Meksika jeb atvērti jaunām garšām. Daļa 2.

  • 3 min lasīšanai
  • 116 foto
Daļa 2. Ceļā. 8.feb. rītā pametam Playa del Carmen, pēc 10iem jau bijām Kankūnā, kur Anna mūs sagaidīja un caur hoteļu ielu un Jura hoteli (Juris nolēma riskēt un doties mums līdz) nokļuvām līdz „Europcar” nomai...”smalks” 2x2m iestādījums ceļa malā, ar ļoti lēnu darbinieku, lai neteiktu bremzi, atvainojos par izteicienu. Dokumentus pildījām vismaz pusotru stundu, tad pusstundu ņēmāmies gar faktu "VW Pointer nav radio" un (mīļā miera labā) piekritām VW Pointer vietā izmantot Jeep Patriot, saņemto piefiksējām, ka bāka pustukša, bet satraukumam nebija ne pamata līdz uz maksas ceļa starp Kankūnu un Chichen Itza 20 km no benzīntanka izbeidzās degviela. Hmmm...neapmulsām. Ok, es apklusu, bet Zane aši nostopēja indiāņu ģimeni vecā Opel Cadet vai Ford Siera un sarunāja aizbraukt līdz benzīntankam un tad kā braucēju deleģēja Juri, viņu vienkārši iestumjot pie indiāņu ģimenes (doma tādā, ka puisis ātrāk noorientēsies degvielās). Viss notika zibenīgi un indiāņu ģimenei nācās vien sastumties. Un arī Juris atpakaļ bija zibenīgi ar 2 degvielas kanniņam (pat īsziņa caur LV mobilo operatoru gāja ilgāk). Piramīdās bijām stundu pirms slēgšanas un iekļuvām par velti...un ātri vien pienāca brīdis, kad mūs jau dzina laukā, tādēļ Chichen Itza palika neiemīlēta :( Bet smukako piramidu tituls pienākas Palenque. Steiga nepiestāv tempļiem, meditatīvo sajūtu nesaķērām un tā vien likās, ka mūsu acīm kaut kas paslīdēja garām. Interesanti kā šeit izskatās pavasara un rudens ekvinokcijas dienā, kad ļaužu pūļi gaida Dieva Kukulkan parādīšanos uz El Castillio piramīdas pakāpieniem (gaismēnas čūskas izskatā). Mēs tālāk braucām uz Merida, Juris uz Cancun, šķīrāmies kā čomi un sarunājām Rīga iedzert tēju (kas zi varbūt ari sanāks)... Un tagad Merida. Merida atrast 11 ielu starp 20 un 22 ielu bija vāks, zināju, ka tā būs, pazīstu kādu, kas tāpat maldījies un tādēļ ātri vien paņēmām taksi, kurš brauca Jeep Patriot pa priekšu. Tikapt grūti arī bija pēc 2 dienam no Meridas tikt laukā, šoreiz izmantojām kāda vietējā palīdzību, ar mums kopā izbraucot no pilsētas. Merida forša vieta (baltā, koloniālā pilsēta, miera osta), šūpuļtīklu galvaspilsēta. Vietējie saka, ka šī pilsēta tik mierīga tādēļ, ka visi narkobiznesa bosi šeit sacēluši atpūtas mājas un viņi negrib troksni un šmuci tur, kur atpūšas. Bet vislielāko WOW izsauca Cenotes, tas bija WOW x WOW. Pirms tam apraksts pazemes upes īsti nedeva vizuālu bildi, kas ir cenotes, noteikti likās, ka tās ir aukstas, tumšas. Bet nē! Siltas, dzidras un skaisti zilas, ceļu līdz cenotiem mērījām vagoniņā, kuru vilka zirdziņš – kaulu kambaris. Bet vakarā, kad no dienas piedzīvojumiem nogurums sāka ņemt virsroku, devāmies ar ēdamlietu sarakstu uz ēstuvīti un no Meridas „paņēmām” līdzi Soupa di Lima garšu. 10. feb. Pēc Meridas braucām uz Campeche. Pa ceļam piestājām maiju piramīdu kompleksā Uxmal, sasveicinājāmies ar milzu ķirzakām, sakarsām saulē, grūti šo vietu aprakstīt, tā ir jāredz, jāizložņā un jāizbauda uz savas ādas. Šajā ceļa posmā pirmo reizi piedzīvojām Tapes (a la „guļošais policists”), labi, ka bija auto ar automātisko kārbu. Un šeit arī bija pirmā militārā pārbaude - mašīnas izskatīšana & blondīņu aplūkošana. Mēs arī izmantojām situāciju un katru reizi pārliecinājāmies, ka braucam pareizajā virzienā. Un Campeche nonacam pa gaismu (ka mums ieteica), apskatījam extra sakopto pilsetu, kura pec LP teikta ieguldīti n-tie miljoni peso, savā laikā Campeche ļoti cietusi no pirātiem, tie pilsētu nopostījuši regulāri un nepajoka. Mūsdienās mierīga, klusa, tīra un krāsaina un Margaritas bija nepieklājīgi maza izmēra :(. Un vakara izbraucam 20 km attalumā ēst jūras veltes uz Chapoton, bija labi, bija gardi, bijām uzticīgas sev un sauklim „būt atvērtām jaunām garšām. Un pa nakti atgriezāmies mūsu Pirātu hostelī, kuru apseduši LP gramatiņas īpašnieki (LP šo hosteli iesaka). 11. feb.agrā rīta pametam Campeche un pēc īsa brīža jau iebraucam tai pašā zvejnieku un jūras velšu citadelē – Chapaton. Izvazājāmies Chapaton tirgu, kur zivis, zivis un izskatīgas jūras veltes, iepirkām augļus no Playa del Carmen sastādītā saraksts - saldos citronus un mazos banāniņus. Jāsaka, ka ar šo pilsētu man pirmo reizi radās sajūta, ka lielos vilcienos visas pilsētas ir vienādi veidotas, krāsainas, trokšņainas, bet tai paša laikā mierīgas, ar centralo laukumu, tirgu un baznīcu, ielas malās gulšņājošiem suņiem un augļu tirgotāju ratiņiem un pāri ielām stiepjas papīra karodziņu virtenes. Dienas vidū esam pie Chiapas robežas, to gaidījām, kā ceļojuma kulmināciju, visi teica Chiapas tas ir īstais, tā ir Meksika. Mēs šim ari īpaši saspringām. Izskatās, ka šeit arī daba mainās, ja līdz šim braucām pa līdzenumiem, tad tālumā parādījās kalni un mūsu mērķis un pirmais pieturas punkts Chiapas ir džungļi un senās maiju piramīdas Palenque. Chiapas tiešām nelika vilties, tiesa nepamanījām pagriezienu uz Palenque un kadus 100 km nobraucam pa highway, ja benzins strauji negribētu beigties, tad satraukumam nebūtu pamata. Tomēr benzīntanks, norāde uz Palanque un WC nāca vienā reizē, tā, ka tāds 3in1 sanāca. Laime pilnīga vienvārdsakot :) Un priekšā jau arvien izteiksmīgāki zaļumi - džungļi, ceļš sāk mest līkločus, sākas kalnu serpentīnu ceļi. Mēs tiešām esam Chiapas. Interesanti, Līdz ar dabu mainās arī cilvēki. Viņi vizuāli ir savādāki, no mazajiem ducīgajiem līdzenumu iemītniekiem, šie ir vēl mazāki un krietni vājāki, stiegraini, kā liānas, un katram otrajam vīrietim rokā mačete.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais