Bartangas upes ieleja-Pamirs-Tadžisistāna

  • 2 min lasīšanai
Pamirieši saka tā, ja nav redzēta Bartangas ieleja Jūs neesat bijuši Pamirā. Tagad varu tam piekrist, tādu fantastisku dabas spēku, kādu redzēju braucot ar riteni pa Bartangas upes ieleju, vēl līdz šim nebiju izjutis. Sākumā par pašu Tadžikistānu. Dušanbe pārsteidza ar to ka uz katriem 200 metriem ielas, stāv vismaz viens milicis, un ja viņš ir pacēlis savu sarkano zizlīti tad šoferis jau ir parādā :) visādi citādi manuprāt galvaspilsētā tūristam nav ko darīt. Brauciens uz Pamiru ir gana aizraujošs gan ceļa kvalitātes ziņā, gan skaisto skatu ziņā, gan arī sākumā mulsina apziņa ka brauc gar Afganistānas robežu. Tadžikistānu un Afganistānu šķir tikkai Pjandžas upe.Valsts ir sadalījusies divās daļās, Pamirs un pārējā valsts. Deviņdesmito gadu vidū Tadžikistānā bija nežēlīgs pilsoņu karš, kara sekas vēl līdz šim brīdim ir redzamas, kalnu upēs mētājas tanku vraki. Cilvēkiem uzdodot jautājumu, kā jūs vispār dzīvojat...atbilde ir tikkai lai nebūtu karš.................................. Pamirieši protams ir lepni ka viņi ir pamirieši, lepni arī ar to ka ir izglītoti un viņi apzinās ka dzīvo reģionā kurš ir interesants tūristiem, tiesa manuprāt Ne Pamirs, ne pati Tadžikistāna nav interesanta ierindas tūristam, bet tūristam piedzīvojumu meklētājam Tadžikistāna ir tieši laikā.............................. ....nu jā un mazliet par ceļojumu, sākām braukt ar riteņiem kalnu pārejā Ak-Baital 4655 metri virs jūras līmeņa, pirmās dienas galviņu mazliet spieda bet nu tā tīri ciešami, svētdienas riteņbraucējam augšā mazliet trūkst gaisa, pretvējš ja gadās tad arī braukt pagrūti. Vējš parasti sākās dienas otrajā pusē, tāpēc cēlāmies agri no rīta un braucām vairāk dienas pirmajā pusē........... pirmajās trijās dienās cilvēkus nesatikām, p\ec tam jau parādijās gani, kuri bija šausmīgi viesmīlīgi, visu ceļu cilvēki sauca mūs paciemoties, gribēja uzcienāt, jo izrādās tā ir pamiriešu tradīcija ceļinieku uzaicināt un vismaz uzcienāt ar "ļipjošku" un tēju, gani mūs baroja ar airanu........... Gani maijā no kišlakiem dodas kalnos ganīt kazas un atpakaļ kišlakos atgriežas septembrī, ziemā kalnos ir līdz -55 grādiem.Mēs šobrīd žēlojamies par krīzi, bet parunājoties ar ganiem, tu saproti ka cilvēki dzīvo vēl drūmākos apstākļos un neviens nesūdzas, visi gani teica ka dzīvo labi un ir ar dzīvi apmierināti, tikkai galva sāpot, un vienīgais ko visi prasīja galvas sāpju zāles........ Ja kādreiz braucat uz Pamiru paņemiet kādu lieku iepakojumu. Kišlakos protams dzīve ir mazliet savādāka, elektrību padod vakaros ir kautkāda saikne ar ārpasauli. Satikām vairākus cilvēkus kuri ir bijuši padomju laikā gan Rīgā, gan Jūrmalā....šinī ziņā protams padomju laiki mūs tuvina ar šiem cilvēkiem jo arī daudzi ir dienējuši Latvijā, vai Lietuvā. Jau zemāk protams augļi bija vienkāršui fantastiski, ēdām aprikozes bez mitas, tutovņiki, persiki.......oj un tad arī sākās problēmas ar vēderiem........nu nav mūsu sterilie vēderi pieraduši pietādām ekstrām........................ Bet tomēr tas neatturēja jo Latvijā uzbeku melone maksā 10 lati gab., tad te viņa maksāja 1 lats par gabalu, nu kā tu neēdīsi????????? Ceļā ietrāpijām arī kalna nogruvumā, bija nogruvis kalns un aizškērsojis ceļu apmēram 20 metrus garā posmā, traktorists kurš bija aizsūtīts šo nogruvumu likvidēt, aizbēga, jo nobruka viņa priekšā vēl vairāk zemes.........nesām riteņus pa pašu upes malu.....sajūtas diezgan adrenalīna pilnas jo bija no klints atšķēlies vēl viens gabalskurš kuru katru mirkli varēja nobrukt........... Braucienā bija protams arī visādas tehniskas ķibeles bet ne tik lielas lai nenobrauktu līdz galam, riepas līmējām uz nebēdu, saplīsa arī bagažnieks un nācās apskrūvēt ceļmalā pamestu traktoru, bet visādi citādi baruciens jauks. Vienīgais ko neizdarījām netikām Sareza ezeru apskatīt, jo mums mazliet sastāstīja nepereizi un tāpēc tur netikām. Sarezā ezerā 1911 gadā pēc zemestrīces no kalnu grēdas atdalījās liels zemes daudzums un nobloķēja kalnu ieleju kā rezultātā izveidojās ezers ar 500 metru dziļumu un ja nemaldos 60 kilometri garš. Šis zemes nogruvums ir bīstams ar to, ka ja tas pēkšni zemestrīces vai kāda cita faktora ietekmē sabrūk šis dambis tiek pārrauts un ir iespēja ka ūdensar savu spēku nomazgā no zemes pat Dušanbe un citas reģiona pilsētas. Tāpēc ezeru nepārtraukti apsargā, piekļūt pie tā var tikkai ar speciālām atļaujām. To ties mēs pabijām hidroelektrostacijā ar pasaulē augstāko dambi. Tā ir Nurekas HES. Dambja augstums 300 metri, izpeldējāmies, pavizinājāmies pa dambi......feini ir vērts aizbraukt, tiesa arī dambis ir stratēģiskais objekts bet ar pareiziem sakariem iekšā var tikt..................... Pamirs ir tā vieta kur gribas atgriezties, un uzkāpt arī kādā kalniņā kurš ir mazliet augstāks par Gaiziņkalnu:))


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais