Meksika jeb atvērti jaunām garšām. Daļa 1.

  • 4 min lasīšanai
Kāpēc Meksika? Vēlmi doties uz Meksiku ir devuši vairāki impulsi, piemēram, skolas laikā lasītā „Montesumas meita”, tas, ka esmu dzimusi 21. martā pavasara ekvinokcijas dienā un šai dienā Chichen Itza pa El Castilio piramīdu lien čūska. Kādas draudzenes „National Geograpich” un tie daži spilgtie cilvēki, kam acis sāk spīdēt, kad viņi stāsta par Meksiku. Un tā nepiesātināmā piedzīvojumu kāre, doties tālāk, augstāk un izaicināt vēlmi pēc dienišķā komforta, dīvāna un TV pults. Sagatavošanās darbi: 9 menešus iepriekš uzsāktas spāņu valodas studijas, 6 mēnešus iepriekš nopirkta avio biļete (Rīga – Amsterdama – Mexico ar KLM) un acu un ausu turēšana vaļā, lai saprastu, ko Meksikā darīt un kā darīt. Un 6 mēnešu laikā var saprast ko var darīt, CouchSurfing viesis pastāsta, ka Chiapas ir īstā Meksika, draugi dalās savā piedzīvotajā Jukatanas pussalā un spāņu valodas pasniedzējas bijušais skolnieks Raimonds zināms arī kā Vienspatsmeksikā ir vienkārši „guiding angel”. Daļa 1. Iesildāmies. 4. februāris. Aptuveni 1:00 naktī, esmu izdarījusi visu, lai sirdsapziņa nerunātu, ka esmu bezrūpīgi pametusi darbu, un aizmiegu uz 2 stundām, nedaudz pāri 4iem jau esam lidostā, mana ceļa biedrene Zane, nav gulējusi nemaz, nekas gulēsim lidostā, lidmašīnā. Lidojums ir caur Amsterdamu, laiks paiet ātri, jo 1) lidostā satiekam pazīstamus latviešu puišus, kad dodas uz Indonēziju un 2) mācām viesmīlim kāršu trikus. Un pats lidojums arī patīkams, līgans un iemidzinošs, saule nenoriet ne uz brīdi un ar 8h laika joslu nobīdi ap 18:00 vakarā ierodamies Mehiko (Mexico) lidostā, vēl joprojām ir 4. februāris. Triks: lai vieglāk pielāgotos laika joslu maiņai turpceļā iesaka negulēt, tad, jau esot tur, nedaudz paciesties ar iešanu gulēt, tad aizmigt un pamosties jau Meksikas laika joslas rītā. Manā gadījumā tas principā nostrādāja. Mehiko pilsētā viss čum un mudž, ir darba dienas beigas un metro ir pārpildīts (katru dienu ar metri pārvietojas 3 miljoni cilvēku), par laimi lidostā mūs sagaida namatēvs Luiss un viņš vienkārši mūs ved cauri pūlim uz savu ģimenes maju, kādā no Mehiko priekšpilsētām. Izrādās šajās dienās pie Luisa neesam vienīgie viesi, ir pāris no Zviedrijas Emma un Ludvigs, kā arī brazīļu puisis Bruno. Emma un Ludvigs ir cītīgi strādājuši Norvēģijā, iekrājuši naudiņu un tagad ceļo pa abiem Amerikas kontinentiem, no Kanādas līdz pat pašai Čīles apakšai, šobrīd tikuši līdz Meksikai. Bruno savukārt ir topošais arhitekts, specializējas eko-arhitektūrā (cik sapratu tas ir tā, ka tiek izmantoti materiāli tikai no dabas un vēl labāk, ja no tās pašas apkārtnes), viņš mēnesi nodzīvojis Gvatemalā, brauc mājās. Esam nokļuvuši vegetāriešu sabiedrībā, pilnīgi netipiski Meksikas kontekstā. 5. februāris. Pirmā diena Mehiko pilsētā un mēs dodamies, kur deguns rāda. Pirmkārt, pēc brokastu bulkas uz centru. Ir dullums galvā, pilsēta vēl joprojām čum un mudž, laikam arī nepārstāj mudžēt nekad. Satiksmes ir ļoti drudžaina, visur zib mazās zaļās takšu vabolītes (saspiesties var 3 pasažieri). Pirmais pieturas punkts Mehiko pilsētā „Bellas Artes”, daiļo mākslu templis (bet kustīgo mākslu t.i. dejas, operas, klasiskās mūzikas), spilgtākais kadrs – policisti ar milzīgiem somberoro zirgu mugurā, apstādījumos agaves, uh, eksotika. Pie „Bellas Artes” satiekam pāri no Izraēlas, viņiem pēdējā diena Meksikā (esot kādu laiku te strādājuši medikamentu firmā), mums pirmā, viņi dod padomu par ēdienu, par īpašo ēdienu Mole, tā ir brūna bieza masa – mērce, pagatavota no šokolādes un čilli, ēdama pie vistas. Izraēļu puisis patiesībā brīdināja to neēst (pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka mēs ēdām un tā bija viena no neparastākajām, īpašākajām un gardākajām ēdienreizēm visā ceļojuma laikā). Nākamais pieturas punkts bija Zocalo, centrālais laukums, ar milzīgu, milzīgu Meksikas karogu (saka, ka 100 kg sverot), priekšā iespaidīga katedrāli (Metropolitan Cathedral), pa labi prezidenta pils / valdības ēka. Tālāk obligāti redzamo objektu saraksts izbeidzās un mēs sākām klīst pa ielām un ieliņām, aizklīdām līdz tirgum, kur pārdevēji savu preci sludināja ar mikrofonu palīdzību (kā viņiem galva neplīst pušu). Patiesībā jauki tā klīst, klīst un noklīst, bet tomēr atrasties. Pēcpusdienu nosēžot uz brīvības pieminekļa trepītēm (piemineklis saucās „Enģelis” jeb pēc LP „Angel”) un vakarā caur krogu, kurā visu pasniedz ar laimi (alu, popkornu u.c.), aizblandties līdz Garibaldi laukumam, kad sāk pulceties mariači. Pirmā pilnā diena Meksikā teica „laipni lūgtas” un bija droša sajūta, vienīgi metro ļoti pārpildīts. Nākamajā dienā (6.feb.) atvadījāmies no Mehiko (lai atgrieztos pēc 10 - 11 dienām), jo ceļojuma plāns paredzēja lidot uz Meksikas pašiem dienvidiem, uz Kankūnu (Cancun), tur noīrēt auto un ar auto atbraukt gandrīz līdz Mehiko, t.i. Pueabla. Līdz Kankūnai aizlidojām (starpcitu, vietējā avio sabiedrība Mexicana ir izcila), bet tur nepalikām, jau no lidostas braucām uz Playa del Carmen. Playa del Carmen ir Karību jūra un pludmale, temperatūra ap 25 grādiem (februārī) un saule, saule, mūžīgā vasara un lielisks namatēvs Raimonds, latviešu puisis, kur līdz mazākajai vīlītei, puteklītim izpēta šo valsti, dodoties pa seno maiju pēdām. Ar mūsu namatēvu satiekamies autoostā, feini, ka viņš atnācis pretī, jo telefons īsti negrib sūtīt īsziņu, telefona karte nestrādā, tādēļ liels ir prieks, ka satiekamies, ka mūs gaida. Un pa taisno uz pludmali (ok, varbūt arī nebija pa taisno), bet spiedzām uz nebēdu ieraugot un iebrienot jūrā. Perfekta sajūta, saule jau norietējusi, bet ir silts, cilvēki pametuši pludmali un dzīvojas pa šīs kūrortpilsētas centrālo ielu – 5. avēniju – principā Jomas iela. Un starp visiem pilsētas restorāniem un ēstuvēm izvēlamies ratiņus uz ielas, kur vīrs taisa Molletes (bulciņas ar pildījumu), pats var izvēlēties asuma līmeni (burciņas ar dažādām salsām) no pikants līdz hot (palīgā, ugunsgrēks manā mutē). 7. februāri varētu ierakstīt kalendārā kā „the perfect day”. Agrs rīts, peldkostīms, dvieļi somā, caur dzērienu bodīti dodamies uz pludmali un zvilnam, 3atā dzenam jokus, muldamies, zogamies uz smalkā hoteļa pludmales WC, peldamies, peldamies un apdegam saulē, bēgam no saules un apsēžoties pie smalkā hoteļa aizmuldamies, dzeram pēdējo alu, līdz mums aizrāda, ka traucējam sabiedrisko mieru (skaļi muldējāmies un zirgojāmies) un šai vietā dzert nevar. Bija jau arī laiks, vēders kauca. Un kamēr vēders tika apklusināts nomales ēstuvītē, kur Latvijas PVD šausmās sastingtu, ieraugot kādos apstākļos ēdiens tiek gatavots, piedzīvojām lietus gāzi, īsti pat nepamanīju kā tas notika, jo bijām aizrāvušies ar sabiedrību un ēdienu, bet lietum nolīstot bija brīnumskaista varavīksne un debesis tālumā piķa melnas, kas kontrastēja ar baltajām ēkam. Šajā reizē arī sastādijām ēdamlietu sarakstu (mole poblano, mollete, torta, taco, guacamole, tostada, quesadilla, empanada, tamales, enchilada, sopa de pan, churro, n-to veidu banāni, mango, saldie citroni utt.), kuru vajag pamēģināt, jau varējām dažās lietas izsvītrot, piem., molletes no vakardienas un ar šo sarakstu devām ceļojumam devīzi „Esam atvērtas jaunām gāršām”. Un par 7.feb. vakara daļu plāns skaidrs – XXL izmēra Margaritas 5.avēnijas dzertuvēs. Vakarā mūsu kompānija papildinājās ar latvietes un meksikāņa laulāto pāri. Interesanti tā satikt latvieti tik tālu aizprecējušos, viņi tagad dzīvo Kankūnā (tur mums jādodas rīt, lai paņemtu īres auto) un tagad liekas, ka jauki ka tā satikāmies, bez Annas palīdzības auto nomas atrašana nebūtu tik elementāra un pateicoties Annai, nākamajā dienā zinām, ka uz Čičenitza (Chichen Itza) brauksim 3atā ar Juri, jo Kankūnā šobrīd uzturas latviešu puisi Juris un viņš akurāt bija iecerējis rīt doties uz Chichen Itza, metīsieties kopā? Why not? ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais