- VIENAS DIENAS EKSKURSIJA.
Gatavošanās sākās jau iepriekšējā vakarā ar laika ziņu noklausīšanos un pareiza lēmuma pieņemšanu - viss jādara otrādi , jo tā ir parastā prakse.
Īstenība izrādījās savādāka , laiks bija supper bet nekas , iztikt varēja un sviedri nelija.
Tad nu tā - no rīta tāds pagaidām vēl nepazīstamu cilvēku bariņš esam pie autobusa pieturas , bet autobuss piestāj uz blakus ielas , pie citas pieturas ar degunu pretēji braukšanas virzienam. Nekas , mēs pāri zālienam un kurš apķērīgāks ,ieņem labākās vietas šofera pusē , jo jābrauc visu dienu un kam tad patīk saulē cepināties ! Šis ir jau iepriekš izplānots manevrs.
Autobuss izbrauc pa pilsētu līku loču , savācot visus braukt gribētājus. Pilsētas centrā iekāpj mūsu gidīte ar savu tētuku ,un tad kā jau teicu - pa Liepājas nomalēm un tālākajiem nostūriem joprojām braucot tiek uzlasīti potenciālie ekskursanti. Kad visi sarakstā minētie ir savās sēdvietās , sākās mūsu brauciens.
Pirmā pieturvieta ir Saldus benzīntanks ar savām labierīcībām , kuram organisms ir nobrēcies vēl arī pēc kārtējās nikotīndevas , uzpīpē , kaut gan jāsaka , ka es pat pateikt nevaru vai kāds pīpēja.
Braucam , mūsu gidiņš ir runīgs un mums tiek stāstīta mūsu tautas , respektīvi Kurzemes vēsture.
Sākās ar stāstu par to , ka tomēr pirmā ir bijusi Grobiņa , un tikai tad Liepāja. Grobiņas pilī ir parakstīts papīrs par pilsētas tiesību piešķiršanu Līvu ciemam 1625 gadā. Grobiņā tas noticis tāpēc , ka tur bijuši vienīgie reprezantatīvie apartamenti - pamatīga pils !
Iebraucam Kuldīgas rajonā , esmu ar sevi apmierināta , jo izrādās , ka esmu pareizi domājusi , ka Kuldīga ar visām tai piederošajām teritorijām ir bijusi Bandava. Tās gudrības esmu lasījusi Jēk. Janševska "Mežvidus ļaudīs"
Senāk Kurzeme saukta gan par Koverland , gan K(c)urland , gan arī par Kurelia , kas jau kaut kur atgādina šo to par otro pasaules karu- kureliešus.
Koki vēl joprojām savu krāsu nav mainījuši , tikai zaļā krāsa palikusi tāda pelēcīgi zaļa. Vienīgi bērzu jaunavas savās zaļajās cirtās ir ietonējušas garas , sārtas šķipsnas. Un tad - tādas mazas kļaviņas nez kāpēc pieņēmušas tumši sarkanu nokrāsu , bet pareizi darījušas , uz zaļā fona tagad viņas izceļās un izskatās izcili labi.
Jāpagaida vēl pāris nedēļas , kad sāksies rudens krāsu trakums ! Kad koki sacentīsies , kurš kuru pārsitīs ar savu košumu . Bet pēc tā , ko es pagājušajā gada septembra beigās redzēju Horvātijā , laikam mani vairs pārsteigt nevarēs ne ar kādiem Latvijas krāsu toņiem !
Pa ceļam redzam vienu otru kolhoza laiku cienīgu ganāmpulku , tad vienā vietā redzams laikam jau kolekcionāra ganāmpulks- katrai gotiņai sava krāsa - balta , melna , brūna , zila (nosacīti ) , tad vēl raibas , gan melni , gan brūniraibas.
Gide joprojām mums stāsta par mūsu Dievzemīti - ir šis tas interesants .
Kaut vai tas , ka ir bijis tāds Abrams no Brēmenes , kurš nez kā te atkūlies , visu apskatījis , un aizbraucot atpakaļ uz savu dzimteni uzrakstījis savos ceļojuma iespaidos , ka Kurzemā esot daudz (!!!) zelta , zirgu , daudz zintnieku , burvju . Uz Kurzemi senatnē devušies svētceļnieki , arī no Grieķijas pēc padoma . Var jau arī tā būt , jo joprojām zinātnieki strīdās piemēram par Pokaiņiem , un vai tad Pokaiņi ir bijuši vienīgie ? Un cik gan mums nav dažādu upurvietu , stāstu , teiku ? Gribētos jau ticēt , ka latvietis vismaz senatnē ir bijis godājams un vieds cilvēks .
Un nav jau kurši tikai būrušies , bet ir arī karojuši. It kā Dānijā vienā baznīcā esot iekalts lūgums Dievam . Tas skan tā - Dievs , pasargā mūs no mēra un kuršiem !
Nesen redzēju dāņu dokumentālo filmu. Tika pieminēta arī vēsture. Dāņiem esot bijis pieņemts sirmā senatnē tāds dzīvesveids - pavasarī iesēj labību , tad kāpj kuģos un dodās pasaulē laupīt ! Protams sievas ar bērniem tiek atstātas mājās ! Jo kurš tad uz mežu braucot ņem līdzi malku ! To tikai var iedomāties kādi tajos laikos bija tikumi un likumi ! Varbūt arī vienā otra tagadējā kursī ir pa pilītei dāņu asinis !
Tam nabaga bailīgajam dānim , kurš lika iekalt sienā to lūgšanu laikam diži nav paveicies ar kādu saniknotu kursi !
Bet varbūt patiešām arī kurši iesēja labību un kāpa savos kuģīšos lai brauktu pasirot , kas to lai zina !
Braucam tālāk un klausāmies .
Tieku pie apskaidrības no kā cēlusies Zemgale .
Viens no redzamākajiem Kursas valdniekiem ir Ketlers Gotfrīds.
Ir viņam sieva , ir bērni . Citi nomirst mazi , meitas tiek izprecinātas , bet ir arī divi dēli - Vilhelms un Fridrihs.
Kad tēvs nomirst , mantojums tiek sadalīts abu dēlu starpā un rodās divas hercogistes - Kurzeme un Zemgale. Man tas ir svarīgi , jo es esmu zemgaliete. Citādi man ir bijis jādzird - kas un kur tāda Zemgale gan ir bijusi senāk ! !? Kāpēc Milda Rīgā turot tikai trīs zvaigznes u.t.t. Vienvārdsakot - bla , bla , bla................
Tad nu tā - pēc tēva nāves īpašumi tiek sadalīti. Bet .....viņu tēvs ir bijis saimnieks un vīrs ar galvu . Mūsu valodā runājot----- atstājis iestrādes un jaunajiem viss tikai jāturpina. Tikai brāļi kopīgi īpašumu pārvaldīt nevēlas , kaut vai tāpēc , ka Vilhems ir karstas putras strēbējs , bet Fridrihs ir prātīgāks.
Tā īpašums tiek sadalīts un rodās Kurzeme un Zemgale.
Jāpasaka , ka līdz Ketlera nākšanai pie varas mūsu tautiņa tiešām dzīvojusi gandrīz vai kokos . Pagānu ticība situsi augstu vilni , bet tad Ketlers stingri ņēmis vadības grožus savās stingrajās rokās un uzcēlis baznīcas , nabagu patversmes , skolas. Sācis tautu pievērst luterticībai.
Droši vien viņam grūti gāja , bet par to viņš tiek pieminēts līdz šim laikam.
Jaunākais dēls Vilhelms ar plašu vērienu turpina tēva iesākto - būvē kuģus , ražo naglas , nodibina manufaktūras , ar saviem kuģiem ved preci uz citām zemēm , paplašina ostas . Fridriham tik labi neveicās , jo viņu piebremzē Rīga.
Labi , neiedziļināšos vēsturiskos jautājumos , ka neiebraucu auzās !
Bet ko teikt man vēl ir !
Oi , kā vēl gribētos par vēsturi parunāt , bet kā jau teicu - var slikti sanākt ! Cik tur tā darba - varu sajukt gadu skaitļus un vēl visādas gudras lietas !
Bet viss šis ekskurss vēsturē bija svētīgs , jo beidzot ir nākusi pār mani kaut kāda apskaidrība . Un ja vēl papēta grāmatas ! Protams ar bildēm !
Ak , jā - pa abiem brāļiem kopā ir tikai viens mantinieks - Vilhelma dēls -Jēkabs , kurš agri zaudē māti , un līdz ar to tiek audzināts diezgan spartiskā garā . Tas nāk viņam tikai par labu , norūda raksturu. Braukājot pa pasauli un mācoties dažādās skolās , jaunskungam ir laba izglītība . plašs redzējums uz dzīvi un viņš savā valdīšanas laikā daudz paveic . Arī iepērk kolonijas , un viena no tām ir Tobago.
Kaut vai tāpēc mums , parastajai tautai , viņš ir jāzina !
Pabraucam garām Kaķeniekiem un Anneniekiem. Ceļa malās savu preci izlikuši vietējie kaķenieki un annenieki.Te ir redzams viss , ko cienījamie pilsoņi audzē savos piemājas dārziņos un arī meža veltes sēņu izskatā !
Laikam jau bizness iet no rokas , jo ne par velti cilvēki ar savu preci ceļa malās ir sēdējuši jau padomju gados.
Lai viņiem labi veicās , jo izdzīvo tas , kurš ir spējīgs pārmainīties !
Nogriežamies uz Kalnciema šoseju , braucam līdz pagriezienamuz Jelgavu , atkal nogriežamies. Braucot lēnā garā , mazliet aizšaujam garām norādei -
Sv. trijādības Sergija sieviešu klosteris.
Iegriežamies pareizajā ceļā un lēnā gaitā iebraucam augstu priežu ieskautā stāvlaukumiņā pie klostera . Klosteris atrodās Valgundes ciemā.
Tūlīt parādās maza auguma tieva mūķenīte un ekskursija var sākties. Mums tiek izstāstīta klostera vēsture , tiekam ievesti mazā , greznā baznīciņā. Viss tīrs , spožs .
Atsevišķs stāsts ir par svētbildēm , par viņu brīnumdarītāju spējām. No sākuma neievēroju , bet pēc teiktā redzēju , ka spēcīgākajām svētbildēm priekšā novilkta drātiņa un uz tās kā pateicība , savērtas rotas lietas , kuras cilvēki ziedojuši gan par izārstēšanu , gan cerībā uz izārstēšanos.
Nopirkām vaska svecītes , kaut arī neliela , tā tomēr bija artava ziedojumam arī no mums katra personīgi.
Ziedojumus viņi izmantojot trūcīgo ēdināšanai . Mūsu mūķenīte izskatījās ļoti jauna , bet izrādījās , ka viņai ir 31 gads un viņa ir atbildīgā par visu saimniecisko darbību un ekskursiju vadīšanu.
Cik pēc tam palasīju , uzzināju , ka klosterim ir sava saimniecība ar visu , kas dzīvē nepieciešams - ir lopi , sakņu dārzi un visu to apstrādā mūķenes pašas , bet pēc vaiga skatoties - nav viņu sejās kaut kādas rūpju rievas , nav piere grumbās un lūpu kaktiņi savilkti.
Varbūt tiešām viņas ir laimīgas mīlot un pielūdzot Dievu un norobežojoties no visiem ārpasaulīgajiem labumiem un kārdinājumiem mūsu izpratnē ?!
Man ir pierakstīts , ka mūsu mūķeni sauca Helafeja. Ekskursija tika vadīta krievu valodā , bet Helafeja runāja arī ļoti pareizā latviešu valodā. Laiks bija jauks , tāds rudenīgi svaigs un tāds man palicis prātā klostera apmeklējums - tāds kaut kas tīrs , svaigs , mierīgs.
Tad vēl kas vērā ņemams - ja kādreiz dzīve tevi paklupina , ja saulei aiziet priekšā mākonis un zelta maliņa liekās nesaskatāma , tad var rast mieru pie mūķenēm . Protams , pagaidu mieru. Viņas uzņem tādas apmaldījušās dvēseles neprasot kas tu esi , no kurienes , kāda tava ticība. Nemāku pateikt kādā veidā tu atlīdzināsi savu uzturēšanos , bet laikam jau ar savu darbu un droši vien tiek pieņemti ziedojumi. Bet mieru tu noteikti tur iegūsi , visa apkārtējā daba jau ir mierpilna , majestātiska.
Tālāk braucam uz Jelgavu , skatīt akadēmijas (nezinu kā akadēmiju sauc tagad) pagrabā esošos sarkofāgus.
Mūs sagaida gide , kura par simtgadīgajiem pīšļiem ir informēta pilnībā un mēs noklausāmies vēl vienreiz lekciju par hercogiem , viņu sievām , bet tas tikai nāk par labu , jo autobusā mūsu gidīte mūs jau ir sagatavojusi . Pat varbūt vēl labāk.
No iespaidiem tas spēcīgākais - sarkofāgu greznums un muļķība ierīkojot sarkofāgā lodziņu , lai būtu redzams gulošās augstdzimušās personas skaistums ! Šoreiz nu ir jāsaka - dažu sieviešu stulbumam nav robežu !
Kurš mironis izskatās skaists ! It sevišķi kad jau kādu gadu ir nogulējis !
Bet divas dāmas tā ir vēlējušās !
Tad pusdienas un pēc tām sākam braukt uz mūsu galamērķi - Rundāli.
Rundālē rožu laiks ir beidzies , bet pilnā plaukumā , ja tā var teikt ir ābolu laiks !
Bet tas nebija mūsu apmeklējuma mērķis un mēs devāmies skatīt atjaunoto greznību ! Kaut kas nebija kā vajadzēja būt ! Biju Rundālē kādus 7 gadus atpakaļ , un bijām pat bez gida , paši vien , bet uzzinājām daudz ko vairāk. Šoreizējai gidei nebija nekādas vainas , bet varbūt vainīgs bija cilvēku lielais bars , vai varbūt Rundāle pa daudz ir redzēta , vai arī varbūt ir redzēts šis tas varenāks ? Grūti pateikt , viss jau bija o.k. , droši vien , ka vaina bija manī pašā. Nevajag tik daudz pa pasauli apkārt blandīties !
Nekas no jauna arī nebija nācis klāt , tā kā - Rundāle - piedod man , pagājušajā reizē tu man patiki labāk !
Varbūt iespaidu pabojāja komercializēšanās , skraidīja oficianti , tika klāti galdi svinībām . Nekas , viss jau pareizi , katrs šajos laikos dzīvo uz izdzīvošanas robežas un naudiņa jāpelna arī pilij .
Atceros . kad biju pilī tad , kad nesen tikai bija sākta restaurācija , kad caur visu to greznību nebija plūduši cauri cilvēku pūļi. Tad kaut kā viss likās tāds noslēpumaināks , daudz interesantāks !
Toties dārzu es nebiju redzējusi , jo kad biju pēdējo reizi , tikai sākās dārza darbi.
Apsolos Rundālei , ka ieradīsimies visticamāk nākošo vasaru uz rožu ziedēšanas laiku , lai izbaudīti visu skaistumu no A-Z. Ak , jā ! Redzēju zilās rozes ! Bet arī droši vien blāvu atblāzmu , jo kā jau teicu - rožu laiks ir beidzies ! Jāatzīstās godīgi , arī rožu smaržu jutu , pagaršojām vīnogas .
Tā - nu sācies mūsu atpakaļceļš ! Mazas izmaiņas maršrutā un tā dodamies uz Ķerveļu avotiem. Tā kā iepriekš nebija zināms , ka būs pieejams svētais ūdens neierobežotā daudzumā , tad mēs tā pieticīgi- pa 0,5 l pudelītei tikai paņēmām. Tagad nu jālieto kā acu zāles. Tikai tā īsti nezinu kādai vajadzībai !
Liepājā iebraucam ap plkst 22 , jāsaka kā ir -noguruši , bet apmierināti. Par samērā minimālu samaksu esam kaut cik necik paplašinājuši savai dvēselei apvārsni ! Kaut nu tas kļūtu par ieradumu !
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais