Pozitīvas emocijas Dižķibeles laikā jeb Eesti 2009

  • 9 min lasīšanai
Vasara jau ir pagriezusies uz savu otro pusi, bet šogad saulīte silda un lolo mūs bagātīgi. Gribas ārā un svaigā gaisā!!! Īstais brīdis realizēt, jau pāris gadus apsmadzeņoto ideju: aizvest savas meitenes uz Igauniju!! Dižķibele un laika trūkums plānošanai palīdz pieņemt lēmumu par pasākuma detaļām: tātad gulēsim teltīs un šoreiz riteņus atstāsim mājās. Īsti gan vēl neatguvusies pēc Raid 24h Piedzīvojumu Sacensībām Daugavpilī, krāmēju mantiņas, savācu meitenes no Vecmāmiņas un dodamies ceļā. Ekipējumā ņemam līdzi guļamos, telti, jauniegādātas un aizņemtas Igaunijas un Saremaa salas kartes, prīmusu un Dziesmu grāmatu. Tā kā mašīnas stereo sistēma vēl arvien nav sataisīta, Dziesmusvētku dziesmu grāmata pilda izklaides funkciju.. izvēloties skaitļus – izvēlamies dziesmas un raujam tik vaļā. Rezultātā manu meiteņu repertuārs krietni vien paplašinās un es arī mēģinu iegaumēt vārdus , kurus parasti kaut kā aizdūcu līdzi... Pēc ieteikumiem, izbraucam pa veco Rīgas-Pērnavas šoseju, kas no Ainažiem aizvijas itin tuvu jūrai un brīžiem vairāk atgādina veloceliņu nevis šoseju. Ciematiņi jauki, bet norādi uz tuvāko Igaunijas Valsts Mežu Informācijas centru Kabli ciematiņā, gan neizdodas ieraudzīt, bet neskumstam un laižam tik tālāk. Pērnava izrādās itin nopietns šķērslis pilsētas meitenēm, jo šeit ir sen neredzēts Lielais veikals!!! Tiekam pie zināmu zīmolu jauniem svārciņiem, biksēm, topiņiem par simbolisku samaksu , izņemam mazliet skaidru naudu 800EEK (aprx 40LVL), iepērkam pārtiku pirmās dienas vakaram un nākošam rītam, un dodamies tālāk uz prāmi. Ap 8ņiem vakarā bez īpašas gaidīšanas, samaksājot 175EEK (par auto, 1adult,2 schoolchildren,1 baby), nokļūstam uz igauņu lielākās- Saremaa salas. Tā kā tumsa tuvojas vēja spārniem, tiek pieņemts lēmums apskates objektus atstāt uz rītdienu, bet sasniegt galvaspilsētu Kuuresaari (ap 50km) un apmesties kādā no pilsētas kempingiem. Kartē atzīmētais kempings XXX ielā atrodas tīri viegli, un lai arī tas nesanāk tik lēti kā gribētos (100EEK telts, 30EEK par cilvēku ,50EEk par auto), tomēr šeit ir tīri jauki.. nojumīte kur patusēt, šūpoles (kas svarīgi) un duša protams! Uz pilsētu gan vilkties vairs negribas , paēdam ļoti latviskos jaunos kartupelīšus ar biezpienu un silķīti, izklājam kartes, izdomājam nākošās dienas plānus un dodamies gulēt. Rīts iesākas ar brokastīm, mājas nojaukšanu, atvadīšanos no saimniekiem un tīri pilsētnieciskā paskatā dodamies apgaitā pa Kuressaari . Jauka , neliela pilsētiņa ar bērnu laukumu un tiešām skaistu cietoksni, kurš izdzīvojis pieklājīgā paskatā no 14.gs. beigām. Brīnišķīgi bija mūru, koku, uzbērumu atspulgi aizsarggrāvjos (kanālos) un tikai neliela zemes strēle atdala cietokšņa teritorijas no jūras. Uz muzeja apmeklējumu pašā cietoksnī nepavelkamies. Pēc mazas pārtikas uzpildīšanas pauzītes, dodamies tālāk. Esam nolēmušas Sorves pussalu un bāku neapciemot, un lai arī no turienes labā laikā varot redzēt Kolkas ragu, aplūkosim salas iekšpusi. Viidumae dabas rezervāts – nosaukums vien jau asociējas ar iekšpusi, centru, patiesībā arī ir izvietojies uz augstākās un vecākās šīs salas zemes masas. Aizsargājamā josla plešas 700-800 m platumā un 7.5 km garumā, bet šeit ir arī viena marķēta un bez gida ejama 2-3km taka, kura mūs aizved līdz senās jūras krastam- stāvai nogāzei, izvilina cauri dažādu pamežu tipiem, atrāda vietējos augus, bet ne ar ko dižu tomēr nepārsteidz. Vairāk sajūsmina skatu tornis no kura var redzēt jūru, bet nesajūsmina dunduri, kuri acīmredzot cilvēkus barībā dabūn visai reti. Vilsandi dabas rezervāts ir nākošais mūsu pieturas punkts. Tas atrodas salas rietumu pusē un tā teritorijā ir ap 100 mazākām un lielākām jūras saliņām. Jūras putnu aizsardzība šeit tiek veikta jau no 20 gadsimta sākuma. Noskatām divus apmeklējamos objektus : salu grupu , kuru savieno „ceļš”, kas ved uz lielāko no salām- Vilsandi, un pamestu bāku Kiipsaare ragā, kura esot vienīgā (diez vienīgā Sareemaa vai vienīgā vispār??) bāka , kurā iespējams uzkāpt. Abi pasākumi izvērtās ar diezgan „ekstrēmu” piesitienu. Stāvlaukums un skatu tornis atrodas jau pašā jūras krastā, kur mazliet ieturamies, izmetamies mazliet vieglākās drēbēs, nomainām apavus uz ūdens brienamām sandalēm un šļopkām, jo no torņa paveras dramatisks skats kā traktors šķeļot viļņus pa „trekinga taku”/ „ceļu” aizdodas lielākās salas virzienā. Braši sekojam traktoram. Ceļš no upjveidīga veidojuma pārvēršas par ceļu tikai pašās augstākajās salu vietiņās, bet laiciņš ir ļoti vasarīgs un arī slapji svārki Līvai sagādā tikai un vienīgi prieku par piedzīvojumu. Drīz svārki pārvēršas par karogu , kas dziedot Lilioma Dziesmu it braši plīvo mums virs galvas. Iestājas ideāla brīvības un atvaļinājuma sajūta. Tomēr brīdī , kad Līva karājas manā rokā slapja jau līdz padusēm, bet es nepaspēju nosargāt savus šortus un somu ( kopā ar pasēm un maku) , milzīgo sajūsmu nomaina svārstīgs apdomīgums un kādai izbrīnītai gulbju ģimenei noskatoties , griežamies atpakaļ, lielo salu nesasniegušas. Plāns, pa ceļam esošajā Kihelkonnas pilsētiņā atrast mīlīgu krodziņu kur ieturēties pirms nākošā ceļojuma posma, izgāžas. Šeit ir tikai lauku veikals un smuka baznīca. Sasniedzam galējo P vietu, ieturamies ar gardām maizītēm un dodamies 4km (vienā virzienā) pārgājienā uz bāku. Ceļš ir interesants, jo šķērsojam ko līdzīgu kāpu tuksnesim, pabiezu priedīšu audzi, ejam arī gar pussalas iekšpusē esošu saldūdens ezeru (es domāju kas tas bija saldūdens, nepagaršoju gan), kuru no jūras atdalīja neliela kāpu josla. Vel interesantāk paliek, kad meitenes noguruma iespaidā jau ir izdziedājušas veselu disku savu jaunradīto kompozīciju par ziloņiem, Maserati.... un ..... ;) .. Iet ir jautri! Bāka nāk mums pretī īstajā brīdī, jo gandrīz jau sāk apnikt to gaidīt. Tomēr viss nav tik vienkārši kā gribētos. Bāka izrādās atrodas nevis uz zemes raga un uzkāpjama pa skaistām, sakoptām kāpnītēm, bet.. kādus 30m iekšā jūrā, bet uzrāpšanās ir īsti piedzīvojumu sacensību garā: pa pliku sienu, izmantojot papluinītu striķi ar iesietiem mezgliem, metāla redelēm un sadauzītiem stikliem laukumiņos, kur jāmaina kāpņu posmi. Arī spuldze ir izskrūvēta, tomēr prieks par paveikto ir jo liels. Tikai Līva ir mazliet neapmierināta, ka šo pasākumu novērtēju kā viņai nepiemērotu, Ieviņa ar pacietību nes savu krustu un arī noraugās no krasta. Atpakaļ ceļu meitenes izgrezno ar pliko peldi saulrietā iekšzemes ezerā. Pārliecināmies, ka Igaunijas valsts mežu (RMS) iekoptās telts/piknika vietas, kurās varot pārnakšņot nemaksājot par kempingu, ir ļoti skaistas un tiešām pārsteidzoši labi ierīkotas. Tomēr šī konkrētā vietiņa ir pārāk tālu no atļautās piebraukšanas vietas ar auto, tāpēc dodamies naskā solī atpakaļ , lai līdz tumsai varētu atrast vēl kādu šādu skaistu vietu. Pārgājienu intensitāte gan priekš Līvas ir izvērsusies par lielu, jo jēdziens „Dabas Taka” ..izraisa asu, pat raudulīgu reakciju, tāpēc pārējam uz svešvalodu un turpmāk kodētais nosaukums nākotnes plāniem ir „Hiking route” . Telts vietas meklēšana šovakar izvēršas par diezgan stresainu piedzīvojumu. Izbraucot no dabas rezervāta teritorijas, neviena smuka, normāla vietiņa pie ezeriem nerēgojas. Sasniedzam jūru starp Veere un Kallaste ciemiem, kur kartē atzīmēta piknika vieta. Šī arī ir RMS vieta, tomēr šeit ir diezgan piedrazots un informācija norāda, ka šeit tiešām var tikai piknikot. Bet toties atrodam vietējo informāciju un karti, kas sola mūs aizvest uz RMS telts vietām. Pārzīmējam Destination place savā kartē un rullējam, jo tumsa nāk virsū rūkdama. Mans īpašais TOMTOM modelis jeb IevIevs aiznavigē ideāli un pēc 10-15min esam jau pie pagrieziena ar daudzsološo RMS atzīmi. Tomēr piedzīvojumi tikai vēl sākas, jo tālākas norādes nav, īsti iekoptu vietiņu neredzam, bet iebraucam pamestā armijas teritorijā. Vazājoties pa mežiem es pie šādiem skatiem esmu pieradusi un būtu gatava jau gandrīz uzbliezt telti jebkur, meitenes tomēr izskatās tādas nobijušās no pamestajām daudzstāvu ķieģeļu mājām ar aklajām tukšo logu acīm. Neizskaidrojamu iemeslu pēc sāk svīst ciet logi un viss velk uz to, ka man drīz vajadzēs 100g miera saglabāšanai. Mēģinām vēl saprast kur esam kļūdījušās un iebraukšanu teritorijā izveicam vēlreiz, bet .. bez panākumiem. Pieņemu lēmumu doties uz tuvāko oficiālo kempingu, kas izrādās nav nemaz tik tālu. Kempings pie Karujarv ezera mūs sagaida ar atplestām rokām. Samaksājam 30EEK no sejas + 45EEK par telts vietu, un bezgala atvieglotas tiekam pie savas mājiņas jau pustumsā. Uzraujamies uz kaimiņu kompānijas , kur cilvēki māk pateikt arī kaut ko latviski, tomēr īsu tusiņu ar viņiem neizveicam, gardu muti notiesājam makaroni pa flotski , pabaidamies to trakas vietējās lapsas, kura skraida ap cilvēkiem kautko diedelē, uzraujam Uno ... un nogurums dara savu. Jaunais rīts iesākas ar peldi un saulainām nesteidzīgām brokastīm no visa, kas mums vēl atlicis. Šodienas plānos ir zināmākie Saremaa tūrisma objekti, nokļūšana līdz Tallinai un tad improvizācija atkarībā no laika, kad tur būsim. Hiking Routes šodien tiek izlaisti, bet sākam ar lielāko piejūras stāvkrastu : Panga panku. Biju pārsteigta, cik ļoti šeit viss mainījies no reizes, kad ar Purva Bridējiem dauzījāmies šeit pirms 10 gadiem. Viss ir sakopts, tūrisms attīstās! Papriecājamies pa skaistajām klintīm, izejam nelielu līkumiņu , pašūpojamies un dodamies tālāk. Pa ceļam Metskula ciematiņā apskatam mazāko salas baznīcu. Baznīcu kults vispār šeit ir ļoti izteikts, tās skaistas un sakoptas ir katrā miestiņā. Apmeklējam arī slavenās Anglas 5 vējdzirnavas. Parunājamies ar jau otrreiz satikto latviešu ģimeni, kuri izbraukājuši pavisam citas salas vietas, ievācam informāciju, uzzinām kā saucas lielākais Igaunijas ūdenskritums, kurš mums izrādās ir pat ļoti pa ceļam. Vēl atzīmējamies Kaali meteorīta krāterī , kurš tiešām ir iespaidīgs.. iztēlē jau uzzīmējam to dienu, kad uguns akmeņu lietus lijis pār šo vietu. Un lēnām jau atvadāmies no brīnišķīgās salas ar labajiem, tukšajiem ceļiem , kadiķiem , sauli , ar sakoptiem un arī ļoti mežonīgiem nostūriem. Vēlreiz 175EEK un esam jau uz kontineta. 120km līdz Tallinai paskrien jo ātri. Tallinas Zooloģisko dārzu tomēr atstājam citai reizei. Diezgan veiksmīgi izdodas pieparkoties gandrīz pašā centrā, ar iespēju norēķināties ar karti aizbraucot, un dodamies Informācijas centra meklējumos. Kā par nelaimi tas atrodas tirdzniecības centrā un tik viegli tikt ārā nemaz nav, tiekam pie džinsa biksēm Zanītei par 7.5Ls , kas nav mazsvarīgi .. (īsa atkāpe vēsturē : līdzi ņemamo mantu sakrāmēšana visām meitenēm un man pašai bija uz maniem pleciem, īsi pēc 24h piedzīvojumu sacensību veikšanas, un ja Ieva man iesniedza precīzu sarakstu , tad Zanītei vajadzēja „kautko tuvu Ievas sarakstam”, kas beidzās ar ļoti daudz nepaņemtām būtiskām mantām , kas kā par laimi visa ceļojuma laikā tika pieminēts ar humoru... nevis pārmetumiem) . Informācijas centrā īsti precīzi par Laheemaa parku un kempingiem mums neko noziņot nevar, bet iedod karti „Harju Country”, kas mūs, kā vēlāk izrādās, aizved uz īstajām vietām. Savācamies arī vecpilsētas plānu, ieturamies lielveikala krodziņā/ bistro un dodamies ielās! Un atkal patīkams pārsteigums. Tallinas vecpilsēta ir ļoti smuka!!! Vecie mūri ar visiem sargposteņiem ir saglabājušies krietni lielā platībā, tūristu pa pilno, dzīvība kūsā, ieliņām ir īpaša aura.. Noteikti gribētos šeit atgriezties, nesteidzoties iebaudīt alus kausu un pablandīties kārtīgāk. Jāieraksta plānos!!! Braucot ārā Narvas/Sanktpēterburgas virzienā Tallina parāda savu savādāko seju: 3 joslu šoseja, blokmāju rajoni apkārt.. bet mēs jau čerez gastronom, triecam ārā pie dabas. Negribas atkārtot vakardienas telts vietu meklēšanas kļūdas, bet.. tāpat sanāk mazliet uz dullo.. tomēr šoreiz Fortūna ir mūsu pusē un atceļas pat stress par nelielo skaidrās naudas daudzumu , kas atlicis. Jo atrodam ideālu RMS vietiņu (bez maksas) pie ceļa, kas dodas uz Kaberneeme ragu/pludmali/ciematu: pie ezera ar ugunskura vietu un galdiņu zem jumtiņa, tualeti ar papīru un tamlīdzīgām ekstrām. Un tā pienāca pēdējais ceļojuma vakars ar svecēm, Vārdiņu spēli, ugunskuru , dziesmām un debešķīgām vakariņām zem zvaigznēm. Vienīgais mīnus- ceļš ir diezgan tuvu, man naktī sapņos rādījās Rallijs . Rīts kā jau rīts pie dabas. Pelde, brokastis, kafijas krūzīte un nesteidzīga mājas novākšana. Pirmais objekts ir Jagala Joa ūdenskritums, kas atrodas diezgan tuvu mūsu nakšņošanas vietai. Un atkal pārsteigums! Tāda Baltijas mēroga Niagāra!!! Kādus 10-15m augsta, puslokā krītoša ūdens masa ar neiztrūkstošu ūdens migliņu gaisā, krīt, apslēpjot zem sevis pat 6 m dziļumu un negribot liek iztēloties ainas no piedzīvojumu filmām/multenēm.., kur varoņi neko nenojaušot kuģo pa upi un palēnām dzird tuvojamies neizskaidrojamu šņākoņu, bet kad ieraugi bezdibeni sev priekšā- tad jau ir par vēlu .. Laheema nacionālais parks ir mūsu šodienas nākošais mērķis. Nolemjam sasniegt to neizbraucot uz lielās šosejas, bet navigējam pa jaukiem, mazākiem un vietējas nozīmes ceļiem. Laikam sapņu ietekmē kļūstu par rallistu. Laheemaa nacionālais parks ir vecākais un lielākais Igaunijā, kas piedāvā tipisko Ziemeļigaunijas dabas mantojumu un arī ne vienu vien pārsteigumu. Parks ir par 72.5 tūkst. ha liels un dibināts 1971. gadā. No piedāvātajām publiskajām, marķētajām 10 takām, izvēlamies Majakivi dabas taku, kas atbilst mūsu ar kājām pieveicamajam attālumam -7km un sola atrādīt igauņu mega akmeni, kura vārdā šī taka arī nosaukta. No apraksta viegli atrodam takas sākumu, kur igauņi mūs atkal pārsteidz ar tūrisma vides sakārtotību: jauks stāvlaukums, plaša informācija, tīras tualetes. Patīkami arī ka cilvēki negāž šo vietu apkārt. Takas malā ik pa brīdim ir apraksta plāksnītes, kas stāsta par vietējo dabu (kokiem, ogām, putniem, augiem). Takas sākumdaļa ved mūs pa mežu, ieēdam ogas, maza upīte čalo un veido lielus putu sabiezējumus, - laikam laumiņas šeit mazgā matus.. Drīz sākas purvaināks un pārvietošanās notiek pa laipām un še kur re kur TAS ir klāt: purva vidū mega akmens.. tulkojumā Majakivi nozīmējot Akmens Māja un tāda tā arī ir: 7 m augsta, 11m un 15m garumā un platumā, platākajā vietā par 49m perimetrā. Arī šeit ir ierīkotas kāpnītes, kas ļauj padižoties uz milža muguras. Turpinājumā šķērsojam atklātos purvus ar vēl negatavām dzērvenēm un uzraušamies koka skatu tornī. Šeit augšā atkal ir tik mierīgi, skaisti un jauki, ka piesēžam, uzsmērējam maizītes, iemalkojam Coca-colu un omm... Izskatās ka arī šeit mums vēl būs jaatgriežas, jo skaidrs, ka redzējam tik mazu daļiņu no visas tās bagātības, kas šeit ir. Tomēr nogurums jau dara savu un gribas arī mājās. Prom braucot atrodam vēl vienu Must-see vietiņu: Nommaveski ūdenskritumu. Oj , un šis arī bija labs!!! Upīte tāda ne parāk liela, bet skaists ir tās izgrauztais kanjons, krācītes un pats kritums . Interesanta ir pamestā ūdensdzirnavu sistēma ar paralēlo izbetonēto upi, kas pa gaisā paceltu tuneli šķērsojusi pamatgultni , lai novirzītu atdalīto ūdens masu dzirnavu griešanai. Bet nu lecam pa savām iesildītajām auto vietiņām, uzdziedam, man pa kafijai, pa enerģijas dzērienam, meitenēm pa saldējumam, pa ceļam vēl Hesburgers Pērnavā un Dzimtene mūs jau sagaida ar sauli, tuviniekiem, draugiem un jauniem nākotnes plāniem. Nobraukti ap 1300km un 2 pilnas benzīna bākas (aprx.70-80LVL) Kempingos samaksāti aprx 19LVL Apēsts ap 65LVL uz 4 mutēm. 17-18 LVL prāmja biļetes Un miljons pozitīvu emociju.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais