1500km apkārt Latvijai

  • 5 min lasīšanai
Ar ko lai sāk... Roadtrips ir beidzies. Iegūta vesela gūzma pozitīvu emociju, lauzta roka un frankenšteiniska paskata mopēds. Bet nu par visu pēc kārtas... Viss sākās pirmdienas rītā ap astoņiem. Satikšanās bija paredzēta 9:00 no rīta Strēlnieku laukumā, kur bija jābūt pasākuma startam. Best pēc 20 nobrauktiem metriem Jānis (tas, kurš NautMEN) atcerējās, ka mājās aizmirsis tādu maznozīmīgu fīču kā pasākuma maršruts. Jānis iedeva man dzīvokļa atslēgas un aizsūtīja uz savu dzīvokli pēc maršrutiem, un pats devās iepildīt degvielu un tad uz Strēlnieku laukumu. Savākusi maršrutus, devos uz Strēlnieku laukumu aizkavējot startu uz 10min. Taču arī mana mopēda bāka bija tukša. Devāmies uz benzīntanku iepildīt degvielu. Pie benzīntanka Jānis mēģina pielaist savu mopēdu un.. seko maza atkāpe par dienu iepriekš kad Jānis ļoti veiksmīgu mahināciju rezultātā nosēdinājis sava mopēda akumulatoru, kikstarteris arī neiet un vispār ir trubā, par kuru tehniskās detaļās neizplūdīsim. Pēc neilga čakara (ap 15min. ), bijām gatavi doties ceļā, man atņēma akumulātoru . Pa ceļam uz pirmo čekpointu nācās uztaisīt pitstopu pie manis mājās, lai paķertu tehnisko nodrošinājumu dažu uzgriežņu atslēgu izskatā, un tad devāmies uz Lapmežciemu. Kur izrādījās, ka esam pazaudējuši 30% kolonnas, divu Bauskas čaļu izskatā. Lapmežciemā mūs sagaidija Rivs (, viņam ir 125cc scooters, kas vēlākajā atskaitē ir visai svarīgi) un divi cilvēki, kas tik pavadija līdz pirmajam čekpointam, pārbraucienu neturpināja un devās atpakaļ uz Rīgu. Nākamais čekpoints - Kolka ar pieturu Upesgrīva. Nonākot Kolkā un meklējot benzīntanku, uzbraucām uz ceļa ar grants segumu (tautā par graņķerovku saukts). Pirmoreiz braucienā sadraudzējos ar tantēm Gravitāciju, Inerci un Zemesmāti. Tiku pie smuka nobrāzuma. Tā ir, kad nezin ka nedrīkst bremzēt ar priekšu un sagrieztu stūri. Tālāk viss kā pa sviestu. Vietējie pateica kur ir benzīntanks, Kolkas rags arī bija savā vietā. Uzņēmuši pāris šo faktu apliecinošus foto, braucām uz Ventspili. Tiem, kas nezina – ceļa segums no Kolkas līdz Ventspilij (50km) ir grants, ar visām no tā izrietošajām sekām. Piemēram, asfalta mirāžas, čīkstēšana par to, ka viss besī utt. Rivis, kurš nekad nebija iepazinies ar augstāk pieminētajām tantēm, atzina, ka jau bija gatavs šo nevainību zaudēt, bet par laimi iztikām bez tā. Pozitīvais aspekts – uzzināju, ka stress (piemēram, 50km pa graņķerovku) noņem sāpes kājā. Neko mēs negribējām vairāk kā asfaltu. Asfaltu sagaidījām ar skaļām ovācijām, un Rivis pat ar skūpstu. Lūk tā ir mīlestība. Ventspilī, neilgi pēc akta ar asfaltu, mūs sagaidīja Sandis ar draugiem. Izvazājuši mūs pa lielu daļu Ventspils skaitākajām vietam un pierādījuši, ka tas ir viens riktīgi labs kolhozs ar daudz govīm un strūklakām. Par spīti tam, ka smidzināja lietus un bija vēls, devāmies uz Liepāju. Grafiks paliek grafiks, un lietus laikā braukt ir tīri tā neko, it īpaši, ja salīdzina ar granteni. Pa ceļam ievērtējām stāvkrastus Jūrkalnē, iegādājoties vieglas vakariņas un secinājuši, ka Liepājā nakts laikā tāpat nav ko redzēt, devāmies uz Grobiņu sliet teltis. Grobiņā uzslējām teltis, un pārguruši BEIDZOT devāmies gulēt. 8:00 no rīta Jānis, nepielūdzams grafika tirāns, mūs cēla augšā un lika vākt teltis, jo izbraukšana bija paredzēta 9:00 no rīta. Pa ceļam uz Dobeli iebraucām benzīntankā un paēdām tuvākajā kafejnīcā brokastis. Dobelē mūs sagaidīja Ežuks. Takā mēs veiksmīgi bijām ieguvuši laiku, tad Jānis ātri salaboja kikstarteri ar ieprieks pitstopā paķertām atslēgām un uz pilsdrupām, pēc pilsdrupu izrādīšanas Ežuks pavadīja mūs līdz Jelgavai. Jelgavā mēs konstatējām faktu, ka ceļi tur ir vēl sūdīgāki kā Jūrmalā, bet Jelgavā par atrakciju „paklabini savus zobus uz bedraina ceļa” no jums nenoplēš pa latam. Aiz Jelgavas piestājām foršā kafejnīcā. Ceļu uz kafejnīcu mums parādīja Tāds Banāns, kurš pats uz pusstundu aizskrēja uz savām mājām. Jānis beidzot sačiņīja sava mopēda akumulatoru un es tiku atpakaļ pie savējā. Bauskā mūs neviens nesagaidīja un nekādas vietas nerādīja, bet mēs, gudri būdami, tāpat atradām ievērības cienīgākās vietas. Posms līdz Aizkrauklei mūs sagaidīja ar dezinformāciju. Solītā asfalta vietā mūs sagaidīja granķerovka, kura, salīdzinot ar Kolkas – Ventspils graņķerovku, bija tīrā medusmaize. Aizkrauklē mūs sagaidīja otrās naktsmājas un mēs pat apsteidzām grafiku. Iegūto laiku iztērējām lietderīgi, iepērkot desiņas. Aizkrauklē, kamēr Rivis iepirkās, Jānis pļāpāja ar Maxima apsargu un tas ieteica labāk nepalikt Aizkrauklē un braukt uz Koknesi, jo te redz nēesot droshi. Mēs noticējām un devāmies un Koknesi kas ir nieka 12km tālāk. Jānis atcerējās lielisku vietu Pērses kratsā, un mēs tur nobāzējāmies. Vieta izrādijās tiešam skaista. Uzcēlām teltis, iekūrām ugunskuru un cepām iepirktās desinas. Aizgājām gulēt ar apburošu pilnmēness skatu. Trešajā dienā modāmies (pareizāk sakot, Jānis mūs modināja) 8:00 no rīta, lai dotos uz Jēkabpili. Nekā interesanta (izņemot Arču, kurš mums pievienojās līdz Daugavpilij) neatraduši, devāmies tālāk. Daugavpils, Daugavpils, Daugavpils... Dinaburgas cietoksnis bija visai interesanta vieta, uztaisījām sev ekskursiju. Ieeja cietoksnī bišķiņ zem lata (20 sant., kurus Rivis mums uzsauca) . Pēc ekskursijas Arča no mums atvadījās un devās sev vien zināmos ceļos, mēs devāmies tālāk, pat nenojaušot, ka tuvojās TAS! Darbojas: Jānis Kauliņš, Mazulis, Rivis un 3 motorolleri. Vieta: Daugavpils, pie zīmes Jēkabpils 91. Liecinieki: Tāds Banāns Notikumu secība: Ieraudzīju, ka luksoforā iedegas oranžā gaisma un pārāk vēlu pamanīju, ka Jānis ir izdomājis nobremzēt. Tā, ko Jānis dēvē par „muļķīgas distances neievērošanu” bija liktenīga kļūda, rezultātā uzskrēju virsū viņa mopēdam un biju jau gatava celties, kad Rivis, pats negribēdams, kļuva par spēles „Rollerčupiņkrājies” pēdējo dalībnieku (un tagad atceramies, ka Rivis brauc ar 125cc rolleri). Tāds Banāns atrakcijā nolēma nepiedalīties un laikus parāva sānis. Sekas: Badmintona komplekts norakstāms. Pēc avārijas tas izskatījās kā triekas ķerta zirnekļa kājas un tur pat Makgaivers neko nevarētu padarīt. Mans rolleris saīsinājās par 5cm un ieguva plaisas plastmasas detaļās. Par citu rolleru bojājumiem... Ā, vēl es salauzu roku. Rokas stāsts. Pēc avārijas sāka pampt Latvijas ekonomiskās krīzes ātrumos un sāpēt tā, ka maz neliekas. Pēc īsas apspriedes Jānis ar Rivja scooteri mani transportēja uz Daugavpils slimnīcu, kur man uzstādīja nepilnīgu diagnozi un ģipsi. Jau pēc atgriešanās mājās, Bulduru slimnīcā, ārsts Daugavpilī uzstādītajai diagnozei pieplusoja vēl sarautas saites, normālu ģipsi un pusmēnesi klāt pie sadziedēšanas termiņa. Pēc avārijas seku apkopšanas, ceļu turpināju, sēžot Rivja rollera aizmugurē. Mans sasistais kumeļš tika uzticēts benzīntanka operatoram ar piebildi „rollerim jau brauc pakaļ”. (Paldies Kārlim kas brauca tam pakaļ ) Nākamā pietura Rēzekne. Asfalts normāls, un nekā īpaša. No Rēzeknes uz Gulbeni, kādus 20km. pirms tās atkal draudzene granķerovka, un Tāds Banāns paspēja šķirties arī no izpūtēja. Kas izrādijās mulķīga skrūves atskrūvēšanās un Rivja aizmāršība to atgādināt čekpointos, jo Rivis redzēja ka skrūve ir vaļā. Alūksnē plānojās nākamā mājvieta, par cik neatradām normālu spotu teltīm, nācās improvizēt un celt pļavā blakus iebraucamam ceļam. Viss bija normāli, saimnieks ar dakšām nenāca dzīt prom, govis ar nemanījām. Daugavpilī ārsti pretsāpju zāles neizraksta, droši vien pēc principa „sto gram spirta i būģet harašo”. Tā i pamodos piecosos no rīta no tā, ka sāp roka. Izdzertā ibumetīna paciņa palīdzēja un es atkal aizgāju gulēt. Un tad jau atkal Jānis ar ļaunu prieku mūs modināja, bet šodien cēlāmies jau ar apziņu, ka tas ir pēdējais rīts ne mājās. Pa ceļam uz Valmieru iebraucām ceļmalas kafejnīcā, kur lēti un garšīgi un ar komfortu paēdām. Valmierā nepiestājām. Te janis ar savu 4T Ķīnas brīnumu uzsita savu personīgo ātruma rekordu 80km/st. Tas pēc vīņa spidometra, pēc Rivja bija visi 90km/st. Salacgrīvas benzīntankā bija paredzēts, ka mums pievienosies vēl kāds, kurš ta arī mūms nepievienojās. Beigās izrādījās, ka bija piebraucis, bet vienkārši no pieaugušiem cilvēkiem nobijās un nepienāca klāt. Salacgrīvā jau jutāmies kā mājās. Tālākais jau tā. Maltīte Saulkrastos, un tad līdz Rīgai bez apstājas. Strēlnieku laukumā iebraucām gandrīz pēc grafika. Plānoto 1357 km vietā bija nobraukts apmēram 1500km, un roadtrips bija beidzies. Paldies Dievam bez līķiem. Tnx: Visiem braucējiem, mēs tak esam komanda. Jūs visi bijāt SUPER. Special Tnx: Rivim par vešanu. Mazulis. => http://www.draugiem.lv/friend/?29914 Galerija no pasākuma ; http://www.49cc.lv/index.php?l=lv&m=10&item=72


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais