arī šā pasākuma organizatoram, izsita iespēju piedalīties par velti, jeb tikai par viesnīcu cenu. Ilgi nebija jādomā ne man, ne vēl 6 angļiem, un tā saformēta tika labu draugu, plus paviršu paziņu, plus trīs lētu mašīnu kompānija, lai piedalītos braucienā. Pievienošanās punkts ungāriem bija Stambulā, un uz turieni aizlidoju es un Pols, Čārlijs savukārt lidoja uz Budapeštu, kur bija viņa pērn pamestā (noliktā!) mašīna Peugeot 106, kurā mums visiem trim bija jāsatilpst. Vēl divas mašīnas - Pežo 205 un Rover Montego, ar Džonu, Saimonu, Saimonu, un Imodženu devās ceļā no Mančestras un Londonas. Satikšanās vieta - Stambulas autoosta. 3. septembris Jāceļas bezkaunīgi agri. Nīkšana lidostā, nīkšana lidmašīnā, rinda pie turku pasu kontroles, nīkšana, kamēr sagaidu somu. Karsts, labi ka vismaz Stambulas metro ir kondicionēts gaiss. Tāds tas nav mūsu mazajā auto, kad dodamies uz otru lidostu, kur jau pirms divām stundām ir atlidojis Pols. Svīstu visās vietās. Pārbraucam Bosforu, un sajaucam maksas ņemšanas vietas apzīmējumus, izbraucam nesamaksājuši caur automātisko joslu. Skan sirēnas, bet neviens pakaļ nedzenas. Visi braucēji jau agri no rīta aizbraukuši uz Sinopu pie Melnās jūras, un mums, kas esam pēdējie, un aizkavējušies sastrēgumu dēļ, vairs nav ne gribēšanas, ne iespējas viņus panākt. Paliekam Safranbolu pilsētā, izskatās kalnraču miests. Ēdam kebabu 'Kebab Show Room' par spīti nosaukumam pavisam necilā iestādījumā. Ir ramadans, un mums tiek aizrādīts, ka dzert alu uz ielas nevajadzētu. 4. septembris Ašais rīta pārbrauciens uz Sinop ievelkas, jo ceļi paliek ļoti lēni. Sinop pludmalē iekārtotā kempingā šodien ir brauciena atpūtas diena, un tas mums ļauj noķert pārējos. Iekārtojamies kempingā. Priekš manis tas nozīmē, zem kuras priedes gulēt, jo telts man nav. Angļiem pieņemts gulēt katram savā teltī, pie kam Čārlija telts, ko viņš nopircis pa 6,99 nekam neder. Pēcpusdienas izklaides - pastaiga pa Sinop, un brauciens pa pludmali, kas izvēršas par stum-velc-roc pasākumu, jo daudzi, pat 4x4 auto, iestieg smiltīs. Varam būt lepni par to, ka pietika prāta savu auto smiltīs nedzīt, tagad varam ar alu rokās dod gudrus padomus, haha Vakarā pašizveidots pludmales baļļuks, ungāri milzu podā vāra gulašu, mmmm 5. septembris Paredzēti 730 km no Sinopas uz Batumi, Gruzijā. Pie Džona un Saimona Roverī ieraušas arī divi amerikāņi, Čārlzs un Alise, kas savu Jeep veiksmīgi nobendējuši jau Horvātijā. Batumi viņus sagaida īres auto. Ražojam kilometrus. Kaut kādā miestā mūs aptur visuresošā turku policija, izrādās, ātruma pārsniegšana. Izraksta kvītis nevis šoferiem, bet auto īpašniekiem. Rēķins jāapmaksā mēneša laikā. Domāju, Turcijas valsts kase šo summu nesagaidīs... Pēc pāris stundām Rover sāk zaudēt eļļas spiedienu. Problēma – pieliktais kartera aizsargs sasitis eļļas filtru. To ceļmalas darbnīcā sametina, kartera aizsargā izgriež caurumu. Tikmēr pārējie īsinām laiku ēdot kebabu, un pļāpājot ar angļu čali, kas vienatnē minas uz Tokiju. 70 km no Trabzonas dzirdam rācijā Džona balsi – ‘We have crashed!’ (mēs esam avarējuši). Griežam riņķī. Auto ar ratu iebraucis dzelzsbetona gabalā, rats nolauzts, viss slikti. Pēc neilga laika klāt ir policija, tad evakuators. Sekojam tam uz Trabzonu. Ir sestdienas vakars. Ja Džons dabū zīmogu par auto ievešanas anulēšanu, tad viņš mums brauc līdzi, pametot mašīnu. Zīmogu var dabūt tikai pirmdien. Pēc ilgām debatēm (fafastrofijas – jaunvārds no ‘to faff’ – nosist laiku nevajadzīgām darbībām). Džons, Saimons un Imodžena paliek Trabzonā, ar Roveru un Pežo 205, viņi centīsies pirmdien no rīta vāģi sataisīt, vai arī ja to nevarēs – tad nokārtot birokrātiju, un tad mūs panākt pirmdienas vakarā Mestijā, Gruzijā. Ir jau ap 11 vakarā kad beidzot saspiežamies 4 cilvēki plus mantas mūsu Pežo. Kopā ar mums ir arī organizatori ar Landroveru. Sasniedzam robežu, formalitātes izcili vienkāršas, un ap 4. no rīta esam pie mūsu viesnīcas Batumi. 6. septembris. Bet – abas viesnīcas, kas mums paredzētas, ir pilnas. Kamēr organizatori šķitina šo ķibeli, ielūkojamies visur esošajos 24h veikaliņos. Beidzot tiekam 4 veči trīsvietīgajā numurā. Labāk izvēlos gulēt uz kušetes, nekā platajā gultā blakus Polam. Mošanās notiek vēlu. Izbraucam vēl vēlāk, kopā ar amerikāņu noīrēto Nissan 4x4. Izbraucot no Batumi pirmajā darbnīcā piemetinām līdzi paņemto kartera aizsargu savam Pežo. Līdz ar to zūd iespēja piekļūt bojātajam ģeneratoram un to salabot. Dodamies Kutaisi virzienā pa skaistu Adžārijas ieleju. Ceļš ļoti daudz lietots, bet slikts, līdz beidzot asfalts pazūd vispār. Satiksme liela, ieleja biezi apdzīvota. Ceļmalas kafejnīcā pārdod čaču, labi atdzesētu, puslitra alus pudelēs pildītu... 100 km 4 stundās. Nobraucot nākošajā ielejā, un sākot atkal ceļu augšup, kad līdz gala mērķim – Kutaisi – paliek tikai 60 km, ceļu aizšķērso vīrs formā, un noliedz mums braukt tālāk. Ceļš esot tik slikts, ka vieglajiem auto slēgts. Mums esot jābrauc 250 km līkums – vienīgais iespējamais ceļš uz Kutaisi. Tuvojas jau vakars, un tāds līkums mums nav laba perspektīva. Tā arī notiek, ka 40 km pirms Kutaisi mūsu Pežo beidzas elektrība. Atstājam vāģi turpat, saspiežamies visi seši īres Nisanā, un meklējam mūsu viesnīcu. Tā ir privātā māja kalna galā virs vecās pilsētas daļas, ko bez taksometra palīdzības diez vai būtu atraduši – tādi ielu labirinti. 7. septembris Abi ar Čārliju mostamies jau sešos, lai brauktu pakaļ Pežo. Pa gaismu tas izskatās tuvāk nekā vakar, lai gan no pilsētas izbraucam pa citu ceļu nekā iebraucām. Jau pirms astoņiem esam atpakaļ Kutaisi. Izveidojam Nisanā papildus ierīci mūsu otrā akumulatora uzlādei. Šodienas maršruts garš – līdz Mestia, ciemam Svaneti reģionā. Pirmie 200 km pa asfaltu, tad 150 pa ļoti sliktu zemes/grants/akmens ceļu kalnos. Kad sākas kalni, dodamies apskatīt karā izpostītu ciematu, kas atrodas netālu no HES dambja. Pagājšgad abpus ciemam bijusi frontes līnija, vienā pusē krievi, otrā gruzīni, bet ciems pats sagrauts un pamests jau 90. gadu vidū. Turpat aiz kalna ir faktiski Krievijas okupētā Abhāzija. Lai gan tas nav atļauts, tomēr pārbraucam pāri HES dambim. Laikam nostrādā stulbā ārzemnieka sindroms, un mūs palaiž pāri. Līdz nu jau pamestām raktuvēm ved betona ceļš, kas gan vietām jau izbrucis, un vairāki pabriesmīga paskata tuneļi. Pēc raktuvēm ceļš paliek daudz sliktāks, bet skaistāks. Kādā ciematiņā uzjautāju par čaču, un dabonu nogaršot 3 šķirnes, katru pa 100 gramiem... Pēc šīs procedūras mani no autovadītāja pienākumiem vairs nepielaiž. Mestia iebraucam jau tumsiņā, un dodamies uz vienīgo ēstuvi/krodziņu, kur uzdzīve jau sit augstu vilni. Notiek pat dejas, nerunājot nemaz par dziedāšanu. Naktsmājas mums ir turpat netālu, viesu mājā. Saimniekiem ir pašiem savs čačas aparāts, un senču būvēts aizsardzības tornis. 8. septembris No rīta tradicionāli pieceļos pirmais. Uzkāpju tornī un sagaidu saullēktu. Skaisti. Pa nakti ieradušies arī mūsu Turcijā atstātie draugi. Viņi gan ir ļoti pārguruši no garā brauciena, un pikti par to, ka viņiem nav bijušas gultas kur gulēt. Džons, kad beidzot pamodies, stāsta, ka Montego salabots, izmantojot ‘precīzi līdzīgas’ daļas no folksvāgena, pežo, reno, un forda. Pēc ļoti lēnām un vēl čačas miglā tītām brokastīm beidzot sākam kalt šodienas plānus. Brauciena maršruts ved pāri Zagor kalnu pārejai atpakaļ uz Kutaisi pusi, bet esot izbraucams tikai ar 4x4 mašīnām. Spriežam tomēr, ka mēģināsim braukt, jo mums ir viens džips, kas vajadzības gadījumā varētu palīdzēt, un rītdiena ir relatīvi viegla. Kamēr visi uzpilda degvielu un iepērk ūdeni, un pie vienīgā ciemata riepu meistara salabo riepas, pienāk jau pusdienlaiks. Mēs ar Polu tikmēr ejam meklēt baterijas, un nopērkam divas svanu cepures, ko gan vairs valkā tikai ļoti veci cilvēki. Šādi uzposušies, esam gatavi braukt. Mums ir piekomandēti divi apsargi ar UAZ džipu. Tā īsti nav saprotams kāpēc, un kas tieši tie ir, vai policisti, vai robežsargi, vai kas cits. Tie paliek nervozi, ka laicīgi netiksim atpakaļ, jo viņi ir pārliecināti, ka tālāk par Ušguļi ciemu netiksim, un arī nemēģināsim braukt. Jau drīz pēc Mestia ciema ir pirmais nopietnais upes brasls ko šķērsot. Pārbraucam viegli, tikai akmeņi bungā pa mašīnas apakšu. Džons ar savu Montego ieskrienas un brauc pāri lielā ātrumā, pilnīgi nevajadzīgi. Viņam iet grūti, jo kartera aizsargs uzlikts pārāk zemu. Pusceļā uz Ušguļi Džona Montego atstājam kādā ciemā. Tagad jau ir nolemts, ka brauksim arī atpakaļ... Ušguļi ir vēl skaistāks ciems par Mestia, tāpat seni torņi, kalna galā baznīca. Aiz ciema stāvs kalns, uzbraucam viegli, tikai mūsu sargiem ‘bobiks’ sprauslo un neiet, mums lieli prieki. Ceļš sadalās, mēs dodamies Šhara kalna ledāja virzienā. Stundu pabraukuši, taisām foto pauzi un griežamies atpakaļ. Ļoti tūristiskā ēstuvē paēdam pusdienas. Ēdienkartes nav, bet ir kas ir... Siera un gaļas pīrāgi, ļoti garšīgi, tieši mums cepti, un, protams, alus. Ēstuves vidū liels koka tronis, krēsls, grebts no viena koka stumbra, un sīki aprakstīts ar gruzīnu tekstiem. Tā esot dzimtas vēsture, un tronī varot sēdēt tikai pats vecākais un pats jaunākais dzimtas loceklis. Vai par 2 lariem – jebkurš interesents... Jaunākā dzimtas locekle ir 8 gadīga meitenīte, kas labi runā angliski, esot no Tbilisi, bet vasaras pavadot šeit. Viņa mums veiksmīgi tulkoja ēdienkarti, utt. Atpakaļceļš bija ātrāks, neskatoties uz divām riepu maiņām. Ar tumsiņu bijām atpakaļ Mestia, kur mums ierādīja citu viesu māju, vēl īsti nepabeigtu. Vakariņas mums pasniedza nemaz neprasot vai, un ko mēs gribam, un arī samaksu nemaz nepaņēma. 9. septembris Šodien jāpaspēj uz Tbilisi. Tā kā tas ir tālu, un mēs gribam paspēt tur nokļūt vēl pa gaismiņu, tad mūs ar Polu un Čārliju tracina rīta fafastrofija. Beidzot, kad riepas ir sataisītas, dodamies ceļā. Kādas 3 reizes esam spiesti apstāties un ar āmuru ‘pielabot’ riteņu arkas, jo nabaga Pežo aizmugures atsperes ir palikušas ļoti švakas. Principā ‘pakaļa’ velkas pa zemi. Kad sasniedzam asfaltu, mēs ar Polu atraujamies no pārējiem, izmisīgi cenšoties sasniegt Tbilisi pirms tumsas. Nekur tālu netiekam – jau atkal esot Kutaisi, lielā, dzīvā krustojumā mums pēkšņi noslāpst auto. Un sāk kūpēt dūmi no paneļa aiz stūres! Zibenīgi apstājamies, bet mums ir katram savas prioritātes – es rauju nost akumulatora klemmes un cenšos ar ūdeni un limonādi apdzēst liesmas, bet Pols krāmē ārā savas filmēšanas lietas... Īsā laikā uguns ir apdzēsta, piebrauc arī pārējie draugi, visi smejamies un jokojamies. Čārlijs atrod vainu – tā ir viņa sliktā izolācijas lente, ko viņš pērn lietojis. Esam gatavi braukt pēc 30 minūtēm, bet nekā nebija – kāds ir pazvanījis policijai, un tiem tagad par visām varītēm vajag rakstīt protokolu, ka ārzemniekiem nekas nekait. Vēl pēc 45 minūtēm beidzot izbraucam. Traucamies uz Gori, Staļina dzimto pilsētu. Ātri atrodam viņa monumentu, nofotografējamies, un, jau krēslojot, dodamies pieveikt pēdējos 60 km līdz Tbilisi. Tbilisi mums zināmas viesnīcas koordinātas, adrese, un tilts, kā orientieris, bet, tā kā GPS neiet, jo nav elektrības, tad nākas paļauties uz veselo saprātu, un ceļmalas policistu dotajām norādēm. Ar pēdējām elektrības pilēm izdodas atrast viesnīcu. Urā! Tagad fiksi dušā, un alu dzert! Bet! Somas un tīrās drēbes ir vēl tikai Gori, mūsu draugu mašīnā, kur tās ielikām, lai mums būtu vieglāk! Neko darīt, ejam uz kafejnīcu ar perfektu skatu tādi paši, kādi esam, putekļaini un netīri. Pārējie ierodas pēc divām stundām, nikni un nomaldījušies, pēc neskaitāmiem telefona zvaniem. Ja neskaita to, ka alus bija dārgs, ļoti izdevies vakars!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais