Rumānijas Karpatu skaistums - Transilvānija

15.09.2009
18 min lasīšanai
148 foto

Maršruts – Rīga – Rzeszow – Miskolc – Debrecen – Oradea – Savadisla – Turda – Zetea – Korunda – Cluj Napoca – Egera – Ļubļina – Rīga Kopā nobraukts 4300 km /Rīga – Rumānija – Rīga / Ceļojuma laiks: 21.08.2008. – 30.08.2008. Galvenās darbojošās personas: Kristīne un Jānis V., Iveta un arī Jānis tikai Ā. Ceļojuma mērķis: Rumānija. Ceļojuma veids: ar Impro autobusu grupā. 21. augusts., ceturtdiena 7.00 izbraucam no Rīgas autoostas 33.platformas. Autobusā sēžam, kur parasti- autobusa vidū. Ārguļi priekšā, Viļumi- aiz Ārguļiem. Meitenes (Iveta un Kristīne), arī kā parasti, pie loga, lai var ķert fotomirkļus, jo puiši, joprojām kā parasti, aizņemti ar ieliešanu, tukšošanu un flirtu ar ceļojuma biedrenēm. Grupas vidējais vecums ap 40 gadiem. Grupā esam 39 cilvēki, neskaitot gidus un abus šoferus. Gide Alda mums būs galvenā tikai divas dienas- līdz Rumānijai. Tālāk jau būs cita- Inguna Dukure. Abi šoferi ir Jāņi un abi no Balviem. Un uz mūsu autobusa priekšējā stikla ir Balvu ģērbonis ar uzrakstiem „Balvi” abās pusēs. 11.40, joprojām Lietuva. Jānis V. apcer poļu nacionālo zupu- flaki- ar govs kuņģi un zarnu bārkstiņām. Kā arī velk paralēles ar teļa kuņģa čūlu un kādu ādu miecētavu Indijā- redzētu raidījumā „Skrējiens pēc miljona”. Jānis Ā. ir izlasījis visu par dažādiem rūpniecības veidiem un dalās zinībās ar pārējiem. Kaut kā neviļus beidzot iesnaužamies- agrais rīts dara savu. Atveram acis 12.20- esam uz Lietuvas- Polijas robežas. Iebraucot Polijā, laiks tiek pagriezts par 1 stundu atpakaļ. Klausoties kādu poļu dziedātāju vietējā raidstacijā, atkal iemiegam. 14.20 pietura. Abas ar Ivetu dabūjam poļu kremowa saldējumus „Big Bambi”. Jānis V. satraucies, ka viņam vienīgajam sāk piepampt kājas. 17.50, kārtējā benzīntankā, jau visiem parādījušās „lāču ķepiņas”. Ārā laiks jūtami siltāks kā iepriekš. Esam kaut kur pie Ļubļinas. Ļubļinā ceļu malās plakāti Gruzijas atbalstam, kur pašlaik Abhāzijā un Dienvidosetijā notiek karadarbība. 22. augusts., piektdiena 13.50 iebraucam Miškolcos- trešajā lielākajā Ungārijas pilsētā. Pilsēta ir vietējās apkārtnes lielākais rūpniecības centrs. No 14.30- 17.00 plunčājamies Miškolcu baseinos. Abas ar Ivetu izmasējam problēmzonas zem ūdens šaltīm, ar abiem Jāņiem lecam un nirstam. Tieši tas, kas bija vajadzīgs pēc tik ilgas braukšanas. Es baseinā eju ar melnām galošu tipa čībām, jo baidos no nezināmas izcelsmes kāju sēnītēm un citiem parazītiem. Mēs ar Jāni jau te esam bijuši, tāpēc izvadājam Ivetu un Jāni Ā. pa visiem alu labirintiem- baseinu ūdens temperatūra ir visai atšķirīga. Vēl braucam cauri Miškolciem, kad autobuss pēkšņi apstājas. Stāvam 25 minūtes un grupas vadītāja un šoferi autobusā meklē naudu, kas savākta Babiča pasākumam. Iveta ir ļoti aizdomīga pret tāda veida pēkšņu naudas pazušanu- Paulis ar Ukrainu patiešām iemācījis mums uz visu raudzīties ar kaulainu aci. Pēc drudžainas kravāšanās paciņa tomēr tiek atrasta. Nu, čammas, ko citu var teikt.. 18.20 caur interesantiem vārtiem iebraucam Tokajas reģionā. Kalnu pakājēs skaisti, mazi ciematiņi ar baznīcu torņiem vidū. Nogāzēs, protams, vīnogulāju lauki. Pirms 19 iebraucam Babiča sētā, no kuras iznākam 21.15. Sākumā vakariņas- aitas sautējums ar mājās taisītiem makaroniem un dārzeņiem. Mmmmm…. Garšīgi, īpaši makaroni! Paralēli- vīna degustācija, kas turpinās 25 metrus dziļumā vīna pagrabā (izcirsts tufa iežos). Jāpiebilst, ka Babiča kungs laikam ir varens mednieks- visās malās ragi, nagi, ilkņi un ādas, kā arī visdažādākā medību simbolika, par ko Iveta un Jānis Ā. ir sajūsmā, jo abi ir mednieki. Pati saimniecība atgādina mednieku lauku muižu, patīkams iespaids. Pagraba dziļumā patīkamā vēsumā sveču gaismā pie gariem galdiem degustējam 6 vīnus- sākumā skābeni, beigās ļoti saldi. Pēc ceturtā vīna sākas dziedāšana- iesākumā ar „Es nenācu šai vietā” un nobeigumā ar „Projām jāiet”. Starplaikā es saskandinu ar savām brillēm (gluži netīšām sanāk pieskandināt) un Jānis V. ielej sev glāzītē no krūkas, kuras dibenā rāmi dus iepriekš neizdzerto vīnu atliekas. Par šo faktu esmu šausmās. Tokajas vīni ir tikai baltie un orģinālā izvēlē nopērkami tikai Tokajā. Maksā 4 līdz 11 EUR pudele. 23. augusts., sestdiena 7 ceļamies, 8 brokastis. Restorānā noklāts tāāāāds zviedru galds, ka grēks neēst. Pēc Ivetas novērojumiesm, esmu laikam ilgstoši dzīvojusi ar veģetāro pārtiku, tāpēc mans meņū ir desumaize ar cīsiņiem un žāvētu gaļu. Pēc brokastīm stunda brīvais laiks Debrecenas centrā. Debrecena ir kalvinistu Roma. Arī mūsu viesnīca atrodas pie skaistas kalvinistu baznīcas. Kalvinistu ģerbonis- izlikts mozaīkā pie baznīcas. Puiši pasēž ar aukstu alu kādā centra krodziņā, mēs ar Ivetu iegriežamies grāmatnīcā un vietējās bodītēs. Elīna tiek pie bižutērijas ar Vinniju Pūku. Grāmatnīcā nopērkam labas Rumānijas un Moldovas kartes (1790 HUF vai apm. 5 Ls). Ar Rumānijas kartēm vispār interesanti- tās Latvijā nevarēja dabūt nevienā grāmatnīcā, pat internetā joprojām nav nekā detalizētāka par valsts robežu apveidu un lielākajām pilsētām. 10.10 izbraucam no Debrecenas Rumānijas robežas virzienā. Līdz 1918.gadam Transilvānija bija Ungārijas sastāvdaļa- turklāt bagātākā sastāvdaļa. Transilvānija- tulkojumā nozīmē- vieta starp mežiem. Sekojoši tas nozīmē, ka braucam uz Rumāniju pie ungāriem. Pat vietvārdi kartēs, atkarībā no to izdevējiem, ir divās valodās. Jautājot pēc rumāņu nosaukuma, etniskie ungāri var nesaprast, ko mēs īsti gribam. Mūsu nopirktās kartes gan ir īsti rumāniskas. 11.10 piebraucam pie Ungārijas / Rumānijas robežas. Esam netālu no Oradea pilsētas. Samainām lejas- rumāņu nacionālo valūtu. Naudiņai ļoti skaists noformējums. 1 RON ir apm. 0.20 Ls. Oradea pilsētā kādā benzīntankā mums pievienojas Levente- puisis, kas būs mūsu pavadonis kalnu takās. Rumānijas nacionālie dzērieni ir visdažādākās palinkas, ko Jānis V. traktē kā 7 veidu pāli. Pālinka faktiski ir labi izdzīta kandža. Dzen no visa kā. Pat no meža ogām. Leventem līdzi ir apm. 2 litru pudele ar 52-grādīgu dziru, kas, latvju vīriem par prieku, nekavējoties pie iepazīšanās tiek iepildīta mazās glāzītēs. Acis nemirkšķinot ņemam, virsū uzdzerot aukstu alu. Kaut kas traks… tur tiešām nevar acis mirkšķināt… 14.15 iebraucam Sencraiu (Senkrai) ciematā- tipisks ungāru ciemats. Mūs sagaida meitenes ar paplātēm, kur ir pulka mazu glāzīšu un kārtējo palinku. Saimnieks Ištvans organizējis vietējo tautastērpu parādi un pēc tam - dejas. Pēc divu vietējo pāru paraugdemonstrējumiem mūsu grupas ļaudis arī ieloka soli. Arī Jānis Ā. palec ležaku (puišu čardaša partija), pēc kā Jānis V. viņam velta epitetu „nu Tu esi ležaka guru”. Rumāņu čigānu galvenās nodarbes: zirgkopība, kalēja un skārdnieka darbi, dabas velšu vākšana un pārdošana, muzicēšana. Čigāni piedalās arī lielsaimniecību sējas darbos. Pēc 15 dodamies uz Valeni pusi. Valeni ciematā iebraucam visai drīz. Baznīca atgādina humpalu bodi, lai piedod tie, kam tas šķiet reliģiozi un skaisti. Visa nokarināta vietējo sievu dažādu laiku rokdarbiem- sākot no kanceles, beidzot ar sienām. Rokdarbos redzams, ka sievas margojušas savu ģimenes locekļu vārdus un aizlūgumu tekstus. Iveta uztver redzamo tikai kā nacionālo mākslu, nevis reliģiju. Sajūta nomācoša, jo ar dažādiem krāmiem nokarinātas un pārcakcinātas telpas. Šķiet, ka nav, ko elpot. Starp citu- kalvinistiem nav svētās Trīsvienības- Dieva Tēva, Dēla un Svētā gara, bet ir tikai Dievs Tēvs. Lai gan- kāda tam visam nozīme- ka tik cilvēkam ir, kam ticēt, un ko lūgt. Blakus baznīcai visa nogāze ir kapi- lieli obeliski, cik nu kurš šķībs attiecībā pret horizontu. Rumāņiem nav sērīgo nopūtu un pastaigu ar grābekļiem pa ēnainiem celiņiem- ja kāda Eržbete ir mirusi, lai tur dus. Piemineklis ir, un varbūt kādreiz var atnākt un nopļaut zāli. Kāpjot lejā no kalna caur ciematu, kāda vietējā večiņa jautā Jānim Ā., vai viņš ir no Amerikas. Savukārt man prasa - vai neesmu no Āzijas. Sievas vāc nost no žogiem un sētām izkarinātos rokdarbus, kas tur parādās, kolīdz ciematā ienāk kāda tūristu grupa. Ap 19 iebraucam Savadislā. Daļa grupas tiek izmitināta viesnīcā, pārējie- pansijās privātmājās pie vietējiem. Te nu sabruka Jāņa V. cerības, ka būs jādzīvo pie čigāniem viņu taboros. Mums ir pansija- 159.māja uz ciemata galvenās ielas un jauka saimniece Eržbete. Kamēr Jānis Ā. atstiepj kājas Eržbetes mīkstajā gultā un es ar slapju, aukstu dvieli uz galvas dzenu prom migrēnu, Iveta ar otru Jāni (manējo) līdz vakariņām mazliet paiet augšup pa ciemata galveno ielu. Kas ir dīvainākais, māju numerācija- ielas pretējā pusē ir mājas ar 300.-tajiem numuriem, pēc kā spriežam, ka jaunu māju būvniecība pēc loģikas iespējama tikai ciemata viena galā vienā ielas pusē. Tā arī ir- gide Inguna to apliecina. Mūsu istabas ir mīlīgas un jaukas. Ivetas un Jāņa Ā. ar logiem sētas pusē, mums pavisam bez logiem, toties ar televizoru. Viss rokdarbos- gan spilveni, gan zem katra nieciņa tamborēta sedziņa. Grāmatplauktā ievietotie dinozauriņi katrs braši stāv uz skaistas sedziņas. Pat atsevišķas mēbeles rakstainas. Ivetas un Jāņa Ā. istabā pie sienas Eržbetes kāzu bilde, mums savukārt glezna, kurā kungu ar lauztu roku mierina skaista meitene. 24. augusts., svētdiena Cluj Napoca, protams, ir arī otrs nosaukums ungāru valodā- Koložvāra. Gide Inguna konstanti lieto tikai ungāriskos nosaukumus- varbūt aiz cieņas pret ungāru- mūsu gidu Leventi? Katrā gadījumā- reizi pa reizei tiešam nevar saprast, par kādu vietu ir runa, jo skatāmies kartēs un meklējam vienu, bet ausīs skan pavisam kaut kas cits. Transilvānijā, kā ungāru diasporas plaši apdzīvotā reģionā, visi vietvārdi abās valodās. Nezinātājs, par to nebūdams informēts, pēc kartes, kas izdota ne tajā valodā, droši vien var aizbraukt uz elli. Apdzīvoto vietu nosaukumu zīmes dažviet ir ungāru, dažviet- rumāņu valodā. Ej nu saproti to sistēmu... Dzīvojamā platība Cluj Napoca maksā 200- 400 EUR/ m2. Laikam jau lēti mums, bet dārgi rumāņiem. Rumānijā tiek būvēta lielā automaģistrāle cauri visai valstij- to dara amerikāņi ar turku viesstrādnieku palīdzību, jo paši rumāņi pelna naudu citās valstīs- Itālijā, Spānijā, Francijā un Lielbritānijā. Bieži ciematos redzami vareni amerikāņu džipi, arī Hummer- tie ir šo amerikāņu ceļinieku auto. 10.50 iebraucam Rimetea (Torocko) ciematā. Kalnu virsotnes dūmakā. Ciemata galvenajā laukumā pie baznīcas ir tāds kā baseins- ūdenskrātuve, tur vietējie mazgā automašīnas. Ciemats izvietojies Sēkeļu klinšu pakājē, tāpēc vietējie saka, ka te saule te lec divreiz- vienreiz parādās vienā klints malā, otrreiz- otrā. Viesojamies pie vietējās kultūras kopējas- Komives Anna, kam vairāk kā 80 gadu. Māja ir etnogrāfiskā noformējumā. Inventārs, kāzu tērpi, saimniecības piederumi no saimnieces vecmāmiņas, Gelei Anna, laikiem. Ar izšuvumiem un zīmējumiem noklāta ikviena vieta mājas istabās. Vectētiņš savulaik bijis kurpnieks un viņa izgatavotie zābaki arī aplūkojami. Zābaki bija arī līgavas kāzu apģērba sastāvdaļa, jo simbolizēja turību un pārticību. Rumānijā zem meitu goda bijis staigāt kurpēs, neies taču visiem afišēt, ka esi plika kā baznīcas žurka. Mēs jau vakar spriedām, ka savās iešļūcenēs un sandalēs rumāņu senioru acīs esam galīgi nabagi. Vietējie pat vasarā staigā slēgtos ādas apavos. 100-gadīgos etnogrāfiskos kāzu tērpos tiek ietērpti arī divi mūsu grupas biedri, kas turpmāk dabū iesauku „jaunais pāris”. Pie saimnieces nopērkam skaistu brošūru par Rimetea (Torocko) ciematu, kurā ir tiešām skaistas fotogrāfijas. No tajā drukātās valodas gan nesaprotam neviena vārda. Valoda, izskatās, laikam ungāru, jo brošūra ir ar nosaukumu „Torocko”. Mums ir vairāk par stundu laika līdz izbraukšanai, dodamies kalnos, Sēkeļu klinšu virzienā. Stāvums gandrīz 45 grādos, grūti iet, saule. Uz lielajiem akmeņiem taku malās zili krusti- taku zīmes, lai nenoietu no ceļa pustumsā. Augšā esot, pilnā mērā atklājas Karpatu daiļums. Nav vārdu to aprakstīt. Tādas sajūtas mūs pārņems bieži visas turpmākās dienas. Stunda aiziet nemanot. Augšā apēdam Leventes līdzi iedotās maizes un atvelkam elpu. Jānis V. vienīgais no mums četriem uzkāpj visaugstāk- līdz pašām klintīm. 13.30 izbraucam no Torocko ciemata, atceļā vēlreiz baudot Sēkeļu (Seklēru) klinšu majestātisko daiļumu. Stāvajās, akmeņainajās nogāzēs baros stāv un ganās mazās, raibās kaziņas. Mazajos ciematiņos, kam braucam cauri, ceļa malās vietējie pie savām mājām tirgo dārza veltes- tomātus, ābolus, bumbierus, plūmes un sarkano sīpolu virtenes (sīpolu virtenes gluži kā Krimā!). Plūmju koki, cik redzam dārzos, lūst no zaru smaguma. Joprojām braucam. Ciematiņos aizaugušas sētas priekšas, uz ielas pusi pie sētam soliņi klačiņu uzsišanai, piemājas puķu dārzos pilnīgi noteikti nav tādas krāsainības kā latvju saimnieču sētās. Ap 16 piestājam Kalimanesti ciematā kārtējā vīna brūzī- Klementi kunga vīna darītavā. Saimnieku sauc Šandors. 2 stundu pasēdēšanā pie gariem degustācijas galdiem, 6 vīna šķirņu garšošanas, aitas siera, paprikas un speķa ar asajiem pipariem, latvieši atkal piepērk pusautobusu ar vīniem. Joprojām priecājamies paši par sevi, saglabājot mērenību šajā lietā. Šķiet, ka visiem jau pilnīgi vienalga, ko pirkt. Kamēr grupa sēž pie garajiem galdiem, Iveta lietū staigā pa Kalimanesti ciemata ielām un fotografē - kā dzīvo vienkāršā tauta. Protams, ka ciemats prasās pēc ģenerālās tīrīšanas un māju kosmētiskās uzpucēšanas, bet tas, kā izskatās, ir visur, kur braucam. Jānis Ā. tomēr nopērk izlejamo vīnu 2 litru iepakojumā par 15 RON (Ls 3), mēs tāpat, kā arī skaisti izpītu vīna pudeli. Visdīvainākais, ka, domādami Transilvānijā sastapt rumāņus un čigānus, esam nedaudz vīlušies, te ir tikai etniskie ungāri un Ungārijas čigāni. Transilvānija faktiski ir sava laikā Ungārijai nogrieztā teritorija. Par to jādomā atkal un atkal- kaut kā nevaram pierast pie domas, ka esam atbraukuši pie ungāriem. Pēc pāris minūtēm iebraucam Korundā. Mums tiek dotas 40 minūtes amatnieku tirdziņam. Salīdzinoši ar bezjēdzīgo vīna tempšanu, tas šķiet ļoti maz. Slavenais Korundas tirdziņš izvietots būdiņās abpus galvenajai ielai, pa kuru ātrumā traucas automašīnas. Gāž lietus, cik nu varam, izskrienam. Nopērku skaistu vilnas pončo (80 RON=16 Ls) un aprocīti- izpītu no simtiem mazu pērlīšu (5 RON=1 Ls). Cenas roku darbam te gan nav atbilstošas Eiropas standartiem... Ir fantastiska Korundas baltā un melnā keramika, bet tas būtu neprāts- vadāt nedēļu to līdzi autobusā un Rīgā izņemt no bagāžas nodalījuma lauskas. Es tieku pie no aukliņām izpītas somiņas (14 RON=2.80 Ls) un Elīna- pie klučiem. Joprojām līst. 25. augusts.,pirmdiena Ap 21 iebraucam Zetea. Tūlīt no autobusa mūs savāc uz vakariņām, cik saprotams, esam nedaudz nokavējusi ierašanās laiku. Vietu, kur ierodamies, sauc Olgas pagalms (Olgas sēta) un tā ir jauka- no visām, kas Rumānijā redzētas, viscivilizētākā un eiropeiskākā. Izskatās, protams, viskomerciālākā. Bez grupu tūrisma te nekas nekust. Mauriņš (nopļauts!), rožu dobes, ledenītes un treknas pelargonijas. Ēdienkartē dārzeņu zupa, vārīti kartupeļi un ārkārtīgi labi izšmorēta aita (pati mutē kūst) un saldajā- kūka. Pa vidam visādas atrakcijas un smiešanās, kā arī jau neizturamā galda dziesmu vilkšana dažādu tonalitāšu balsīs. Zetea ir tipisks sekleru (sēkeļu) ciemats ar skaistiem kokgriezumiem rotātiem vārtiem. Ja saimnieks grib visai pasaulei pavēstīt, ka šajā namā dzīvo sēkelis, tad vārti ir pēc iespējas greznākiem kokgriezumiem. Jo lielāka rocība, jo greznāki vārti. Vārtiem ir divas ieejas. Viena- lielā, lai varētu iebraukt ar vezumu vai mašīnu, otrā- staigāšanai. Virs vārtiem pārsegums ar jumtiņu. Jumtiņā caurumi- baložiem. Ja jumtiņā tie iemitinās, tā ir svētības zīme. Kalnu upītes seklas, krāčainas un akmeņainas. Čaušesku laikā daudzas aizdambēja, tādejādi uzpludinot ezerus. Protams, tā ir appludināti arī ciemati un ir vietas, kur no ūdens ārā slienas baznīcas tornis. Nemaz nevajag baznīcas torni- appludinātie meži ar no ūdens ārā slienošamies koku stumbeņiem ir gana baiss skats. Braucam arvien augstāk, ceļš serpentīnveida. Mēģinām ar Ivetu tā un šitā- nevaram no autobusa loga noķert nevienu serpentīna bildi. Kolīdz kadrs ir, tā tūlīt mežs priekšā. Bet, skats no augšas uz leju patiesi labs. Viena pusē visu laiku gandrīz 90 grādu stāva krauja. Kalnu virsotnes tinas mākoņos. Te nu ir tas, par ko mēs tik ļoti sapņojām, tikai diemžēl abi ar Jāni V. esam saldi iesnaudušies. Pirmā pieturvieta Hargitas kalnienē 1250 m.v.j.l. Zilas Karpatu pulkstenītes (zvaniņi), slaikas un kuplas egles, virsotnes dūmakā. Es izpēta kalnu pļavu floru un secinu- tāpat kā pie mums. Pat kurmis paracies. Kaut kur vēl augstāk redzam skraidām bukus. Ap 11 piebraucam kādā, augstu klinšu ieskautā, autoplacī. Tajās augstajās klintīs mums jākāpj augšā. Esam apm. 1000 m.v.j.l., bet jātiek līdz apm. 1350 m.v.j.l. Augšā kāpiens gana grūts un stāvs, dažviet pat stāvāk kā 45 grādu leņķī. Jāiet cauri arī Karpatu mežu pļavām, kas apaugušas skaistajām rumāņu eglēm. Un- pēc apmēram stundas stāvam klintīs 1350 metru augstumā. Transilvānijas Karpati visā daiļumā- klintis un tumšie egļu meži. Panorāma visos 360 grādos. Laimē starojot pat parunāt nevar. Klints nosaukums- Cuhār klintājs. Cēlies no tā, ka vācieši, kāpdami augšā, esot pūtuši un vaidējuši- zu hart, zu hart (cik smagi, cik smagi). Priecājamies par skaistajiem skatiem un fotografējam uz nebēdu. Top arī grupas kopbilde- visi fotoaparāti tiek salikti kaudzē, grupa sastājas un abas gides- Alda un Inguna- bildē melnu muti. Lejā kāpšana jau iet raitāk. Vietējā viesnīcā paēdam garšīgas pusdienas- forele ar ķiploku mērci! Puiši pēc tādas slodzes un pusdienām galīgi miegainām acīm. Es ar ainavu arhitekta aci ievērtēju viesnīcas lietus notekūdeņu caurules. Izskatās, ka tās pārrāvuma vietā taisītas ar aprēķinu, lai no notekām ūdens noteiktā leņķī iegāztos novadcaurulē, kas ierakta zemē. Pirms 15 esam pie Bikazas aizas, ko pirms neatminamiem laikiem izgrauzusi Bikazas upīte. Bikaz- rumāņu valodā nozīmē varde. Varžupīte un Varžu aiza. Autobuss mūs pieved pie aizas, izejam tai cauri. Iespaidīgas klintis pārsimts metru augstumā. Dabas spēks ir neizmērojams. Iepērkamies vietējā tirdziņā, kas izvietots turpat aizā. Iveta un Jānis Ā. nopērk ledus laikmeta vāveri ar pīkstuli iekšā- kliedz kā traka, tā būs dāvana Elīnai. 26. augusts., otrdiena Braucam cauri Csango (Čango) kalnienei. Kalni ir ļoti dekoratīvi- žodziņi, ganāmpulki. Tas ir lopkopības reģions. Kādā čango sādžiņā, uz ko dodamies kājām pa apšaubāmas kvalitātes ceļu, mums ir iespēja vērot vietējo dejas un dziesmas. Tas ir tik jauki, ka abi Jāņi nodarbojas pat ar filmēšanu mobilajos telefonos, jo neviena fotogrāfija neparāda efektīgos kāju piesitienus čardašā, virpuļus un dziedāšanu. Jānim Ā. izdodas nofilmēt, ka piemājas dārziņā labsajūtā rokas cūkas un viena pat laimīgi nožāvājas. Kad nācām uz šo ciematu, devāmies garām gaterim. Turpat netālu liela kūts, bet rukši bija izlaisti ārā un visi svētlaimīgi berzējās, cik jaudas, gar turpat novietoti traktoru riteņiem. Nu pilnīga lauku idille! Ir iespēja nopirkt vietējo sievu audumus un citus rokdarbus, lielākā daļa darināta no vilnas. Pa dubļaino un akmeņaino celiņu dodamies uz autobusu- šodien mūs kalnos atkal ved vietējais autobuss. Nedaudz braucam un sākas 2 stundu kāpiens Čango kalnos. Dažubrīd, stāvumā, šķiet, ka kāpiens mūžam nebeigsies. Saule cepina un pie reljefa nepieradušie latvieši kļūst galīgi šļaugani. Mums ir vietējais pavadonis- vīrietis labākajos gados- garajās biksēs, slēgtās ādas kurpēs, filca cepurē un vilnas vestē, un, izskatās, līgani slīd augšup bez mazākās piepūles. Vēl uzvelk dūmu turklāt. Raugoties uz viņu, mēs esam vienkārši elsojoši un ūdeni tempjoši lempji. Kad beidzot esam augšā, saprotam, kāpēc bija vērts tā mocīties- 360 grādos paveras pasakaina panorāma uz Čango kalniem. Tie ir savādāki, kā vakardienas Hargitas Karpati- nav klinšaini, bet meži līgani mijās ar kalnu ganībām. Kalnu nogāzēs ganās govis, meži zīmē skaistus rakstus un svītrās redzami nopļautie un vēl nenopļautie lauki. Katra saimnieka ganības ierobežotas parastiem koka žogiem, bet kopējais skats dažādu ģeometrisko figūru veidā, ir ļoti pat neatkārtojams. Es pat kāpjot augšā starp elšanu un ūdens dzeršanu spēju izdvest, cik ļoti man tas patīk. Un sajūsmā esmu joprojām. 27. augusts., trešdiena Šodienas plānos ietilpst Šegešvāras apskate un Turda. Velsas princis Čārlzs, kas Šegešvārā bieži viesojas ar Kamillu, ir nobremzējis ne vienu vien iecerētu absurdu projektu, piemēram, nojaukt ciematu, lai tur izbūvētu šoseju. Kādas gan tiesības britiem jaukties rumāņu iekšējās lietās? Laikam jau britu aristokrātijai kā sponsoram tādas ir. Shēma tā pati, kas Latvijā- kas maksā, pasūta mūziku. Pēc pastaigas, kuras laikā es un Jānis V. dalam ietekmes sfēras par to, kurp kuram būtu jāiet un kurp būtu jāiet mums visiem, ieejam luterāņu baznīcā. Tā ir ļoti veca, kliedz pēc restaurācijas darbiem, un kaut kas tur tiešām arī notiek. Alus dārzā apēdam saldējumu. Ieskrienam suvenīrbodītēs. Protams, Drakulas kā literāra asinssūcēja tēls, te labi kultivēts. Iepērkam atklātnītes ceļojuma albumam ar Drakulu (asiņainu sakodienu), kam pie kājām guļ jauna, skaista meitene. Lai jau ir... Gandrīz divas stundas pavadām Segešvārā- skaistā sakšu laika pilsētā, kurā dzimis arī slavenais Vlads Tepešs, tautā saukts par Drakulu. Savulaik ir tik daudz lasīts un skatītas filmas par šo tēmu, ka ar izbrīnu raugāmies uz cilvēkiem, kas pat pieauguši nezina, ka Brēma Stokera literārajam tēlam Drakulam nav nekā kopīga ar Vladu Tepešu, vien tik, cik vienāds personvārds un notikumu gaita Transilvānijā. Vlads Tepešs reāli bija diezgan drausmīgs valdnieks, kura mīļākā nodarbe bija mocīt cilvēkus un vakariņot uz mietiem uzsēdinātu cilvēku kompānijā, vai vispār- mirušu cilvēku kompānijā. Cilvēkus arī piesēja bambusu audzēs, un, bambusi, kā zināms, aug ļoti ātri... Ko tik neizdara bērnības traumas un jaunība tā laika asiņainajā Turcijā... Viņa laikā Rumānijā uz ielām varēja mētāties zelta nauda, neviens to neņēma, jo zināja, ka ar to pašu būs cauri. Tie, kam interesē šī valdnieka dzīve, var palasīties grāmatās vai internetā. Tas viss tiešām ir pietiekoši šausmīgi, lai par to šeit nerunātu. Segešvārā pie mājas, kur dzimis Vlads Tepešs, piemiņas plāksne. Pilsēta piemīlīga, mājas ļoti vecas, lielākā daļa ir arhitektūras pieminekļi. Ēkām gan būtu nepieciešama renovācija, bet vecpilsētas šarmu rada tieši šis- laika zoba- efekts. Pēc 12 turpinām ceļu Turdas virzienā. Ilgi braucam cauri Turdai- sastrēgumi. Piepilsētā Turdas sāls raktuves- Rumānijas un Eiropas lielākās sāls raktuves senatnē, Marijas Terēzijas laikā. Atklātas 17.gs., aktīvie darbi pārtraukti 20.gs. pēc 2.Pasaules kara. Kad vietējiem 17.gs. viena pēc otras pazuda govis, tās sāka meklēt. Izrādījās, iekritušas dziļā caurumā. Sākot rakt, izrādījās, ka apakšā ir sāls iegulas. Agrāk sāls bija ļoti dārga un tās ieguve bija karaļu monopols, kā arī raktuvēs strādāja tikai karalim pietuvinātas, uzticīgas ģimenes. Marijas Terēzijas laikā šahta izrakta 112 metru dziļumā. Darbi sākti 1690.gadā. Marijas Terēzijas vārdā nosauktā šahta ir dziļākā joprojām. Šahtās tika nodarbināti arī bērni- to uzdevums bija vakaros pārskaitīt sāls racēju lampiņas, kas bija jānodod pēc darba dienas beigām. Redzot tos labirintus un dziļumus, un iedomājoties bez elektrības gaismiņas un mitrumā noglumējušās kāpnes un stalažas, nav jau brīnums, ka reizēm kādas lampiņas arī trūka. Vispār grūti iedomāties, kā agrāk notika rakšana- pustumsā cirst sāls klučus, ar lieliem groziem virvēs vilkt augšā. Noteikti, nelaimes gadījumu bija daudz. Sāls iegulas, pamīšus ar zemes slāņiem, veido interesantus rakstus, un izcirstā kubatūra gaiteņos un šahtās ir patiesi iespaidīga. Gaiss mitrs, sāļains, elpot ļoti viegli. Tāpēc elpceļu slimniekiem ārsti uz šejieni izrakstot pastaigas. Nokāpjam 42 metru dziļumā (no zemes virsmas sanāk mazliet dziļāk), Rūdolfa zālē, tur joprojām notiek darbi. Netālu no raktuvēm ir Turdas aiza- klinšaina aiza ar kalnu upīti vidū. Izejam aizu pārsimts metru garumā. Vietām gar klints sienu jāturas pie trosēm. Klinšu smailēs rāpjas alpīnisti. Turdas aizas klintīm ir augsta bīstamības un sarežģītības pakāpe. Galapunktā izmērcējam kājas aukstajā kalnu upīte un dodamies atpakaļ. Turdas aizas apkārtne ir ļoti skaista, tikai nesakopta- visur piemētātas pudeles, papīri. Bet tā tiešam ir vietējo nevērība- nekur neredz miskastes, arī pilsētās. Savadislā esam īsi pirms 21, smaidošā Eržbete jau gaida. Nav laika ieiet dušā, jo jāiet vakariņās. Vakariņas tajā pašā krogā, kur turpceļā. Mūs gaida pārsteigums- čigānu ansamblis: vijole, akordeons un kontrabass. Ēdienkartē klimpu zupa, degoša guļāšveida vira ar kartupeļiem, gaļu un klimpām (jā, jā- garenām klimpām) un sagriezti marinēti gurķi ar skaistu sarkanu rotājumu. Brīdī, kad iznes guļāšveida viru un oficiants ar liesomojošo katlu nostājies starp galdiņiem, man top ļoti laba bilde- ar ugunsgrēku kādai mūsu grupas biedrenei uz galvas. Desertā saldējums ar putukrējumu un ievārījumu. Principā nav slikti pēc 22 vakarā. Čigāni spēlē vienreizēji- drīz jau visi letiņi lec ugunīgos ritmos. Vīna litri tukšojas gana strauji. Īsos vārdos sakot- viss ļembasts turpinās. Čigāni tik spēlē, vīns līst. Neviens neatceras, kā aizmidzis. Pēdējie mūsu grupas varoņi izklīda 5.30 no rīta. 28. augusts., ceturtdiena Iebraucam Oradea pilsētā. Tur galvenais ceļamērķis ir Oradea katoļu katedrāle, kur ir 20 minūšu ilgs ērģeļmūzikas koncerts. Maestro ir Janošs Zigismands Krištofi, maza auguma kalsns vīrs- tas ir pārsteidzoši, jo ērģeļu spēlei tomēr vajag spēku. Krištofi kungs diriģē arī baznīcas kori. Sēžam katedrāles vēsumā zem greznajām velvēm, skan ērģeles un no labajām emocijām asaras acīs. Pēc koncerta iespējams iegādāties Krištofi kunga ērģeļspēles CD, ko arī darām (10 EUR), turklāt dabūt mākslinieka autogrāfu uz tā. Janošs Zigismands Krištofi ir viens no labākajiem ērģeļvirtuoziem Eiropā un viņam rudenī būs koncerts Rīgā. Netālu no Oradea pilsētas pietura pie lielveikala- lai visi var sapirkt pēdējās mājupvedamās lietas un iztērēt rumāņu lejas, kas nekur citur nav liekamas un arī Latvijā nevienā bankā nav konvertējamas. Nopērkam 5 gab. zarazas, zakuskas īpašos pikantos variantus un rumāņu šokolādes. Mums piekrauts pilns grozs ar kārtējām dāvanām Elīnai- šķīvji ar bļodām no Vinnija Pūka sērijas un daudz kas cits. Pēc iepirkšanās maratona dodamies uz Egeru (Ungārijā). Paliec sveika Rumānija... Egerā pie minareta, turpat arī mūsu viesnīca, esam pēc 18. Galīgi panīkuši ar somām aizstiepjamies uz numuriņiem (mums- 5, Ivetai un Jānim Ā. - 40.) un bezspēkā ejam aukstās dušās un gāžamies gultās. 19.30 jābūt lejā pie autobusa, braucam vakariņās un vīna degustācijā uz Skaistās sievietes ieleju turpat pie Egeras. Pagrabā dabūjam ļoooti labu guļāšzupu ar pupiņām un piecus dažādus vīnus. Dalības maksa šim pasākumam ir 5 EUR no cilvēka. Notiek arī vīna dzeršana ar taisno ielējienu rīklē no stikla verķa- pēkšņi aizmirsu, kā to sauca. Uzvar tas (kamēr vēl nav ar vīnu aizrijies), kam pārējā grupa sekundes aizskaita visvairāk. Dāmu konkurencē uzvar jauna meitene (aizskaitam līdz 14) un grupas biedrs Ainārs (aizskaitam līdz 55). Iveta un Jāni V. nodegustē tikai pirmo vīna glāzi, pāris malkus- viņiem ir tāds sagurums un riebums pret vīnu, ka nelabi paliek jau no smaržas vien. Apkalpojošajam personālam, protams, ir par ko pabrīnīties, ka ir cilvēki, kas pat par velti negrib iedzert. 29.augusts., piektdiena. 23.20 iebraucam Ļubļinā kādā benzīntankā. Stāvam, šoferiem neskaidrības ar ceļa atrašanu līdz viesnīcai. Braucot pāri kādam krustojumam viss labais gandrīz beidzas slikti, jo autobusu no labās puses nākošā benzīnvedēja šķir vien centimetri. Laikam mūsu šoferi pēc 600 km ir tik noguruši, ka neredz zīmes, tai skaitā „Dodiet ceļu”, vai arī vienkārši labās rokas likums… Labi, ka viss beidzās tikai ar izbīli, tfu, tfu, tfu… Vispār dīvaina dienas izskaņa. Ap pusnakti piebraucam pie viesnīcas „Victoria”. Ivetai un Jānim Ā. 900., mums 809. istaba. 30.augusts., sestdiena. 19.30 Lietuvas/ Latvijas robeža. No Ļubļinas līdz Grenctālei tīrais braukšanas laiks, neskaitot pagriezto stundu uz priekšu, ir 9.5 stundas. Laikam tas ir ātri, jo Rīgā bija plānots būt pēc 23. Autobusā vēl notika balsošana, vai ēdam no somām, vai stājamies kaut kur- protams, ka nekur nestājamies, visi grib ātrāk mājās. Atvadu svinīgās runas un apsveikumi. Abas gides- Alda un Inguna tiek pie lina ceļasomām un šoferi- pie Štefana Batorija alus izlasēm. Grupas biedri jau ceļā uz Rīgu sāk izkāpt. 20.30 Mēs izkāpjam pie Ķekavas apļa. Gaisa temperatūra +12C, mitrs, līņā. Jā, mazliet jocīgi, ka aizvakar vēl bijām kalnos +38C. Paldies Impro, paldies Ivetai un Jānim Ā. - Transilvānijas iekarojums izdevies godam! Kopējais nobraukums Rīga- Rumānija- Rīga ir 4 300 km. Prieks par mums pašiem, ka esam tiktāl apguvuši ungāru valodu, ka spējam atšķirt egi-šigedre no ege-šegedre. Prieks, ka mūsu Impro gidu, topa augšgalā blakus Astrīdai Rogulei (mūsu Itālijas gide) beidzot ierindojies vēl kāds- tā ir Rumānijas gide Inguna. Oriģinālteksts Iveta, korekcijas Kristīne. (Kopējais apraksta apjoms 20 lappuses, šeit protams puse ir izņemta). skat. bildes arī Rumānija - Transilvānija - 2, un - 3 (2008)

Rumānijas Karpatu skaistums - Transilvānija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem