Pa Čurļoņa takām Druskininku apkārtnē.

06.09.2009
8 min lasīšanai
65 foto

Kopš pagājušās ziemas, kad ceļojumu katalogā parādījās maršruts uz Lietuvas kūrorta pilsētiņu Druskininkiem, vēlme turp doties ar katru dienu kļuva arvien lielāka un lielāka.Jo tuvāk nāca augusta vidus, jo lielāka tā bija.Līdz dažas dienas pirms došanās ceļā izlēmu, jābrauc!Nez vai tuvākajā laikā vēl, kas līdzīgs tiks piedāvāts.Lietuvā parasti visi brauc lūkot Kuršu kāpu, skatīt delfināriju un pilsētas pa ceļam līdz šīm vietām, bet uz Druskininkiem nemaz tik bieži nedodas.Un te vēl ceļojuma pamatā Lietuvas slavenā mākslinieka un komponista vietas.Jāsaka gan, ka līdz šim par šo cilvēku zinu nepieklājīgi maz, bet tāpēc ir iespēja robus zināšanās papildināt un nekad jau nav par vēlu.Prātā nāk kāds teiciens par to , ka nav kauns nezināt, bet ir kauns nevēlēties zināt... Pirmā dienas daļa paiet ceļā cauri visai Lietuvai ,nedaudz caur logu aplūkojot galvaspilsētu Viļņu, kura daudziem asociējas ar iepirkšanās braucieniem uz tās agrāk populāro tirgu.Tirgus gan nekur neesot palicis arī šobrīd tikai zaudējis savu „spožumu”. Apzināmies, ka Lietuva ir brīnišķīgu vēsturisku apskates vietu zeme, bet no šīs vēstures daļas, kad braucām uz šo zemi pēc daudz kā saimniecībai noderīga arī nevaram aiziet. Gandrīz katram no autobusā sēdošajiem ir savs stāsts par šo periodu.Taču patīkamāk ir tas, ka jau iepazīšanās runā daudziem Druskininki asociējas ar daudz jaukākām atmiņām, citi te bijuši jaunībā un staigājuši pa Čurļoņa takām, dažs uz šo vietu jau agrāk devies, lai atpūstos un relaksētos pēc saspringta darba perioda, citam šeit bijuši darba kontakti.Bet es uz šo vietu braucu pirmoreiz, lai arī Lietuvas populārākās vietas jau skatītas agrāk, Druskininkos nav būts. Pirmā pietura Akmuo ciematiņš.Patiešām ļoti mazs, tikai dažas nelielas mājeles un sena koka baznīciņa no 1759. gada. Šaura celiņa malā, nedaudz sašķiebta, ķērpjiem apauguša žodziņa vidū akmens.Esot svēts bez gala.Par šo akmeni vēsta divas leģendas.Pirmā, ka jauna meitene gribēta izdot pie bagāta, bet veca vīra.Meitene jau tērpusies kāzu drēbēs devusies uz baznīcu, bet tad nolēmusi labāk pārvērsties par akmeni, nevis kļūt par nemīlēta veča sievu.Vēl tagad ciema ļaudis uz svētkiem mēdzot akmeni ietērpt kāzu drānās, tādējādi atdzīvinot seno leģendu.Otra leģenda vēsta, ka akmenī pārvērsts zalktis, kas stājies pretī mūkiem, kuri gribējuši pagānus pievērst kristīgajai ticībai. Kāds kapos sastaptais lietuvietis pastāsta, ka viņam esot informācija, ka tieši no šīs baznīciņas aizsākusies tradīcija uz kapiem doties ar svecītēm.Interesanti. Aplūkojam seno baznīciņu, kapsētu ap to un atsevišķi stāvošo zvanu torni.Tā kā zvanu auklas vilinoši karājas rokas stiepiena attālumā, nevienam vien no mums prātā pavīd doma, kā būtu, ja paraustītu, bet atturamies.Ieva aicina pievērst uzmanību koka skulptūriņām koka krustā, par kurām vēlāk sekošot garāks stāsts.Tas esot Rupintojelis(latviskoto variantu baidos pareizi uzrakstīt, kaut kas tāds, kas rūpējas...).Varbūt nebūtu slikti teikt sargenģelis. Tākāk ceļš ved uz Seno Varēnu, vietu kur dzimis un pirmo sava mūža gadu nodzīvojis Čurļonis.No mājas gan nekas vairs pāri nav palicis, bet vietā, kur bijusi māja uzstādīts neliels piemiņas akmens, par kura esamību pat nezinot daudzi pilsētiņā strādājošie un dzīvojošie.Mēs to atrodam un aplūkojam.Pilsētiņa savus ziedu laikus jau sen zaudējusi, jo tālāk uzbūvēts dzelzceļš un daudzi pārcēlušies uz dzīvi tuvāk tam. Tieši no šīs senās pilsētiņas sākas koka skulptūrām iezīmētais Čurļoņa ceļš uz Druskininkiem.Pie katras no tām neapstājam, bet lūkojam caur autobusa logu.Iespaidīgs ir no ezera izslējies zalktis, kas lietuviešiem ir ļoti populārs tēls, gudrības simbols.Arī vēlāk zalkša tēlu sastapsim daudzviet. Vēl šodienas programmā viens no daudzajiem Lietuvas pilskalniem.Merkines pilskalns, tā virsotni sasniedzam pa iekārtotām koka kāpnītēm.Tiem, kas šo kāpienu veikuši paveras skaists skats uz divu upju Merkys un Nemunas sateku.Atvelkam elpu un iztēlojamies kā šeit varēja izskatīties, kad šai vietā atradās viena no stratēģiski nozīmīgākajām Lietuvas Dižkunigaitijas pilīm.Tagad piekalnē saimnieko apkārtējo māju iedzīvotāji, kopjot un krāšņojot katrs savu īpašumu.Apkārtne patiešām sakopta un jauka. Tā kā līdz pēcpusdienai jānokļūst Druskininkos dodamies ceļā.Drīz būsim pilsētā un mūsu intereses dalīsies.Daži dosies pusdienās, jo braukts jau gana un laiks ieturēties, citi, kam ēst negribas šo laiku izmantos, lai iepazītos ar Druskininku kūrortu.Pēc stundas tikšanās vieta pie baznīcas, lai dotos klausīties klasiskās mūzikas koncertu Čurļoņa muzejā.Arī šis pasākums ir interesants,mūziķi koncertē komponista mājā pie atvērta loga, bet klausītāji sēž ābeļdārzā pret logu.Programma šoreiz īpaši laba, jo koncertē Čurļoņa konkursa žūrijas komisijas locekļi no dažādām valstīm, kas paši ir atzīti pasniedzēji un pazīstamu kokursu laureāti.Pārliecināmies cik dažādi var skanēt viens un tas pats instruments dažādu mūziķu sniegumā.Ir ko salīdzināt! Pēc koncerta nedaudz noguruši no ceļa un pirmajiem iespaidiem dodamies uz viesnīcu, kur varēsim atpūsties, pārdomāt redzēto un pēc izvēles ļauties dažādām spa procedūrām.Tās šī viesnīca piedāvā bagātā klāstā, jāspēj tik izvēlēties. Mēs izlemjam vakaru pavadīt iepazīstot Druskininku pilsētiņu.Obligāti izlemjam doties uz skaistuma avotiņu, kurā ūdens ir ar lielu sāls koncentrāciju.Dzert jau drīkst, bet ļoti sāļš.Noderīgāk tajā nomazgāties, lai kļūtu skaistākas.Izmēģinām un secinām, ka ūdens, lai arī sāļs , bet ļoti „mīksts”.Kādu laiciņu uzkavējamies pie avotiņa un pārliecināmies, ka pa pāriem un lielākās grupiņās šurp dodas daudzi no mūsu ceļa biedriem.Tā ilgāk pakavējoties varētu saskaitīt vai visu grupu. Sāk krēslot, mēs staigājam gar Nemunas krastu un baudām saulrietu, vērojam greznās viesnīcas, jaukās skulptūras un košos apstādījumus.Pie Čurļoņa pieminekļa nonākam jau krietnā tumsiņā, nolemjam šovakaram likt punktu un doties uz nacionālo ēstuvi iedzert kafiju.Ir jau pāri desmitiem un mūsu necilo klātbūtni apkalpojošas meitenes pat necenšas pamanīt, kādu laiku nogaidījušas dodamies prom, lai savu vakara kafiju iedzertu nummuriņā.Pirmā ceļojuma diena ir galā. Nākošais rīts sākas ar kāpienu Lišķavas pilskalnā, no kura paveras skats uz Nemunas ieleju un Sv.Trīsvienības baznīcu.Saulīte spīd un skati patiešām jauki.Nākošais kāpiens turpat uz otru pusi, lai palūkotos uz Lišķavu-ciematu, kurā salaulājušies Čurļoņa vecāki un tēvs pildījis savus ērģelnieka pienākumus baznīcā. Un tad jau pašas šīs baznīcas apmeklējums klātienē, ļoti grezna un sakopta tā stāv kalna galā.Pirmajā mirklī, ieejot baznīcā,nedaudz samulstam.Baznīca pilna ar saposušamies ļaudīm, baznīcas centrā izrotāts zārks.Bēres tās acīmredzot nav, jo visi smaida, apkampjas.Nolemjam ka tā ir kāda viņiem zināma tradīcija, par kuru sīkāk mums arī informācijas nav.Netraucējam un dodamies lūkot baznīcas plašo apkārtni.Par tās neseno sakopšanu un atjaunošanu liecina uzraksts, ka tas paveikts ar ES fondu palīdzību. Steidzam atpakaļ, jo mums sarunāta ekskursija gida pavadībā pa Čurļoņa muzeju.Tiekam iepazīstināti ar svarīgākajiem faktiem no komponista un mākslinieka negarās dzīves.Izvadāti ekskursijā pa abām mājām, kuras piederēja Čurļoņa ģimenei un kurās sākās viņa mācības.Daudzas lietas te ir ģimenei piederējušas un tagad nodotas muzeja rīcībā.Ir arī pāris oriģinālgleznas.Instrumenti uz kuriem spēlēt mācījušies daudzie ģimenes bērni.Interesants ir stundu saraksts, kas norāda no cikiem līdz cikiem, katram bērnam atvēlēts laiks instrumenta spēlēšanai.Nevis, lai kāds nedomātu neierasties, bet tieši otrādi, lai nepārtērētu savu laiku, jo vēlme muzicēt ir bijusi liela visiem. Jau tajos laikos ģimene vienu māju mēdza izīrēt kūrorta apmeklētājiem, tā kaut nedaudz piepelnot naudu ģimenes vajadzībām, lai arī pašiem bija jādzīvo vēl lielākā šaurībā, kas ģimenei ar daudziem bērniem nebija viegli. Noslēgumā aplūkojam izstādi, kurā izvietotas ļoti daudzas Čurļoņa gleznu reprodukcijas.Oriģināldarbi , galvenokārt, atrodas Viļņas mākslas muzejā. Vēlāk dodamies dažu km attālumā no Druskininkiem, lai paviesotos pie Antanasa Česnuļa viņa skulptūru un atpūtas parkā.Mūs uzņem pats autors ,izvadā pa parku un iepazīstina ar 11 gadu laikā tapušajiem darbiem.Pašā teritorijas centrā paceļas autora celtas vējdzirnavas. Kuru visos četros stāvos ir Antanasa koka skulptūru ekspozīcija.Aiz dzirnavām interesanta akmens siena, kuras iedobēs novietotas no visas Lietuvas autoriem savāktas Rupintojeļu figūriņas.Tik ļoti dažādas un reizē līdzīgas.Jautājam vai arī kāds latvietis šeit varētu izstādīties, bet saņemam noraidījumu, ka šeit izstādās tikai lietuviešu autori.Ja nu vienīgi kāds Latvijā dzīvojošs lietuvietis vēlētos šeit izvietot savu sargenģelīti... Nākošā ekspozīcija saucas cilvēka un koka dzīves cikli, kas izveidodi no kādas unikālas priedes koka.Tālāk galvenie momenti cilvēka dzīvē ,tātad kristības, kāzas un bēres.Arī populāru lietuviešu pasaku motīvi, kā piemēram, no Egles zalkšu karalienes.Alejas galā stāv milzis, kas rokās tur lielu akmeni.Ekspozīcijas beigās lietuviešu tautas teātrim veltītas skulptūras.Parka galā nojumīte ar galdiem saviesīgiem pasākumiem, jo ciema iedzīvotāji šeit svinot Jāņus, arī citas gadskārtu pasākumus.Un atkal skulptūru cikls, kas parāda maizītes ceļu no sēšanas līdz cepšanai.Norunājam, ka nākamreiz uz šejieni dodoties jāņem līdzi maizīte cienastam. Jau dodoties ārā no parka teritorijas autors mūs vedina pa nelielu taciņu krūmājā, jo lūk šeit esot no nevēlamiem skatiem paslēpta vēl kāda skulptūra.Kā tad un tad jau mēs to ieraugām, sava stiprās dziras tecinātava.Interesanti un jautri.Visi esam gandarīti un pateicīgi atraktīvajam autoram par iepazīstināšanu ar savu darbu.Noslēgumā autors neskopojas ar labiem vārdiem un autogrāfiem grāmatiņas, ko daudzas kundzītes iegādājušās par piemiņu no šī jaukā objekta. Pie Meža muzeja domas dalās, citi jau jūtas noguruši un nopelnījuši pusdienas, citiem liekas, ka pēc jaukā skulptūru parka te vairs nebūs ko redzēt, bet neliela daļiņa tomēr ir gatavi iet lūkot arī šo muzeju.Izdarām tā ,lai vilks paēdis un kaza dzīva.Šoferītis daļu aizvizina uz pilsētu un brauks pakaļ muzejniekiem, mēs ejam lūkot ekspozīciju meža muzejā.Esam gandarīti, ka pārvarējām nogurumu un atnācām.Interesanta ekspozīcija ar atraktīviem momentiem mundruma uzturēšanai, interesants gida stāstījums un vēl viens jauks moments ceļojuma laikā. Arī mums pietiek laika gan pusdienas paēst, gan nedaudz atvilkt elpu pirms vakarā paredzamā riteņbrauciena.Atkal atgriežamies jau zināmajā nacionālājā ēstuvē, lai nobaudītu lietuviešu nacionālo ēdienu cepelīnus.Šodien veicas labāk, cepelīni mums tiek apsolīti.Izvēlamies Dzūkijas cepelīnus ar sēnēm, ja jau esam šai Lietuvas novadā.Tie ir milzīgi izmēros un sātīgi bez gala, bet tā kā visu dienu esam staigājušas garšo pasakaini un apetīte ir kā vilkiem.Jāiestiprinās, lai vakarā ir spēks mīt divriteņus. Tiekamies pie velo nomas un izvēlamies riteņus.Izmetam iesildīšanās loku un tad dodamies ceļā pa Čurļonim tik mīļo teiksmaino Raigarda ieleju.Kāds laiciņš paiet līdz apgūstam katrs savu braucamrīku.Jautrība, kamēr iemācāmies pārslēgt pareizos ātrumus,apgūt bremzes un ceļš turpinās cauri priežu mežam, gar upes krastu, pa ieleju.Piestājam pie Švendubres Velnakmeņa, lai uzņemtu enerģiju un atvilktu elpu.Tālāk etnogrāfiskais ciematiņs aiz kura ceļi dalās.Tie, kas jūtas noguruši vai vienkārši nevēlas garāku ceļu var doties atpakaļ, tie kam vēl ir vēlme braukt dodas tālāk līdz pat Baltkrievijas robežai, kur pusdienlaikā bijām piebraukuši ar autobusu. Svaigs meža gaiss, klusums un skaisti skati mūs pavada visu šo posmu.Kopā esam nobraukuši kādus 25 km līdz atgriežamies Druskininkos.Nolemjam vēl riteņus neatdot un izmest līkumu pa pilsētu, piebraucam pie Skaistuma avotiņa, tad gar lielo akvaparku un Meža kaķi uz Mīlestības saliņu.Ritens te tieši laikā, jo kājām visu šo apstaigāt būtu ilgi un nogurdinoši.Zinām, ka atgriežoties Druskininkos velo noma būs tas, kas noteikti jāizvēlas. Atkal klāt tumsa, lai dodos uz akvaparku laika vairs nepietiek.Ejam sevi apbalvot par šodienas veikumu uz kafeinīcu kādā hotelī, kur var dabūt desertu, kas saucas Aisbergs.Šodien šis deserts šeit cieņā, jo daudzi no grupas jau šeit bijuši un pasūtījuši tieši šo.Garšo lieliski(biskvīts, svaigas zemenes, saldējums un pa virsu karsts cepts olbaltuma kalns)+vīns.Baudām, bet kad atgiežamies viesnīcā un izpētām spa piedāvājumu atliek vien secināt, ka ir jau tik vēls, ka nekas vairs netiek piedāvāts.Secinājums uz spa jābrauc citrreiz, jo šīs dienas pagāja citās aktivitātēs, bet ļoti interesantās. Svētdienas rīts vairs mūs ar sauli nelutina un dodamies prom no Druskinikiem, kad tie tinas lietus mākoņos.Vēl pa ceļam tradicionālais kāpiens kādā no pilskalniem-šoreiz Pilēnu pilskalnā Puņā.Nedaudz līņā, lai arī redzamīma no pilskalna nav ideāla,tāpat skati ir jauki. Kā pēdējā vieta, ko apskatām šajā ceļojumā ir Kauņa.Galvenais ,kur pavadām laiku ir Nacionālais M.K.Čurļoņa mākslas muzejs.Šeit gida pavadībā iepazīstamies ar Čurļoņa darbu ekspozīciju un mūzikas zālē klausāmies viņa mūziku.Ir ļoti svarīgi, ka ar ekspozīciju iepazīstina kompetents cilvēks, tas paver pilnīgi citu skatu uz redzēto pat cilvēkam, kam agrāk ar šo mākslu nav bijis nekāda sakara vai arī bijis garām skrienot skolas mācību programmā. Uz ielas lietus nav rimies.Izplešam savus lietus sargus un dodamies lūkot Vienības laukumu, kur uz latviešu kājām stāv lietuviešu brīvība.Apskatām skulptūras, kas vēsta par grāmatu pārnēsātāju aizlieguma gados, bērnu izglītošanu ģimenē sēžot pie vērpjamā ratiņa u.c. Tad gājiens pa Laisves aleju, aplūkojot slavenākos objektus.Daža pieminekļa seja gan atgādinā kāda visiem zināma dižvadoņa vaibstus.Apskatām vietu, kur sadedzinājies kāds lietuviešu students, tādējādi cerot kaut ko mainīt pastāvošajā iekārtā, iegriežamies katedrālē, ko savas vizītes laikā apciemojis arī Romas pāvests Jānis Pāvils II.Ielūkojamies iekšpagalmā, kur joprojām stalti stāv Sv. Ģertrūdes baznīca, lai arī bijis posms, kad tās pastāvēšanas bijusi apdraudēta, jo vietu savam birojam tieši tur bija nolūkojusi tā laika vara.Vēl nokāpjam līdz upes krastam, kur uz baznīcas sienas var redzēt atzīmes par ūdens līmeņa pacelšanos dažādos gados.Visai neticami, ka tik augstu laiku pa laikam bija no krastiem izkāpusi upe.Pilsēta svin svētkus par godu Hanzas pilsētai, lai arī lietus svinības nojaucis . Ekskursija ir galā, vēl tikai pusdienas krodziņā ar interesantu medībām veltītas tēmas interjeru un tad jau ceļš uz mājām.Pa ceļam esam tieši tai ceļa posmā, kur atzīmē Baltijas ceļa gadadienu.Vietvietām noris piemiņas pasākumi, uz ceļa cilvēki māj ar karodziņiem, ceļmalās deg ugunskuri,pariotiska noskaņa jūtama arī busā. Pēdējā pietura jau Latvijā .Esam nojautuši un pēc tam arī noskaidrojuši, ka mūsu šoferītim šodien dzimšanas diena.Škiet pārsteiguma moments ir izdevies un neliela dāvaniņa arī sarūpēta. Pagājušas trīs jaukas ceļojuma dienas, iegūti jauni iespaidi un brīnišķīgi pavadīta nedēļas nogale.

Pa Čurļoņa takām Druskininku apkārtnē.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem