Nepieradinātā Gruzija.

16.09.2009
22 min lasīšanai
79 foto

Ceļojums uz Gruziju neietilpa manos tuvākajos plānos. Kad vasarā pie manis ciemojās draugs no Tbilisi, iepazīstināju viņu ar manu draudzeni Olitu, jo zināju, ka viņa vēlas uzdāvināt vīram ceļojumu uz Gruziju. Kad viņi abi kartē izstrādāja ceļojuma maršrutu, es ar savu kafijas krūzīti kautrīgi pagāju maliņā lai netraucētu viņu nodarbēs. Man tas bija kas tāls un neaizsniedzams. Bet cilvēks domā, Dievs dara. Nedēļu pirms plānotā ceļojuma dažādu apsvērumu dēļ otrs draugu pāris no ceļojuma atsakās. Esmu pašlaik jauna darba meklējumus, tādēļ no darba nav jāatprasās un dēlam skola vēl nav sākusies. Varam braukt....:))) Mans Gruzijas draugs Zurabi atpūšas kūrortā, tādēļ man iedod sava drauga telefona numuru, kurš apsola dažas dienas mūs pavadāt ar savu mašīnu. Visi braucēji satiekamies 25. augustā, mājās pārsveram savas somas, sadalām līdzi ņemamās mantas un dodamies ceļā. Modris (mans dēls) ne reizi nav lidojis. Tas viņam pirmais lielais ceļojums. Gruzija mūs sagaida ar spēcīgu lietu un zibeni. No augšas skats iespaidīgs. Tbilisi labi izgaismota. Skaisti!!! Nolaižamies Gruzijā plkst.01.00 pēc vietējā laika. Lidostā mūs sagaida Giorgi pie kura par simbolisku maksu sarunātas naktsmājas. Par taksi mums kalpo viņa tēva mašīna. Tas mums izmaksā 25 lari. Par cik esam četri un šoferis, Giorgi iekārtojas bagāžniekā blakus mūsu somām. Uz mūsu jautājumu, vai tā drīkst, mēs saņemam atbildi, ka šeit atļauts viss. ( Par to šo dienu laikā vairākkārtīgi arī pārliecināmies). Ir nakts un mēs stipri noguruši. Mums tiek ierādīta istaba trešajā stāvā. Cieši saliktas četras gultas. Apkārt apšaubāma tīrība. Miegs nāk tik nežēlīgi, ka nav laika par to piedomāt. Tuvāk par to šeit nestāstīšu. 26.08.09. No rīta cenšos sazvanīt mana drauga draugu. Telefons atslēgts. Ejam samainīt līdzpaņemtos eiro pret vietējo naudiņu. Kurss 1 eiro = 2,37-2,39 lari. Giorgi piedāvā mums parādīt pilsētu. Staigājot pa pilsētas ielām, esam noguruši un izsalkuši. Giorgi padomā kāda kafejnīca, kur varam nobaudīt gruzīnu nacionālos ēdienus. Pasūtam hačapuri, hinkaļus, alu un pudeli vīna.(vīns skābs). Tiekam apmācīti kā pareizi jāēd hinkaļi. Ar pirmo reizi ne visiem sanāk, bet garšo labi. Pusdienas mums izmaksā 70 lari. Beidzot sazvanām Muradi un viņš atbrauc pēc mums uz kafejnīcu. Kaut arī redzam viņu pirmo reizi, sasveicināmies kā seni paziņas. Giorgi izskatās aizvainots, ka apmainām pastaigu kājām pret mašīnu. Nu lai, esam taču ieradušies šeit, lai pēc iespējas vairāk apskatītu. Braucam uz Jvari klosteri. Gruzijā braukšanas stils patiešām ir īpatnējs. Atliek pabrīnīties, kā viņi pamanās tik veikli apbraukt govis uz ceļa un pabraukt garām viens otram neaizķerot otras mašīnas spoguli. Uz ceļa redzam mašīnas, kas īsti neatbilst mūsu priekšstatiem par drošu satiksmi. Noskaidrojam, ka tehniskā apskate nepieciešama tikai mikroautobusiem, kuri pārvadā pasažierus un autobusiem. Pie klostera Muradi nopērk svecītes, daļu iedod arī mums. Aizdedzinām tās un noliekam katrs pēc saviem ieskatiem.No augšas paveras skats uz Mtskhetas pilsētu. Mtskheta ir Gruzijas bijusī galvaspilsēta. Pašlaik pilsēta tiek atjaunota par valsts naudu. Mtskhetas pilsētā atrodas Samtavro klostera komplekss. Tas ir liels dievnams kura izmēri pārspēj cilvēciskās radīšanas robežas. Gruzīnu ortodoksālu (pareizticīgo) krusts ar savu formu atšķiras no citiem. To sauc par Sv. Nino krustu. Muradi paziņa strādā vietā, kur tiek veikti arheoloģiskie izrakumi. Mums laipni tiek atvērti vārti, kaut arī pats komplekss ir šobrīd slēgts, un varam apskatīt arī tos. Tālāk mūsu ceļš ved uz Svētās Trīsvienības baznīcas kompleksu. To uzcēlis kāds miljardieris. Līdz galam darbi vēl nav pabeigti, bet izskatās iespaidīgi. Muradi zin stāstīt, ka šeit tiek nokristīts katrs trešais Tbilisi dzimušais bērniņš. Pretējā kalnā redzama paša miljardiera dzīvojamā „pils”. Mājupceļš iet gar alus darītavu. Piestājam. Alus tiek tirgots turpat un tiek pildīts plastmasas pudelēs. Jau sāku nožēlot, ka alu nedzeru. Pēc pārējo acīm noprotu, ka labs...:))) Muradi mūs aizvizina līdz mūsu naktsmājām, vispirms piezvanot Giorgi. Tas mūs sagaida pie vārtiem. Tiekam nodoti no rokas rokā. Tāds ir mana drauga Zurabi lūgums. Viņš grib justies drošs par mani un maniem draugiem. Par cik miegs vēl nenāk, nolemjam apskatīt Bruņurupuču ezeru, kas atrodas uz viena no Tbilisi kalniem. Giorgijs brauc ar mums. Noķeram taksi un braucam. Taksists neprotestē, ka esam pieci. Turp ceļš mums izmaksā 7 lari. No Bruņurupuču ezera paveras skaists skats. Pilsēta labi izgaismota. Padzeram turku kafiju un dodamies apskatīt ezera apkārtni. Atpakaļ taksis maksā jau 10 lari, toties mums mašīnā ir iespēja noklausīties Laimas Vaikules koncertu, jo šoferis ir pilnīgs viņas fans. Pirmajā dienā esam apskatījuši gana daudz. Giorgija mamma vien nobrīnās par to. Vēl kopā iedzeram mājas vīnu un tad jau gulēt. 27.08.09. Nākamajā rītā mums pakaļ ierodas Muradi. Viņš ieplānojis mūs aizvest uz Borjomi. Braucam garām pagriezienam uz Gori. Ja būs laiks, to apskatīsim atpakaļceļā. Redzam saspridzināto kara pilsētiņu. Gar ceļa malām sacelti ciematiņi kara bēgļiem. Lai arī mājas glītas, bet tas liek domāt par gadu veciem notikumiem. Paliek neomulīgi. Kas bija jāpārdzīvo vietējiem?. Brrr Borjomi pilsēta izvietojusies kalnos abpus Mtkvaras upes krastiem. Kad tika atklāta leģendārā Bordžomi minerālūdens rūpnīca, pilsēta strauji sāka attīstīties. Dodamies uz Borjomi Nacionālo parku. Tajā atrodas labiekārtota piekļuves vieta leģendārajam minerālūdenim. Ieeja parkā maksas, toties minerālūdeni var dzert cik vien lien. Tas ir silts, bet garšo labi. Parka teritorijā tualetes gan maksas, bet ar īpašu tīrību neizceļas. Pamatā visur tualetes maksā 20 tetri. Izstaigājam parku un braucam ar funikulieri augšā. Biļete cilvēkam viens lars. Skats pasakains. Lejā mūs sagaida Muradi un parāda, kur var ieliet aukstu bordžomi ūdeni. Nopērkam plastmasas pudeles un iepildām tajās ūdeni līdz nešanai. Kādām pāris dienām pietiks. Mums jau gribas ēst, tāpēc ātri sakāpjam mašīnā un dodamies ceļā. Muradi nogriežas uz slaveno Bakuriani kūrortu. Tas šodien mums nebija ieplānots, bet lai jau. Redzēsim atkal vairāk nekā domāts. Ceļš visu laiku ved kalnā. Kreisajā pusē izdedzis mežs. Šeit norisinājies ekoloģiskais karš, kad no Krievijas speciāli dedzināja Gruzijas mežus. Esam sasnieguši Bakuriani. Tas ir populārākais kalnu slēpošanas kūrorts. Atrodas apmēram 175 km no Tbilisi un 1.700 virs jūras līmeņa. Apkārt daudz atjaunotu viesnīcu. Klusi ceram, ka varēsim beidzot papusdienot, bet nekā. Mūsu šoferītis ir nolēmis pārbaudīt savas mašīnas izturību. Asfalts sen beidzies, bet mēs tik braucam augstāk un augstāk. Izrādās, ka kaut kur kalnos atrodas viņa aitas un gani. Protams, atrast tos neizdodas. Toties esam augstāk par mākoņiem. Gaiss stindzinoši auksts. Kuru katru dienu būšot sniegs, tādēļ lopi no kalniem tiks vesti lejā uz fermām. Pēc mūsu aprēķiniem esam apmēram 2500 metrus virs jūras līmeņa. Muradi nosmejas, ka pa šo ceļu patiesībā varot mūs aizvest līdz Tbilisi, tomēr pēc kāda laiciņa griež mašīnu riņķi un lēnām dodamies lejup. Beidzot piestājam kādā ceļmalas krodziņā. Modris dabū redzēt, kā tiek nokauta mūsu pusdienām pasūtītā vista. Pamatā ēdienus izvēlas Muradi, vien uzklausot mūsu vēlmes. Tiek atnests šašliks, salāti, siers, vista, alus, čača, limonāde (tā viņiem tiešām garšīga). Pieciem cilvēkiem pusdienas izmaksā 64 lari. Pa ceļam apstājamies nopirkt bumbierus un persikus par četriem kilogramiem samaksājot vien 4 lari. Neiztikt arī bez Gruzijas snikera -čurchelas.To cena svārstās no 1-2 lariem (kā kurā vietā) Nolemjam nogaršot arī thlapi (tiek gatavots no aličas džema, kas izrullēts plānā kārtiņā un izžāvēts saulē). Ir jau vēls un Gori apskatīt mums neizdodas. Nākamā diena ir reliģiskie svētki, kaut kas līdzīgs mūsu Mirušo piemiņas dienai, tādēļ Muradi to brauks svinēt pie saviem vecākiem uz Kahetiju. Visur ceļmalās redzami gani ar aitu bariem. Tās tiek pārdotas rītdienas Dievmātes aizmigšanas svētkiem. Ja ir tāda vēlēšanās, tad uz vietas tās tiek arī nokautas. Muradi stāsta, ka šajos svētkos vienmēr līst lietus. (kā pie mums uz Jāņiem). Divu dienu vizināšanās ar Muradi mums izmaksā 50 eiro. Esam krietni ietaupījuši uz mašīnas īri. Atkal tiekam nodoti no rokas rokā. Giorgi ir tikko pamodies un neapmierināts. Uzzinot, ka rīt paliekam bez šoferīša steidzami kaļ plānus. Lai arī būs svētki, kāds Giorgi radinieks ar mieru mūs izvadāt (protams, ne par velti) savā mašīnā. Mūsu vīrieši ir tik noguruši, ka dodas gulēt. Mēs ar Olitu un Giorga mamma vēl iedzeram kafiju un uzēdam nopirktos augļus. Gribas ātrāk prom no šejienes, tādēļ abas nolemjam aiziet līdz stacijai un uzzināt par iespēju aizbraukt uz Batumi. Stacijas ēka tiek remontēta, bet uz perona stāv vilciens, kurš dodas Batumi virzienā. Pavadone mums laipni paskaidro kur atrodas biļešu kases. Stacijas remonta dēļ pagrūti tās atrast, bet vadoties pēc intuīcijas, tas tomēr izdodas. Noskaidrojam, ka biļete līdz Batumi kupejā maksā 18 – 20 lari . Gribam jau pirkt biļetes, tomēr nolemjam vispirms aprunāties ar mūsu vīriešiem. 28.08.09. Muradi izrādās taisnība. No rīta līst lietus. Ir drēgns un nepatīkams. Neskatoties uz to mājās sēdēt negrasāmies. Nepaspējam izdzert rīta kafiju, kad šodienas šoferītis Aleks ir klāt. Jūtam ,ka iepriekšējā dienā mašīnā ir pārvadāti lopi (visdrīzāk aitas). Neko darīt. Šeit nav Eiropa. Nākas pieciest dažas neērtības. Arī šodien Giorgi nākas iekārtoties mašīnas bagāžas nodalījumā. Redzams, ka viņš pie tā pieradis. Mūsu ceļš ved uz David Gareji klosteri. Pa ceļam piepildām bāku ar degvielu par 150 lariem. Redzam, ka viena mašīnas riepa tāda aizdomīga, bet rezerves riepu nopirkt neizdodas. Visu ceļu ceram, ka riepa izturēs. Klosteris atrodas 3 km no Azerbaidžānas robežas. Ceļš ved garām mirušajam ezeram, cauri Gruzijas tuksnesim, pamestajam ciematam, kurš celts astoņdesmitajos gados un domāts svāniem pēc nogruvuma Svaneti kalnos. Pašlaik tur pamatā dzīvo lopi. David Goreji klosteris uzcelts vietā kur mūks Dāvids nolika no Jeruzalemes atvestu akmeni. Gruzīni tic, ja esi trīs reizes pabijis David Goreji, tad tas ir tas pats, kas pabūt vienreiz Jeruzalemē. Ceļš ir bedrains un bez īpašām norādēm. Tomēr laimīgi nonākam galā. Šeit kalni pavisam citādi. Izstaigājam klostera teritoriju. Pie baznīciņas glīti uzkārti lakati. Cienot vietējo tradīcijas uzliekam tos. Pat mūsdienās šeit dzīvo mūki, tikai daudz mazāk un daudz labākos apstākļos. Sākotnēji šeit mitinājušies pat līdz 5000 mūku. Pretī klosterim klintīs redzamas alas. Tūristu maz. Redzam tikai trīs angliski runājošus kopā ar vietējo gidi. Garāmejot viņi mums draudzīgi uzsmaida. Saprot, ka neesam vietējie. Par godu svētkiem uz klosteri iesvētīšanai tiek vilkts jērs. Ilgi šeit neuzkavējamies. Atpakaļceļā piestājam kādā ciematā. Vakarā ir paredzēts pikniks brīvā dabā, tādēļ jāiegādājas viss nepieciešamais. Kamēr mēs degustējam mājas vīnu, kāds vietējais gruzīns Modri ir ievilcis citā pagalmā. Tur viņam tiek piedāvāta čača. Kad Modris no tās atsakās, viņam pieber pilnas rokas ar inžiru (augļi līdzīgi zilajiem sīpoliem, bet garšo apmēram vidēji starp mandarīnu un citronu.). Visur arbūzu un meloņu „kalni”. Ir pats ražas laiks. Septembra vidū vietējie vairs šos augļus nepērk, bet izbaro lopiem. Kad vīns ir nopirkts (5litri = 15 lari) dodamies tālāk. Pirms piknika vēl apskatām Narikala cietoksni. Tas būvēts 4. gadsimtā. Senie torņi un nocietinājumi labi saglabājušies.No cietokšņa labi pārskatāma visa pilsēta. Skats vienreizējs. Gribam šeit vēl uzkavēties, bet mūsu šoferītis steidzina doties tālāk. Kad esam netālu no pilsētas centra, plīst aizdomīgā riepa. Aleksis sola visu nokārtot 20 minūšu laikā. Nolemjam laiku izmantot lietderīgi tādēļ es, Olita un Giorgi dodamies uz tirgu iepirkt gaļu šašlikam un visu pārējo piknikam. Tirgū gaļa izmaksā 3,5 kg = 30 lari, tomāti 2 kg = 3 lari, gurķi 1,5 kg =2 lari un vēl visādas garšvielas un šašliku mērce apmēram 2,5 lari. No tirgus esam atpakaļ un jauna riepa arī vietā. Varam doties tālāk. Pa ceļam vēl nopērkam siltu maizi Shotis puri 4 gab = 2,10 lari. Pikniks ir paredzēts pie mākslīgā ezera Ananuri. Turpat uz vietas salasām žagarus ugunskuram un šašliki tiek cepti tieši virs ugunskura. Aivars ar Modri izpeldas aukstajā kalna ezerā. Kāds vietējais sadzirdējis, ka runājam krieviski ir klāt, lai ievestu kārtību. Viņa agresīvais noskaņojums noplok, kad uzzina, ka esam no Latvijas. Viņš ir invalīds un dzīvo no pensijas, kas ir 110 lari. Draudzīgi ar mums papļāpājis vīrs atsakās no piedāvātā šašlika un atvadās no mums novēlot jauku turpmāko ceļojumu. Toties vietējais suns nebrāķē ne maizi, ne gaļu ko viņam dodam. Pateicībā par cienastu viņš apguļas turpat blakus un sargā mūs. Ātri ir satumsis. Nolemjam pārējo gaļu sacept mājās. Sātīgais ēdiens un vīns ir darījis savu. Pa ceļam gandrīz visi iemiegam(izņemot šoferīti). 29.08.09. Veltīgi no rīta gaidām zvanu no Muradi. Mēģinām zvanīt paši, bet telefons atslēgts. Mūsu šodienas plāni mazliet sašķobās. Ēdot vakar pāri palikušo šašliku kaļam jaunus. Aivars pēc vakardienas piknika jūtas noguris un dodas atpūsties. Es, Olita un Modris nolemjam iet apskatīt vietējo tirgu. Prece pamatā no Turcijas. Modris ierauga tīri glītas krosenes. Izrādās arī ērtas. Pārdevējs uzzinot, ka esam no Latvijas nolaiž 5 lari no iepriekš prasītās summas. Samaksājam 20 lari. Viņš visu zina par Latvijas atbalstu Gruzijai pēc kara.(to zina visi gruzīni). Ieejam zeltlietu paviljonā. Zelts šeit lētāks kā Latvijā, tomēr dārgāks kā Turcijā. Toties Gruzija ir smēķētāju paradīze. LM cigarešu paciņa maksā vien 1,5 lari, bet vietējo cigarešu bloks tikai 9 lari. Par cik nekur aizbraukt šodien nesanāk nolemjam apmeklēt karstā sērūdens pirti. Beidzot izdodas sazvanīt Muradi. Viņš tūkstoš reiz atvainojas par izjukušajiem plāniem, bet svētkus ir svinējis godam, tādēļ šodien jūtas slikti. Uz pirti mums līdzi taisās nākt arī Giorgi. Lai nāk. Iespējams viņš spēj labāk sarunāt ar saviem tautiešiem. Dvieļus, alu un minerālūdeni ņemam līdzi. Pirtī tas izmaksātu daudz dārgāk. Pirts kompleksu no augšas jau esam apskatījuši no Narikala cietokšņa. Esam jau vairākkārt dzirdējuši arī teiku par pilsētas nosaukuma rašanos(to var izlasīt gandrīz visos aprakstos). Pasūtam atsevišķu numuriņu uz pieciem. Giorgi stāsta, ka tādā varot satilpt pat 15-20 cilvēki. Beidzot varam kārtīgi nomazgāties. Prieks par to pat mazina nejauko sēra smaku pie kuras ātri pierodam. Ūdens patiešām karsts. Lēnām jāpierod, lai varētu ielīst baseinā. Pirmā reize tāda grūtāka, bet tad jau tā lieta iet. Stunda paiet diezgan ātri. Par 40 lari jūtamies kā no jauna piedzimuši. Esam izsalkuši un enerģijas pilni. Aizbraucam uz krodziņu, kurš nedaudz atgādina Lido. Tajā skan gruzīnu mūzika. Spēlē vietējie muzikanti. Jocīgi liekas tas, ka pēc katras dziesmas ir paliela pauze. Pasūtam kebabu, šašliku, baklažānus ar riekstiem, čahapuri, pupiņu salātus, hinkaļus un alu. Kamēr gaidām pasūtītos ēdienus, noskatāmies vietējo dejas. Gruzīni visi prot savas nacionālās dejas un arī nekautrējas tās dejot. Pie mums gan būtu jocīgi, ja kāds krogā sāktu dejot tautas dejas. Šajā krodziņā esam noēduši 52 lari. Esam labā garastāvoklī, tāpēc nolemjam uz savām naktsmājām doties kājām. Skats uz naksnīgo Tbilisi patiešām burvīgs. Giorgi vēlas iet pēc iespējas ātrāk, bet mēs cenšamies iemūžināt fotogrāfijās brīnišķīgos skatus. Un kur mums skriet? Esam šeit lai atpūstos un redzētu pēc iespējas vairāk. 30.08.09. No rīta mums pakaļ atbrauc Muradi. Tāds galīgi saguris pēc divu dienu svinēšanas. Pa ceļam viņš mums izstāsta, ka labākās zāles pret pohām esot haš un trīs glāzes čačas. Pēc tādas devas toč visas pohas pāriet un iestājas viegls reibuma stāvoklis....:) Ielejam benzīnu par 50 larām un dodamies ceļā. Muradam maršruts izplānots un mums atliek vien paļauties uz viņu. Ceļš ved Kakheti virzienā. Vispirms apmeklējam Bodbe klostera kompleksu, kurš sākotnēji uzcelts 9. gadsimtā. Pašlaik tas darbojas kā sieviešu klosteris. Tā ir viena no galvenajām Gruzijas svētceļojuma vietām. Beidzot uzraksti arī angļu valodā. Pirms ieejam klostera teritorijā, Muradi ar Modri cenšas no koka nosist valriekstus. Tas viņiem izdodas un Aivars iekožas rūgtajā mizā. Tas izraisa jautrību un Muradi mums rāda kā pareizi tikt pie gardā rieksta. Izstaigājam klostera teritoriju. Nolemjam nokāpt līdz svētajam avotiņam. Muradi ar Aivaru paliek augšā. Mēs kāpjam un kāpjam uz leju. Gribam griezties atpakaļ, bet tomēr saņemamies un nokāpjam. Tur viss tikai gruzīnu valodā. Pavērojam svētceļotājus un kāpjam atpakaļ. Labi, ka esam līdzi paņēmuši ūdeni. Gājiens atpakaļ liekas kā īsts Golgāta ceļš. Mūsu vīrieši jau manāmi satraukti. Vēl tikai svētvietā ieejam nolikt svecītes un tad braucam uz 2 km attālo Signagi – mīlētāju pilsētu. Tā ir īsta tūristu pilsēta, kas tiek atjaunota tieši šim nolūkam. Daudzas mājas nopirkuši amerikāņi un citi ārzemnieki. Vietējiem dzīve šeit ir padārga. Izstaigājam stāvās pilsētiņas ieliņas. Uz dažām mājām uzraksts , ka pārdod. Pilsētu ieskauj vecs mūris. Labi pārredzama Alazanas ieleja. Tālāk dodamies uz Gurjaani. Šeit apskatām karavīra tēva pieminekli. Kalna pakājē tas izskatās iespaidīgs. Muradi atgādina mums vecās krievu filmas sižetu. Otro pasaules karu Gruzijā īpaši nepiemin, bet kad runa iet par viņu varoņiem, tad viņu balsīs saklausāms lepnums. Muradi mums ir apsolījis parādīt savu saimniecību. Kaut arī viņam ir cits savs bizness, jau trīs gadus viņš paralēli ir arī fermeris, kuram pieder 30 hektāri zemes, govis, aitas un tītari ,kā arī daži zirgi. Jau no rīta Muradi man ir pateicis, ka no kūrorta uz pāris stundām atbrauks mans draugs Zurabi. Pie pagrieziena uz Muradi saimniecību viņu gaidām. Laiku īsinām ēdot hačapuri un pīrāgus ar kartupeļu pildījumu. Drīz mans draugs arī klāt. Silti sasveicināmies un iepazīstinām tos, kas vēl nav pazīstami. Sakāpjam visi vienā mašīnā un braucam. Muradi saimniecībā strādā azerbaidžāņu ģimene. Istabiņa iekārtota turpat kūts ēkā. Vienīgais, kam to ir lemts apskatīt ir Modris. Kaut kas noticis televizoram un viņu pasauc novērtēt situāciju. Speciāli priekš mums tiek apseglots zirgs. Tas, kas atrodas zirgam mugurā ir nesaprotams veidojums. Ar zirgiem esmu strādājusi ilgus gadus un zinu kā izskatās segli. Nevēlos aizvainot saimnieku. Viņš tik daudz darījis mūsu labā. Visi pēc kārtas iemēģinām gruzīnu zirdziņu. Tipiska darba ķēvīte, kurai trakulības nav prātā. Blakus turas kumeliņš. Pat Zurabi uzkāpj zirga mugurā. Laikam sajūtas neērti, ka es tik droši ņemos ap zirdziņiem. Pajājam arī uz ēzelīša. Sākumā plānotais pikniks Muradi fermā tiek pārcelts uz ceļmalas krodziņu. Šoreiz savu vārdu ir teicis Zurabi. Omulīgi iekārtojamies pie galda un klausāmies gruzīnu mūziku. Pa to laiku Muradi ar Zurabi pasūta ēdienus un dzērienus. Dabūjam nogaršot arī zivis un govs gaļu. Tomēr šašliki garšo labāk. Ēdieni pasūtīti veselai armijai, kaut esam tikai seši. Beidzot Muradi iedzer ar mums čaču un vīnu. Skan tosti par iepazīšanos, dzimteni, vecākiem, bērniem un tā tālāk. Vīns tiešām labs un vakars izvēršas gana jauks. Muradi iepriekš sarunājis savu radinieku, kurš aizvedīs līdz Tbilisi. Pats vairs nevar sēsties pie stūres. Arī Gruzijā sodi par braukšanu dzērumā gana bargi. Es braucu ar Zurabi, bet pārējie ar otru mašīnu. Pirms iekāpšanas mašīnā Muradi redzu pēdējo reizi. No rīta esmu sagatavojusi viņam dažus suvenīrus no Latvijas, bet Olitai tos nākas atdot manā vietā, pretī saņemot litru čačas. Kad satiekamies Tbilisi visiem ir lielisks garastāvoklis. Vēl vairāk omu uzlabo tas, ka Muradi sarunājis savu radinieku, kurš no rīta brauks ciemos pie savas ģimenes, kura atpūšas pie jūras. Beidzot brauksim prom. Vakarā ejam meklēt naudas maiņas punktu, kurš būtu vēl atvērts. Viss ciet. Kādā tūrisma aģentūrā deg gaisma. Pie datora sēž vīrietis. Pieklauvējam. Durvis tiek atvērtas pirms noskaidrojot mūsu nodomus samainīt naudu. To arī veiksmīgi izdarām. Iepazīstamies ar Gogu. Ja laicīgi atgriezīsimies no jūras, Goga apsola mūs aizvest uz Kazbegi. Somas nolemjam kārtot no rīta, jo Zaza (tā sauc Muradi radinieku), ieradīsies tikai 12.00. 31.08.09. Pirms tālā ceļa nolemjam kārtīgi pāēst, tādēļ Giorgi ar Aivaru dodas uz tirgu pēc gaļas, dārzeņiem un garšvielām. Mēs ar Olitu kārtojam somas. Dažas mantas nolemjam atstāt šeit, lai lieki nav jāvadā līdzi. Giorgi mamma pagatavo jēra čahapuri. Mums īsti neiet pie dūšas. Pusstundu ātrāk mums pakaļ atbrauc Zaza. Es viņu ieraugu pirmā, bet nepazīstu. Iepriekšējā vakarā viņu redzēja tikai Olita, Aivars un Modris. Arī viņi neatpazīst, jo redzēja tikai no aizmugures. Giorgi ar Zazu ilgi sarunājas savā starpā un tad tikai paziņo, ka mūs gaida mašīna. Aivars norēķinās ar Giorgi par naktsmājām. Kad Giorgi saskaita iedoto naudu viņš norūc, ka tas ir par maz. Arī 50 lari viņu neapmierina, pieprasa vēl klāt 100.Simboliskā samaksa izrādās daudz lielāka nekā iepriekš plānojām. Sešu dienu laikā Giorgi nopelnījis trīs savas pensijas plus visas izklaides uz mūsu rēķina. Tas mazliet sabojā omu, bet nav vērts dusmoties. Paši vainīgi, ka nevienojāmies par cenu uzreiz. Toties mums noveicies ar jauno šoferīti. Ielas malā stāv glīts mikriņš. Redzams, ka saimnieks to mīl. Ātrāk prom. Saliekam savas mantas un aidāaaaaaaaaaa uz jūru. Braukšana pavisam ērta. Skan mūzika dažādās valodās. Pa ceļam zvana Muradi. Apjautājas, vai esam apmierināti? Atvainojos, ka nesanāca atvadīties, bet viņš uztraucas tikai par mums. Zvana arī Zazas sieva. Viņi atpūšas Ureki Magnititi. Tas ir 50. km no Batumi. Mums ir iespēja palikt tur, jo rīt ir pirmais septembris un atbrīvojas pāris istabiņas. Zaza apsola mūs aizvest kādu dienu uz Batumi ekskursijā. Jautājums ar naktsmājām atrisināts. Pa ceļam piestājam nopirkt augļus un dārzeņus. Uz ceļa tie ir lētāki nekā kūrortā. Neliels spainītis tomātu - 3 lari, Bumbieri - 3 lari, melone 1,30 lari un liels arbūzs – 3 lari. Plkst. 17.30 esam galā. Ceļš mums izmaksājis 100 lari. Mājā, kurā paliekam gultas vieta maksā 7 lari par nakti, gultas veļa 5 lari uz visu palikšanas laiku, gāzes plīts izmantošana 10 lari ( bet kuru tomēr neizmantojām, jo nebija laika ēst gatavošanai). Uzreiz samaksājam par četrām naktīm. Istabiņā dzīvosim pa diviem. Šeit viss uz pusi lētāks un daudz tīrāks un ērtāks nekā pie Giorgi. Tikko mums atnes gultas veļu dodamies apskatīt jūru. Zaza pirms pabrīdina, ka viņa sievai šodien dzimšanas diena un mēs tiekam gaidīti uz kopīgām vakariņām. Jūrmalā smiltis tik melnas kā magoņu sēklas. Šeit esot ārstnieciskās, magnētiskās smiltis. Ārstēt kaulu un locītavu vainas braucot no dažādām pasaules valstīm. Nobrīnāmies, ka jūrā tik auksts ūdens. Vietējie stāsta, ka gandrīz visu vasaru lijis lietus. Kūrortam tā ir katastrofa. Nav atpūtnieku - nav peļņas. Pārāk ilgi pie jūras nekavējamies. Mums ir balzāma pudele, Laimas zefīrs un Selgas cepumi. Tos aiznesam dāvanas vietā. Maga ( tā sauc Zaza sievu) klāj galdu. Gaļas ēdiens, ko vēl iepriekš nebijām ēduši ir varen gards. Šeit nogaršojam arī pašu gardāko sieru visa ceļojuma laikā. Arī zivis ir garšīgas, tikai ļoti asakainas. Tamada (šoreiz tas ir Zaza), saka tostus. Vispirms dzeram čaču. Tad pārejam uz vīnu. Visus dzērienus Zaza atvedis līdzi no savām mājām. Atnāk arī Zazas radinieks, kurš pie jūras strādā par glābēju. No viņa uzzinām, ka no rītiem jūrā var redzēt delfīnus. Tas mūs ieintriģē. Vakara nobeigumā Zaza ar meitu nodemonstrē mums savas nacionālās dejas. Vēlāk pievienojas arī Maga. Viņi dejo tautas deju ansamblī un bijuši daudzās valstīs uz viesizrādēm. Maga ir krievu valodas skolotāja, bet runā krieviski sliktāk par mums. Galvenais, ka varam saprasties. 01.09.09. Ir pirmā septembra rīts. Modris nepārtraukti saņem īsziņas un zvanus no klasesbiedriem. Olita ar Aivaru visu nakti karojuši ar odiem. Vienīgais kas spētu uzlabot garastāvokli ir kafija. Tā šeit tiešām nav dzerama. Jau vairākas paciņas nopirktas veltīgi. No mājām paņemtā sen beigusies. Beidzot kādā veikaliņā atrodam tīri ciešamu. Maksā 1.50 lari. No rīta pagalmā nāk pārdevēji ar svaigām bulciņām, pienu, zivīm un augļiem. Bulciņas nopērkam arī mēs. Trīs maksā 1 laru. Tās ir vēl siltas un garšo labi. Šodien ir silts, bet apmācies. Nolemjam apskatīt vietējās pārdotuves. Preces pārsvarā no Turcijas un Ķīnas (un pārsvarā trīs gadus vecas). Tirgojas azerbaidžāņi, armēņi un turki. . Vietējie vairāk pārdod pārtikas preces. Neviens pārdevējs mums īpašu uzmanību nepievērš (pareizāk teikt viņus vispār neinteresē pircēji). Ja gribam apskatīt kādu preci, knapi var sasaukt pārdevēju. Tas nosit apetīti kaut ko pirkt. Nesaprotam par ko pārdevējiem maksā? Tāda vienaldzība pret pircējiem nav novērota pat pie mums Latvijā. Iela ir bezgala gara, bet nopirkt īsti nav ko. Daži suvenīri no gliemežvākiem tīri glīti, bet izskatās trausli. Nekādas norādes par piederību tieši šai vietai. Šeit atrodas gana glītas viesnīcas un sanatorijas. Numuriņu viesnīcā var dabūt par 40$. Esam apmierināti ar savām gultas vietām, tāpēc šoreiz viesnīcu neizmantojam. No vietējiem uzzinām, ka zemi šeit uzpērk ukraiņi u.c.un ceļ jaunas viesnīcas. Tā klīstot ieraugam krodziņu ar ieeju mucas formā. Viss interjers no dabīgā materiāla. Sākumā tur padzeram tikai kafiju. Mūs apkalpo jauka meitene Suzi. Apskatām ēdienkarti un apsolām atgriezties. Lai arī saulīte šodien nelutina, ejam vismaz izpeldēties. Kad esam izsalkuši, ejam atpakaļ pie Suzi (tā mēs savā starpā jokojam). Pasūtam šašliku asortus – 30 lari, hinkaļus, salātus, maizi, alu un 50 gramus čačas. Viss kopā 43 lari. Visgaršīgākais ir cūkgaļas un vistas šašliks. Jēra mums īsti neiet pie sirds. Pēc sātīgās maltītes atkal dodamies uz jūru. Jau 19.30 sagaidām saulrietu. Esot pie jūras saņemam zvanu no Zazas. Viņi brauks uz atrakciju parku un aicina mūs līdzi. Protams, neatsakām. Atrakciju parks nav pārāk tālu un tā nosaukums „Jāņtārpiņš”. Uz nakts fona no tāluma tas tiešām izskatās pēc jāņtārpiņa. Modris ar meitenēm iemēģina Amerikāņu kalniņus. (10. lari). Vidēji atrakcijas šeit no 5-7 lari. Vislētākais ir panorāmas rats. Tikai 2 lari . Visi sakāpjam panorāmas ratā. No augšas labi pārredzama parka teritorija un tuvākā apkārtne. Bet galvenā šķiet atmosfēra. Šeit ir tik viegli elpot.... 02.09.09. Vēlamies redzēt delfīnus tādēļ ceļamies agri. Aivars nākt mums līdzi atsakās. Jau 6.00 no rīta esam pie jūras. Esam gandrīz pirmie. Gar jūru cēli pastaigājas cūkas. Uzlasa ēdiena pārpalikumus. Pēc kāda laiciņa parādās arī govis. Dzīvnieki šeit ļoti patstāvīgi un nav tik atkarīgi no cilvēka kā pie mums. Drīz ierodas zvejnieki. Viņu tīkls izlikts turpat pludmalē. Redzam kā tas tiek vilkts ārā no jūras. Loms nav pārāk liels. Tīklā daudz medūzu. Tās paliek mētājamies pludmales smiltīs. Vēlāk dažas ieveļam atpakaļ jūrā. Sagaidām arī saullēktu. Tikai delfīni kā nenāk tā nenāk. Laikam nav lemts. Lēnām debesis apmācas. Sāk līt. Šodien mums ieplānota ekskursija uz Batumi. Izskatās, ka brauciens būs jāatliek. Zazu un viņa ģimeni nekur nemana. Laikam atpūšas savā istabiņā. Mēs arī atpūšamies. Vienīgi Aivars kaut kur aizgājis. Pirms pieciem zvana Zaza. Uz Batumi tomēr braucam. Urāaaaa! Esam kā spārnos. Ja stipri līs, Batumi varam apskatīt caur mašīnas logiem. Izbraucot no Ureki lietus beidz līt. Asfalts pavisam sauss. Braucam cauri Kabuleti. Tā ir vieta, kuru Olitai ieteica Zurabi. Arī Batumi nav lijis. Noliekam mašīnu un dodamies apskatīt Batumi. Uzjautrināmies par kuģīšu amizantajiem nosaukumiem. Sajūsmināmies par palmām. Pirmoreiz redzam glīti nopļautu zālienu. Citur zāli noēd lopi. Batumi pludmale man atgādina Jaltu. Arī šeit suvenīri pavisam švaki. Tā arī neko nenopērkam. Gribam apmeklēt delfināriju. Zaza aiziet noskaidrot cik maksā ieeja un cikos sāksies šovs. Diemžēl tas slēgts uz remonta laiku. Kamēr apskatām pilsētu ātri satumst. Ejam cauri parkam atpakaļ uz mašīnu. Pēkšņi mūs pārsteidz dejojošās, muzikālās strūklakas. No pārsteiguma aizraujas elpa. Skats ir tik fantastisks, ka nespējam aiziet. Noskatāmies kādas 4-5 dejas. Izrādās Zazas ģimene Batumi arī pirmo reizi. Viņš pats šeit ir bijis tikai caur braucot. Pie parka ieejas zīmes, ka suņiem ,velosipēdistiem un govīm ieeja aizliegta. Vismaz šeit govis ir tik gudras!!! 03.09.09.Ceram šodien beidzot ieraudzīt delfīnus. Tik agri gan vairs uz jūru neejam. Vispirms iedzeram kafiju un sagaidām saullēktu turpat istabiņā. Modris apslimis. Labi ,ka līdzi ir zāles. Šorīt uz jūru ejam divatā ar Olitu. Pie jūras atkal naski šiverē cūkas un sivēni. Izglābjam kāda vīrieša mantas no cūkas ziņkārīgā šņukura. Redzam kā suņu bars vienu suni iedzen jūrā un nelaiž ārā. Kāds viņus iztraucē un nelaimīgais suns atskrien un apguļas mums blakus. Upē, kura ietek jūrā iebridušas govis. Dzesē pienu!!! Delfīni no mums izvairās. Iepriekšējā vakarā tie esot bijuši pavisam tuvu krastam. Atliek vien nopūsties. Diena ir saulaina un karsta. Visu dienu ar Olitu pavadām pie jūras sauļojoties un peldoties. Ceļoties no smiltīm izskatāmies pēc magoņmaizītēm. Smiltis nav tik viegli dabūjamas nost. Ne velti tās sauc par magnētiskām. Jūrā ir palieli viļņi. Tie skalo ārā skaistus gliemežvākus. Salasām arī tos. Aivars atradis ēnainu vietu tuvu pie jūras. Modris visu dienu noguļ istabiņā. Ik pa laikam aizejam viņu apraudzīt un iedot jaunu zāļu devu. Vakarpusē aizejam pie Suzī uz krodziņu atvadīties un pie reizes pasūtam vakariņas līdz nešanai. Šašliks, maize un šašlika mērce mums izmaksā 25 lari. Kā jau kūrortā šeit viss par 10-20% dārgāks. Par apkalpošanu jāmaksā 10%. Tas jau rakstīts ēdienkartē. Vakariņas ēdam istabiņā. Modris atsakās pat no šašlika. Tad jau nopietni slims. Apēd vien pāris gabaliņus arbūza, kas ir tik sulīgs un salds. Rīt ir mūsu pēdējā diena Gruzijā. No paša rīta brauksim uz Tbilisi. Laimīgā kārtā arī Zaza ar ģimeni brauks mājās. Par transportu varam neuztraukties. Par cik rīt agri jābrauc prom, nolemjam izmest līkumu pa naksnīgo ieliņu un nopirkt kaut ko brokastīm. Nopērkam sieru (pirms tam nogaršojam vairākus), hačapuri un pīrāgus ar kartupeļiem. Nu laiks gulēt. 04.09.09. No rīta ceļamies agri. Ātri ejam mazgāties, kravājam somas un ēdam brokastis. Modris jau jūtas mazliet labāk. Uztraucamies par to vai viņš spēs izturēt tālo ceļu. Atvadāmies no mājas saimniekiem. Pierakstam viņu vārdus un uzvārdus. Ne ielu, ne māju nosaukumu šeit vienkārši nav. Pastnieki visus vietējos pazīst pēc vārdiem. Zaza atkal ir gatavs izbraukt ātrāk. Esam sarunājuši, ka vēl aizbrauksim uz Kazbegi. Viss sakrīt tik labi. Ērti iekārtojamies busiņā un dodamies ceļā. Pāris reizes apstājamies, lai apskatītu suvenīrus un ielietu pudelēs svaigu ūdeni. Braucam cauri Kutaisi. Tā ir Gruzijas otra lielākā pilsēta. Izskatās tāda auksta un bezpersoniska. Daudz kas atgādina padomju laikus. Atkal pabraucam garām pagriezienam uz Gori. Šoreiz nav lemts apskatīt savām acīm Staļina dzimto pilsētu. Piestājam pie Ananuri baznīcas. Nopērkam dažas čurchelas, un piemēram papahas. Nofotografējamies ar tām. Zaza vienu grib nopirkt, bet viņu neapmierina kvalitāte. Pa ceļam piestājam pie minerālūdens avota. Šeit tas ir bagāts ar dzelzi un ļoti garšīgs. Ielejam arī pudelēs. Braucam pa slaveno Gruzijas kara ceļu. Ceļmalās daudz krustu bojāgājušo piemiņai. Pamanām arī vienus kareivju kapus. Abās pusēs ceļam gleznaini skati. Kalni mijas ar ielejām. Tālumā var saskatīt pērno sniegu. Apstājamies pie krusta pārejas. Tur uzrīkojam nelielu pikniku un apēdam līdzpaņemto pārtiku. Svaigā gaisā viss garšo lieliski. Arī Modrim beidzot uzradusies apetīte. Tas priecē. Ceļa malās tiek atjaunotas viesnīcas. Drīz sāksies slēpošanas sezona. Vēl tik daži kilometri un sasniedzam Stepansminda jeb Kazbegi ciemu. Augstu kalnā redzama Gergeti Trīsvienības baznīca. Tas ir vienīgais dievnams, kurš atrodas tik tuvu debesīm. Vietējie piedāvājas mūs uz turieni aizvest. Visur redzamas baltas Ņivas. Laika trūkuma dēļ nākas atteikties. Zaza kaut kur steidzas. Dievnamam pretējā pusē saulītē gozējas slavenais 5033 metrus augstais Kazbeks. No turienes Krievijas robeža ar roku aizsniedzama. Kādi nieka 15 km vien būs. Nu neko. Vēl viens iemesls, lai vēlreiz šeit atgrieztos. Griežam mikriņu riņķi un braucam lejā. Ap pusseptiņiem vakarā esam Tbilisi. Sirsnīgi atvadāmies no Zazas ģimenes un apsolām uzaicināt viņus uz Latviju. Pie Giorga noliekam mantas un ejam uz vietējo tirgu pēc cigaretēm. Zurabi ir atgriezies no kūrorta un apsola aizvest mūsu mantas līdz lidostai. Gaidām viņa Fiestu pie Giorga mājas vārtiem. Piebrauc paliels busiņš. Pie stūres Zurabi. Uz viņa lūpām apmierināts smaids, ka kārtējo reizi izdevies mūs piemānīt un patīkami pārsteigt. (Tas vispār ir raksturīgi 99% sastaptajiem gruzīniem). Līdz lidmašīnai vēl krietns laiciņš. Nolemjam uz atvadām izkarsēties sērūdens pirtī. Zurabi atkal mūs nes cauri, ka nezinot ceļu, lai mēs parādam. Diemžēl pirtī visi numuriņi aizņemti. Blakus atrodas zilā pirts. Ejam uz to. Tur brīvi tikai divvietīgie numuriņi. Vismaz tā. Smēķētāji iet vienā un nesmēķētāji otrā. Ūdens vairs neliekas tik karsts kā pirmajā reizē. Bet sajūtas lieliskas. Stunda paiet tik ātri. Pirms ceļa nolemjam paēst. Zurabi mūs aizved uz kādu krodziņu. Tur skan „dzīvā” mūzika. Vairāki pāri dejo. Krievu valodā skan dziesma par Suhumi. Tā vairs nepieder Gruzijai. Vārdi ir tik smeldzīgi, ka arī mums acīs parādās asaras. Vēlāk skan gruzīnu nacionālā mūzika un dejo pamatā vīrieši. Pāri malām plūst viņu enerģija un karstasinība. Deja ir tik strauja un nevaldāma kā kalnu upe. Uh kā gribas viņiem pievienoties. Zurabi ir pasūtījis šašliku, hinkaļus, kababu, alu un kafiju. Un kurš teica, ka latvieši daudz ēd? Laikam tie, kas nav redzējuši kā ēd gruzīni. Vairāk kā puse paliek uz galda. Mums žēl ēdienu atstāt, bet šeit nav Eiropa un līdzi neko neiesaiņo. Jokojam, ka jābāž kabatās. Pa ceļam uz lidostu busiņā pārģērbjamies un sakārtojam somas. Zurabi mums atvedis katram pa litra pudelei mājas vīna. To brālīgi sadalām. Somas liekas daudz vieglākas nekā šurp braucot. Beidzot esam lidostā. Kioskā ieraugām sen kārotos suvenīrus. Krūzītes ar Gruzijas karogu un ģerboni -15 lari, T-krekls – 25 lari, karodziņš - 5 lari, dvieļi ar Gruzijas karti 10-25 lari, Gruzīnu(lētākā) vīna pudele 18-20 lari, komplekts šķiltavas + pildspalva - 6 lari. Kad suvenīri ir iepirkti, pēdējā gruzīnu nauda iztērēta ejam piereģistrēties lidojumam un nodot bagāžu. Beidzot atvadāmies arī no Zurabi. Viņu mēs drīz atkal satiksim Latvijā. Bet vai mums būs lemts atgriezties Gruzijā??? Laiks rādīs.....

Nepieradinātā Gruzija.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem