Ar KIA CAREN līdz Horvātijas Dienvidiem

  • 7 min lasīšanai
2008./2009. gadu mijā divi draugi dodas slēpot uz Slovākiju. Brauciens ir lielisks, un pēc atgriešanās dzimst ideja vasarā apmeklēt šo vietu Slovākijā. Braucienam jābūt lētam, askētiskam, atvēlot tam aptuveni 150-180 Ls. Laiks rit, braucēju kompānija mazliet pamainās, un augustā trīs draugi dodas ceļojumā pa Eiropu. Kārlis, Kristaps un Pēteris ir tikko pabeiguši vidusskolu, katrs iestājies savā augstskolā (katrs citā valstī) un ir iecerējuši jautri pavadīt pēdējo vasaru pirms augstskolas. Rezultātā – brauciens no Latvijas līdz Adrijas jūrai, pašiem Horvātijas dienvidiem un atpakaļ. Ceļojums ir "studentisks", jo taupības nolūkos upurējam visas ērtības - ne gulēšana, ne ēšana mums nebija svarīgākais. Pēdējais vakars Latvijā paiet drudžaini, nepārtraukti domājot par to, vai kaut kas nav aizmirsts. Neesam arī ļoti precīzi saplānojuši pieturas punktus, naktsmītnes un apskates objektus. Tāpēc pēdējā naktī pirms brauciena nekāda gulēšana nesanāk. No Siguldas izbraucam 29. jūlijā četros no rīta. Neizgulējušies, tomēr apņēmības pilni lieliski pavadīt laiku. Visa diena paiet ceļā, bet nogurums vēl nav manāms, jo ik pēc trīs stundām ir šoferu maiņa, lai nezustu modrība pie stūres un būtu kādas pārmaiņas garajā ceļā. Pirmais pieturas punkts ir kempings, kas atrodas netālu no pilsētas Liptovsy Mikulaš, kas atrodas Slovākijas ziemeļos. Pēc vietējā laika pulkstenis jau rāda 22.30 (pēc Latvijas laika 23:30). Pat ar navigācijas ierīces palīdzību kempingu atrast šaurajās kalnu ieliņās nakts laikā ir grūti. Tomēr, pavisam nejauši „uzskrienam” tam virsū un esam patīkami pārsteigti par atrasto nakšņošanas vietu. Uzslienam telti, nedaudz pārrunājam nākamās dienas plānu un dodamies pie miera. No rīta ir patīkami pamosties, jo izrādās, ka atrodamies pie ezera, skaistā kalnu ielokā, ko tumsā nevarēja redzēt. Paēdam brokastis, sakravājam mantas un dodamies tālāk, par kempingu kopā samaksājot vien 12 EUR. Nākamais pieturas punkts ir Ungārijas galvaspilsēta- Budapešta. Lielajā, skaistajā pilsētā iebraucām ap pulksten 14.00. Mašīna noteikti jātstāj kādā uzticamā autostāvvietā, lai nerodās nepatīkami pārsteigumi atgriežoties pie sava spēkrata. Pa budapeštu pastaigājam vien divas stundas taču iespaids par pilsētu ir lielisks. Īpaši krāšņa ir arhitektūra un ļoti skaisti izskatās ķēžu tilts pār Donavu. Vēlā pēcpusdienā izbraucam uz nākamo pieturas punktu - izslavēto Balatona ezera piekrasti. Ezers tiešām ir skaists un ļoti dzidrs, tādēļ to ir iecienījuši tūristi, kuru šeit ir daudz. Atrodam piemērotu kempingu, uzslienam telti, iekārtojamies un dodamies nelielā vakara pastaigā pa pilsētiņu. Kad atgriežamies, tad uzreiz ejam nopeldēties. Peldvieta izrādās ir sekla un diezgan tālu jāiet, lai būtu normāls dziļums, pie tam kājas visu laiku ir līdz potītēm dūņās. Kopumā – peldvieta ir neliela vilšanās. Ar benzīna prīmusa palīdzību pagatavojam vakariņas, paēdam, mazliet pasēžam un dodamies pie miera, pirms tam apspriežot nākamās dienas plānu – ja labs laiks, tad paliekam vēl vienu dienu, ja nav labs, tad dodamies tālāk. Tā kā laiks nav pārāk labs, tad braucam tālāk – uz Zagrebu, Horvātijas galvaspilsētu. Iebraucot Horvātijā, esam pārsteigti par ceļu kvalitāti. Ceļi ir lieliski un, kaut gan bāņi ir maksas, pārvietoties pa tiem var ļoti ātri. Neskatoties uz to, ka ātruma ierobežojums ir 130 km/h, daudzi brauc arī uz 150-200 km/h. Mēs iekļaujamies plūsmā un ātri vien nonākam Zagrebā. Ar Zagrebu ir līdzīgi kā ar Budapeštu, tā atstāj skaistas pilsētas iespaidu, kaut gan pavadām Zagrebā tikai divas stundas. Spēcīgu iespaidu atstāj Zagrebas katedrāle, kas ir ne vien Zagrebā, bet arī visā Horvātijā augstākā ēka. Tās divi torņi sniedzas 105 metru augstumā. Šis augstums, kopā ar krāšno ēkas fasādi rada visai grandiozu skatu. Pastaigājam arī pa vecpilsētu, atrodam arī Zagrebas tirgus laukumu. Ir jau pēcpusdiena, tāpēc tirgus ir beidzies un pamazām viss tiek novākts, taču laukums izskatās pēc karalauku. Visur mētājas dažādi augļi un atkritumi. Grūti noticēt, ka tur bija tirgus nevis ēdienu kaujas. Mūsu mērķis ir nonākt Dubrovņikā, kūrortpilsētā, kas atrodas pašos Horvātijas dienvidos. Tomēr, papētot kartes, secinām, ka ir pārāk vēls (no Zagrebas izbraucam ap 17:00), lai brauktu vēl 500 km, tāpēc braucam tikai līdz Zadarai, kas atrodas Horvātijas vidienē. Nonākot Zadarā jūtams neliels gandarījums – beidzot esam sasnieguši Adrijas jūru, esam izbraukuši cauri visai Eiropai trīs dienu laikā. Zadarā mums grūtības sagādā kemping atrašana. Pilsēta ir samērā liela, ap 72000 iedzīvotāju. Maldāmies kādu stundu līdz atrodam kempingu. Tomēr top skaidrs, ka bija vērts tik ilgi meklēt, jo naktsvieta ir vienkārši lieliska, telts atrodas dažu desmitu metru attālumā no jūras krasta. Iekārtojamies, nopeldamies (ūdens ir ļoti sāļs, daudz sāļāks nekā gaidījām), uztaisam vakariņas, taču šoreiz neejam uzreiz gulēt. Vakars ir silts, garastāvoklis ir labs, tāpēc dodamies uz 6 km (ar kājām!) attālo naktsklubu, par kuru mums ir pastāstījuši kempinga rececpcijā. Tuvāk esošie “coffee bars” ir neliela vilšanās, jo visi tikai sēž, ēd un dzer, turās savā kompānijā, un vispār liekas, ka cilvēki ir mazliet stīvi. Tieši tas mūs pamudina doties uz naktsklubu. Tomēr gājiens ir diezgan nogurdinošs un rezultāts nemaz nav iepriecinošs, jo vienīgais ar ko naktsklubs atšķirās no visur esošajiem “coffee bars” ir ar to, ka šeit cilvēki ir svinīgāk saģērbušies, telpas ir lielākas un viss dārgāks. Pavadām tur tikai pusstundu un dodamies atpakaļ uz nometni gulēt. Nākošā rītā braucam tālāk. Lielāko daļu ceļa braucam pa bāni. Kad bānis beidzas, paskatotamies uz degvielas rādītāju mašīnai un nospriežam, ka jāiebrauc tuvākajā benzīntankā. Tomēr, bānis ir beidzies, ceļš ir samērā kalnains, pilsētiņas sastāv no pāris mājām. Gaisa temperatūra priekš mums ir ļoti augsta. Mašīnas termometrs rāda, ka ir 37 grādi. Piestājam kādā ieskrietuvē, lai uzprasītu cik tālu tuvākais benzīntanks. Neesam īpaši priecīgi uzzināt, ka jābrauc vēl 10 km pa līkumainu, kalnainu ceļu, jo degvielas rādītājs rāda, ka ar bākā esošo degvielu vairs necik nevar nobraukt. Tomēr pēc 10 km lēnas, uzmanīgas braukšanas, gāzējot pēc iespējas mazāk, nonākam benzīntankā, un izrādās, ka vēl aptuveni desmit litri degvielas bākā ir bijuši, tātad lieki esam uztraukušies. Braucot uz Dubrovņiku nākas pat izbraukt 13 km caur Bosniju un Hercogovinu. Tomēr robežsargi šeit šķiet paslinki un pases nepārbauda, tikai paskatās uz mašīnas numuru un palaiž. Ap 17:00 nonākām Dubrovņikā. Visas iepriekš apmeklētās pilsētas likās skaistas, taču Dubrovņika pārsit visu. Pilsēta atrodas kalnu nogāzē, pašā jūras krastā. Neplānoti, kempingu meklējot, nonākam kalna virsotnē. Skats no augšas uz pilsētu ir neaprakstāms. Brīdi uzkavējušies, dodamies uz kempingu, kas nebūt nav tas labākais, tomēr dārgākais. Karstā laika dēl, telts jāceļ uz sažuvušas, cietas virsmas nevis zaļa zālāja. Tomēr tas mūs īpaši neuztrauc, un tā nu mēs dodamies uz tuvējo pludmali, kas atrodas apmēram 1 km attālumā. Pludmales šeit ir akmeņainas un pārvietošanās bez čībām ir apgrūtināta. Ejot peldēties, jāuzmanās no jūras ežiem, kuru krasta tuvumā ir ļoti daudz. Tā kā pulkstenis jau ir 20.00 dodamies no pludmales atpakaļ uz kempingu, lai pēc tam dotos nedaudz apskatīt pilsētu un atrastu kādu skaistāku pludmali. Ši pludmale bija skaista, taču neviens nevarēja iedomāties, kur mēs nonāksim nākošajā dienā. Vakarā staigājot atrodam pludmali uz kuru iet nākošā dienā, taču tumsā īsti nespējam to novērtēt. Nākamais rīts ir ļoti karsts, ceļamies salīdzinoši agri, jo gribam pēc iespējas vairāk redzēt un piedzīvot. Paēdam, sasmērējamies ar spēcīgu pretapdegumu krēmu un dodamies uz noskatīto pludmali. Krēmu pirmajā dienā lietojam ļoti daudz, jo negribam „sadegt” jau pirmajā dienā, tādējādi sabojājot visas pārējās dienas. Pēc apmēram 40 minūšu gājiena, esam nonākuši pludmalē, kuru atradām iepriekšējā vakarā un tā attaisno visas mūsu cerības. Neliels līcītis, kuru aptver skaistas klintis, zils ūdens, skaists laiks un vispār visādi pozitīvās emocijas, ko iedvesa šī pludmale, radīja iespaidu, ka esam nonākuši paradīzē. Visu dienu šeit pavadām sauļojoties, snorkalējot. Ļoti iecienīta izklaide šeit ir lekšana jūrā no klintīm. Nolemjam, ka arī mums tas ir jāizmeģina. Tā nu uzrāpjmies kādu 7-8 metru augstumā un pēc nelielas mīņāšanās lecam. Sajūta fantastiska, taču augstāk kāpt neuzdrošinamies, ko nevarētu teikt par vietējiem jauniešiem. Viņu vārdnīcās nav tāda vārda “bailes”. Puiši kāpj neiedomājami augstu, lec bez jebkādas mīņāšanās un pat reizēm izpilda kādu akrobātisku triku. Gadās redzēt arī kādu, kas uzlien uz augstas klints, nosēž pusstundu, tomēr nenolec un nokāpj lejā. Nospriežam, ka viņš nav vietējais. Ļoti labi pavadījuši laiku pludmalē, vakarā dodamies uz vecpilsētu. Nonākuši tajā esam pārsteigti. Visa pilsēta atrodas aiz bieziem mūriem. Vecpilsēta stāv jau kopš 13. gadsimta un ir pārcietusi gan zemestrīci, gan dažādus militārus konfliktus, taču tās varenie mūri atstāj iespaidu. Tā ir arī tūristu iecienīta vieta, un ap pusnakti viņu šeit ir ļoti daudz, jo ap šo laiku temperatūra ir kaut cik izturama (dienas laikā bija +38 grādi). Atpakaļceļā uz kempingu nedaudz apmaldamies un nonākam ļoti skaistā klinšainā krastā, kur nedaudz arī uzkavējamies. Pa ceļam arī ieejam Dubrovņikas dārgākajā viesnīcā “Hilton Imperial”, lai noskaidrotu cik maksā prezidenta apartamenti. Esam pārsteigti, ka “tikai” 1100 eiro par nakti. Nākamo dienu pavadām atkal citā pludmalē, kas tomēr nav tik skaista kā iepriekšējās dienas pludmale. Laiks ir tik pat karsts, bet ir vējains, tāpēc jūra ir viļņaina. Jau divas dienas nodzīvojuši pa pludmali, vakarā manām, cik brūni esam nosauļojušies. Šis arī ir pēdējais vakars skaistajā Dubrovņikā, tāpēc dodamies nakts dzīvē, kas, pēc mūsu domām, šeit nav lielā cieņā. Vairāk vai mazāk, situācija ir tāda pati, kā Zadarā. Pilsēta ir mierīga, cilvēki sēž kafejnīcās, pastaigājas, kas priekš mums, jauniešiem, liekas pārāk neaktīvi. Ir pienācis septītās dienas rīts un esam izlēmuši ap 15.00 doties mājupceļā, līdz tam laiku pavadot pludmalē klinšu ielokā. Diemžēl ap pulksten 12.00 parādās melni mākoņi un mēs esam spiesti doties ceļā nedaudz ātrāk. Kādas 5 minūtes esam braukuši, kad sākas ļoti spēcīgas lietusgāzes un krusa. Var redzēt, ka daudzi braucēji stājas malā, lai nogaidītu, kad lietus pāries, taču mēs lēnām un prātīgi turpinam ceļu. No šī brīža braucam bez ilgākas apstāšanās līdz pat Siguldai. Stājamies tikai, lai ielietu degvielu, nopirktu kafiju vai ko ēdamu. Braucam līdz Slovēnijai, tad uz Austriju, cauri Vīnei, tad cauri Čehijai, Brno, tad Polija, Lietuva un Latvija. 32 stundu laikā esam atbraukuši no Dubrovņikas līdz Siguldai. Nu var doties mājās, izkravāt mantas un pastāstīt tuviniekiem par lielisko braucienu. Ceļojuma laikā, priekš mums, jauniešiem, liels atklājumu bija kempingi. Ļoti lēta dzīvošana, visos ir normālas tualetes, dušas un citas svarīgas lietas. Turpat arī paši gatavojām ēst, izmantojot līdzi paņemto benzīna prīmusu. Arī pārtiku bijām nopirkuši pirms brauciena. Mums bija līdzi putras, rīsi, makaroni, tūristu brokastis, kartupeļi, kečups, tādēļ ļoti maz ko nācās pirkt brauciena laikā. Lai šāds brauciens būtu lēts, svarīgi arī ir, lai mašīna ir ekonomiska. Mēs braucām ar KIA Carens, kuram motora tilpums bija 2.0 L, taču dīzeļa motors, tāpēc patēriņš (neskatoties uz to, ka pa bāni braucām uz 150 km/h) bija aptuveni 7 L uz 100 km. Mašīna bija liela, ērta, aizmugurē varēja viens cilvēks mierīgi gulēt, kamēr viņam nebija jāstūrē vai jāpēta kartes. Tā kā nobraucām vairāk kā 5000 km, tad ērtībai un degvielas ekonomijai bija liela nozīme un mēs pavisam noteikti esam apmierināti ar to kā viss sanāca. Kopumā brauciens bija izdevies, esam ļoti apmierināti, izdevām aptuveni 180 Ls katrs, kas, mūsuprāt, ir diezgan maz priekš tāda astoņu dienu ceļojuma. Jau atpakaļceļā sākām plānot nākošās vasaras ceļojumu, kas varētu būt mazliet garāks.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais