Norvēģijas skaistākās vietas ar auto (Oslo-Stavanger-Odda-Eidfjord-Bergen-Voss-Stryn-Geirnger-Alesund)

  • 16 min lasīšanai
  • 58 foto
Tā, nu es arī saņemšos uzrakstīt savu šīs vasaras ceļojuma aprakstu. Norvēģija – man jau no bērnības ir bijusi sapņu zeme, vieta uz kurieni noteikti jāaizbrauc. Biju tur aizbraucis pirms gadiem 10, bet toreiz vairāk par Oslo neko arī neredzēju. Ceļojumu uz Norvēģiju ieplānoju jau sen un tā nopietni sāku plānot kādu pusgadu iepriekš. Tad arī sāku lasīt dažādus aprakstus, uzzināt apskates vietas, objektus, kas mani interesē utt. Nolēmu doties ar savu auto, jo tā manuprāt ir ērtāk – vari apstāties, kur gribi, palikt objektos, cik ilgi vien gribi, nav jārēķinās ar citiem ceļojuma biedriem – ar vienu vārdu sakot – lielāka brīvība. Izlasīju arī vai visus ceļojumu aprakstus par Norvēģiju, kas bija draugos, taču, daudzi bija virspusēji un daudzas lietas palika neskaidras. Tāpēc arī sīki un smalki aprakstīšu savus iespaidus, visus apskates objektus un citas detaļas, jo gan jau kādam tas noteikti noderēs sava ceļojuma plānošanā. Tā kā ļoti detalizēti izpētīju un saplānoju savu ceļojumu, tad būtībā varu teikt, ka mans maršruts ir ļoti visaptverošs, tajā ir gandrīz visi populārākie apskates objekti Norvēģijā, ļoti liela dažādība un tas ir ļoti piemērots vidusmēra latvietim, kuram īsti tomēr nepatīk 10 stundas kāpt pa mežonīgu kalnu ceļu, lai redzētu vienu akmeni, kā arī – nozīmīgs, it sevišķi šajās dienās, ir finansiālais faktors. Apraksts būs garš :D Es vismaz gribēju tieši tādu atrast, pirms sava brauciena ;) Īsumā: Maršruts: Oslo – Stavangera – Odda – Eidfjord – Bergene – Voss – Geiranger – Alesunga Dienu skaits: 10 (ieskaitot prāmi līdz Stokholmai) Maršruta garums: ap 4300km Kopējās izmaksas no viena cilvēka: apraksta beigās Sākotnēji bija plānots doties ceļojumā ar minivenu un 6 ceļotājiem, taču, tā kā atkrita 2 ceļojuma biedri, tad nolēmām braukt ar vieglo auto un 4 cilvēki. Šāds variants ir lētāks, ja dalām izmaksas uz cilvēkiem, jo prāmju biļetes ir lētākas (prāmī daudz dārgākas biļetes ir auto, kura augstums pārsniedz 1,90m, nezinu minivenu, kura augstums nepārsniegtu šo augstumu), kā arī atkarībā no motora tilpuma – arī degvielas izmaksas tomēr sanāk lētākas. Par auto – tā kā Norvēģijā praktiski nekur piekrastes reģionā nav līdzenu ceļu, nepārtraukti ir jābrauc kalnos, tad vēlams būtu pievērst uzmanību tieši auto ar kādu tiek braukts. Ja kāds domā, ka kāds mazs Citroens, Getz utt ar motora tilpumu zem 2,0l būs ekonomisks – smagi maldās. Svarīgi arī, lai auto būtu aprīkots ar labām bremzēm, jo ceļa kāpums/kritums vietām ir 20% un bremzes tiek krietni nodarbinātas un var pārkarst, tāpat kā neliela tilpuma motori, braucot augšup. Vislabākais ir liels dīzeļmotors – tā nu arī nolēmām braukt ar bmw 330 dīzeli. Arī šis motors „ēda” krietni vairāk, nekā Latvijā braucot. Ja šeit uz 100km tiks iztērēti ap 7 l dīzeļa, tad tur vidēji 10l un 100km. Dīzeļa cenas tur nav aptuveni vienādas visos benzīntankos, kā tas ir mums – vietām bija ap70sant/litrā, citur atkal 96sant/litrā. Jo vairāk kalnos brauc un tālāk uz Ziemeļiem, jo dārgāka paliek degviela. Lai gan auto bija universālis, tik un tā apzinājāmies, ka bez jumta bagāžnieka neiztikt – vēlāk visu saliekot iekšā, knapi, knapi pietika. Ēdamo rūpīgi saplānojām un ņēmām līdzi, jo tur ir vairākas reizes dārgākas pārtikas cenas. Iesaku, it sevišķi vasarā – ļoti laicīgi rezervēt prāmja biļetes no Rīgas uz Stokholmu, jo mēs to mēģinājām izdarīt pēdējā nedēļā, brīvas vietas bija, bet neviena brīva vieta automašīnai, tā kā dabūjām visu pārplānot un braukt uz turieni no Tallinas (kas ir par 40ls dārgāk) un atpakaļ braukt uz Rīgu, bet vienu dienu vēlāk, nekā bija plānots. Par laika apstākļiem – tur ļoti bieži līst, jārēķinās, ka var būt nepatīkama palikšana teltīs, taču, iesaku neticēt arī laika prognozēm. Es pirms brauciena, līdz pat pēdējai izbraukšanas dienai pārbaudīju laika prognozes vairākos interneta portālos (gismeteo.ru, winguru.com utt.) visi solīja, ka būs ļoti lietains laiks pilnīgi visas brauciena dienas, taču realitātē –lija daļēji vienu dienu un pāris naktīs, pārējais laiks bija vai nu tikai nedaudz mākoņains, vai pat saulīte sildīja. Tātad, pats ceļojuma apraksts: 1.diena Iebraucam ap 11:00 Stokholmā, līdzi mums ir navigācija, lai tomēr atvieglotu braukšanu. Sākumā bija ieplānots šajā dienā pieveikt ap 900km un nakšņot jau Lysebotn pilsētiņā, taču ziemā, kādā Vecrīgas klubā netīšām satiku kādu norvēģi, kurš pastāstīja, ka nav reāli pieveikt šādu gabalu, tāpēc saīsinājām braucamo gabalu līdz ~ 650km. Oslo – tikai cauri izbraucām, jo Oslo nav šausmīgi „skatāma” pilsēta. Vienīgais, kas piesaistīja uzmanību, bija Oslo opera, kas visa bija veidota interesantā veidolā un no balta akmens, pat acis žilba. Aiz Oslo, pa ceļam uz naktsmītni, iebraucam apskatīties vienu no slavenajām norvēģu stāvbaļķu baznīcām – Hedal Stavkirke – tās ir interesanti būvētas, nevis ar horizontāli novietotiem, bet vertikāli novietotiem baļķiem un saglabājušās no ļoti seniem laikiem, šī bija viena no vissenākajām. Grūti bija gan atrast, lai gan kartē atzīmēta it kā pa ceļam, taču norvēģi visi māk ļoti labi runāt angliski, pat opīši un omītes izstāstīs labā angļu valodā, kā ko atrast, tā kā pēc šādas sarunas tomēr atradām baznīcu. Tā kā bijām vēlu, tad tā jau bija slēgta, bet iekšā tikt īpaši arī nekārojām. Ap 21iem beidzot ierodamies pirmajā naktsmītnē mazā pilsētiņā pašā fjorda malā - Seljord. Neviena administratora tur šajā laikā protams nav. Par naktsmītnēm un cenām. Ja rēķinam vienu vieglo auto un 4 cilvēkus, kuri kempinga teritorijā grib palikt teltī, tad cenas aptuveni ir 10-18 ls no visiem. Mājiņas 30-50ls, atkarībā no aprīkojuma, kempinga vietas utt. Nav ne vainas ar palikšanu teltī, jo jebkurā kempingā ir pieejama kopēja virtuve, kur var kaut ko pagatavot, ir iespēja pieslēgt elektrībai fotoaparātus, datorus un izmantot veļas mašīnu un dušu. Dušā iemet monētiņas (aptuveni 50 – 80 sant) speciālā aparātā, un, voila, varam mazgāties – tikai der atcerēties, ka nepieciešams izmainīt ļoti daudz monētiņas, lai būtu, ko iemest šajos aparātos un to, ka parasti iemetot par vienu dušošanās reizi, pēc 4-5 min. beidz tecēt ūdens :D Un tas var pārsteigt nesagatavotu :D Par pašiem kempingiem – sākumā it kā ieplānoju visas palikšanas vietas, taču, neiesaku rezervēt kaut ko iepriekš, jo Norvēģijā vienkārši nav iespējams prognozēt, cik ātri konkrētu gabalu kartē varēs nobraukt – pārsvarā šosejas ir tādas, ka 2 auto braucot pretī viens otram uz 100km stundā (kas tur ir gandrīz neiespējams ātrums), nevarēs samainīties, jo ceļi ir ļoti šauri un vienam ir jābremzē un gandrīz jāapstājas, tāpat arī pa serpentīnu nevar pabraukt ātrāk par 20 - 40km/h. Principā, jebkuros 10km var atrast kādu naktsmītni, taču jāatceras, ka tur irt ļoti daudz tūristi un, ja kārojat palikt kempinga mājiņā, nevis teltī, tad attiecīgu naktsmītni vajadzētu jau atrast ne vēlāk kā līdz 2iem – 3iem pēcpusdienā, pēc tam viss jau būs aizņemts un nāksies palikt teltī. Atpakaļ pie paša ceļojuma – tā kā mums nākamajā dienā bija paredzēt smags un ilgs kāpiens kalnos, tad palikām maksimāli tuvu nākamās dienas objektam. Jāatceras, ka, ja mēģināsiet šo vai kādu citu vasaras maršrutu izbraukt ne-vasaras mēnešos, tas neizdosies, jo ļoti daudzi kalnu ceļi tiek slēgti ziemā, atstājot tikai galvenos ceļus. 2.diena Pirmais objekts mums ir Kjerag kalns, kas atrodas 180km attālumā no naktsmītnes, taču, tā kā uz to jābrauc pa šauru kalnu ceļu, kas ziemā tiek slēgts, tad 180km, maksimāli ātrā tempā braucot, pieveicām 3,5 stundās. Kā jau teicu – šeit nevar iepriekš ne ar ko īpaši rēķināties. Pats Kjerag – viens no gaidītākajiem objektiem, jo pētot fotogrāfijas un aprakstus, likās vienkārši pasakainam skaistumam augšā jābūt, un tā arī bija. Uz Kjerag jābrauc pa tādu neapdzīvotu plakankalni - visapkārt akmeņi, nedaudz sūnas, vietām sniegs jūlija vidū un ik pa laikam ganās kalnu kazas. Esam beidzot klāt, paņemam ēdienu, dzeramos un lietusmēteļus un baigi apņēmīgi sākam ceļu. Pieminēšu, ka noteikti jāpaņem ēdiens un dzeramais, kā arī lietusmēteļi – kāpiens ir ilgs, nogurdinošs un laika apstākļi var mainīties. Jāpievērš uzmanību būtu arī apaviem, jo tur nav kaut kādas kāpnītes vai speciāli iekārtots ceļš – vietām ir akmenī iesistas ķēde, bet principā, tā ir kāpšana diezgan stāvā kalnā, kur brīžiem domā – vai noturēsies, vai sāksi slīdēt atpakaļ (kā nekā , visur gandrīz gluds akmens segums). Neredzēju un neiesaku šajā vietā kāpt ar bērniem, veciem cilvēkiem, vai cilvēkiem ar krietnu lieko svaru. Kāpiens ir arī liels pārbaudījums pīpmaņiem un vispār jebkuram cilvēkam, kuram nav īpaši trenēta elpošana/pie slodzes pieradusi sirds. Cik aktīvi un enerģiski sākām kāpt, tik ātri apstājāmies tverot pēc gaisa un meklējot ūdens pudeles :D Sākotnēji ik pēc kādiem 100m apstājāmies, tad nedaudz vairāk, kamēr pieradām pie slodzes. Kāpām, kāpām kalnā, kad beidzot to pievarējām – izrādījās, ka esam tikai pavisam niecīgu daļu pievarējuši, jo jāpārkāpj 4 tādiem kā atsevišķiem kalniem un pievarot vienu, īpaši negribas kāpt lejā, redzot, ka pēc tam atkal jākāpj augšā būs :D Ceļš atzīmēts ar sarkaniem krustiem uz akmeņiem. Kopējā augstuma atšķirība starp to vietu, kur var atstāt auto un kāpiena galamērķi ir tikai 600m, taču kāpiena kopējais garums ir 12km. Mums, no auto, līdz tikšanai atkal lejā pagāja 5 stundas. Kāpiena galamērķis – Kjerag ir tāda kā fjorda mala – gandrīz vertikāla – ja gribētu – mierīgi varētu ielekt fjordā no augšas. Piemirsu – uzkāpjot augšā, augstums virs fjorda ūdens ir nedaudz vairāk kā viens kilometrs. Augšā skats ir iespaidīgs – lai gan augstums nav mana stihija, taču šeit bija tik sirreāli skati, ka bailes nemaz nebija pat pieiet pie pašas klints malas. Fjordā braucošie lielie pasažieru prāmji (apmēra ziņā tādi kā mums Rīgas ostā stāv0 izskatās pēc spēļmantiņām, kuterīši, motorlaivas, vispār knapi saredzami. Par bailēm runājot – Kjeragā ir vairāki objekti – tāda kā spica klints pie fjorda malas un otrs – akmens, kas iesprūdis starp 2 klintīm, zem kura ir vienu kilometru attālums līdz zemei – uz viņa var uzkāpt un nofotografēties, taču nav ieteicams to darīt bērniem, vai cilvēkiem, kuriem var sareibt galva – tur nav nekādas drošības – ne apmales, ne kā, ja kritīsi, tad tā arī nokritīsi to 1km. Paša uzkāpšana uz akmens arī ir ekstremāla – jānoiet kādi divi metri pa pēdas garuma maliņu, un gar tādu kā sienu, pie kuras nav nekas, aiz kā varētu pieķerties. Nostājoties uz akmens – sajūtas neaprakstāmas un nedaudz trīcoši ceļi :D (akmens saucas Kjeragbolten). Pēc šī objekta, kuram principā nepieciešama visa diena, pārguruši dodamies meklēt naktsmājas iespējami tuvāk nākamās dienas objektam, arī klintij – vienam no visapmeklētākajiem tūrisma objektiem – Preikestolen. 2.diena Preikestolen klints, jeb angliski Pulpit rock – šeit nu jebkurā laikā ir nenormāli daudz cilvēki, kāpiens nav tik smags un nav visu laiku uz leju un augšu jāiet, bet gan pārsvarā tikai uz augšu, vairāk jākāpelē pa atsevišķiem akmeņiem, nekā Kjeragā – vienu lielu, slidenu klinti. Nav arī tik lieli attālumi – te ir 400m augstuma atšķirība un 8km turp – atpakaļ kāpums. Preikestolen atrodas pie tā paša fjorda, kur Kjerag – Lysefjord, tikai atrodas tuvāk jūrai. Pati Preikestolen ir tāda kā izvirzīta klints no fjorda sienas, kas neatrodas pat vertikāli pret fjordu, bet pat kā tāds balkons, turklāt viss tas izbīdījums ir tā kā ieplaisājis un izskatās, ka kādu dienu tomēr kritīs iekšā fjordā. Šeit augstums ir ap 600m virs fjorda ūdens līmeņa. Šo klinti pieveikuši (turp, atpakaļ ceļš – ap 3,5h), dodamies tālāk uz Ziemeļiem. Pa ceļam pirmais iekšzemes prāmis. Par to cenām, viena pārcelšanās, fjorda platumā maksāja ap 7-15ls (auto + pasažieri), atkarībā, cik plats bija fjords. Tālāk sekoja neskaitāmi tuneļi un šauri ceļi, līdz nonācām pie Latefoss ūdenskrituma. Ļoti krāšņs, tāds kā dvīņu ūdenskritums pašā šosejas malā, dzīvē izskatās daudz iespaidīgāks, nekā fotogrāfijās. Izmisīgi meklējam kādu kempinga mājiņu, taču no apbraukātajiem 5-6 kempingiem, neatrodam nevienu brīvu, jo tomēr bija jau ap 21iem vakarā. Palikām simpātiskā pilsētiņā – Odda, kur kempinga teritorijā cēlām teltis, lai gan diezgan stipri lija un nekas patīkams tas nebija. Odda ir ielejā starp augstiem kalniem un līdz ar kalniem abās pusēs sākās nacionālie dabas parki – vienā pusē ir Hardengavidda – vēsturiski izveidojusies plakankalne, taču laika trūkuma dēļ mēs to neapskatījām, jo to apskatot, noteikti nepieciešamas 1 – 2 dienas. Kempingā, kur mēs palikām, redzējām arī lietuviešu pāri (pēc auto numuriem spriežot) un izbrīnīja fakts, ka, lai gan visur pastāv uzskats, ka norvēģi ir ļoti godīga tauta un pat bez maz vai neslēdz ciet auto, minētajiem lietuviešiem kempinga teritorijā pa nakti tika izsists stikls un acīmredzot, kaut kas nozagts. 3.diena Dodamies tālāk uz Voringfossen ūdenskritumu. Šis ūdenskritums ir viens no augstākajiem Norvēģijā, tādās kā divās daļās un apakšējās daļas brīvais kritums ir 128m. Lai nokļūt līdz ūdenskritumam, jābrauc pa tuneli, kas iet uz riņķi – tāda kā spirāle izurbta, jo jātiek līdz skatu punktam, kas atrodas tādā kā citā līmenī – par 200m augstāk. Biju pārsteigts, ka īsti nevar nofotografēt un apskatīt ūdenskritumu, kā tas attēlots fotogrāfijās, ko redzēju pirms tam, jo no „skatu punkta” nemaz pilnā apjomā to neredz, turklāt, par piekļūšanu „skatu punktam” ir jāmaksā. Tāpēc, neskatoties uz uzrakstu „no enterance”, nedaudz pagāju pa klints malu, lai aplūkotu ūdenskritumu visā tā apmērā. Starp citu – cik noprotu, tad uzraksti, kas liedz iet tālāk, ir vairāk domāti informatīvi, brīdinoši, jo vairāki cilvēki šādus uzrakstus ignorēja. Tālāk dodamies uz Bergenes pusi, tā kā esam nolēmuši uzreiz atrast vietu, kur palikt, jo pēc Bergenes tāpat jābrauc ap 100km atpakaļ pa to pašu ceļu, tad iebraucam vienā kempingā un jautājam par mājiņu – saimnieks paskatās uz mūsu auto numuru un saka – visas mājiņas ir aizņemtas un visas rezervētas no jūsu valsts :D Tā kā kādu laiku nebijām redzējuši nevienu latvieti, tad palikām arī šajā kempingā ar telts vietu. Pa ceļam uz Bergeni apstājāmies paskatīties arī kādu interesantu ūdenskritumu šosejas malā – Steinsdal-fossen. Salīdzinoši liels, bet interesants ar to, ka aptuveni tā vidusdaļā var paiet zem viņa apakšā un esi tā kā aiz krītoša ūdens sienas. Bergene – manuprāt skaistākā Norvēģijas pilsēta. Ar senu vēsturi, bijuši Norvēģiajs galvaspilsēta un vienīgā Norvēģijas Hanzas savienības pilsēta. 1916.gadā gandrīz pilnībā nodega. Ļoti skaistas vēsturiski saglabājušās, šķībās zvejnieku mājiņas pie ostas. Noteikti jānobauda kāds tradicionālais zivju ēdiens Bergenes tirdziņā – cenas nu tā – atkarībā kam – tāds liela izmēra zivju burgers, vai fast food stilā pagatavota zivs ar frī kartupeļiem – ap 10ls maksā. Ir arī funikulieris – par 7ls var uzbraukt pie pilsētas esošajā kalnā un paveras skaists skats uz jūru un Bergeni no augšas. Runā, ka Begenē ir apmācies un līst ¾ no gada dienām, mums ļoti paveicās un spīdēja saule. 4.diena Dodamies uz Jostedalsbreen ledāju parku, pa ceļam apskatot objektus, kas atrodas netālu no šosejas. Tvindefossen – ļoti ainavisks ūdenskritums – krīt pa vairākiem tādiem kā pakāpieniem, nevis vienā brīvā kritienā. Stalheima – arī skaista ieleja, bet ir divas iespējas – braukt pa tuneli, vai nogriezties uz grantētu ceļu, kas ved augstāk kalnos (kad tunelis nebija, tika braukts pa to). Kalnos tad arī būs vislabākie skatu punkti. Ceļa slīpums 18%. Pa ceļam iebraucam nelielā tūrisma pilsētiņā Flam. Tur piestāj gan vilcieni, gan prāmji, vietējie praktiski nedzīvo tur. Ir iespējams ar vilcieniņu uzbraukt kalnos, kur galā arī ir krāšņs ūdenskritums un pati ieleja, pa kuru brauc vilcieniņš ir arī skaista – iekļauta arī UNESCO. Mēs nolēmām riskēt un braukt augšā kalnos ar auto, taču principā bijām vienīgie, kas to mēģināja, jo ceļš ir ļoti šaurs, grantēta seguma un cilvēki tur iet ar kājām un brauc ar velosipēdiem, kā arī nevar uzbraukt līdz galam augšā, jo ceļš vienā vietā ir slēgts, tuklāt apgriezties bija diezgan problemātiski. Nokļūstot atpakaļ uz šosejas sākās ļoti gari tuneļi 15km garš un pēc pārsimts metriem, ja nemaldos, tad garākais Eiropā – Laerdalstunnelen – 25km garumā. Šajā tunelī ik pēc 6 km izveidotas tādas kā lielas, skaisti izgaismotas aulas, lai nepieciešamības gadījumā varētu apgriezties arī smagās automašīnas. Šeit piestājām fotografēties un izmantot spoguļkameras priekšrocības šādās nestandarta vietās. Tā kā Jostedalsbreen ledāju parkā ir vairākas tā sauktās „ledāju rokas”, kuras stiepjas lejā no kalniem, tad apskatot fotogrāfijas iepriekš, izvēlējos doties uz manuprāt iespaidīgāko – Nigardsbreen. Šeit apskatei var ierēķināt kādu stundu, pusotru, jo atkal neliels kāpiens kalnos, bet pa civilizētu taciņu, ja ir vēlme, var uzbraukt augšā arī ar vagoniņu. Ledāja piekājē ezers, kas izveidojies tam kūstot, ūdens ir spilgti zaļš, bet dzidrs, tā, ka var redzēt diezgan ievērojamā dziļumā. Lai gan arī uzraksti brīdināja, ka nav ieteicams to darīt, bet devos ar fotoaparātu līdz pašam ledājam, lai aptaustītu to, uzņemtu kādu fotogrāfiju utt. Ledājs spilgti zilganā tonī un pēdējos gados esot krietni pakusis, tā kā – pēc gadiem 10 droši vien vairs nekas tur nebūs palicis pāri. Beidzot laicīgi sasniedzam kempingu, kurā vēl ir palikušas brīvas mājiņas – svaiga kempinga mājiņa uzkalniņā, pašā fjorda malā ar skaistu skatu, terasi un principā gultas ir 5 cilvēkiem un maksa smieklīga priekš Norvēģijas - 35ls. 5.diena. Diezgan slikts laiks, dodamies apskatīt dziļāko Eiropas ezeru – Hornidalsvatnet, esot ap 535m dziļš, taču laiks ļoti apmācies un daudz te neuzkavējamies. Labā laikā te varētu izīrēt laivu – pabraukāt un papeldēties. Devāmies tālāk apskatīties kādu objektu, kurā vienīgajā no visiem apskates objektiem vīlāmies – Jaunavas akmens. Visos bukletos un fotogrāfijās viņš ir tā nofotografēts, ka izskatās krietna dižakmens lielumā – akmens, kuram vidū dabīgi izveidojies caurums. Pa to caurumu attiecīgā rakursā var redzēt tā reģiona augstākā kalna smaili un senatnē ļaudis te veduši līgavas pirms kāzām, ja viņas varēja izspraukties cauri akmenim, tad esot bijušas jaunavas, ja nē – tad viss skaidrs :D Aizbraucām tātad līdz šai vietai, meklējam, meklējam akmeni – nevaram atrast, lai gan pēc visa spriežot tam turpat bija jābūt – piestājam pie kāda kioska un mums parāda, kur viņš ir – tas akmens ir kāda labi, ja metra diametrā, iebūvēts tiltā :D Un nekādu virsotni dēļ stiprā lietus un mākoņiem arī neredz. Tā kā iesaku netērēt lieki 40km novirzoties no maršruta tikai dēļ šī akmens. Visā šajā dienā bija ļoti nelabvēlīgi laika apstākļi, praktiski visu laiku lija un bija apmācies, devāmies uz skaistākā Norvēģijas fjorda – Geiranger pusi. Šim fjordam esot visstāvākās un augstākās malas. Pirms Geiranger bija iespēja braukt vai nu pa tuneli, vai braukt augšā kalnos, kas nozīmētu liekus 30-40km pa veco ceļu, pa kuru brauca tad, kad vēl nemācēja rakt tuneļus – ceļš arī ir grantēta seguma – bez jebkādām maliņām, krietni stāvāks, var just, ka vēl vēsturiskie standarti. Noteikti iesaku visiem nepažēlot laiku un uzbraukt šajā ceļā (Strynsvagen). Tas uzveda līdz pašiem mākoņiem, tāda sajūta, ka ar roku vari aizsniegt tos. Kontrasts nenormāls – ja lejā bija 23 grādi gaisa temperatūra, tad augšā tikai 11, jo ceļš uzved plakankalnē 1500 m v.j.l. un ved starp ledājiem. Jūlija vidū braucam caur sniegiem, gar ezeriem, kuros ledus kluči peld, sajūtas tādas, ka brauc pa pamestu, neapdzīvotu valsti, jeb vietu, kur izmiruši visi cilvēki dēļ kādas katastrofas. Šeit arī bija pieejama slēpošanas trase, kur cauru gadu iespējams snovot, slēpot. Par nožēlu laiks uz vakaru vēl vairāk sabojājās un nemaz nemēģinājām braukt vienā no kārotākajiem apskates objektiem – Dalsnibba, no kura var redzēt Geiranger fjordu no augšas, tāpat arī pašu Geiranger neredzējām īpaši, tika izbraucām cauri, jo bija lietus, mākoņi, migla. Aizbraucām līdz nākamajai prāmja piestātnei un meklējām naktsmājas – tā kā laika apstākļi bija ļoti pasliktinājušies, tad nebija vēlme pat kāpt laukā no auto, kur nu vēl celt un gulēt teltī, apbraukājot vairākus kempingus, atradām māju, kurā mums piedāvāja pa 10ls izīrēt pēdējo palikušo istabu – ar prieku akceptējām un arī – paspējām pāris sekundes pirms vēl kādiem gribētājiem. Šādos brīžos es vēlējos – kaut mēs būtu braukuši ar kemperi un par naktsmājām vispār nebūtu jāuztraucas. 6.diena No rīta laiciņš jau uzlabojies. Laika apstākļi tur ik pa stundai mainās, izbrauc pa tuneli cauri kalnam – otrā pusē ir pilnīgi savādāks laiks, nekā bija iebraucot. Pārceļamies pāri fjordam un braucam apskatīt Tafjord miestiņu, kas atrodas fjorda galā ar tādu pašu nosaukumu. No sākuma uzbraucam kalnos paskatīties vienu no ļoti daudzajiem elektrostaciju dambjiem – Zakariasdammen, kas ir 96m augsts, nedaudz atgādina kādā filmā redzēto. Kad mēs bijām, dambis bija „izlēgts”, noteikti skati ir iespaidīgāki, ja ūdens krīt pār tā malām lejā. Tafjord miestiņā piestājām, jo biju redzējis kaut kur informāciju, ka iespējams izīrēt motorlaivu un pabraukāt pa fjordu. Bija pārsteigums, ka jaunu un diezgan jaudīgu motorlaivu uz stundu var izīrēt pa 12ls, tajā skaitā degviela un nav nepieciešams nekādas ķīlas. Domāju, ka Latvijā šāda pakalpojuma cena būtu krietni dārgāka. Pabraukājāmies pa fjordu, principā pilnīgi pietika ar vienu stundu, bet bija tur arī iespējams izīrēt pa 30ls uz 4 stundām, kā arī ar visu makšķeri – vietējie teica, ka fjordā tik daudz zivis mītot, ka nav iespējams palikt „tukšā”. Par šādu apgalvojumu pārliecinājāmies, jo braucot ar laivu atpakaļ uz piestātni, ievērojām, ka kaut kas mums peld līdzi un ik pa brīdim tā kā palecas no ūdens, tā kā aprises bija diezgan lielas priekš kādas zivs, domājām, ka, iespējams, roņi. Iepriekšējā vēlme peldēties pārgāja :D Vietējie vēlāk teica, ka tie ir kaut kādi melnie delfīni – mazāka izmēra kā „parastie” delfīni un mums vispār paveicies, jo citas reizes viņi lecot ārā no ūdens ap 5m augstumā. No Tafjord devāmies tālāk, pa ceļam iebraucot kādā dabas parkā, kura nosaukumu neriskēšu uzrakstīt no galvas, tur bija tāds interesants ūdenskritums tādā kā aizā, viss mutuļoja un virpuļoja, ja tur kaut kas iekrītot, tad straume to tur pašā dzelmē pat vairākus gadus. Tālāk pa gleznaino Troļļu ceļu devāmies tālāk – šis ceļš laikam arī ir visslavenākā klasiska serpentīna apskates vieta. Braucot no Tafjord uz Andalsnes pusi, nevajadzētu palaist garām (kā to izdarījām mēs) skatu punktu, no kura var redzēt visu ieleju un ceļu, kas vijās lejā. Es kaut kā biju iedomājies, ka šajā virzienā braucot, ceļš ies augšup un skatu laukums būs augšā, bet bija otrādi un apgriezties sākot braukt lejā jau vairs nav iespējams. Vakarā sasniedzam piejūras pilsētiņu Alesund – atgādina Venēciju, jo sacelta uz klintīm, uz vairākām salām, tās savieno tilti un tuneļi, kas iet zem ūdens. Tātad no kādas kafejnīcas paveras skaists skats uz visu pilsētiņu, kas izvietota uz garenas salas. Vakarā, apmetoties kempingā, beidzot saņemamies un ieejam nopeldēties – ūdens gan ir nežēlīgi auksts, bet – ķeksīti vajadzēja ievilkt :D 7.diena No rīta pastaigājam pa Alesundu un izdomājām aizbraukt cik tālu vien iespējams – līdz okeānam. Kādi 15km no Alesundas, šķērsojot tiltus un zemūdens tuneļus – pie tā arī nonākam – arī ļoti skaista un akmeņaina vieta ar interesantu floru/faunu – uz akmeņiem mētājas putnu sagrauztas krabju atliekas, ūdenī jūras eži un visādi citi dīvaiņi. Pēcāk dodamies jau atpakaļceļā uz Stokholmu, pa ceļam apskatot Troļļu sienu, kas laikam ir augstākā gandrīz vertikālā siena Eiropā – nekas šausmīgi iespaidīgs tas nelikās, bet varbūt pa šīm dienām bijām redzējuši tik daudz iespaidīgu un krāšņu lietu, ka nekas jau vairs nespēja pārsteigt. Bijām iecerējuši līdz vakaram tikt līdz Zviedrijas pilsētai Arvikai – atkal sabojājās laiks un ļoti stipri lija, protams, kad aizbraucām līdz Arvikai, visi kempingi jau bija pilni, turklāt notikās kaut kāds milzīgs veco amerikāņu auto salidojums – visa pilsēta mudžēja no viņiem – tas vismaz sirdi sasildīja nedaudz :D Taču tieši šī iemesla dēļ nebija neviena brīva numuriņa pat pilsētas viesnīcās. Nolēmām, ka jāmet šī iecere pie malas, nopirkām kafijas un braucām uz Stokholmu, kur ieradāmies 5 naktī, kādā nomaļā stāvvietā uzcēlām telti un gājām gulēt :D Izmaksas – pašiem par brīnumu sanāca ļoooti lēti viss – īsti atbilstoši dižķibelei (izmaksas minētas visām dienām, katram cilvēkam atsevišķi): - degviela Ls 60 - nakšņošana Ls 30; - pārtika, kas tika paņemta līdzi Ls 55 - prāmja biļetes (uz un no Stokholmas, kopā ar auto vienam cilvēkam) Ls 80 - ceļu nodevas un pārcelšanās prāmji uz vietas Ls 20 Tas laikam arī viss – pārējais –pēc iespējām – cik nu katram gribās tos suvenīrus un citas lietas uz vietas. Ja kas, tad Norvēģi nesaprot mūsu braukšanas stilu – viņiem principā nav pieņemts nevienu apdzīt, brauc visi par kādiem 10km/h lēnāk, nekā atļauts, ja nu tur iedomājies apdzīt kādu un piebrauc tuvu (Latvijā tas neskaitīsies tuvu) priekšā braucošai mašīnai, tad, ja tie būs veci cilvēki, tad visticamāk nelaidīs tevi garām, braucot pretējā joslā, vai, ja jauni – tad midžinās ar gaismām, pīpinās utt – tāda nu tā viņu dīvainība, lai gan ātri tur ir reti, kur iespējams braukt un tur tomēr jābauda daba, nevis kaut kur jāskrien. Īsāk sakot – visskaistākā zeme, kur esmu bijis, noteikti tur atgriezīšos, lai apskatītu vēl neapgūtās vietas un aizbrauktu līdz Nordkapam – tālākajam Ziemeļu punktam.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais