Mulsinošie UK lielceļi...

  • 2 min lasīšanai
Kārtīgi sagatavojos ilgi gaidītajam atkalredzēšanās brīdim ar savu sapņu zemi - caur visapasaules tīmekli pasūtīju auto (ak, kā es mīlu pasaules virzītājspēku slinkumu, kuram pateicoties ir tik daudz tehnisko brīnumu, kas atvieglo dzīvi!), jau gada sākumā iegādājos aviobiļetes un, neparasti sev, jau divas dienas pirms braukšanas bijusakravājusi ceļasomu. Par godu tam, ka Lielbritāniju apmeklēja tik izcila persona kā es, arī BA darbinieki atsāka darbu un viņu ēdināšanas servisa darbinieku laiskošanos kompensēja lidmašīnā iekāpjot izdalītā paciņas ar ēdamo un dzeramo. Lidojums bija jauks, nosēšanos tikpat kā nemanījām. Izejot cauri visām obligātajām atrādīšanās vietām beidzot nokļuvu auto izīrētāju kantoru tuvumā. Visinādama izdrukāto "vaučeri" braši soļoju Europcar virzienā. Nekā, tukšums. Pagāja 5 minūtes, kamēr sameklēju darbinieku un tad jau viss notika - iesēdināja mani busiņā un vizināja uz vietu, kur ir autonovietnes. Še tev, zuzīt! Es savu brauciena maršrutu biju izdrukājusi ņemot vērā, ka izbraukšu no 4. termināla, bet auto kantoris atrodas starp 3. un 4. ... Kad nu beidzot braši biju iesēdusies "savā jaunajā" VW Polo sākās tās dienas interesantākā sadaļa. Vispirms apjautājos 14 gadīgajai līdzi braucējai, vai viņa manīja, vai pretimbraucējiem bija tuvās gaismas iedegtas. Neesot gan. Nu labi, ja viņiem nebija, man arī nevajadzēs! Bet karte!!! Latvijā nopirktā apgāda "Jāņasēta" karte lepni satur tikai Eiropas ceļu numerāciju, kas nu galīgi nemz nesakrīt ar UK numerāciju. Grozies kā gribi, bet saprast, cik tālu esmu no vietas, kur sākas mana ceļojuma maršruta izdruka, nespēju. Sapratu, ka būs vien jāpaļaujas uz savu labāko draudzeni - intuīciju, nopūtos un devos ceļā. Manu braukšanu no stāvvietas ārā ik pa laikam pavadīja krustmeitas spiedzienu, ka teju teju aizķeršu kādu citu auto, bet viss beidzās labi. Pie barjeras pirms izbraukšanas maigi piespiedu bremzes pedālui un bērns gandrīz ar pieri ietriecās priekšējā stiklā. Uuups! Mans Latvijas autiņš netur līdzi šādām bremzēm! Izbraucot uz ceļā sapratu, ka neapmācīts 14 gadīgs stūrmanis, kurš sajūsminās ka "sēž vadītāja pusē tikai kur tad stūre un pedāļi" ne tikai nepalīdz, bet, maigi izsakoties, spiež uz nervu šūniņām.... Riņķojām pa Londonas 6. zonu apmēram stundu, kamēr nolēmu, ka meklēšu (pēc atmiņas) zināmus ceļus un, ņemot vērā, ka virziens ir pilnīgi skaidrs, došos Oksfordas virzienā. Vēl pēc 1,5 stundas, iekļūstot sastrēgumā, ieraudzēju norādi uz Oksfordu, kas man radīja priekšlaicīgu atvieglojumu un pārliecību, ka nu jau sliktākais ir aiz muguras... Slavenajā pilsētā Windsor nonācām jau tumsā. Viss kā pēc plāna - nākamā pilsēta, kurai jābrauc garām pa M4 (tikai neskatieties kartē, ja vien tā nav izdota UK!) ir zināma, nu tikai cauri pilsētai (kura man ir samērā labi zināma, jo tur ir veselu mēnesi dzīvots un ar kājām izstaigāts stūru stūriem) un uz M4 virsū.Naivums! Pilsētai cauri braucot pabraucu garām mājai, kurā reiz dzīvojāma un aiz sajūsmas gandrīz apraudājos. Braucu un komentēju, ka te, lūk, es pastaigājos, te,lūk, pirku tos auskariņus ar pukītēm, no kuriem vienu pirms 3 gadiem pazaudēju un te, lūk, pa ceļu sestdienā vilkās (atvainojiet!) karaliskā gvarde. Ak jā, un te mēs braucam gar pili! Padomā tik - mana krustmeita garlaikoti novelk, ka var jau būt, ka man pašai šis stāsts ir interesants :((... Un tajā brīdī sākās UK ceļu rēbuss - virziens M4 ir, bet uzbrauktuve uz ceļa tikai vienā virzienā - Londonas. Bet man taču vajag Velsu!!! Braucu pa riņķi 4 reizes un meklēju piemērotāko virzienu, bet tāda vienkārši nav!!! Braucu atpakaļ pilsētā un iebraucu servisā (atpūtas un ēšanas vieta šoferīšiem, kopā ar DUS). trīs reizes apstaigāju autiņam, noskaitu līdz 10 izlamāju bērnu un sēžos atkal pie stūres (tas nav mans burvestību rituāls, ja kas !). Braucu ārā no servisa un ieraugu ceļazīmes M4 North, M4 East... Par to, kā no Velsas devos mājup nākamreiz, bet varu pateikt, ka nomaldoties veicu apmēram 90 jūdžu līkumu...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais