Sērausis, Žurcis, Captain CJ, Uzaciņš un citi, jeb Pērnais Eirotroips 3. daļa

  • 5 min lasīšanai
  • 19 foto
Trešā daļa 27.05 – 28.05 Toms. Normāli, nekur nesteidzoties, notiesājot čipsus ar vakardienas konserviem + es vienu garšīgcepumu, Uģis – 3!!!, sataisījāmies ceļam. Sapakojušies devāmies ceļā cauri ciemam meklēt normālu vietu stopēšanai. Tā kā visu nakti bija normāli lijis netālā upe pārplūdusi, bet laiks pats par sevi jauks. Logā nofočīts smuks kaķis, Regbija stadiona tribīnēs pārģērbjam plānāku kārtu un pēc 10 minūšu soļošanas esam īkšķošanai piemērotā vietā, kur pagaidot vel 10 minūtes nostopējam AlfaRomeo(1x ceļojumā), kurā sēž vīrietis ar profesiju „māsiņa” (nurse) un sarunājam ka mūs aizvizinās līdz Aurillac. Riktīgi priecīgi, lecam iekšā. Braucam kādas 20 min, vērojot skaisto dabu! Pēkšņi pretī mašīnu karavāna ar žandarmiem priekšgalā, kuri pa žemetrisko klaigā, nez ko. Māsiņš, pieliek roku pie mutes un saka stieptu hmmm un ooooooo...... Pēc minūtes noskaidrojām, ka priekšā uz ceļa sabiruši klintsbluķi. Vēl pēc minūtes, apskatījis mūsu karti, Māsiņš izdomā apkārtceļu, pa tūrisma maršrutu, pa kalniem, caur mākoņiem – Hei Ho ‘mēs i priecīgi! Braucam līkloču pa smuko dabu kalnup augšā līdz nonākam līdz pašai augšai, kur esam mākonī, un tas viss i safočīts. Tad caur mākoni lejā un atkal kalnu ainavās līdz Aurillac! Galā Māsiņš mūs izlaiž viņpus pilsētai pie supermārketa, kur iepērkam zivju konservus, garšīgcepumus, pa banānam, pildspalvas un ūdeni. Cepumi un augļi pazūd uzreiz. Pulkstens jau ap pusdiviem. Stopējam līdz parādijās dzeltendrūmas debesis un sāka pamatīgi līt. 20 minūšu lietus pavadīts benzīntanka nojumē malkojot aliņu. Pēc lietus turpinot stopēt man uznāca dusmu lēkme, līdz beidzot piestāja samērā laba izskata acs Žmiedzēja. Aizveda gan mūs līdz nekurienei – nenozīmīgā krustā 23 km līdz Maurai. Pulksten 3:18. Neredzot sakarīgu vietu stopēšanai ejam gar ceļu uz priekšu, meklējot kādu labāku pleķīti. Pēc 40 minūtēm sāk smidzināt. Es saprotu, ka nupat kārtīgi līs un skrienu uz tuvējo, vienīgo, šķidro, 5 m augsto ozolu, kurš nekādu patvērumu nedod. Atskrien arī Uģis, līst jau pa nopietno. Izštukojam ieklāt matračus zaros, kā jumtiņu – neko nelīdz un kļūstam arvien samirkušāki. Atceros par telti un ūdensnecaurlaidīgo daļu pār galvām pārvilkuši, savācam somas apakšā un rēcam cik nožēlojama situācija.Vietās, kur gadās piedurties segumam, drēbes momentā saslapinās. Ēdam nu jau slapju maizi ! Saprotam, ka lietus nerimsies, izmēģinājuši vel dažus nojumes veidus, ātrā tempā uzslejam telti. Sanāk! Hau un kopā ar visām mantām esam teltī. Slapjo nost, sauso virsū un guļammaisos sildīties. Pulkstens ap 17:00. Notiesājam konservus un liekamies gulēt. Līst bez apstājas. No rīta ap septiņiem ceļamies, nogulēts vairāk kā 12 stundas. Slapjās drēbes tikpat slapjas kā vakar, ārā vel apmācies, telts ar slapja, ēst nav ko, labi ka vel ūdens nedaudz. Slapjo sapakojam miskastes maisos, maisus somās. 7:53 gatavi ceļam! 28.05 – 29.05 Uģis. Slapjais, miskastes maisos sastūķēts somā, uzģērbju pēdējo sauso drēbju kārtu. Cerot, ka laiks skaidrosies dodamies ceļā. Pie naktsvietas tuvējā krustā stopēt nav jēgas, jo satiksme gluži vienkārši šeit nav, pietam vel migla un redzamība tikvien kā ~ 50 m. No ceļazīmēm noprotam, ka līdz tuvējam ciemam 3 km un netālajai pilsētai 20. Un visu apstākļu kopsummā izlemjam doties rīta pastaigā. Zīmes vai mēs bija kļūdījušās šī pastaiga izvērtās 4apus stundu garumā un ar somām pie muguras nosoļojām ~ 22km. Ejot gan noskaidrojās laiks un pat paliks karsts, kas lai arī radīja skatus superjaukus, arī paātrināja ūdens patēriņu, tamdēļ ap 11tiem vairs pat nebija ar ko slāpes remdēt. Ēduši ar tik vien kā vakar 5cos pēcpusdienā.. Kā dieva dāvanā ceļmalā meža zemenes, lai arī nedaudz taču vismaz kautkas ir ieēsts. Tādā garā pusvienos esam Maurs ciemā. Uzreiz skatam pēc lielveikala, taču neraža jo tikko sācies dienvidnieku svētais pusdienslaiks, kad visi veikali slēgti.. ehh. Labi ka benzīntanks patrāpījās tur iepirkām cepumus, gāzētu apelsīnu sulu. Un ieturējušies raitā solī vedamies cauri ciematam. Neilgi gaidot nostopēts pusAnglis, kurš saprotams, ka perfektā Angļu valodā, pat zin kur ir Latvija, sakarīgi parunājam, un atsākamies no piedāvājuma paciemoties kunga mājās līdz rītrītam, sarunājām gan ka paved mūs nedaudz tālāk, kā pats brauc brauc un nu esam Fagec. Stopēšanai pateicīgā vietā ātri vien apturēts īss, tipisks marokāņu tipa francūzis, tāds nedaudz hļupāns, bet brauca superīgi, ar savu mazo franču (trīc&dreb) mašīnīti, šaurajās ieliņās šķietami jutās kā zivs ūdenī. Tālāk jau taisnā ceļā uz Mountbanu, ar pirmo mašīnu, jauka franču pāra gādību esam šķietami senā Dienvideiropas ciemā. Še iepērkam pastēti un dīvaini rūgušu(neizrūgušu?) maizi un ceļā pa kalnu augšup ārā no ciema. Aiz ciema robežas šoseja turpina vest līkumojot kalnā, tamdēļ, lai arī vieta stopēšanai ne visai izlemjam šepat palikt un uzsākt stopēšanu. Drīz vien simpātiskas francūzietes mašīnā braucama kalnā, pārāk tālu gan netiekam aizvesti, bet nu jau stopēšanai pozitīvākā vietā varam turpināt ceļu. Uz akmens sētas ieturam ēdienreizi, pastēte tāda pasausa, taču kad grib ēst, tad apēdās veikli un ilgi nekavējoties stopējam tālāk. Pēc pailgas stopēšanas, Toms vairs netic Fortūnai un nosolās, ka es būšot Kings, ja nostopēšu nākamo mašīnu.. Esmu Kings! Šoferis tāds tetovēts un viltīgs. Mašīna ātra, tik spidometrs klemmējas kautkur ap 70 km/h, pa šo negantību displejs tiek ceļa laikā bieži iekaustits. :) Tādā garā nu esam jau aiz Mauntbānas, ceļā uz Tulūzu. Slāpst, taču gribas tikt ātrāk uz priekšu. Nostopētais students, kurš brauca pēc doktora grāda, ātri vien mūs izlaiž tiešā Tulūzas tuvumā, nav vairs pārāk tālu līdz Andorai, taču nu jau pavēls.. Ja ne šodien, ta rīt būsim, pie Toma brāļa Valta. Tulūzai cauri traucamies ar stilīgo franču jaunieti, kuram daži mašīnas logi ar zaļu plēvi un skoču salīmēti. Aizmugurē Tomam kompāniju sastāda smuks suns, pēc skata gan bēdīgs, varbūt apslimis. Ibraukuši caur leilāko daļu pilsētas, nu jau esam Tulūzas otrā krastā, pie nacionālās nozīmes ceļa uz Andoru, kur veikli vien ar īsšoferi-regbijfanu turpinām ceļu dienvidu virzienā. Tomam jāsēž bulciņvāģa kulbā, un brauciens iznāk labi humoristisks. Vakars. Nefunkcionējoša kempinga teritorijā, ceļam telti. Vieta smuka. Miegs Mostamies ap 8:00. Sāku rakstīt, Toms atgriežas no zobutīres, mana kārta. Off. Vakar pazaudēju Francijas karti, Tomam soma jau līdz pusei saplīsusi, telefoni abiem izlādējušies. Līdz Andorai 130 km. Turās! 29.05 – 30.05 Toms. Atnācu no zobu mazgāšanas un teicu, lai Uģis nopērk, kaut ko padzerties – šamējais atnāca ar 0,5 vīnu. Tukšā dūšā, bez paikas un bez nekā, izdzērām, savācām telti un gājām uz stopēšanas vietu( kuru Uģis neatzina par labu esam, bet es izstiepu roku un piestāja). Čalis aizveda mūs līdz pusceļam uz Fiox [fuā]. Es no vīna bij nedaudz iereibis, bet tā viss ok. Izlaisti no auto pagājām maksimums 100m uz priekšu un sākām stopēt. Kamēr stopējām pieskrēja kāds franču čalīts, kaut ko nomuldēja savā valodā un aizskrēja pa pļavu ātrā solī, tā arī nesapratām viņa nodomus un drīzumā nostopējām kundzi, kura solījās Foix mūs nogādāt, kā sarunā atklājās viņa ir kalnu gide un braucot uz Andoru! Mēs protams līdzi. Tād arī veicām savus 150 km līdz Enkampai, jau Andoras vidienē. Pa ceļam Pireneju virsotnē izkāpām – papriecājāmies par dabu.. Super skati! Telekomunikāciju perepētīju rezultātā pie taksofona gaidījām Valta zvanu, Nopirkām paiku, un netālajā pļavā izklājām matračus, kalnu saulē atpūsties.. Protams taksofons zvana pilnā sparā, mēs gan to vairs nedzirdam, :D Galu galā viss beidzās labi un bijām jau pie Valta mājās. Silta duša, internets, sarunas un supergardas vakariņas! Viss ērti un labi. Ap pusnakti dodamies pie miega. No rīta ap 10 mostos, neierasti mīkstā guļvieta, nenodrošina to labāko miegu, bet bij ērti. Šodiena paredzēta slinkošanai un nekā nedarīšanai. Yes! braaleens.blogspot.com


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais