TC Pirenejos, jeb kā izvairīties no cūku gripas un citiem vīrusiem

  • 31 min lasīšanai
Uz Spāniju baigi negribas braukt. Esmu noguris. Šajā vasarā ir izbraukāts pārāk daudz un tas vairs nav forši. Bet jau otro reizi dzīvē sanāk tā, ka no pasākuma, kuru sākumā uztveru kā slogu, sanāk ļoti foršs, atmiņām bagāts brauciens. Tātad, dodos uz Katalonijas galvaspilsētu Barselonu, lai no turienes jau ceļotu uz Pireneju kalniem, kur notiks TC (training course) par bērnu tiesībām utt. Biļetes jau ir nopirktas mēnesi iepriekš. Esmu sazinājies ar Sāru, ko pazīstu no treniņa Igaunijā un sarunāju, ka varu ierasties dienu iepriekš un palikt nakšņot pie viņas, turklāt man tiek piedāvāta bezmaksas ekskursija pa Barselonu. Paļaujoties uz to, ka Spānijā pēc loģikas vajadzētu būt vismaz tikpat siltam kā Latvijā, soma ir neliela, tomēr pēdējā brīdī paņemu vēl vienu bagāžas somu, kurā uz nebēdu tiek sastūķēts viss kas satur vismaz 20% alkohola. Un jā- vēl šampūns. Neesmu dzēris, nezinu cik tam ir grādu. Aizmirstu no lielās somas izņemt nazi. Pie rentgena aparāta izceļas neliela panika. Meitene kas ēd ābolu un garlaikota skatās ekrānā, pēkšņi sāk klepot un sauc malā vienu no džekiem. Tas skatās monitorā un sauc palīgā vēl vienu. Tā kā tiek skatīta mana soma jūtos gan pacilāts, ka mana necilā soma ir radījusi tik neviltotu interesi personālā, gan nedaudz satraukts, jo nudien nevaru iedomāties kas tur tāds interesants varētu būt. Viens no darbiniekiem svarīgu seju prasa vai tā ir mana soma. Izbrīnīts paskatos apkārt. Izņemot 5 lidostas darbiniekus neviena nav. Pirmo reizi tā gadās, ka izeju drošības kontroli pilnīgi viens. Ir doma melot un teikt, ka īstenībā tā nav mana soma, bet šoreiz laikam jokus dzīt nevajag. - Jā, mana Vai es nebūtu tik laipns un neatvēru to? Protams, ka varu atvērt, tikai v čom ģelo? Man somā esot tutenis. Es stabili zinu, ka man tajā kabatiņā ir plastmasas dakšiņas, pildspalva un zobu birste. Kas no tiem visvairāk izskatās pēc naža nevaru iedomāties. Tomēr nazis atrodas gan. Turklāt manējais. Esmu neviltoti izbrīnīts, jo man likās, ka ieliku viņu otrā somā. Nākamās piecas minūtes lūdzos lai man nazi atstāj. Vīri nepiekrīt. Tiek piedāvāti visādi varianti, bet jebkurā no tiem es palieku bez naža. Lidmašīnā viņš man, protams, nafig nav vajadzīgs, bet tā noderētu. Nu jebkurā gadījumā izmest viņu ārā neesmu ar mieru. Beigās vienojamies, ka es iešu ārā viņu noslēpt un tad nākšu atpakaļ. Esat mēģinājuši noslēpt nazi pie lidostas? Iesaku pamēģināt. Ir jautri. Pirmkārt nav nevienas pašas kaut cik piemērotas vietas, otrkārt rodas sajūta, ka pēkšņi visi skatās tieši uz tevi. Ieraugu uzrakstu policija. Ieeju iekšā un sāku savu bēdu stāstu. Vārdu sakot, sarunāju, ka nažuks 10 dienas patusēsies lidostas policijas iecirknī. Vēlreiz mēģinu iziet drošības kontroli. Acīmredzot ar kaut ko es neiepatikos, jo mani atkal tik vienkārši negrib izlaist cauri. Šoreiz ar somu ir ok. Toties mana jostas somiņa tiek pakļauta nežēlīgai pārmeklēšanai. Iekšā ir divi telefoni, maks, nedaudz sīknaudas. Ja vēl tur tiks atrasts nazis, tad domāju iet par palīgu Krisam Eindželam. Tomēr nē. Nav īsti pie kā piesieties, tāpēc lai arī negribīgi, drošībnieki ielaiž mani slēgtajā zonā. Nākošie pigori sākās lidmašīnā. Lidmašīna ir pilna. Man priekšā sēž ģimene ar bērnu, pa labi arī sēž māte ar bērnu, un divas rindas aiz manis arī sēž ģimene ar bērnu. Sākumā briesmas pat nenojaušu, jo cilvēki izskatās draudzīgi un pat smaida. Mazie smejas. Tas kurš pa labi visu laiku mēģina iemest mammai pa seju ar mantu un smejas ja tas izdodas. Principā arī ja neizdodas. Jautrība beidzās brīdī kad paceļamies. Tas kurš priekšā (sauksim viņu par bērnu Nr1), sāk kviekt. Tas kurš pa labi (Nr2) pārņem stafeti un šņukst aizkapa balsī, Trešais ne ta raud, ne ta gaudo, ne ta spiedz. Nu tas viss tā kā būtu saprotams, pašam ir bērni, saprotu- sabijušies, neierasta vide, arī raudāt var, bet...Nr1 sevī glabā neatklātu talantu kviekt aizvien skaļāk proporcionāli uzņemtajam augstumam. Turklāt nepārtraukti. Nr3 diezgan ātri paliek mierīgs un tikai pa brīdim mazuļu solidaritātes jūtu vadīts, iespiedzās un pat pāris reizes pieklājības pēc paraud. Nr2 ir neizprotams tips. Izskatās, ka viņš raud tīri tāpēc lai Nr1 nejustos vientuļš. Labā ziņa- ik pa brīdim viņš nogurst, un savu pusstundiņu atpūšas. Sliktā- atpūties viņš pusstundu var noraudāt kā lielais. Pavisam sliktā ziņa- Nr1 atpūta nav vajadzīga. Pirmo reizi redzu bērnu, kurš var raudāt 3,5 h no vietas. Turklāt tā pat nav raudāšana, viņš vienkārši bļauj. Sāku nojaust kāpēc man tika atņemts nazis. Esmu izlasījis nopirkto žurnālu jau divas reizes. Blakus sēdošais kungs pasūta jau 4 viskiju un nervozi spaida plastmasas glāzīti. Aiz manis sēdošie igauņi vai somi apspriež kā vieglāk būtu mazuli nogalināt. Lai arī ne vārda nesaprotu šajās valodās, tomēr esmu ar mieru derēt, ka saruna ir tieši par šo tēmu. Stjuartes mēģina visādi izdabāt un stiepj mazajam ko vien lidmašīnā var atrast. Tas nestrādā. Vienīgā pusminūte kad Nr1 aizvēra savu mikrofonu bija apmēram pusceļā, kad mazajam sakārojās padzerties. Džeks, kurš bija sadzēries visīti pamanījās šī brīža laikā aizmigt. Man gandrīz tas izdevās. Kāpēc gandrīz? Jo Nr1 acīmredzot sāka nojaust, ka vairs nav topā un laida vaļā visu ko varēja. Tikko lidmašīna bija skārusi skrejceļu, Nr1 aizvēra žaunas un sāka smaidīt. Toties Nr3 sajuta, ka nu laikam ir īstais laiks būt galvenajam, un laida vaļā tādus spiedzienus, ka maz nelikās. Vārdu sakot, no lidmašīnas Barselonā izkāpa bars ar morāli sagrautiem cilvēkiem. Dažiem bija ļodzīga gaita, vēl dažiem trīcēja rokas, bet visi kopā mēs atgādinājām Vjetnamas kara invalīdus. Barselonā ir karsts. Pašā lidostā nav ko elpot. Kamēr sagaidu savu bagāžu, esmu noguris. Izeju sagaidīšanas zālē. Atskan spiedzieni un man uz kakla jau karājās Sāra. Prieks satikt vecos draugus. Runājam blēņas un ejam uz autobusu. Vismaz autobusā ir kondicionieris un es pamazām sāku nākt pie dzīvības. Braucam pie Sāras. Viņa dzīvo kaut kādā krutajā rajonā. It kā 12 stāvu mājā, bet īstenībā kaut kā jocīgi tā māja būvēta, jo viņas dzīvoklis sanāk pa diviem stāviem. Ieej iekšā priekšnamā, tad ved kāpnītes lejup, tur ir 2 istabas un virtuve, un tad vēl kāpnītes uz leju, un tur vēl 2 istabas. Nekur citur tā nebija gadījies redzēt. Bet izskatās vienkārši super. Sāra uztaisa ēst, bet pats galvenais viņa prasa vai negribu alu, jo viņai ledusskapī esot, tikai neviens nedzerot. Nu šo problēmu var atrisināt. Pēc pusstundas vairs nevienam nav jāsatraucas par alu ledusskapī ko neviens nedzer. Tālāk dodamies uz dzīvoklīti kur man paredzēts nakšņot. Laukā ir karsts. Tā kā ir svētdiena, autobusi it kā kursējot reti, tāpēc pēc Sāras iniciatīvas nedaudz paskrienam lai noķertu kaut kādu tur autobusu. Ar Mototaupas cienīgu lēcienu ielecu pa vidējām durvīm. Uz mani pārmetoši skatās visi pasažieri un arī šoferis kaut ko ņurd kā aizšauts aligators. Nesaprotu kāpēc Sāra skrien uz pirmajām durvīm. Seko paskaidrojums- Barselonā nav pieņemts kāpt iekšā pa vidējām durvīm, tikai pa priekšējām. Ā, nu skaidrs. Rādu šoferim, ka tagad saprotu kur mana vaina un ļoti nožēloju izdarīto. Viņš piekrītoši māj ar galvu un, šķiet, ka problēma ir atrisināta. Manējais dzīvoklītis ir ļoti jauks. Atrodas kaut kāda nenormāla kalna (latvieša izpratnē) bezmaz virsotnē. Pats dzīvoklis ir ārkārtīgi maziņš, bet tajā pašā laikā tajā ir trīs istabas, lielākā no tām 10m2. Virtuve ir gara un šaura. Krēslam vietas nav. Bet kopumā tas ir jaukākais dzīvoklītis ko esmu redzējis. Vienīgais mīnuss- tas ir pagrabā un dienas gaismas tur tikpat kā nav. Virtuves galā ir durvis uz apmēram 2X2 lielu pagalmiņu ko ieskauj mūri. Pretī ir viens logs, bet tam dzīvoklim nav izejas uz šo pagalmu. Noliekam somas un dodamies iepazīt Barselonu. Ko es gribu redzēt? Nu to jokaino baznīcu gribu. Braucam uz baznīcu. Saucās viņa Sagrada Familia. Izskatās vienkārši dievīga. Jau simts gadus viņu nevar pabeigt celt. Tam es ticu, jo viss ir tik izsmalcināts, ka liekās, ka arī 200 gadi būs par maz. Ar kaut ko atgādina smilšu pilis jūrmalā, jo visa baznīca liekās, ka ir; kā lai definē- ar notecējuma efektu. Ārkārtīgi skaistas skulptūras. Vārdu sakot- tas ir jāredz pašam. Tālāk dodamies pa centrālo ielu. Barselonā savu laiku ir plosījies džeks vārdā Gaudi. Ir sastopamas daudzas viņa mājas. Aprakstīt tās nav iespējams, bet tas ir kaut kas burvīgs- pa vidam starp jūgendstilu, klasicismu, eklektiku un šizofrēniju. Ar lielu uzsvaru uz pēdējo. Skatoties uz šīm mājām pārņem tāds jauks, dzīvespriecīgs noskaņojums. Tās ir krāsainas, valdzinošas un vienreizējas. Paldies, tev, Gaudi, man tiešām patika. Uz ielas melni zēni tirgo somas. Ir nolikta sega, uz tās somas. Segas galos ir striķi, un visus šos striķus bračkas tur rokās. Neiebraucu kāpēc tā. Prasīt Sārai negribas. Ejam tālāk. Tur atkal tas pats- melns džeks, sega ar striķiem un somas uz segas. Jau grasos tomēr padoties un prasīt kas tas par joku, nafig striķi, kad parādās policijas patruļa un man viss top skaidrs. Bračkas parauj striķus, sega pārvēršas par maisu un čaļi metas mukt. Skrien viņi apmēram divreiz ātrāk nekā jebkad skries Useins Bolts, turklāt izskatās, ka vajadzības gadījumā viņi var skriet vēl ātrāk. Policisti vismaz šobrīd ķerīti nav noskaņoti spēlēt, tāpēc var vienkārši izbaudīt maišelnieku skrējienu. Pēc šīs nelielās izrādes ejam uz Plaza Catalunia. Tas ir pilsētas centrālais laukums. Skaistas skulptūras, strūklakas, un cilvēku bari. Apkārt lielas un skaistas mājas. Pēc tam Sāra mani ved uz vecpilsētu. Arī tā ir tik jauka, ka nevaru aprakstīt. Atstāšu šo kādam kas māk rakstiski izteikt skaistumu. Es to nemāku, jo vienkārši vārdi- skaists, brīnišķīgs utt neizsaka neko. Tālāk Las Ramblas. Tā ir tāda bohēmiska ieliņa, kur ir miljons cilvēku un tikpat daudz bodīšu un ielu mākslinieku. Visu laiku kāds mēģina tev kaut ko pārdot, tomēr tai pašā laikā tas nav uzbāzīgi- ja pasaki nē, tad nē. Ļautiņi pārģērbušies par priesteriem, don kihotiem, begemotiem un trīs acu pterodaktiliem. Viens nomālējies balts un sēž uz poda. Iemet naudu cepurē, džeks pasmaida un norauj zobu. Visiem baigie prieki. Citi kaut ko zīmē, vēl kāds līmē. Ļoti forša vieta, tik cilvēku varētu būt mazāk. Sāra gan saka, ka šodien ir svētdiena un cilvēku vispār tikpat kā nav, bet man ir par daudz. No Las Ramblas izejam uz ostu. Manā izpratnē tā ir skaistākā vieta Barselonā. Centrā stāv piemineklis Kolumbam, jo kā stāsta tieši no šejienes jūrasbraucējs devies ceļā uz Jauno pasauli. Jūtama jūras elpa. Kaut kā ļoti viegli pats sev uzburu skatu kāds varētu būt bijis pirms vairāk kā 500 gadiem. Ar baudu pats ieslīgstu savā fantāziju pasaulē. Gribas šeit uzkavēties. Kaut kas šajā vietā aicina mani palikt vēl un vēl. Sāra mudina iet tālāk. Viņa man grib parādīt maksimumu ko var redzēt vienā dienā. Domās nofotografēju šo vietu, jo zinu, ka es te kādreiz atgriezīšos. Nezinu gan kāpēc, bet pilnīgi jūtu to. Tālāk dodamies kalnā uz pili. Netālu no ostas ir vilcieniņš ala funikulieris, kurš uzrauj ceļotājus kalnā. Tālāk ir divas opcijas- vai nu maksā cik tur eiro ( laikam 9) un aizbrauc bezmaz līdz pašai pilij ar gaisa tramvaju, vai par velti ar 11 tramvaju (nu kājām) čāpo augšā. Mani finanšu līdzekļi ir ļoti ierobežoti, un arī Sāra dod priekšroku vieglai pastaigai kalnā. Pēc pusstundas esmu pārdomājis visu savu dzīvi. Pils joprojām ir neredzama, toties kalns, šķiet, mazāks nekļūst. Pa ceļam vēl ir remontdarbi, un ir izliktas zīmes visādiem viltīgiem apvedceļiem. Beigās ieejam konkrētā tupikā. Mēģinu pierunāt Sāru uzspļaut zīmēm un iet pa taisno, jo cik noprotu zīmes attiecās tikai uz automašīnām. Tomēr Sāra ir labi audzināta kataloniete kas seko norādījumiem. Apmetam vēl vienu riņķi un nonākam nekur. Lūdzu, lai vismaz vienu reizi viņa man atļauj izvēlēties ceļu. Tā kā izskatās, ka Sāra gatava mirt šā kā tā, viņa vēlīgi atmet man ar roku- sak, dari ko gribi. Paskatos kur ir visvairāk nožogojumu un kur pēc loģikas nevajadzētu iet, un dodos uz turieni. Pāris stāvāki kāpumi, divi pagriezieni, un esam 100 metrus no pils. Abi aizelsušies saskatāmies, un Sāra no pēdējiem spēkiem uzsit man pa plecu- labi darīts. Pils ir kolosāla. Ieeja par velti un tu esi virs Barselonas. Redzams ir viss- gaiši zilā jūra, pilsēta, osta, kalni tālumā. Atkal atstāšu aprakstu kādam kas to māk izdarīt labāk. Meklēju vārdu kas to apzīmētu visās valodās ko zinu un neatrodu. Vienkārši baudu šo mirkli. Pēc pils vēl apskatām Barselonas olimpisko stadionu, kurā 1992 gadā notika olimpiskās spēles. Šobrīd stadions ir pārvērsts par tādu kā muzeju, jo sporta aktivitātes tajā vairs nenotiek. Lai arī tas ir lielākais stadions ko esmu redzējis, tomēr kaut kā iedomās likās, ka tam jābūt lielākam. Tad seko ceļš lejup uz kaut kādu tur baznīcu. Tad strūklakas kas noteiktā laikā rāda ūdens un gaismas šovu, un tad mēs abi saprotam, ka pastaigāt kājām mēs vairs īpaši neesam spējīgi. Sāra piedāvā iet vakariņās uz viņas iemīļoto ūķīti netālu no mana dzīvokļa. Ēst man pārāk negribas, bet izdzert es varētu kādu mazo ezeriņu kā nemetas. Aizbraucam līdz kafejnīcai. Pār pilsētu jau ir nolaidusies tumsa. Dienas karstumu ir nomainījis vakara patīkamais, atsvaidzinošais gaiss. Sāra sazvana Taņu un Klāru un aicina abas meitenes piebiedroties mums vakariņās. Abas man ir pazīstamas no iepriekšējiem semināriem. Esam labi draugi, tāpēc meitenes piekrīt, lai arī rīt uz darbu. Kafejnīcas ārpusē visas vietas ir aizņemtas. Atrodam galdiņu iekšā. Gribas dzert tā, ka nav pat siekalu ko norīt. Oficiants nesteidzas mūs apkalpot. Pieeju pats un prasu alu. Man piedāvā kaut kādu smieklīgo. Prasu lielu. Džeks no kaut kāda skapīša izmakšķerē puslitrīgo kausu un rāda vai derēs. Jā, šitāds derēs. Ar cieņas pilnu skatienu bārmenis pielej kausu ar alu. Pēc dažām sekundēm viņa skatiens kļūst vēl cieņpilnāks, jo esmu izlacis šo alu vienā paņēmienā kā tāds izslāpis kamielis. Tagad var arī normāli pagaidīt. Piesēžu pie galdiņa. Uzreiz ir klāt arī oficiants. Ēst negribu, pasūtu vēl vienu alu, ar rokām rādu, ka vajag lielu. Vispār spāņi dzer alu no tādām jokainām glāzēm uz 200 gramu tilpuma. Pēc minūtes man uz galda atkal ir alus. Lai arī nosolos šo dzert lēnām, tomēr slāpes joprojām ir lielas, turklāt glaimo slepenie skatieni, kas ar interesi vēro kā es dzeršu. Nu ja tā, tad tā- atkal iztempju vienā paņēmienā. Nu jau uz mani skatās puse kafejnīcas apmeklētāju. Oficiants nes pasūtījumu kādam no viesiem. Ieraudzījis, ka mana glāze ir tukša, džeks, noliek ēdienu un teciņus savāc no manis glāzi un pēc minūtes man priekšā atkal stāv pilna glāze. Daži piesēžas tuvāk. Esmu padzēries, tāpēc šo glāzi tiešām dzeru lēnām, radot nelielu vilšanos publikā. Kafejnīcā ienāk Taņa un ar skaļu bļāvienu= Žigi!!!, metās man virsū. Liekās, ka viņa mani nožņaugs, tomēr viņa zina mēru- brīdī kad taisos izlaist garu, viņa mani atlaiž. Seko pus spāņu, pus angļu valoda, jo Taņai ar to anglisko ir tā pašvakāk. Esmu gan ielauzies viņas teiktajā un saprotu visu. Kādas 10 minūtes pļāpājam, tad atkal kafejnīcā atskan spiedziens- Žigiiīī!!!!! Un mani žņaudz jau Klāra. Apkārtējie sāk nojaust, ka es esmu kaut kāda nenormāli svarīga persona, un katrs kurš iet uz tualeti gar mūsu galdiņu, uzskata par pagodinājumu mani pasveicināt. Oficiants atnes mūsu galdiņam frī kartupeļu porciju. Tā esot dāvana no viņiem. Aizsēžamies līdz pusnaktij. Kad maksāju par aliem, no manis paņem naudu tikai par 2, jo trešais man neesot garšojis. Saku ka tā nav- vienkārši biju izslāpis, un trešo dzēru baudot, nevis remdējot slāpes. Tomēr viņi paliek nelokāmi- lai nākot visu laiku pie viņiem, pēdējais alus man būšot par velti mūžu mūžos. Pateicos no sirds un dodamies mājup. Dzīvoklī es palieku viens, jo meitenes mani pavadījušas izklīst pa mājām. Tā kā vajadzētu gulēt. Pretējās domās ir cilvēki, kuru logs iziet jau uz pieminēto pagalmiņu. Cik var noprast pēc skaņām, tur risinās ģimenes drāma. Kāda sieviete skaļi runā ( Sāra paskaidroja, ka Spānijā tā esot runāšana, nevis kliegšana). Runā ilgi un pārliecinoši. Tad runā vīrietis. Runā ļoti, ļoti skaļi. Arī skan pārliecinoši. Tad kādu brīdi viņi runā kopā, tad atkal atsevišķi. Pa vidam dialogā mēģina iesaistīties viens vai divi bērni (nevarēju saprast vai tā ir viena un tā pati balss, vai tomēr divi atsevišķi bērni). Brīdī kad bērni mēģina izteikt savu viedokli, abi pieaugušie sāk runāt vēl skaļāk. Pirmās 15 minūtes ir interesanti paklausīties, lai arī nekā nevar saprast. Nākamās 15 var pieciest, vēlāk jau šis pasākums sāk konkrēti kaitināt. Ap 1. naktī mans pacietības mērs ir pilns. Kaut ko nobļauju latviski. Laikam pārliecinoši, jo logā parādās smaidošs sievietes ģīmis. Skan atvainošanās, un viņu logs mazliet tiek pievērts. Klusums ilgst aptuveni 5 minūtes, tad pamazām balsis pieņemas spēkā. Par laimi vīrietis sapsihojās un izbļāvis savu sāpi (tā vairs nebija skaļa runāšana), iziet ārā skaļi aizcērtot durvis. Sieviete vēl pieklājības pēc velta vairākus skarbus teikumus, bet tad iestājās ilgi gaidītais klusums. Miegs pamucis. Vārtos no viena sāna uz otru, līdz iemiegu. Pamostos jau no pazīstamām balsīm. Ahā, vīrs atnācis mājās. Par laimi jau ir rīts. Nedaudz skaļi parunājuši, saplēsuši trauku un skaļi aizcirtuši durvis, jautrīši atkal uz laiku šķiras. Man ir laiks līdz 3., jo Sāra strādā. Puspiecos atiet mans vilciens. Pēc kartes apskatos, ka mans dzīvoklis sanāk kaut kur pagalam tālu no jebkuras ievērības cienīgas vietas, un nolemju dienu pavadīt guļot. Reti jau tā sanāk kad vari gulēt cik ilgi gribās. Tad nu tā pa smuko noguļu līdz trijiem, nomazgājos un eju laukā gaidīt Sāru. Sāra kavējās. Ierodas abas kopā ar Taņu un steidzina mani uz staciju. TC dalībniekiem ir jāierodas ar diviem vilcieniem. Lielākā daļa brauc ar manējo, un tad ir vēl viens vēlāks. Lai varētu jau pa ceļam satusēt, e-pastā bija ieteikts visiem tikties vilciena pēdējā vagonā. Labi, ka man līdzi ir divas vietējās meitenes, jo saprast, kurš vilciens brauc uz kurieni un no kurienes, nav nemaz tik viegli. Ierodamies uz platformas kad vēl ir atlikušas 20 minūtes. Abas mēģina mani pielauzt nekur nebraukt. Tomēr gribas uz Pirenejiem, uz TC, un arī naudu par biļetēm gribas dabūt. Turklāt pilsētas nav tas ko es raujos apskatīt vairāku dienu garumā. Piebraucot vilcienam meitenes vēl mani pažņaudz, un tādu pusnesamaņa iemet pēdējā vagonā. Uzreiz atpazīstu TC dalībniekus, tomēr vēlos palikt inkognito. Tas ir viegli jo pēc sejas mani neviens nepazīst, un es iekāpju Plaza Catalunia, bet pārējie brauc no Sants stacijas. Sākumā vagons ir pilns, bet maz pamazām tas tukšojās. Braukt sanāk 2, 5 stundas. Apmēram pēc pusotras stundas pa logu ir vērojamas brīnišķīgas ainavas. Kalni visā savā diženumā. Mēmi raugos pa logu un domāju par dabas varenību. Laikam jau tā ir- jāierauga kas dižens un pirmatnējs, cilvēka vēl nepārtaisīts un nesabojāts, lai saprastu ka dēļ tā vien ir vērts dzīvot. Kalni paliek arvien augstāki. Drīz jau esam klāt. Izejam no vilciena un stāvam Ripoll dzelzceļa stacijā. Man aiz muguras atskan- Žigis? Pagriežos. Tā ir Olga no Polijas. Pazīstu viņu no iepriekšējiem semināriem. Tālāk tēlot nepiederošo būtu muļķīgi, tāpēc sasveicinos ar visiem. Pie stacijas mūs gaida Marks. Viņš paskaidro, ka mēs esam daudzi, bet viņš ir viens un mašīna viņam ir tikai 5vietīga, tāpēc būs jābrauc pa mazām grupiņām. Es neraujos uz braukšanu, drīzāk gribas kādu alu. Ātri atrodu lielveikalu. Man līdzi nāk Bens no Francijas, Alba no Spānijas un Aleksejs no Igaunijas. Iepērkam pāris alus lai īsāks laiks gaidot mašīnu. Trāpos pēdējā grupā ko savāc vien pēc pusotras stundas. Iebraucam Sant Juan De la Abbedesas pilsētiņā jau krietnā tumsā. Mūsu mājasvieta ir Ruta del Ferro jauniešu hostelis. Mājīgs un jauks. Agrāk tā ir bijusi dzelzceļa stacija, ko naskie spāņi pārveidojuši par hosteli. Šur tur vēl rēgojās ārā armatūras gabali, un arī pielabot sienu pāris vietās džeki nav steigušies, bet kopumā ir ok. Divi stāvi, šaurs koridors, kādas 20 istabas, pa 4un 5 guļvietām katrā, abos galos gan pirmajā gan otrajā stāvā tādas kā atpūtas telpas ar mīkstām mēbelēm. Vienā no tām notiks visas programma. Ieeju savā istabā. Redzu, ka neesmu pirmais jo kāda soma jau stāv uz gultas. No tualetes skan vaidi. Izklausās, ka gestapovieši spīdzina baltkrievu partizānu. Skaļi prasu- „ Vai te kāds ir?” No jau minētās telpas atskan-„ Jaaāāāā” kurš kļūst arvien klusāks. Labi, netraucēšu. Izeju pablandīties pa hosteli. Satieku pāris dalībniekus, parunājamies. Paiet kādas 20 minūtes un es eju atpakaļ uz istabu. Tualetē joprojām notiek kas neizprotams. Beidzot atveras durvis un tajās parādās seja, kas kā vēlāk tiek noskaidrots, pieder Žoao no Portugāles. Šobrīd viņš izskatās līdzīgs Viljamam Volesam pēc Hastingsas kaujas. Izspūris, nosvīdis viscaur slapjš un sejā ļauns prieks. Saku –„ Hello!”, uz ko saņemu apspiestu čukstu-„ Helloooo” un Žoao, kā izskatās, dodas kaut kur ārpus hosteļa mierīgi nomirt. Gribu ieiet tualetē, taču atverot durvis mani ar trieciena vilni sānis pamet smārds. Negribas vairs čurāt nu it nemaz. Vakarā, kad iebrauc arī otra grupa, notiek tāda simboliska pasākuma atklāšana. Satieku baltiešus, kas kārtējo reizi uzdos toni nedēļas garumā, bet nu par to pēc tam. Pirmajā vakarā es, igauņi Aleksejs un Maria, kā arī lietuvietes Jurga un Rūta atejam bišku tālāk no hoteļa un tā prātīgi iepazīstamies pa īstam. Tas, ka garlaicīgi nebūs ir skaidrs, jo jau pēc pāris minūtēm zviedzam kā negudri. Par ko? Da par visu, pārsvarā jau par visādām jēlībām. Nākamajā dienā sākas programma. Ir 26 dalībnieki. No visām valstīm pa divi, izņemot Latviju. It kā no Latvijas ir Kristīne, kas īstenībā ir no Krievijas, bet kaut kad esot divas nedēļas strādājusi Rēzeknē, un pieteikumu sūtījusi kā no Latvijas. Tā kā mūsējā Ivita kārtējo reizi izcēlās ar bezatbildību un savu pieteikumu neaizsūtīja, apstiprināja jau minēto Kristīni. Kristīne ir superhīts vārda negatīvajā nozīmē, kas jau trešajā dienā visus ir nokaitinājusi tik tālu, ka tiek plānota grupveida slepkavība. Viņai līdzi ir portatīvais dators, no kā viņa nešķiras ne mirkli, turklāt pamanās gan sarakstīties ar kaut ko, gan pa laikam parunāties, un pārsvarā tas notiek sesiju laikā. Pirmajā dienā tas kaut kā tā nekrīt acīs. Par apkārtni- Sant Juan de la Abbedesas ir smuks viduslaiku ciematiņš Pirenejos. Iedzīvotāju skaits ap 3500 cilvēciņiem. Pēc Latvijas mērogiem normāla pilsētiņa. Izvietojusies viena daļa kalnā, otra, lielākā- ielejā. Abas daļas atdala upe, un savieno divi tilti- viens gājējiem, otrs mašīnām. Visās pusēs, kur vien sniedzās skatiens, ir redzami vēl lielāki kalni. Ieraugot šo daili no rīta, aizraujas elpa. Sasodīti skaisti. Ielejā, ciemata vidū, stāv veca baznīca ar zvanu torni, kurš ik pa laikam zvana. Atbalss kalnos ir fantastiska. Apbūve samērā moderna. Tādu, pa īstam vecu māju, nav. Ir kaut kāds vecpilsētas kvartāliņš, kas tiešām izskatās vecs, bet pārējais nav pat 100 gadu vecs. Pēc pusdienām dodamies iepazīt ielejas daļu. Lejā kāpt ir ātri un interesanti. Ļoti skaists skats paveras no gājēju tilta. Cilvēki laiski sasēduši uz soliņiem un vēro mūs ar neviltotu interesi. Veikali ir slēgti. Siesta. No 13:00 līdz 17:00 ir klusais laiks, kad viss ir ciet. Ja ņem vērā, ka lielāko daļu no gada šis ir viskarstākais laika sprīdis, tad lēmums ir pareizs. Mums gan šobrīd tas nepatīk, jo meklējām veikalu kurš strādā. Pozitīvais- meklējot veikalu, apskraidām visus. Visi gan ir ciet, taču tagad zinām, kur atrodas visi veikali. Atpakaļ ceļš vairs neliekās tik jauks. Liekas, ka kalns vispār nekad nebeigsies un uzkāpuši augšā esam nosvīduši. Pusdienas un vakariņas mums ved no restorāna. Par spāņu virtuvi varu teikt tikai to labāko. Ir gan zupas (jokainas, bet garšo labi), gan gaļa, gan daudzveidība piedevās. Vietējie pieraduši liet eļļu klāt visam kam vajag, un kam nevajag. Vēlāk tas niķis pielīp arī man. Pašā vakarā ir internacionālais vakars. Visi dalībnieki prezentē savu valsti. Tam ir atvēlēta viena minūte. Obligāti ir jābūt uzzīmētam karogam. Pārējais ir paša ziņā. Stingri nolemju, ka neļaušu Kristīnei blamēt manu Latviju, jo viņas izteicieni ir riebīgi nievājoši. Turklāt viņa nezina nevienu pašu vārdu latviski. Ne jau par to ir škrobe, bet par to, ka tad jau es, piemēram, varu pieteikties kā Beļģijas pārstāvis, jo vienu reizi esmu braucis tai cauri, tad uzvesties kā pilnīgs kretīns, un radīt foršu priekšstatu par valsti. Par laimi Kristīne izdomā, ka viņa pārstāvēs Ungāriju!?. Jo redz, viņa brauks tur mācīties kaut kad. Pat mierīgais igaunis pastumj savas brilles dziļāk uz deguna un norūc- sajepis. Nu labi, Ungārija nav slikta valsts, bet lai vismaz blamē to un klusē par Latviju. Kristīne uzzīmē Ungārijas karogu. To ieraugot man sametas šķērmi ap dūšu, jo tā jau ir ņirgāšanās par valsti. Varēja jau savā datorā paskatīties kāds izskatās Ungārijas karogs. Viņas variants- apgriezts Īrijas karogs. Vertikālas svītras oranžs, balts, zaļš. Nu vismaz ar divām krāsām trāpīja. Prezentācija- Ungārija ir skaista valsts, tur ir Budapešta, un ja kādam interesē kas vairāk, paskatieties guglē. Somiete aizrijas ar fantu, austrietis ķer pie sirds, bet Aleksejs man čukst, ka viņš tīri somugru solidaritātes jūtu vadīts viņu nogalinās. Tālāk seko cienasti. Ēdamā ir maz, un arī šmigas nav daudz, bet vecais joks ar Rīgas balzāmu, ko visi pagaršo, bet neviens nedzer, nostrādā jau kuro reizi. Igauņiem ir Vanna Tallinn, kas principā tas pats vien ir. Tad nu beigās paliek Baltija, pievienojas soms Aimo, un austrietis Klaus. Klaus izstāsta vēl vienu stāstu par Kristīni. Pirmajā dienā Kristīne jautājusi no kurienes Klaus ir, un kad uzzinājusi, ka no Austrijas, teikusi- „ā, tad jau tu esi nacists, un noteikti sakaros ar pedofiliem, jo tur jau pilns ar pedofiliem.” Klaus tā kā bišku palicis mēms un tā vietā lai gāztu pa muti, muļķīgi sācis attaisnoties, ka viņa vecvecāki ir no Rumānijas. Kristīne bijusi nesatricināma-„ Nu jā, kā jau es teicu, no nacistu impērijas”. Tas tā, laikam vairāk nav jāskaidro, ka Kristīni ciest neviens nevar. Bet tā kā viņa kontaktus īpaši nemeklē, jo viņai ir dators, kaut kā viņu pieciešam. Nākamajā dienā uzsprāgst Kaija no Somijas. Laikā kad notiek sesija, mūsu varone atkal intensīvi klabina taustiņus. Kaija konkrēti izskaidro, ka viņai liekās, ka dažs labs te nepiedalās, un vai viņa vismaz sesiju laikā varētu nolikt datoru malā. Kristīne izbrīnīti skatās apkārt un meklē nelieti, kurš Kaijai traucē strādāt. Dalībnieki ņirdz. Kaija-„ Jā, jā, Kristīne, runa iet par tevi.”. Meitene ir apjukusi. Tā kā vajadzētu nolikt datoru, bet tā kā nevar. Beigās tomēr noliek malā un nervozi rausta pirkstus. Nepaiet ne 15 minūtes kad atkal tiek klabināti taustiņi. Klaus prasa vai man nav ierocis. Uz jautājumu kāpēc viņam vajag ieroci, Klaus atbild- „Nošauj mani.” Pusdienu pārtraukumā sanākam kopā un nolemjam, ka ja kaut viens no mums izrādīs pazīmes, kas ir raksturīgas Kristīnei, viņš nekavējoties ir jānogalina lai vīruss neizplatītos tālāk. Runājot par vīrusu...Jau kopš vakardienas nav redzēta Maria no Portugāles. Pēdējo reizi manīta runājamies ar Kristīni. Jokojam par šo tēmu, līdz pie vakariņām Marks apskaidro, ka Maria ir slima. Esot vesta uz slimnīcu, kur ārsti konstatējuši pazīmes, kas esot raksturīgas cūku gripai. Tomēr panikai neesot pamata, jo esot ievērota visa procedūra, kas notiek pie šādiem simptomiem. Maria esot izolēta, un nav teikts, ka tā ir cūku gripa, vienkārši pāris pazīmes tādas ir. Cilvēciņi, protams, ir satraukušies, bet Marks mierina, ka neesot tik traki, tās esot tikai mazas aizdomas. Man personīgi no tā ne silts, ne auksts, jo pieturos pie viedokļa, ka ja man ir lemts nomirt no cūku gripas, es no viņas arī nomiršu, bet jā nē, tad nē. Pārējie tā kā saķer vieglu paniku. Īpaši satraukusies ir lietuviete Rūta, kas stingri izlemj vakarā piedzerties lai nogalinātu iespējamos mikrobus. Viņa ātri atrod domubiedrus baltiešu vidū, un arī vēl daži brīvprātīgie dodas uz veikalu lai atgrieztos nokrāvušies ar viskija pudelēm. Vēl īsti nav satumsis kad sākās, iespējams, lielākā baciļu nokaušanas operācija Katalonijas vēsturē. Mikrobi tiek galināti līdz pat trijiem rītā. Un beidzas tikai tāpēc, ka pietrūkst munīcijas. Pie galdiņa sēž tikai baltieši un zviedz pilnā rīklē. Ik pa brīdim parādās kāds pārstāvis no lielajām nācijām un lūdz paskaidrot par ko tāds prieks. Tēmas ir sviestainas un principiāli netulkojamas. Runājam krieviski, jo visi brīvi pārvaldām šo valodu. Nu nevar to iztulkot. Aleksejs mēģina iztulkot vārdu zajebis- to have a lot of sex for the whole of your life. Mēs, krieviski saprotošie, pēc šāda tulkojuma esam vienkārši zem galda un knapi saturam čuriņu sevī. Apmēram šāda stila sarunas turpinās visu nakti un no rīta vienkārši sāp vēders un žokļi. Jau ieraugot no rīta otru, no smiekliem gribas līst pa sienu. Par brīnumu no rīta visi ir svaigi un par kauju ar mikrobiem liecina vien nedaudz sagurušie skatieni un viegli drebošas rokas. Pusdienas pārtraukumā ieraugu Jurgu sēžam pie Kristīnes kompja. Nobijies prasu kāpēc viņa neizmeta to kasti kopā ar līķi. Nē, nē, Kristīne esot dzīva un ļāva viņai ieskatīties e-pastā. Saku lai beidz tirst un atzīstās kur likusi līķi. Kristīne ļāvusi 5 minūtes ieskatīties. Es arī gribu. Lūdzu- Jurga jau nupat kā beigusi. Tikko paņemu rokās šo rozā brīnumu, liekas, ka hostelī sācies viesulis, kas no otrā stāva pārvietojās uz pirmo. Tas nav viesulis, tā ir Kristīne, kas kā vēja nesta notēšas lejā un izrauj man no rokām savu dārgumu, bļaujot- „Es ļāvu uz 5 minūtēm, bet nu jau pagājušas 7!!!” Man sāk trīcēt rokas un ļoti, ļoti vajag iedzert lai pārvarētu nervu šoku. Jurga mani saprot, tāpēc skriešus dodas uz savu istabu un atgriežas ar glāzi ruma. Ātri izrauju to un saprotu, ka dzīvošu. Toties manis dotā iesauka- Miss computer, pielīp kā dadzis un rada daudz jautrības turpmākās dienas. Vēl beidzot saņemamies aiziet līdz ūdenskritumam. Pēc bildēm ļoti skaists ūdenskritums, kurš atrodas 10 minūšu gājienā. It kā jau sīkums, bet līdz viņam ceļš ir vienkārši drausmīgs. Jākāpj lejā pa baigiem bezceļiem. Viens solis ne tur un tu esi nepatikšanās līdz ausīm ja ne vēl dziļāk. Bet ir tā vērts. Ūdenskritums ir fantastisks! Vārdiem nav aprakstāms. Ūdens krīt lejā no apmēram 15 metrus augstas klints. Pati vieta ir klinšu ieskauta, un ir izveidojusies maza lagūna, apmēram 30X50 metri. Dzidrs, dzidrs ūdens, kas no dažādām vietām izskatās dažādās krāsās. Sākot no gaiši zilas, beidzot ar dzidri zaļo. Dibens akmeņains. Pirmie 5 metri ir sekls un tad paliek ļoti dziļš. Ūdens ir ļoti auksts. Tomēr baltieši saņemas un visi aiziet nopeldēties. Pēc piecām minūtēm kad pierod ir ok, bet tā tiešām ļoti auksts. Arī pārējie mēģina iet peldēt, bet tālāk par potītēm netiek. Mēs no lagūnas bļaujam, ka te ir siltāks nekā jebkad ir bijis Baltijas jūrā, lai tik nākot. Pielauzt izdodas vienīgi Olgu, pārējie ar interesi vēro cik ilgi mēs izturēsim. Izturam samērā ilgi. Mēs ar Olgu sadarbojoties pamanāmies uzsēsties uz akmeņiem kas ir tieši zem ūdenskrituma. Skaņa ir samērā apdulinoša, bet toties fīlings..... No tādiem maziem, patīkamiem dzīves mirkļiem var gūt tik daudz pozitīvā, ka pietiek vēl ilgam. Atgriežamies apmācībās enerģijas pilni. Vestibilā sēž Kristīne un neatraujot acis no datora, prasa kur mēs bijām, ka tik slapji. Saku lai paskatās adresē waterfalls.com, tur arī bijām. Grupa eksplodē smieklu lēkmē kas ilgst vismaz 3 minūtes. Vakara sesijā iesākam ar teātra metodēm. Sadalāmies grupās un vis kaut ko mēģinām. Aizmirstu piebilst, ka ir divi pārstāvji no Alžīrijas. Jauks puisis vārdā Kamel, kurš uzreiz tiek iesaukts par kamieli, un meitene Nasrine, kas runā tikai arābiski un franciski. Lieki piebilst, ka neviena no šīm valodām nav darba valoda. Atvirzoties no tēmas- seminārā bija arī divi franči- Bens un Manon. Cepuri nost- beidzot satiku angliski runājošus frančus, kas turklāt paši no sirds lamāja savus tautiešus par aprobežotību un stulbo iedomību nemācīties citas valodas. Tas, ka Nasrinei visu laiku jāpārtulko, reāli sāk kaitināt, jo ir grūti koncentrēties darbam. Paši franči arī lamājās, vai tiešām nevar atsūtīt uz TC cilvēkus, kas vismaz saprot angliski un nepārvērst visu pasākumu par teātri. Tātad, manā grupā trāpās Nasrine un grupas darbs tiek bremzēts kapitāli. Ak jā, arī miss computer ir manā grupā. Toties kompensējot to, pārējie ir super, man tuvākie cilvēciņi seminārā. Pārējie baltieši gan ir citā grupā, bet tie cilvēki kas ir man līdzās dod spēku izturēt. Ejam mēģināt ārā, jo pirmkārt ir jauks laiks, otrkārt te nav wi-fi pārklājums un ir cerības, ka miss computer neņems līdzi savu rozā kasti. Cerības piepildās, bet meitenes sejā šā kā tā rakstīts- moš, beidzam ātrāk, šķiet man pienācis pasts.... Mēģinām dažādas metodes. Tiek izskaidrots kā viņas var pielietot darbā ar bērniem. Beigās mums jāuztaisa maza ludziņa ar dziļo domu. Sīkumos neiegrimšu, bet pa lielam ir tā, ka Nasrine tēlo skolotāju ko atlaiž no darba jo viņa neprot angļu valodu, tipa negodīgi, un viņa beigās vēršas pie publikas ar jautājumu- „ What did i do?” Līdz tam mēs, pārējie, esam pārzviegušies līdz nemaņai. Pārsvarā dēļ tā, ka Nasrine nekādi nevar atcerēties šo teikumu. Man jau, protams, niez mēle un es visu laiku Nasrinei čukstu- „ Have you ever been in Zoo?” Skan ļoti līdzīgi what did i do, un Nasrine regulāri putrojās. Grupa zviedz. Nasrine pieraksta vārdus what did i do uz lapas un visu vakaru pavada staigājot un mācoties uzstāšanās tekstu. Vakarā mēs atkal ievērojot drošības pasākumus galinām mikrobus. Atkal pasākums iestiepjas līdz rītam. Vēl kaut kad pa vidam ierodas Nasrine un lepni paziņo, ka ir iemācījusies tekstu. Viņai esot jāsaka- „ What did i do?” un manējās muļķības- „ Have you ever been in zoo?” kas nozīmē vai es esmu bijusi zoodārzā, viņa vienkārši ignorēs un teiks pretējo. Mēs jau tai brīdī esam normālā štīmī un atkal rēcam. Rīta sesija paredzēta nianšu noslīpēšanai. Nasrine vairs nav samulsināma un savu tekstu prot. Mēs esam pirmie kam savs darbs jāprezentē. Redzu, ka Nasrine ir satraukusies, jo putrojās kustībās un nedaudz jauc secību. Priekšnesums ir labs, ir panākta vajadzīgā atmosfēra. Priekšā iznāk Nasrine un, protams, aizmirst savu tekstu. Gribas teikt manējo par zooloģisko dārzu, bet pilnīgi jūtu, ka ja to pateikšu, viņa automātiski izspļaus savējo pareizo, jo viņa trenējās neklausīt mani, tāpēc čukstu-„ What did i do?” . Nasrine pasmaida, sak, tu mani tik viegli uz muļķi nepaķersi, un spļauj ārā- „ Have you ever been to Zoo?” Klusums sašķīst... mūsējā grupa vienkārši vārtās pa grīdu un mēģina atgūt elpu. Maz pamazām, noskaidrojuši, kur tad slēpjas humors, mums piebiedrojās pārējie. Dažiem acīs asaras. Rēc pat treneri. Jautrība turpinās minūtes 10. Tikko visi ir atguvuši elpu un apsēdušies seko otrs cēliens kas absolūti nebija plānots. Nasrine īsti nesaprot kāpēc tik jautri, jo stāsts tak bēdīgs. Viņa izmantojot savas jauniegūtās angļu valodas zināšanas, samērā loģiski uzprasa- what did i do? Apmēram pussekundi ir klusums, jo cilvēkiem vajadzīgs laiks lai ievilktu elpu, un tad seko tāds kolektīvs gārdziens, ka liekās, ka daži gluži vienkārši nomirs elpas trūkuma dēļ... Tiek izsludināts divu stundu pārtraukums un visi dodas zviegt uz savām istabām. Mūsu istabiņa šīs divas stundas vienkārši lokās, jo vienalga ko kāds pasaka, automātiski tiek uztverts kā pārākais humors un visi ir līki. Atsākoties sesijai pie manis pienāk Nasrine un dusmīga saka- You. Bad.” Man nevajadzēja to teikt, bet tas toč bija bez jebkādām divdomībām- „ What did i do?”..... Pārējai dienas daļai vienkārši nebija jēgas.... Vakarā atkal dodamies uz veikalu. Mūsu zāles pret mikrobiem ir lielā cieņā, jo tās sāk izsīkt. Aizejam līdz tālākajam supermārketam, un mājās nākam kā tādi bruņrupuči. Nākošo dienu godīgi strādājam. Atgūstam gan vakar iekavēto, gan gatavojamies TC lielajam notikumam- darbam ar bērniem pilsētā. Mums pašiem ir jāsadomā visa programma, pašiem jāsaorganizējas, pašiem viss jāizlemj. Sadalāmies četrās mazās grupās. Katra ir atbildīga par sava veida aktivitātēm. Mana grupa ir vislielākā, un mūsu topiks ir spēles un enerdžaizeri. Tā kā es piedāvāju šo variantu, tad kaut kā automātiski es arī organizēju grupas darbu. Pēkšņi mūsu grupai piebiedrojās miss computer. Mēģinām no viņas tikt vaļā stāstot, ka šī ir galīgi garlaicīgā grupa, un mēs jau tā esam par daudz. Taču meitene ir stingri nolēmusi bojāt darbu tieši mums. Ienākusi aplī viņa pēkšņi sāk komandēt kas kuram ir jādara, un kāda pēc viņas domām ir galvenā koncepcija. Tā kā mēs līdz tam jau esam vienojušies ko un kā mēs darām, tad cenšamies būt zolīdi un izskaidrot to viņai. Miss computer ir ieslēgusi ignore pogu, jo absolūti mūsos neieklausās, bet tik maļ savu maļamo. Cenšamies strādāt viņu ignorējot. Nesanāk. Klaus prasa vai viņai nav kāds draugs onlainā kam varētu pajautāt padomu. Nolemjam aiziet uzpīpēt. Pīpēt iet pat tie, kas nepīpē, piemēram, es. Stāvam pie durvīm un prātojam kā lai pamūk malā un normāli pastrādā, jo šitā aršana nebūs. Kamēr mēs gudri spriežam, parādās Kristīne un atkal sāk kladzināt kaut kādu pilnīgāko bulšitu. Turklāt streso un aicina visus strādāt. Sakām, lai bišku piezemējās, uzpīpēs un ies strādāt. Viņa kaut ko lēkā apkārt un tik pļurkst. Ramons neiztur, paķer mapes, iegrūž viņai rokās, un saka lai tinās strādāt. Tas nostrādā. Viņa paķer mapes un aiziet. Pēc 5 minūtēm ienākam arī mēs. Miss computer nolikusi mapes malā, mierīgi klabina savas rozā kastes taustiņus. Labi, tagad galvenais nepamodināt. Domājam spēles, un pierakstām tās. Lai vieglāk, sagrupējam tās pēc spēļu veidiem. Iznāk četri stabiņi. Darbs rit lieliski, taču diemžēl Kristīne aizver savu laptopu. Žoao ķer pie galvas un čukst- tikai ne to, tikai ne to. Taču notiek tas. Viņa ir atpakaļ. Pirmais kas viņai nepatīk ir tas, ka mēs esam uztaisījuši četrus stabiņus un lapu sadalījuši horizontāli. Tas nav pārskatāmi. Lapai jābūt vertikāli un sadalījums nav vajadzīgs. Ramons paķer pildspalvu, paķer lapas un iegrūž tās viņai. Pārraksti. Kristīnei vēl nav gana. Sāk strīdu vēl par kaut ko, par ko pārējie 8 cilvēki ir vienojušies vispār bez liekām diskusijām. Tikko viņa atkal sāk kasīšanos, demonstratīvi balsojam. Ramons ir gatavs viņu nosist. Karstās katalonieša asinis var sastrādāt muļķības, tāpēc iedodam Kristīnei viņas laptopu, un no sirds iesakām pazust. Laikam skan pārliecinoši jo viņa tiešām aiziet stūrī un iegrimst ierastajā elementā. Līdz vakariņam viss ir gatavs pilnībā. Pirms tam vēl aizejam līdz ūdenskritumam. Doma ir peldēt. Taču tagad es saprotu, ko nozīmē reāli auksts ūdens. Tajā pirmajā dienā ūdens bija salīdzinoši silts. Mēs ar igauņiem spriežam, ka varētu būt +7, +8 grādi. Es tomēr saņēmies vienu līkumu izpeldu. Pārējie stāv krastā un slēdz derības kurā vietā es noslīkšu. No lagūnas es nevis izbrienu, bet izlidoju. Savs labums ir- pēc tam viss liekās tik silts, ka pat kreklu nevajag. Pirms vakariņām notiek vēl viens prikols. Sēžot istabiņā Klaus pamana peli. Neviens cits viņu neredzēja, bet Klaus zvēr pie savas dzīvības, ka pele tur bija. Esot paskrējusi zem manas gultas. Pārbaudām un neredzam nu it nevienu pat vismazāko caurumu ne pie manas gultas, ne vispār istabā. Klaus lamājās un draud peli nogalināt. Mierinām Klausu, ka pele tas nav nekas traks. Pārtiku taču te neglabājam, un pele dikti netraucē. Klaus ir pilnībā iegājis „esienīstu visaspasaulespeles” tēlā un, kā izskatās, ārā nākt netaisās. Mēs ejam vakariņās. Klaus ir pazudis. Vakariņās viņa nav. Parādās īsi pirms tumsas iestāšanās ar kaķi padusē. Mēs laižam vaļā tādu zviedzienu, ka pēc pāris minūtēm mums garām lielā ātrumā aizjoņo ātrās palīdzības mašīna ar ieslēgtām bākugunīm. No tālienes izskatās, ka brauc pēc mums. Klaus pilnā nopietnībā paziņo, ka kaķis nakšņos mūsu istabā. Nu it kā nekā pret kaķiem nav, turklāt tas ir mazs kaķēns kurš labprāt ielaižas rotaļās. Vienīgais ko viņam iedot ēst? Mūsu starta komplekts- alus un marinēti gurķīši ar olīvām diez vai ies cauri. Beigās no virtuves sadabonam kaut kādu desas gabalu. Kaķis parāda savu attieksmi ar desu uzspēlējot futbolu. Klaus priecājās, jo izsalcis kaķis ķers vairāk peļu. Mēs rēcam un sakām, lai turas tālāk no Kristīnes. Kā izskatās, vīruss sāk pielipt arī viņam. Starp citu, Marijai tomēr nav cūku gripa un sākot no šodienas, izgājusi atkārtotas pārbaudes, meitene atkal ir ar mums. Brīdinām Klausu, ka ja viņa kaķēns piemīzīs mūsu gultas, mēs piemīzīsim viņa. Nakts paiet mierīgi. No rīta nevienas noķertas peles nav. Klaus priecājās, ka re kā- nobijās no kaķa. Kamēr viņš ir tualetē, mēs pārējie nolemjam maksimāli ierobežot viņu no Kristīnes, jo sākam viņu zaudēt. Rīts paiet gatavojoties pilsētas šovam. Saģērbjamies un sakrāsojamies pēc idiotiem. Jo debīlāk ģērbies, jo krutāks skaitās. Par laimi mans augums dod priekšrocības- man neder neviens no klaunu apģērbiem, un varu iet normāli ģērbies. Seju gan vajag krāsot. Visiem tur sazīmētas puķītes, saulītes un tamlīdzīgas muļķības. Es palūdzu kaut ko no grupas KISS. Sakrāso labi. Man pašam būtu bail ja es būtu bērns. Pēc tam viss šitais pajoļu bariņš dodas uz pilsētu trokšņot un aicināt bērnus četros uz galveno laukumu rotaļāties. Pusotru stundu izbļaustījušies nolienam pie vecajām dzirnavām paēst pusdienas un tad jau ejam gatavot laukumu izrādei. Pie pilsētas domes gadās neliels kultūras šoks. Viens no domes darbiniekiem kas pie durvīm smēķē, saklausījies, kā es ar lietuvietēm laižu lietuviski, it kā garāmejot paziņo, ka viņš arī nedaudz runā lietuviski. Turklāt paziņo to skaidrā lietuviešu valodā. Mēs esam uz pakaļas. Izrādās, ka džeks divus gadus atpakaļ , vienu mācību gadu ir pavadījis Viļņas universitātē. Runā viņš visai vāji, bet saprast saprot gandrīz visu. Esam patīkami pārsteigti. Noskaidrojis, ka es esmu no Latvijas, čalītis sāk kaut ko vervelēt latviski. Citē man kaut kādus latviešu dziesmu tekstus, mēģina bīdīt sarunu. Man mute vaļā un it kā gribu uzprasīt kur viņš samācījies visu šo, bet nevaru, jo tiešām esmu vieglā šoka stāvoklī. Kaut kur Pirenejos atrast spāni kurš runā angliski jau ir problēma, a te stāv viens eksemplārs, kurš vervelē kaut ko lietuviski un dzied latviski. Beigās izrādās, ka tajā pašā Viļņas universitātē viņa istabas biedrs bijis latvietis. Nu top maliet skaidrāka visa bilde. Runājamies ar viņu gandrīz stundu un mazliet uzmetam mīksto pasākumam. Tomēr ne katru dienu gadās piedzīvot ko tādu. Sirsnīgi atsveicināmies un ķeramies pie darbiem. Pasākums ilgst trīs stundas un uz beigām visi jau ir mazliet izbesījušies. Bet tā- ļoti labi. Bērniem ir iespēja gan zīmēt, gan spēlēt spēles, gan krāsot sejas, gan uzzināt kaut ko jaunu par Eiropu, gan pašiem radīt dažādas rotaļlietas. Bērni apmierināti, vecāki ar, un var redzēt, ka mūsu treneri arī. Hostelī ierodamies noguruši, bet apmierināti. Pie hosteļa durvīm mūs sagaida kaķis kurš ņaud tā, it kā viņam nupat būtu izrautas pakaļkājas. Klaus metās pie kaķa, kaķis to pamanījis uztaisa lielas acis un ņem kājas pār pleciem. Klaus dzenās pakaļ un sauc-„ Pagaidi, tas tak es, Klaus!” Kā izskatās kaķim tas ir dziļi pie kājas vai viņš ir Klaus vai Māte Terēze. Pieklājības pēc nedaudz palīdzam Klausam ķert kaķi, bet pārsvarā rēcam. Par labo darbu nākamā diena mums ir brīva. Varam darīt ko gribam. Man gribās tikt uz Andoru, jo ciematā redzēju zīmi, ka lielais ceļš ved uz Andoru. Tomēr Marks man saka, ka esot pie 200 km. Nezinu kā Spānijā ir ar stopēšanu, tāpēc no šis idejas atsakos. Visu dienu pļumpēt alu un gulēt neesmu ar mieru, tāpēc visi sarunājam iet uz apkārtnes lielāko virsotni. Treneri apsola mūs ar mašīnām uzvest augšā un sarīkot pikniku. Virsotnē ir forši. Nedaudz atgādina Latviju. Ne jau kalns, protams, bet priežu mežs. Mums sacep gaļu, uzsauc vīnu ko neviens nedzer un ļauj vaļu. Stipri lielākā daļa paēduši izvēlas svaigā gaisā nosnausties. Kaut kā nemanot baltieši atkal salien kopā un atkal sākās zviegšana. Spēka smieties pēc nedēļas gluži vienkārši vairs nav, bet mēs tik smejamies. Pārsvarā jau atkal topā ir Kristīne. Viņa masē muguru Manon, bet pa gabalu izskatās, ka viņa cenšas uz muguras uzrakstīt e-pastu. Pēc kāda laika pie mums pienāk pati Manon un prasa kas par jautrību. Izstāstām viņai. Es pie viena prasu vai nevaru pārbaudīt savu e-pastu uz Manon muguras. Manon sāk smieties tā, ka visi guļošie ir pamodušies. Aimo pavēris vienu aci prasa vai mēs zviedzam par miss computer. Protams. Skaidrs, viņš tā arī domājis. Mājup dodamies kājām. Skati ir neaizmirstami. Ar mašīnu braucot tomēr nevar izbaudīt pilnībā visu kalnu skaistumu. Sanāk iet diezgan ilgi. Abas lietuvietes apēdušas kaut kādu ābolu, un sāk uzvesties dīvaini. Iet pa ceļa vidu, plātās ar rokām, dejo un ik pa minūtei skrien uz krūmiem čurāt. Turklāt zviedz par sev vien saprotamiem jokiem. Igauņi lūdz mani iztulkot viņu sarunu. Es mēģinu iebraukt, bet pēc 10 minūtēm padodos. Saprotu pilnībā visu, bet par ko būtu jāsmejas nudien neuztveru. Droši vien būs gadījies kāds apgreidotais ābolītis ar nelielu piešprici. Visu vakaru ir jauna sarunu tēma- magic apples. Par laimi TC atlikušas vairs tikai 2 dienas, jo vēl vienu nedēļu tādā zviegšanas atmosfērā es vairs neizturētu. Nākoša diena veltīta pasākuma izvērtēšanai. Bija labi- to atzīstam gan paši, gan treneri. Šī diena kaut kā ne ar ko īpašu man nav palikusi atmiņā. Pēdējā diena. Novērtējam TC kā tādu. Seko personīgā izvērtēšana. Pastrādājam pie turpmākajiem plāniem. Tāda skumīga diena. Varbūt vēl satikšu šos cilvēkus atsevišķi, bet kopā diez vai. Visi staigā tādi bēdīgi. Negribas šķirties. It kā turpinām jokot, bet tie ir tādi joki caur asarām. Vakarā ir atvadu tusiņš. Tā kā baltiešiem un austriešiem jābrauc ārā 6 no rīta, tad izlemjam tusēt līdz pašam rītam. Līdz kādiem 2 ir jautri, bet tad visi aiziet gulēt. Paliekam mēs baltieši. Sākās tādas nopietnas dziļas sarunas. Izmantojot pēdējos brīžus kopā, var uzzināt ko tādu, ko varbūt cilvēks nekad nevienam nav gribējis stāstīt, bet nu, izmantojot pēdējās stundas padalās ar tevi. Tas satuvina vēl vairāk. Beigās pat īsti vairs nerunājam. Pareizāk runājam, bet bez vārdiem. Liekas, ka saproti blakus sēdošo tik labi kā vēl nekad. Rīts pienāk ātri. Negribas, ai kā negribas braukt prom. Mūs pavadīt piecēlušies mūsu tuvākie draugi. Apkampjamies. Vārdu nevajag. Kaklā kamols. Ieliekam somas bagāžniekā. Vajadzētu braukt, bet neviens negrib pirmais kāpt mašīnā. Pie durvīm stāv draugi un izskatās tikpat noskumuši kā mēs. Pēkšņi nez no kurienes uzrodas kaķis un sāk trīties gar Klausa kājām. Viņš ļauj sevi noglāstīt un tad aizmūk uz krūmiem. Tā laikam zīme, ka nu tiešām laiks. Klaus kaut ko nolamājas vāciski un lec mašīnā. Tad pārējie. Tad jau esam Ripoll`ā. Uzspējam laikus. Vilcienā aizmiegam. Atjēdzamies jau Sants stacijā. Šeit jāšķiras no austriešiem. Baltieši atgriežas ar vienu lidmašīnu. Visiem ir viens reiss uz Rīgu, tad igauņiem pēc 50 minūtēm ir lidmašīna uz Tallinu, bet lietuviešiem jau pēc pusstundas uz Viļņu. Lidmašīna kavējās un pēc visa spriežot lietuvieši paliks nakšņot Rīgā. Tomēr stāsts par ceļošanu beidzās laimīgi. Es ap 22:00 jau esmu Liepājā, kad ar pāris minūšu intervālu atnāk ziņas no Lietuvas un Igaunijas. Draugi arī ir mājās. Viss kārtībā. Vismaz šis stāsts ir ar laimīgām beigām.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais