Coba - "vēja saviļņoto ūdeņu pilsēta"

  • 2 min lasīšanai
  • 26 foto
Agrā rīta stundā pametu balto pludmaļu paradīzi un kūrortu Cancun, lai pa īstam sāktu savu misiju ezera šajā krastā. Ērts autobuss mani gar Karību jūras baseinu ved līdz Tulum pilsētai, lai es pārsēstos citā – kurš mani nogādās 44km attālajā Coba ciematā ar savu 80km/2 plašo arheoloģisko zonu. Ar divām somām un ūdens pudeli esmu gatavs izstaigāt galvenos mani interesējošos objektus, kad pērkot ieejas biļeti (48Peso – 2.40ls) kases vīriņš man saka, ka ar tādu somu man būšot par grūtu – lai es to atstājot pie viņa – ko arī izmantoju – par ko mazais atraktīvais Cobas „kases turētājs” vēlāk saņem no manis 20Peso... Iepriekš biju lasījis, lai ierodoties šajās drupās noteikti neaizmirst kādu pretodu līdzekli – godam paklausīju....bet līdzekli tomēr atstāju lielajā somā pie kases vīriņa - ko vēlāk ļooooti nožēloju.. Tikpat uzstājīgi kā odi - ap ieeju un ikkatru senās pilsētas viesi lidinās gida pakalpojumu sniedzēji. Noteikti lietderīgi un nepieciešami, jo tik lielā un senā pilsētā iespējams ne tikai pazust un apmaldīties takās un taciņās, bet arī vēstures lapās... Es gan šoreiz atsakos – paļaujoties uz savām zināšanām un iepriekš izstudēto... Pieļauju, ka ikreiz gan ir kas jauns ko uzzināt, bet arī laika trūkuma dēļ un vēlmes klusi pasēdēt pie kādas no būvēm - mani šoreiz no runātīgas kompānijas attur... Starp diviem ezeriem Coba un Macanxoc klusi starp kokiem un biezā mežā ieaugusi dus savulaik ļoti ietekmīga un varena pilsēta. Coba – „vēja saviļņotais ūdens” savulaik ar saviem vairāk kā 50000 iedzīvotājiem kontrolēja ekonomiku, tirdzniecību un reliģisko kultu Jukatānas pussalā – kuras misiju vēlāk ap 900-1000. gadu m.ē. pārņēma jau Chichen itza. Dīvaina un nedaudz baisa sajūta pārņem – apzinoties reiz pilsētas varenumu un nu tās spoku pilsētas tēlu... Pa teritoriju ved plašas takas – un tūristiem tiek piedāvāts izīrēt velosipēdus vai sēsties vietējā taxi – trīs riteņu braucamajā ar ērtu dīvāniņu priekšgalā – 60peso un jūs mirklī nogādās jums vēlamajā vietā – es izvēlējos lētāko – K2... Staigājot pa teritoriju atcerējos par kāda vēsturnieka rakstīto – ka no galvenajiem ceļiem dziļāk mežā ved mazas takas – pārsvarā tikai darbiniekiem vai kāda ceļa saīsināšanai – un tieši tur slēpjas pats interesantākais. Ilgi nav jāgaida – pirmā mazā taka un griežos iekšā - cilvēku balsis pamazām izzūd, riteņu čikstoņa mazinās un mani arvien dziļāk biezā liānu mežā ved šaura džungļu taka... klusums un tikai dabas balsis – skaisti un dziļi – tas ir tas ko parasts tūrists savām acīm nekad neredz - akmeņu krāvums, ko vēl nav skārusi tūrista roka, slēpjas zem koši zaļam koku lapām - mitrais gaiss rasojot pil no mani ieskāvušiem augiem un es ātri kļūstu slapjš – šeit ir tik biezs, ka pat svaiga gaisa strēlei netiek dota iespēja izlauzties cauri tumšzaļajam biezoknim. Pēc brīža pamanu Macanxoc ezeru – vēsa gaisa brīze mani uz brīdi atsvaidzina – diemžēl laiks doties atpakaļ pie civilizācijas. Atgriežoties uz cilvēku takas nojaušu, ka līdz manis meklētai piramīdai Nahoch Mul ir liels gabals ejams – bet laiks jau sāk steigties man nevēlamajā virzienā... Pielieku soli un pēc brīža izmetot līkumu atkal caur pāris ne-tūristu vietām nonāku lidz Cobas pilsētas galvenajai celtnei 42m augstajai Nahoch Mul. Stāvs akmens krāvums ar ļoti stāvām kāpnēm pār kurām karājas virve, kā palīdzības un drošības saite visiem tiem, kuri vēlas pievarēt to un sajustie kā Maiju valdnieki stāvot starp debesīm un zemi virs Jukatānas līdzenuma... Šī ir augstākā būve Maiju ziemeļu un centrālajā reģionā, un tajā uzrāpties, var ikviens, kurš apveltīts ar stipriem nerviem un labu izturību... Izturībai nebija ne vainas – bet ar nerviem tomēr bija švaki – tik stāvas kāpnes ar tik augstiem pakāpieniem nebija gadījies redzēt... Pat Teotihuacana ar Saules piramīdu ne tuvu nestāv... Skats no augšas atsver visu – kā golfa laukuma zālājs zem kājām ir visa jukatāna. - Es sajutu to kā jutās varenie un valdnieki stāvot virs tūkstošgalvaina pūķa galvām – starp debesīm un zemi...Starp mirstīgajiem un dieviem, starp gaisu un ūdeni, starp ticību sev un pārliecību... Es apsēdos uz piramīdas malas – pārkāru kājas un uz mirkli izslēdzos - lai padomātu...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais