Kā es braucu Ludzu lūkoties

  • 5 min lasīšanai
Piektdienas vakarā pavisam spontāni nolēmu nedēļas nogalē doties uz Ludzu. Uz vienu no dažiem Latvijas rajonu centriem, kur man vēl nebija gadījies būt. Atradu Internetā kaut kādu viesnīcu, uzlādēju fotoaparāta baterijas un sestdienas rītā sēdos vilcienā Rīga-Zilupe, lai dotos iepazīt tālo Latgales pilsētiņu. Savulaik brauciens maršrutā Rīga-Zilupe vai Rīga-Maskava man bija diezgan ierasts, jo bērnībā bieiži braucu ciemos pie Rēzeknes vecmāmiņas. Biju tur katru vasaru un, gadījās, šad tad sagaidīju arī Jauno gadu, bet tālāk par staciju "Rēzekne 2" nekad nebiju braucis un Ludzas rajona robežas nebiju šķērsojis. Sestdiena apmākusies, kaut kur pie Jēkabpils sāka līt... un turpināja līt arī tad, kad beidzot ierados Ludzā. Ludzas stacija, acīmredzot domājot par pilsētas iedzīvotāju mieru, ir labu gabaliņu nost no pašas Ludzas. Lietainā dienā vilciena pasažieriem noteikti ir īpaši patīkami, ja pretī ieradušies sagaidītāji ar auto, jo pretējā gadījumā jāsoļo vien pa peļķēm klāto Stacijas ielu... kā to darīju es. Un kā optimistam pieklājas, bez lietussarga. Kamēr tiku līdz Ludzas vecpilsētai, biju jau neglābjami samircis. Pirmā lieta, kas pārsteidz pastāvīgu Rīgas iedzīvotāju Ludzā, ir absolūta luksoforu neesamība. Pie pirmā krustojuma tu instinktīvi apstājies, ar skatienu meklējot, kur te luksofors... neieraugi un nospried, ka acīmredzot šis te konkrētais krustojums nav luksofora vērts. Tad luksofors nav arī nākamajā, aiznākamajā un aizaiznākamajā krustojumā un vienā brīdī atliek vien konstatēt - šeit luksoforu nav kā šķira! Ludza ir mans pirmais rajona centrs, kurā nav neviena (!) luksofora. Sākumā grūti saprast, kā var funkcionēt satiksme pilsētā bez automatizētas regulācijas palīdzības, bet tad, redzot mašīnu "daudzumu" ielās, nāk apskaidrība - te tādu arī nevajag. Pa visu savu uzturēšanās laiku, redzēju tikai vienu ceļu satiksmes situāciju, kad krustojumam vienlaicīgi pietuvojās divi auto, bet tur "problēmu" atrisināja "Dodiet ceļu" zīme uz viena no ceļiem. Pa lielāko daļu no Ludzas ielām kājāmgājēji principā varētu pārvietoties kaut pa ielas vidu - tāpat nebūtu, kas notriec. Ludza it kā esot vecākā Latvijas pilsēta, par savu dzimšanas dienu uzskatot 1177. gadu. Bet jāsaka, ka pa šiem 832. gadiem neko liela nav izaugusi. Ludzu ar kājām pa diagonāli var šķērsot 10... nu labi - 15 minūtēs! Lielākā daļa Latvijas pagastu noteikti ir plašāki, bet Ludza veidota tik kompakta, ka faktiskā platība un attālumi tur ir ļoti mazi. Nomācoši mazi! Tūristiem, piemēram, tiek piedāvāts velomaršruts "Apkārt Mazajam Ludzas ezeram" garumā... 6 km. Tas ir kā? 20 minūtes lēnas mīšanās? Un ko man darīt pārējas 8-10 stundas? Kad es iekārtojos viesnīcā un, spītējot lietum, izgāju pastaigāt pa Ludzas vecpilsētu, izstaigāju visādas šķērsieliņas, apskatīju vienu baznīcu, otru baznīcu, uzkāpu pilskalnā un apstaigāju to, pafočēju Lielo Ludzas ezeru, pafočēju Mazo Ludzas ezeru, palasīju info vairākos stendos un vienam fūres šoferim paskaidroju, ka es nezinu, pa kuru ceļu šeit tikt uz Kārsavu. Tad paskatījos pulkstenī un bija pagājušas 25 minūtes, kopš izgāju no viesnīcas. Var jau protams teikt, ka pilsēta ir cilvēku dzīvesvieta nevis kaut kāds tur tūristu izklaides objekts, bet nu... Ludza tomēr ir rajona centrs, vecākā pilsēta Latvijā, un vienlaicīgi - tāāda miniatūra! Ja Ludzā nav luksoforu, tad frizētavas tur ir uz katra stūra. Nē... patiesībā vēl vairāk, jo gadījās redzēt, ka frizētavas ir pat divās blakus mājās. Vai nu Ludzā ir kaut kāda dabas anomālija, kuras rezultātā turienes iedzīvotājiem pārdabiski ātri ataug mati vai arī tur vienkārši tuvumā ir populāra frizieru prof-skola, bet fakts paliek fakts - Ludzā frizētavu ir vairāk nekā jebkura cita veida iestāžu kopā. Es, piemēram, gribēju aiziet vakariņās uz kādu kafejnīcu, bet tu ej pa ielu un lasi izkārtnes: "frizētava", "frizētava", "frizētava" un, ak kāds pārsteigums.... "frizētava". Beigu beigās vilkos pāri visai Ludzai (kas, atcerēsimies, nav ekspedīcijas-tipa maršruts, bet vien 10 minūšu gājiens), lai vienā no lielveikaliem atrastu kafejnīcu ar ļoti jauku interjeru un ne tik jauku ēdienu. Ap to laiku, kad es tur ierados, biju pietiekami izsalcis, lai mani īpaši nesatrauktu tas, ka vārītie kartupeļi pirms pasniegšanas, acīmredzot, bija turēti kaut kādā samazgu ūdenī. Kotletes gan bija garšīgas un meduskūka - liela. Vakaru nolēmu pavadīt viesnīcā, jo šī nu bija viena pozitīva lieta Ludzas apmeklējumā - viesnīcas TV rādīja ap 40 kanālu un pie tam, ļoti labā kvalitātē. Bieži vien pat ārzemju viesnīcās tā negadās. Vakaram biju paņēmis lielveikalā arī vietējās avīzītes, lai detalizētāk izprastu, kāds te vietējo iedzīvotāju skats uz dzīvi un, cita starpā, pamanīju sludinājumu, ka šovakar Ludzā tādā un tādā adresē būs diskotēka 80-to gadu ritmos. Nepievērsu tam īpašu uzmanību, vien ievēroju, ka tik satraucošs pasākums Ludzā notiek ne biežāk kā reizi nedēļā. Pienākot tai vakara stundai, kad avīzes sludinājumā bija minēts diskotēkas sākums, sapratu, ka acīmredzot, tas ir kaut kur blakus. Basa ritmi spraucās iekšā pat pa aizvērto istabiņas logu. Nu tad nolēmu iziet apskatīties, kāda tad ir Ludzas naktsdzīve. Izrādījās, ka Ludzas diskotēka notika burtiski 50 metru attālumā no manas viesnīcas un ap to nakts tumsā pulcējās vietējās jaunatnes kompānijas. Notikums, acīmredzot, bija patiešām nozīmīgs, jo meitenes bija sadabūjušas apspīlētākos džinsus un augstākos papēžus, bet ap puišu kompānijām apmēram 10 metru rādiusā gaisā vēdīja kaut kāda vietējā odekalona aromāts. Mazliet pastaigāju starp kompānijām, kas 100% runāja krieviski un pietiekami ātri sapratu, ka ja tu neesi vietējais pacans, tad Tev te nafig nav ko darīt. Un es arī, īpaši neaizrāvies ar Ludzas naktsdzīvi, devos atpakaļ uz viesnīcu. Principā tas arī viss... Nekā īpaši vairāk nav. Nezinu, kā Ludzā var dzīvot? Tur tikai nodzerties... Ko, principā, daudzi tur arī dara. Pa visu Ludzu mētājas tukšas pusotrlitrīgas alus PET-pudeles. Sestdienas dienā uz ielas var sastapt vai nu jaunās māmiņas ar ratiņiem vai iedzērušas kompānijas. Grāmatnīcā pārdod grāmatu "Kā cīnīties ar depresiju", bet to neviens nav nopircis, jo, acīmredzot, depresija vilkties līdz grāmatnīcai. Noslēgumā, viena pozitīva emocija tomēr bija. Atpakaļceļu no Ludzas uz Rīgu mēģināju saplānot pēc iespējas laicīgāk un tā kā vilciens caur Ludzu Rīgas virzienā taisījās braukt tik pēc 16iem, tad nolēmu no rīta ar autobusu aizbraukt līdz Rēzeknei un tad no turienes - tālāk uz Rīgu. Sēžu Ludzas autoostā, gaidu savu autobusu, biļeti nevar nopirkt, jo kase nez kāpēc nestrādā... un tad ienāk tāds labsirdīga paskata džēks ap gadiem 20 un sāk tiem dažiem tā rīta autobusa gaidītājiem prasīt, vai brauc uz Rēzekni un tā.. Kas te ar to autobusu? Man ar pienāca klāt, man ar prasa: vai es braucot uz Rēzekni un vai man kaut kas esot vienalga (džeks tik ātri bēra vārdus, ka es tā arī līdz šim brīdim nezinu, kam man bija jābūt vienalga...). Atbildēju, ka jā braucu uz Rēzekni un man (tas kaut kas) ir vienalga. Puisis vēl apstaigā citus pasažierus ar visiem aktīvi komunicē: ar kādu pārīti, ar vienu pensionāri... Un tad vienā brīdī visiem uzrunātājiem uzsauc: nu tie kas uz Rēzekni, ta, davai, braucam! Es kopā ar vēl vienu pensionār-tantiņu un pārīti pieceļos, jo nospriežu - neticami, bet šis džeks laikam varētu būt tas autobusa vadītājs. Izejam visi no autoostas ēkas un pēkšņi dodamies kaut kāda Audi virzienā. Tālāk jau viss notika mazliet sirreāli. Ieliku savu mugursomu tā Audi bagāžniekā, visi sasēdāmies vieglajā - es priekšā, pensionāre ar pārīti aizmugurē un aizbraucām... Visu ceļu braucu pus-apstulbis, ar domu: "Kas te tagad notiek?" un tikai galapunktā Rēzeknē, kad i pensionāre, i pārīts sagrabināja kaut kādu naudiņu, sapratu domu. Džeks vienkārši brauc ar tukšu mašīnu no Ludzas. Mašīnā brīvas vietas. Kāpēc gan pie reizes nenopelnīt kādu latiņu? Vismaz benzīnu var nosegt. Šis te gadījums bij tik sirreāls, negaidīts un džeks tik labsirdīga paskata, ka viss pasākums noslēdzās uz pozitīvas nots. Tas nekas, ka tas pats džeks burtiski 3 minūtes vēlāk, ieraugot mani nākam ārā no Rēzeknes autoostas ar tikko nopirktu biļeti uz Rīgu uzprasīja, vai gadījumā es nebraucot uz Ludzu? Bija mani jau piemirsis :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais