Autostops līdz Itālijai

  • 8 min lasīšanai
  • 28 foto
Viss sākās kādā skaistā otrdienā 25. augustā ar komplektu 3 vienā, kurā ietilpst pica, Aiga Maiga un es. Bija arī kola, ko uzdzert un kas rada priecīgu prātu un abstraktas domas. Tā nu mēs nonacām pie pavisam ikdienišķas idejas - ja jau varam ēst picu pie manis mājās, tad, velni pār stenderi un bites matos, kāpēc, lai mēs neēstu īstu itāļu picu Itālijā? Manus skepses uzplaiksnījumus mēs nogalinājām pavisam diplomātiski, kā jau to dara pieauguši cilvēki - ar kāršu partiju "cūkās". Rezumē šāds: Aiga man iedod kuili tieši sejā un piektdien mūs sagaida neizbēgams autostops Dundaga - Itālija. [Ou, jā. Manas dotības kāršu spēlēs dziļi sūkā]. PIRMĀ DIENA [piektdiena, 28. augusts] Nakts negulēta. Savācu visu savu iedzīvi: 1 mugursoma ar mantām [tādas sekundārās nepieciešamības lietas, kā ēdiens un dzēriens, tika atstātas mājās], 1 guļammais, 1 telts. Agrs rīta dzestrumiņš. Migla. Mēs vēl esam Dundagā un neviens pat nedomā mūs kaut kur paņemt vai pavest [šo vārdu tiešākajā nozīmē]. Bet pēc tam, kad es jau kādas noniljons reizes paspēju zaudēt pacietību un krist panikā, mēs beidzot tiekam līdz Talsiem. Tālāk jau viss norit labāk, kā Makgaivers varētu no nagu lakas uztaisīt pneimatisko urbi. Ar 2 mašīnām tiekam līdz Piņķiem, kur mums ir neliels pitstops ar Jāni un [nespēju nepieminēt] suņa ekskrementiem bonusā. Pēc pāris minūtēm maucam tālāk. Tiekam pie šoferīša, kas galu galā izrādījās sargeņģelis mūsu ceļojumā. Jo bez viņa dāvinātās Eiropas kartes mēs būtu, latviešu valodā izsakoties, galīgā pakaļā. Bauska. Stāvam uz ceļa stopētāju pozā. Apstājas kravas mašīna ar Lietuvas numura zīmi. Monologs šāds: Mēs: Lietuva? Šoferis: Dā. Mēs: Kauņas? Šoferis: Dā. Brīnišķīgi. Pēc 4 stundām esam Kauņās. Pa ceļam šoferis, uzzinot mūsu pieticīgo galamērķi, sniedz garu, morāles piesātinātu monologu par bīstamību un tā tālāk. Tā kā ar krievu valodu neesmu īpaši apdāvināta, šo laiku es pavadu vērojot dabu. Galu galā šoferis izrādās lāga vīrs ar tēvišķiem instinktiem un iezīmē mums tālāko ceļu ar krustiņiem kartē. Kauņās benzīntankā situācija izskatās diezgan bezcerīga. Ejam pastaigāt pa apkārtni un mums vienkārši brutāli piesienas radījums, kuram Dundagas vidusskolā varētu dot nosaukumu Andrejs 2. Bezcerība un tumsa plešas plašumā. BUT we're lucky. Pēkšņi kā no debesīm pie mums pienāk Tomas [tālbraucējs, 29 gadi, runā angliski un ir gatavs mūs uzņemt savā kravas mašīnā]. OTRĀ DIENA [sestdiena, 29 augusts] Braucam cauri Polijai. Tomas ir vienkārši lielisks. Apceļojis gandrīz visu Eiropu, māk vairākas valodas, draudzīgs un ar brīnišķīgu humora izjūtu. Ar Tomasu var mierīgi runāt arī latviski, jo viņš māk visas svarīgākās frāzes, piemēram: "Desmit kastes burkāni šodien", "Saprot?", "Braucu mājās", "Ko tu gribi?". Savas apakšbikses viņš sauc par "Monday" vai "September". Kad braucot kaut kas sāk spēcīgi smakot, viņš saprotoši vēršas pie Aigas sakot, ka viss kārtībā un viņa var teikt "piedodiet", ja vēlas. Vēl viņš saka: "Sometimes I like to fart, but it's okay because it smells like strawberries". Izrādās kravas mašīna angliski saucas lorry un tas vārds skan tik brīnišķīgi, ka es droši vien kaut kad tā nosaukšu savu meitu...vai dēlu, ja nebūs lemts. Vēl mēs savā Lorijā taisam kopīgas brokastis un pusdienas. Atmosfēra ir tik nolādēti bohēmiska, it īpaši brīdī, kad Tomas nez no kurienes izvelk ģitāru. Ar Tomasu uz maiņām spēlējam un dziedam, Aiga dejo un taisa siermaizītes. Vēlāk plānojam, ka mēs trīs mierīgi varētu uzstāties uz ielas un nopelnīt vairāk, nekā parasti tālraucēji un Tomas saka, ka tad viņš zvanītu savam šefam un teiktu šitā: "Hey, you wanker. Your fucking lorry is somewhere in Poland. You can come and take it". Vēl mums tiek demonstrēta Oki Koki deja, kas izskatās apmēram šitā: Kaut kad naktī nonākam terminālā, kas ir milzīgs laukums ar neskaitāmām smagajām mašīnām, kafejnīcu un benzīntanku un kopā saucas Nevada. Naktī visi tālbraucēji kaut ko lietuviski runā pa rācijām un es pat negribu zināt, ko viņi domā ar frāzi, kas izklausās šitā: "Pērku maukas", bet nu tajā naktī tā bija visai populāra. Es un Aiga gribējām uztaisīt Love Hour staciju un sākt rācijā gaudot mīlas dziesmas, bet Tomas teica, ka vajag šlāfen, šlāfen. TREŠĀ DIENA [svētdiena, 30 augusts] Esam kādus 40 kilometrus no Vācijas robežas. No Tomasa nākas šķirties, jo Vācijā tiek stipri kontrolēts, lai smago mašīnu kabīnēs nebūtu vairāk par 2 cilvēkiem. Nevadas benzīntankā atrodam pāri, kuri runā tikai vāciski, bet saprot, ka mums vajag pāri robežai. Eiropas lielvalstīs ir aizliegts stopēt uz autobāņiem jeb lielajām šosejām. Tāpēc mūs izmet ārā mazā ceļa pleķītī starp divām lielām šosejām, kur drīz jau mūs uzņem pavecāks pāris, kuri saprot vispār NEKO un pat nerunā ar mums vāciski. Galu galā mēs piestājām stāvlaukumā un dabūjām kādu, kurš pensīšu pārim pārtulko, ko mums vajag. Tā kā bijām diezgan ļoti apmulsušas, kad mums jautāja, kur mums vajag, teicām šitā: "We can go everywhere". Vīrs galīgi nosmējās par mums, izstāstīja šo, viņaprāt, smieklīgāko notikumu pasaulē netālu stāvošajai saldējuma pardevējai un vēlāk aizveda un izlaida mūs ārā kaut kur netālu no Berlīnes. Turpmāk par mūsu maģisko izdzīvošanas vārdu kļūst "tankštell". Tālāk jau dabūjām citu mašīnu ar jauku sievieti, kura, lai svētīts Muhameds, runāja angliski. Vakarā bijām jau Drēzdenē. Benzīntanks tur ir vienkārši tādu pasaules klaidoņu, kā mēs, Paradīze. Mājīga tualete ar mūziku, ārpusē zaļumi un krūmi, ideāla vieta telts celšanai un paslēpšanai, turpat tilts, kas ved uz pilsētu. Uztaisījām nakts pikniku zem tilta, paslēpām mantas krūmos un gājām ballēties uz pilsētu. Patiesībā jau pārejot tiltam nonācām tādā kā dzīvojamajā rajonā ar mazām mājelēm. Uz ielas gandrīz izmirums un klusums jau desmitos vakarā un visur apkārt foršas laternas. Pēc tam gājām atpakaļ un ceļot telti, krūmos pārtiju taisīja kaut kāds burunduks, kurš negrasījās aizvērties pat tad, kad es viņu mēģināju iebiedēt dauzot pret zemi ar telts mietiņiem. Nekas. Vēlāk mēs viens otru vienkārši ignorējām. CETURTĀ DIENA [pirmdiena, 31 augusts] Mostamies nosalušas ar sajūtu it kā būtu pārciesta klīniskā nāve. Pat guļot karotītes pozā bija auksti. Nekas. Nojaucam telti un dodamies meklēt upurus tankštellē. Vēlāk šo uzglūnēšanu un uzmākšanos cilvēkiem nosaucām par hiēnu darbu. Well...izdzīvo stiprākais. Mēs tiešām esam veiksmīgas, jo dabūjām mašīnu ar Štefanu pie stūres, kurš brauca gandrīz līdz pašai Insbrukai. Hell yē. Vācijā uz autobāņiem atļautais ātrums ir 130 km/h. Štefans ar savu veco opeli brauca uz 220 km/h. Varu derēt, ka brauktu vēl ātrāk, bet vienkārši spidometrā nebija lielāku ciparu. Papildus vēl visu ceļu klausījāmies YO, gangsta repu. Bet man pat patika. Like fast and furious. Minhenei vienkārši izlidojām cauri garām slavenajai BMW galvenajai ēkai. Pārbraucot Austrijas robežu pie horizonta sāka jau parādīties kalni. Pa ceļam kalnu pilsētiņas ir vienkārši fantastiskas. Nu jau mūsu mērķis bija tikai dažu kilometru jautājums. Līdz Insbrukai tikām nostopējot pāris mašīnas. Vienā no tām šoferis klausījās Queen - Bohemian Rhapsody. How cool is that? Insbruka. Mana sapņu pilsēta. Enīvei, šoreiz bija jādodas uz citu mērķi. Atradām mašīnu ar trīs čalīšiem. Braucām trijos stāvos un pa ceļam viens iekarsis stāstīja par to kā stopējis visos kontinentos un paziņoja, ka mēs braucam pāri pasaulē augstākajam tiltam, tikai Francijā ir vēl augstāks. Pēdējie kilometri. Dabūjam divus vācu itāliešus. UN tad ČAU ITALIA. Vienkārši neticami. Iebraucam Itālijā jau tumšā vakarā. Pie debesīm mēness un milzīgi kalni. Grandiozi un elpu aizraujoši. Nakšņot dabūjam ček-pointā. It kā jau skaisti - apkārt zālīte un krūmi, arī tualete ir. BET pēkšņi sāk darboties laistītāji. Galu galā konstatējam, ka nav neviens zaļš pleķītis, kur kaut ko nelaistītu. Tomēr tad es atceros, ka mums līdzi ir plēve. Un kretīni varēja laistīt kaut vai visu nakti, bet mēs bijām sausumā. Starp citu viņi arī laistīja visu nakti. PIEKTĀ DIENA [1. septembris, otrdiena] IN YOUR FACES. Kamēr citi šajā dienā staigāja uz skolu ar puķēm un bučojās ar skolotājām, tikmēr es uz Aiga pamostamies Itālijā, izlienam no SAUSAS telts un mums atklājas pasakaina Itālijas kalnu ainava. Laiks vienkārši burvīgs. Ar jaukas sievietes palīdzību dābūjam lapu ar pareizo uzrakstu stopēšanai, nogaidam kamēr no apvāršņa pazūd polizei un pēc laiciņa esam jau Itālijas kalnu pilsētiņā Bolzāno. Sajūta it kā vēl būtu jūlija vidus. Tik silts un krāsains apkārt. Un tad BEIDZOT ēdam itāļu picu āra kafeijnīcā. Ēdienkarte bija tikai itāļu un vācu valodā tāpēc es ņēmu to picu, kas saucas Garnizola un Aiga kaut ko tādu, kas ļoti izklausījās pēc Prostitūtas. Ak, nekas nav neiespējams. Pēc tam meklējām ceļu ārā no pilsētas. Mazliet apgrūtinoši, taču pa ceļam bija upe ar tik ļotiļoti dzidru, tirkīzzilu ūdeni. Vēlāk nonācām citā pilsētiņā. Atkal pamocījāmies, lai tiktu prom tomēr drīz jau bijām atkal ček-pointā, pēc tam netālu no Insbrukas un galu galā lidojām atpakaļ uz Minheni. Kalni saulrieta laikā vienkārši IR jāredz. Minhenē bijām tikai deviņos vakarā. Lai arī šoferīt's [jauns paraplānists] mums mēģināja atrast pēc iespējas labāku vietu, lai tiktu tālāk, tomēr bija jau tumšs un situācija sāka pat likties bezcerīga. Un tomēr šķiet mēs esam dzimušas laimes krekliņā. Satiekam vīrieti vārdā Toms, kurš brauc uz Nirnbergu un vēl tālāk. Pa ceļam Toms stāsta par vietām, kurām braucam garām, vēsturi un saviem avantūriskajiem piedzīvojaumiem. Pēkšņi es attopos, ka biju uz laiku atslēgusies. Ārā tumša nakts, līst lietus. Toms paziņo, ka viņam būtu sirdsapziņas pārmetumi mūs atstājot šādā laikā ārā. Galu galā mēs dabūjam pie viņa naktsmājas. Līdz trijiem naktī norunājam par vēsturi, ceļošanu, ieročiem. Toms rāda savu klubu, kurā dalībnieki aizraujas ar vēsturi, 16 gadsimtu, paši gatavo apģērbu un ieročus. Viņi pat ir piedalījušies filmas uzņemšanā. Lūk, šeit ir mājas lapa: http://www.hortus-bellicus.de/ Vēl Toms ir dienējis dažādās armijās, aizraujas nedaudz ar gleznošanu un ieročiem. Brīdī, kad pie griestiem nolaižas muša, Toms saka: "Wait..." un atgriežas ar kaut kādu automātu un vienkārši sāk šaut mušu. Labi, ka izskats bija maldinošs un autamāts bija apmēram tikpat jaudīgs kā bumbiņpistole. Jā, un arī muša izdzīvoja. Toms teica, ka viņa vienkārši bija pārāk tuvu. SESTĀ DIENA [2. septembris, trešdiena] No rīta es un Aiga ejam dušā un ēdam vācu maizītes brokastīts. Pozējam ar ieročiem un pēc tam Toms mūs aizved uz ideālu vietu, lai tālāk nokļūtu līdz Berlīnei. Veiksmīgi. No Berlīnes netālā benzīntankā lietas nedaudz piebremzējas, bet tad mēs satiekam krievu vāciešu pāri, kuri brauc uz Rīgu. Omgomgomg. Tikai viņi brauca ļoti lēni un kaut kur Polijas vidū apstājās, lai pārnakšņotu Motelī. Es un Aiga devāmies tālāk gandrīz līdz Varšavai. Nokļūstam dīvainā vietā: kāds vīrietis mums atņem karti, skraida pa benzīntanku un meklē mūsu vietā. It kā jau jauki, bet sāka satumst un apkārt staigāja arvien vairāk dīvainu vīru, tāpēc tumsā vienkārši stopējām uz Varšavu. Pēc izmisīgiem mēģinājumiem mūs uzņem pašnāvniecisks vīrietis. Tajā ātrumā, kurā viņš brauca pa Polijas šaurajiem ceļiem pat Betmens savā betmobīlī neriskētu braukt. Beigās visi nonāk pie secinājuma, ka mēs esam kaut kur Varšavas nekurienē, mums nav naudas, mēs vienkārši esam galīgi pakaļā. Pašnāvnieciskais vīrs vienkārši aizved mūs uz dzelzceļa staciju, nopērk biļetes līdz pierobežas pilsētai un papildus vēl iedod 50 zlotus. Situācija traģikomiska, jo čalis ir tik neapturami ātrs, ka gandrīz aizlido prom ar Aigas mugursomu plecā. Nakti pavadām nomodā Varšavas stacijā. Prāts atsakās funkcionēt, mēs sākam vienkārši smieties par neko, nu labi par kaut ko, jo stacijā bija sieviete akmensseja, smaidīgais vīrs ar dunci, māmiņu klubiņš, drebošais balodis un tā tālāk. Četros naktī pie mums pienāk mazliet iereibuši čalīši Artūrs un Marko, ja nemaldos. Viņi bija varen priecīgi satiekot mūs. Kopā nofotografējāmies un visi laimīgi. SEPTĪTĀ DIENA [3. septembris, ceturtdiena] No Varšavas braucam uz pierobežas pilsētu. Vilcienā ir kupejas un var gulēt. Pēc kāda laika mums uzbrūk kontrolieris. It kā mums neesot pareizās biļetes, bet protams, kretīns māk runāt tikai savā poliskajā. Atkal apkārt pagadās lādzīgi vīri, kuri piemaksā trūkstošo summu. Pēc piecu stundu brauciena esam klāt. Tālāk jau atrodam benzīntanku un tur kādu latviešu pāri. tik patīkami atkal runāt latviski. Kopā aizbraucam līdz Kauņām. Pēc tam braucam uz Šauļiem ar čalīti, kurš ibay nopircis tik ļoti stilīgu auto Lincoln Continental Mark V, kurā mēs klausāmies Led Zeppelin kaseti. Rozā Led Zeppelin kaseti. Un mājas jau tuvojas. Tālākais ceļš ir visai parasts, ja vien neskaita pierobežas sūdu hektāru, kur vienkārši es lūdzu dievu kaut man nekad nebūtu dota ožas spēja. Ar smago mašīnu iebraucam Jelgavā. Naktī stopējam pa Latviju. Bezcerīgi. Bet tomēr, tomēr kaut kā vienos naktī atkal esmam mājās. Šī ir īstā vieta teicienam: "East, West - Home THE BEST". DĪ END. *** Nekas nav neiespējams. UN mums jau top plāns nākamajai vasarai. Lai jums 10 kastes burkāni šodien.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais