Murgainākā jauniešu apmaiņa ever

22.08.2009
31 min lasīšanai
43 foto

Beidzot ir sagaidīts 30. aprīlis un 7 Liepājas Jauno vanagu dalībnieki dodas uz Francijas romantisko, viduslaiku apgaroto un dieva aizmirsto miestiņu Brionne. Pa lielam tā ir ( nu bija domāta sākumā)- jauniešu apmaiņa ar kodēto nosaukumu Let them now about it. Viss gan izvērtās mazliet savādāk, bet nu par visu pēc kārtas. Pēc atgriešanās no plānošanas vizītes intensīvi mēģinu sarakstīties ar Gijomu un uzzināt vai varu pirkt biļetes visai grupai par tādu un tādu cenu. Gijoms klusē līdz biļetes ir kļuvušas pieejamas vairs tikai par 180 latiem vienai personai. Aizsūtu viņam sms ar vairākiem rupjiem vārdiem un paskaidrojumu, ka viņa čammāšanās dēļ, esam zaudējuši 70 latus. Gandrīz uzreiz atnāk atbilde- Kā, vai tad es nezinot, ka viņš vairs nav projekta vadītājs, un viņa vietā tagad esot Odrī? Viņa par visu atbildot. Atvainojos par uzbraucienu, jo atzīstu, ka neesmu lasījis pēdējās ceturtdienas Brionnes avīzi, kur šis grandiozais notikums bez šaubām ir bijis aprakstīts. Vai Gijoms nebūtu tik laipns atsūtīt man Odrijas telefona numuru, protams, atkal mana vaina, ka es esot Francijā nepierakstīju visus Brionnes iedzīvotāju telefonus, bet tas vairs neatkārtosies. Numuru viņš, protams, varot iedot, tikai lieta tāda, ka Odrija nerunājot angliski. Izdec. Aizrijos ar ābolu un savajagas iedzert. Tomēr katram gadījumam uzzvanu Odrijai. Gijoms nav melojis. Viņa nerunā angliski. Pēc sarunas apķeru galvu un pārdomāju dzīvi. Tā kā ir vakars, tad sekojot vadmotīvam- nekad nedari šodien to, ko var atlikt uz rītu, dodos gulēt. Naktī sapņos rādās Odrija ļaunas harpijas izskatā un runā ar mani franciski. Rīts tiešām izrādās gudrāks par vakaru. Pat franči savā pofigismā laikam saprata, ka es ieradīšos pie viņiem tik un tā. Proti, e-pastā beidzot ir atrodama šāda tāda informācija. E-pasts ir tipa no Odrijas, bet tālāk ir skaidrots, ka tas ir Gijoms kurš raksta, un ka viņi tagad oficiāli paziņo, ka projektu koordinē Odrija, un ka biļešu cenas ir labas, laiks ir jauks, temperatūra ezerā lieliska, teltis vienkārši super un bla bla bla…Brīnums, ka nav tik svarīgās informācijas par darbalaiku ciemata frizētavā. Bet nu beidzot ir apstiprinājums, ka biļešu cenas ir pieņemamas. Pārbaudu savu kontu un dodos pasūtīt biļetes. Nezinu kā tas ir iespējams, bet sāku biļetes sūtīt par vienu cenu, bet tieši pirms pašas maksāšanas, man uzrāda, ka biļetes ir kļuvušas vēl par 40 latiem dārgākas! Tagad tās maksā 220 latus. Gribas sist monitoram, datoram un Flika kungam personīgi. Es vairs nevaru no jauniešiem prasīt vēl 40, ja sākumā vispār gāja runa par 150. Tas nekas, ka 70% atdod, mums nav tik biezi dalībnieki, lai tik mierīgi varētu noskaitīt šādu summu. Kamēr es lamājos, Līga ir atradusi biļetes par 150 latiem, taču tad jālido 2 dienas agrāk, ar pārsēšanos Helsinkos. Ātri apzvanu visus un vienojamies pirkt biļetes, vienu nakti kaut kur Parīzē nobomžosim, un tas, ka vienu dienu ātrāk būsim tur, arī neviens nenomirs. Lai nu kā. 30. jūlijā ar Ilzes tēva busiņu braucam uz lidostu. Normāli iečekojamies un tad pēkšņi sākās gaidīšana. Finnair lidmašīna kavējās. Esam starā. Mums ir 35 minūtes lai pārsēstos uz Parīzes lidmašīnu. Meitene pie vārtiem saka, ka lidmašīna ir ielidojusi un pēc 10 minūtēm sāksim iekāpšanu. Pēc acīm redzu, ka viņa melo, bet sist viņu citu cilvēku klātbūtnē arī neceļas roka. Prasu kas notiks, ja mēs nokavēsim savu reisu. Ja tā nav mūsu vaina, tad būšot iespēja lidot ar nākamo. Šis mani nomierina, jo steigties mēs nesteidzamies, un starpība nakšņot Helsinkos vai Parīzē nav dikti liela. Pēc 10 min iekāpšana nesākās, un arī pēc 20 nē, un pat ne pēc pusstundas. Beidzot piebrauc autobuss. Daļa cilvēku viņā sakāpj. Autobuss aizver durvis un pabraucis 10 metrus apstājās. Nesaprotam kas notiek. Droši vien šoferis nezina ceļu, vai beidzies benzīns, vai mūs speciāli dirsina. Kliedzam lai šoferis sāk mīt pedāļus, jo ja mēs nokavēsim reisu no Helsinkiem uz Parīzi, ieradīsies mans lielais brālis un atņems viņam visu kabatas naudu. Šoferim ir po. Beigās izrādās, ka 6 vai 7 cilvēkiem nepietika vietas un nācās piedzīt vēl vienu autobusu. Būtu pateikuši ātrāk, ka tie netiek iekšā, mēs viņus būtu ar stumšanu iestūmuši, un īstenībā vēl mūsējā autobusā vietas bija nu vēl 10 cilvēkiem točna. Pabraucam, bez melošanas, metrus 70( apbraucam ap stūri) un tur arī stāv mūsu lidmašīna. Protams, kājām tur aiziet nevarēja. Sākam lidojumu. Stjuartes ir kā no pasaku grāmatas novāktas. No pasakām par ļaunajām raganām. Kad viņas skatās uz tevi, sāc justies vainīgs pie lidmašīnas kavēšanas un vispār visām negācijām kas apkārt notiek. Mēģinu iemigt, bet doma par nokavēto reisu man nedod mieru. Pilots kaut ko murmina par sliktajiem laikapstākļiem, par to, ka tiem kas lido uz Londonu un Parīzi kaut kur jāiet. Vārdu sakot nolaižamies bezcerīgi kavējot visu ko var nokavēt. Viens vīrelis gan izmisumā mēģina skriet un kaut ko ķert, bet nepamana, ka automātiskās durvis ir aizvērtas un smuki ieskrien stiklos. Tas nedaudz uzlabo garastāvokli. Ejam uz informācijas centru, kur mums smuka somiete paskaidro, ka šodien mēs uz Parīzi netikšot. Mums esot jābrauc uz Ramada hotel un rīt ar pirmo lidojumu mēs došoties uz Parīzi. Viesnīcu apmaksā Finnair. Jē!!! Atkrīt problēmas ar nakšņošanu kaut kur nebūt. Nu jau smaidīgi kā 20 santīmus uz ielas atraduši, sakāpjam lidostas busā un dodamies pretī Somijas naktij… Lidostā nav melojuši, mums tiešām iedod numuriņus. Prasām 7vietīgo. Tāda neesot. Labi, dodiet 8vietīgo, vienā gultā saliksim somas, no malas pat nemanīs, ka tas nav cilvēks. Arī tāda nav, teorētiski varot sagulēt prezidenta numurā, bet Finnair būšot dusmīgi. Varot piedāvāt 3 divvietīgos, un man atsevišķu. Es negribu atsevišķu, man ir bail no zirnekļiem un skorpioniem, turklāt vienatnē krīt ciet širmis. Beigās džeki dabon 3vietīgo, bet beibes 2 2vietīgos. Numuriņi ir kolosāli, mūsējā ir pat ledusskapis ar visādiem labumiem, ko mums laipni piekodināja neaiztikt. Laimīgi smaidot sēžam gultās un domājam, ka, re, kā providencei patīk pajokot. Vēl 2 stundas atpakaļ bijām pārliecināti, ka gulēsim Parīzē zem kāda tilta, bet tagad esam siltumā, ērtumā, ar vakariņu taloniem zobos un neko neesam zaudējuši. Izkaifojušies dodamies uz restorānu vakariņās. Tur valda neliels haoss, jo ir jau vēls, un neviens nav plānojis, ka viesnīcā pēkšņi nakšņos vēl kādi 20 cilvēki, un visiem būs bezmaksas vakariņas. Pa zāli kā mazais cunami rosās viens apkalpotājs ar sejas izteiksmi a la „jajūszinātukāesjūsvisusienīstu”. Apsēžamies savās vietās. Mēs drīkstot paņemt vienu sulu vai vienu alu. Meitenes ņem sulu, mēs ņemam alu. Tad vēl vienu alu. Vairāk alu nav, stāv tikai kaste ar tukšām pudelēm. Kristaps prasa oficiantam kāpēc nav alus, jo mēs negribam sulu. Saku Kristapam lai vismaz runājot ar oficiantu viņš pagriež galvu sānis jo no viņa konkrēti smird pēc 2 aliem. Oficiants, protams, maz ko rubī, jo darba viņam netrūkst, tāpēc pēc brīža uz galda parādās vēl pa vienam. Štukojam, kā viņu piešmaukt vēlreiz. Atnes ēst. Salāti, otrajā vista. Garšīgi. Kamēr ēdam otro, oficiants beidzot atguvis elpu, atvainojās, ka bijis tik ilgi jāgaida. Mēs ar Aleksi sakām, ka nekādu problēmu, ļoti labi viņu saprotam. Džeks prasa, vai negribam vēl pa alum? Visi bļaujam- jā! Mums ar Aleksi atnes, bet Kristaps saņem dusmīgu skatienu. Pēc vakariņām man ienāk prātā, ka Somijā jebkurā sevi cienošā viesnīcā vajadzētu būt saunai. Izrādās tā arī ir un vēl stundu viņa ir vaļā. Uzmetam šorteļus, un uz svaru zāli. Meitenes arī aizdomājušās par to pašu. Gandrīz pusnaktī tiekamies svaru zālē. Vairāk gan tur ir ņirgšanas vienam par otru, nevis kādu svaru cilāšana, bet tomēr. Kad esam iesvīduši dodamies pirtī. Sākam kalt plānus kā varētu nokavēt arī rītdienas lidmašīnu. Nekas prātīgs nenāk galvās. Jāiet gulēt. Miegs nenāk. Vārtāmies pa mīkstajām gultām. Kristaps divos naktī izdomā iet uz vestibilu skatīties televizoru. Mēs ar Aleksi pārmaiņus liekam telefonā Francijas himnu. Tad atkal mēģinām gulēt, tad atkal liekam himnu. Beigās izdomājam, ka katru reizi kad skan himna ir jāpieceļas kājās. Ir nedaudz labāk, bet laiks uz priekšu neiet un miegs vispār pa ceļam līdz mums ir konkrēti apmaldījies. Tikko kāds paliek kluss uz ilgāku laiku, uzliekam himnu un abi kā pajolīši nakts vidū lecam augšā un ķeram pie sirds. Kaut kā iemiegam. No rīta Kristaps nekādi neizrāda cieņu pret Francijas himnu, tāpēc nedaudz viņu iekaustām. Mācība ir gūta, tagad kad ieskanas himna miera stājā jau stāv 3 personas. Paēdam brokastis un aidā uz lidostu. Šoreiz lidmašīna ir laikā un pustukša. Pa ceļam var labi izgulēties. 10. jau smaidīgi stāvam Parīzes lidostā un meklējam izeju. Piedzīvojumi sākās Chatalet Les halles dzelzceļa stacijā. Izmeklējamies bagāžas glabātuves, aptaujājam desmitiem cilvēku un izrādās, ka vismaz Parīzē nevienā stacijā nav mantu glabātuves! Sākās parafīns. Laika mums ir vairāk nekā saprašanas un gribam apskatīt pilsētu, bet somas ir smagas un ar tām nekāda dižā ekskursija nesanāks. Mēģinām atrast vietu kur tās varētu nogrūst. Viesnīcās mūs sūtu tālāk, bāros vispār skatās kā uz garīgi atpalikušiem. Gribu izmēģināt laimi policijas iecirknī. Iesoļoju iekšā un skaļi nokliedzos- bonžūr! 5 sēdošie menti laipni atbild- bonžūr! -Someone speak english here? -No (5 balsīgi) - O, rivuā! - O, rivuā (5 balsīgi) Sakarīga saruna. Pēc tam domāju- vo iecirknis, viena no top 3 metro& dzelzceļa stacijām visā Francijā kur nepārtraukti ir simtiem vai pat tūkstošiem tūristu, un policija, kas nerubī ne vārda angliski. Negribētu nonākt nepatikšanās Francijā, jo saņemt palīdzību ir praktiski neiespējami. Vēlāk par to pārliecinos vēl 10iem reižu. Tā vietā lai gaudotu par grūto dzīvi, nolemjam doties meklēt tūristu autobusus un izbraukt pa pilsētu ar visām somām. Meklēšana nesokas tik labi, turklāt brīdī kad atrodam info būdiņu un meiteni kas beidzot runā angliski, noskaidrojam, ka autobuss ir padārgs prieks ja vajag uz 5 stundām. Vārdu sakot ir 2 kompānijas, pie vienas maksā kaut kādi 28 eiro, pie otras laikam 33. Biļete pati par sevi ir laba, jo vari kāpt iekšā ārā kad vien gribi un braukt divas dienas no vietas. Ja būtu 2 dienas Parīzē, viennozīmīgi izmantotu šo pakalpojumu, bet priekš 5 stundām tomēr ir pa dārgu, turklāt esam apkrāvušies somām kā kurdu bēgļi. Nolemjam aizstaigāt vismaz līdz Dievmātes katedrālei. Manējie prasa vai tas nav tālu. Protams, ka nē, tas tepat aiz pāris mājām. Nojausma kur tas ir un cik tālu, man nav ne mazākā, bet tēloju no sevis viszinošu gidu. Tas tik tiešām nav tālu, tikai spraukties ar somām caur tūristu pūļiem uz velns sazin kurieni nav pārāk jauka nodarbe. Katedrāle ir jauka, tikai ir vismaz 3 reizes mazākā, nekā es to biju iedomājies. Pafočejam katedrāli, pabarojam jau tā pārbarotos baložus un dodamies atpakaļ uz metro. Tur mūs sagaida pārsteigums. Nezin vai tā biļete ir uz konkrētu laiku, vai uz konkrētām braukšanas reizēm, bet fakts kā tāds, ka iekšā mūs vairs nelaiž. Vēl jau mēģinām mašīnu piemānīt stumjot iekšā Liepājas tramvaja talonus un konfekšu papīrus, bet vārti neatveras. Pirkt biļeti vēlreiz pa 9 eiro neceļas ne roka, ne kāds cits orgāns, tāpēc pēc īsas apspriedes nolemjam iet kājām līdz Saint Lazare. Pēc kartes nav dikti tālu. Pēc pusstundas nonākam pie secinājuma, ka karte ir lopiskā veidā nepareizi uzzīmēta un mērogi speciāli samazināti. It kā jau nav tik traki, bet smagās somas ( dažiem patriotiem pat uz riteņiem) velk visus pie asfalta. Ik pa 10 minūtēm taisām pīppauzes. Toties pozitīvais- apskatam Parīzes centru. Luvru, kaut kādu tur pili un smuko Operas namu. Turpat jau ir Saint Lazare. Sadalāmies uz pusēm un dodamies uz veikalu. Vēderi jau kurkst. Ko ēdamu mēs nopirkām īsti vairs neatceros, bet vīnu par 89 centiem pudelē atcerēšos vēl ilgi. Principā vīns nevienam negaršo, bet nenopirkt pudeli par 89 centiem vienkārši nevar. Turklāt tur ir uzzīmēts Vinnijs Pūks vai Pīters Pens, a varbūt kaut kas cits, bet etiķete, šķiet, vien maksā 50 centus. Džeki dodas atpakaļ un uz veikalu aizceļo meitenes. Viņas arī atnāk nokrāvušās ar vīniem. Vedīšot mammām. Nu, nu… Atnāk sms no Odrī. Rakstu vārds vārdā kādu saņēmu- Hello, Zigis. To grieve for soon but in tel me does not consist of all. You arrive well at the station. Lasu šo ziņu jau kādu desmito reizi, bet teksts līdz manīm neaiziet. Pēc tam lasa Alekss, tad visi pārējie. Katram ir savs minējums. Sākot no tā, ka viņa mūs ielūdz uz dzelzceļa staciju piknikā, beidzot ar to, ka Senegālā sācies karš. Lai kaut mazliet iebrauktu šajā, bez šaubām, intelektuālajā tekstā, atkorķējam vienu no vīna pudelēm. Degunā iesitās spēcīgs Francijas vidienes vīnogu lauku gaiss, ko mazliet nomāc specifiskais muskata aromāts. Ja nedaudz vairāk tver gaisu var sajust nelielu sveķu smaržu…. Labi, muldu. Smird tas vīns pēc lētuča un pat pēc garšas nedaudz atgādina iestāvējušos kefīru kam pielieta kola. Lai nu kā, bet pudeli izdzeram ātri un ejam uz vilcienu. Vēl ir gandrīz stunda laika. Uz perona stāv kāds vilciens. Aizejam līdz mašīnistam un prasām vai viņš nebūtu tik laipns un neizrautu mūs līdz Bernay? Varēšot gan, bet vilciens ir jāiztīra, turklāt vēl nemaz nav oficiāli izziņots, ka tas ir mūsējais vilciens. Uzzinājuši, ka šis ir īstais, ātri salienam vagonā. Okupējam vienu kupeju un sākam dziedāt strēlnieku dziesmas. Ilgi nav jāgaida- parādās kāds onka dzelzceļnieka drēbēs un saka, ka viņam vagons ir jāiztīra. Mēs nepiekrītam un aicinām viņu uzdziedāt. Džeks laužās, sak neesot balss, neesot garastāvoklis, turklāt valoda arī viņam pasveša… Nu to var labot- izvelkam vēl vienu vīnu. Ieraudzījis etiķeti džeks pārmet krustu un pazūd. Ceļš ir garš. Turklāt mammai taču nevar vest sliktu vīnu, vai ne? Un kā var uzzināt vai vīns ir labs? Tikai degustējot un spriežot par tā vērtīgajām īpašībām un norādot uz trūkumiem. Mūsu dzelžainās loģikas satriektas meitenes velk no somām savus vīnus un kopā degustējam. Atskaņojam himnu. Ieskaidrojam visiem, ka Francijā ir pieņemts himnas atskaņošanas laikā piecelties un turēt roku pie sirds. Izmēģinām. Sanāk baigi labi. No vilciena izkāpjam diezgan pamīksti. Ir vienalga vai kāds mums būs pakaļ vai nebūs. Tomēr ir gan. Meitene, kas 100% izskatās pēc Odrijas un pavāre ko es satiku pirmajā braukšanas reizē. Seko bučošanās. Viņas runā franciski, mēs latviski. Neviens neko nesaprot, bet visiem ir baigi jautri. Ejam uz mašīnu. Monta izskatās vislabāk, tāpēc nosēdinām viņu priekšā, bet pārējie salecam kaut kur pa vidu. Ceļš paiet dziedot un biedējot Montu. Mēģinām spēlēt ķerīti, tad paslēpes. Francūzietes saskatās un izskatās apjukušas. Uzliekam himnu un mēģinām piecelties. Nesanāk, bet tādā pushibrīdu pozā nostāvam pāris minūtes. Francūzietes ņirdz, beidzot viņām sāk aiziet humors. Piebraucam pie parka. Šonakt mēs būsim vienīgie. Varam izvēlēties telti. Visi dalībnieki guļ atsevišķi vienā teltī, bet vadītāji citā. Manējie salien pirmajā teltī, es iekārtojos blakus. Vēl aizbraucam pēc matračiem. Mums iedod tādus riktīgos vingrošanas matračus uz kuriem ir gan ērti gulēt, gan var izlikt pa vidu teltij, kur ir daudz brīvas vietas. Latviešu telts ir vienīgā, kur vidus ir smuki nokrāmēts ar ērtiem padirsenišiem. Vakariņas varam taisīt paši, ledusskapis ir pilns ar produktiem. Kaut ko uzēdam un ejam gulēt. No rīta ejam iepazīties ar apkārtni. Aizejam uz veikalu. Mazliet izstaigājam pilsētiņu. Ir svētdiena un izskatās, ka visi būtu izmiruši. Pa retam satiktie cilvēki izskatās pagalam apmulsuši ieraugot vienkopus 7 cilvēkus. Pārējo dienas daļu pavadām gaidot ierodamies spāņus, itāļus, vietējos frančus un rumāņus. Pirmie ierodas spāņi. No 7 angliski runā 1,5, tad atbrauc itāļi, tas pats variants. Pa vidam atskrien franči- 6 nedaudz pasisti sīkie, vecumā no 10-11 gadiem. Sāk izskatīties, ka šī tiešām būs garākā nedēļa manā mūžā. Sākam ņirgt par to, ka katru vakaru ir paredzētas diskusijas un divas pēdējās dienas vispār ir paredzētas lai sagatavotu jaunu projektu. Mums jau tagad no vietējās angļu valodas sāp rokas. Mazie, protams, nerunā angliski. No vienas puses nedaudz apskaužu franču pofigismu- projektā (pēc apraksta nopietnā) ielikt angliski nerunājošu vadītāju, iesūtīt bērnudārzu, savākt tikpat nerunājošus spāņus un itāļus un vēl kaut kādā veidā pēc tam atrakstīties un vēl dabūt naudu nākamajiem projektiem- tas tomēr ir jāmāk. Par laimi vakarā iebrauc rumāņi, kas izskatās pēc cilvēkiem, un visi ir attiecīgā vecumā, turklāt visi runā angliski, un pats pirmais ar ko viņi iekrīt mūsu vienkāršajās sirdīs- visi kā viens noliek organizatorisko pusi. Vadītājs Radu stāsta, ka pat 3 stundas pirms izbraukšanas viņiem neesot bijusi poņa kur jāguļ, kas jāņem līdzi un īsti uz kurieni jābrauc. Esot orientējušies pēc mana e-pasta, kurā apstāstīju visu ko zinu no plānošanas vizītes. Vakarā paredzētas iepazīšanās spēles. Kā tad… Kopā ar rumāņiem sēžam teltī un nosolāmies viens otru nepamest šajā ļaunajā vietā. Stāstam jokus un jūtamies jau daudz labāk. Tomēr dažreiz tā ir laba sajūta- nejusties liekam. Šķiet, ka arī rumāņi jūt ko līdzīgu. Nākamajā dienā ir paredzēta braukšana ar kajakiem. Atklājam, ka Radu runā franciski, un tas īstenībā kļūst par mūsu glābiņu. Nometnē ierodas vietējais glābējs, laikam jau lieki teikt, ka nerunā angliski. Super- internacionālai grupai uz ūdens franciski runājošs glābējs. Vairs jau nebrīnāmies ne par ko. Radu iztulko, ka lai saņemtu atļauju braukt ar kajakiem, ir jānokārto neliels eksāmens. Mūs ievedīšot ar laivu ezerā, tad atmuguriski jāienirst ūdenī, jānopeld līdz striķiem, zem ūdens jāšķērso šie striķi un tad jāpeld līdz bojai un 25 metri līdz krastam. Mūsu sejas kļūst skābas. Itāļi vispār pasaka, ka šajā arktiskajā ūdenī viņi nepeldēs ( ezerā ir ap 22 grādi ja ne vēl siltāks). Mēs tomēr peldēsim, vismaz kādas pārmaiņas. Radu tulko, ka man neesot jāliek nekāds eksāmens. Saku, ka nekad nelikšu savējiem darīt to, ko pats nevaru izdarīt. Bez mums vēl 2 rumānietes un 2 itāļi tomēr parakstās uz peldi. Sarežģīts nekas nav. Ielecu, nopeldu. Tāpat kā visi mūsējie kas ikdienā tusējās pludmalē un var nopeldēt arī 5 reiz lielākus gabalus. Pārbaudījums izturēts. Ejam uz līcīti, kur stāv kajaki. Tur mūsu eksaminētājs pazūd un parādās cits. Pēc visa spriežot džeks grib vēlreiz mums likt peldēt. Sūtam viņu dirst. Viņš neapvainojās. Jautājums kāpēc? Pareizi- jo arī šis nerunā angliski. Beigās, sapratis, ka mūs ūdenī neiedzīs, viņš sakliedzās ar iepriekšējo kurš jau sūc dzērienu kafejnīcā metrus 100 tālāk, un acīmredzot noskaidro, ka mēs pārbaudījumu jau esam izturējuši. Katram iedod kajaku, nolasa 10 minūšu garu pamācību franciski un prasa ok? Mēs vienbalsīgi atbildam OK! Vēlāk lai vismaz kaut kā atšķirtos no stulbā franču okej, izdomājam, ka teiksim okaj. Visi salien kajakos. Es rādu, ka šī laiviņa manām garajām kājām ir stipri par mazu. Glābējs pienāk un ar stumšanu dabon manas kājās iekšā. Tikko atairējos 3 metrus no krasta, laiva sasveras un es esmu jau zem ūdens. Tāds sīkums, ka tagad man nav kas palīdz izvilkt kājas no laivas. Mēģinu gan šā, gan tā, un nesanāk nekā. Nedaudz padzeros ūdeni. Nu tā- litrus 6. Kaut kā tomēr pa vienai tās kājas izvelku. Izpeldu krastā un saku, ka ar šo es nepeldēšu. Atskan okej, un zaļas laivas vietā man tiek atnesta dzeltena. Izmērs identisks. Iespējams, tā ir kāda sena Normandijas tradīcija, kas uzskata, ka viss, kas ir dzeltens ir lielāks par to kas ir zaļš, pat ja lietas ir vienāda izmēra. Kratu ar galvu, rādu uz savām kājām, rādu uz laivu un griežu pirkstu pie deniņiem. Veči laikam saprot, ka nevaru ar tādu braukt jo esmu debils, bet lai nu kā, man tiek piedāvāta vaļējā laiva. Nu tā jau ir cita runa. Uzreiz cita braukšana. Pāris minūšu laikā esmu panācis savu grupu un airēšana sagādā prieku. Izbraukājam ezeru un tad peldam pie krasta. Izstiepjam laivas krastā un izrādās, ka 10 metrus tālāk ir upe. Uz upi ved tāda smuka nogāze, savus 7 metrus augsta. Glābējs rāda, ka jākāpj laivās un viņš mūs iestums pa kalnu. Visi tā kā mazliet nobijušies, bet man šī ideja patīk. Iesēžos laivā, čalis paceļ manu kajaku aiz aizmugures un es jau nesos pa kalnu lejā uz upi. Protams, ka laiva ir pilna ar ūdeni, bet līdzsvaru noturu un sajūtas arī baigi foršās. Kliedzu mūsējiem , ka ir labs. Viens pēc otra ar skaļiem spiedzieniem upē ieslīd visas laivas. Visas notur līdzsvaru un mēs jau peldam pretī nezināmajam. Pēc kādiem 200 metriem ir mākslīgi izveidota trase ar ūdenskritumu galā. Mūs pa vienam laiž lejā pa ūdenskritumu. Atkal labs! Tikai kad gribam airēt tālāk, glābējs sāk kaut ko maurot un rāda, ka jābrauc malā. Kad visi ir nobraukuši, džeks māj ar roku, ka jābrauc pie viņa. Nav iespējams, jo ir liela pretstraume. Kāpjam ārā no laivām. Dibenā ir tik asi akmeņi, ka nav iespējams pat nostāvēt, par iešanu uz priekšu nemaz negribas runāt. Čības ir Aleksim, tāpēc, kamēr viņš izvelk visas laivas paiet ilgs laiks. Mums 20 metru garš gājiens pa upi kājām sagādā tādu pašu baudu kā Jēzum krusta nešana. Izrādās, ka te mūsu brauciens ir beidzies un laivas jānes atpakaļ uz ezeru. Lamājamies, jo ja tas būtu zināms iepriekš, pa ūdenskritumu uz leju mēs nebūtu braukuši. Laivas jāpārstumj uz otru krastu. Šī upes daļas gultne ir dūņaina. Dūņas sniedzās až līdz olām. Toties sagrieztajām kāju pēdām ir tāds kaifs, ka šos 10-12 metrus veicu ar baudu. Alekss gandrīz pazaudē čību. Kamēr viņš tur perās es sēžot krastā sāku filozofēt par dēlēm, un kādus bojājumus viņas var nodarīt piesūcoties olām. Apmēram 5 sekunžu laikā Alekss ir šķērsojis upi un jau sēž krastā domīgi kasot jau minēto ķermeņa daļu. Atkal esam ezerā. Pēc upes, ezera ūdens liekās kā vārīts piens. Tik silts! Piebraucot pie krasta mūs ar ovācijām sagaida otrā grupiņa, kas nepacietīgi grib tikt laivās. Mēs vēl izspēlējam joku ar Montu. Alekss apgāž Montas laivu. Es jau krastā stāvēdams iemaurojos kā ievainots bifelis un ar skaļu kliedzienu- „Bez panikas! Es tevi izglābšu!” metos ūdenī. Krastā iestājās apjukums, pārstāvji no neattapīgajām nācijām šo uzskata par īstenību. Ņirdz tikai latvieši un rumāņi. Pieskrienu pie Montas ( dziļums ir patuveni1,7 metri) un paķēris viņu padusē velku uz krastu. Īsti neizvilcis līdz galam , metu atpakaļ ūdenī un sāku mākslīgo elpināšanu. Monta rēc un aizrijas ar ūdeni. Visiem liekās, ka viņa sāk elpot. Man pašam nāk baigais zviedziens un pēc sekundes jau visi latvieši ir līki no smiekliem. Smaida pat franču glābējs. Atlikušo dienas daļu pavadām peldoties un spēlējot bumbu. Nekas vairāk nenotiek. Ā, vēl jau, protams, dod ēst. Ēdienu pieved ar mašīnu. Šodien, laikam atceroties mani, ir zupa. Nu franči apgalvo, ka tā ir zupa. Vismaz Radu iztulko kā tā ir zupa. Izskatās tā, it kā katlā ūdens būtu atšķaidīts ar oranžo krāsu. Pat pēc rūpīgas meklēšanas nekādas citas ēdiena pazīmes netika atrastas. Mēģinām garšu uzlabot ar pipariem un sāli. Bezcers. Garšo pēc sūda. Vēlāk uzzinām, ka tā bija ķirbju zupa. Nākošā diena. Jau no paša rīta paredzēta braukšanu un Caen. Aizbraucam. Bezsakarā izstaigājam jau iepriekšējā rakstā minēto muzeju. Laikam jau lieku piebilst, ka nekas no tā, kas bija paredzēts tulkošanai, nav iztulkots. Ar interesi apskatām sienas krāsojumu, durvju formas, nelielu pelējumu pie griestiem. Iesaistāmies diskusijā ar rumāņiem vai sieviete informācijas centrā valkā krūšturi vai nē. Vienvārdsakot, muzeja apmeklējums bija saistošs un izglītojošs. Pēc šī, neapšaubāmi vērtīgā pasākuma, turpat pie muzeja paēdam pusdienas. Filozofējam par bagetēm un rēķinam cik stundu vēl atlicis līdz mūsu lidmašīnai. Sanāk sasodīti daudz. Paēduši sakāpjam autobusā un braucam uz pludmali. Pieejot pie Lamanša itāļi un spāni atkal sāk ņaudēt, ka ūdens ir auksts. Latvieši minūtes laikā ir pārģērbušies un spiegdami metās ūdenī. Ūdens ir silts. Silts un sāļš. Salīdzinot ar Lamanšu Baltijas jūra ir saldūdens jūra. Savs prieks no sāls ir, jo peldēt ir nereāli viegli. Liekās, ka kāda rociņa no apakšas visu laiku tevi pietur. Vēl viens labums- trīs soļi un jau dziļš, nevis kā pie Liepājas stundu jāiet lai vispār pakaļu saslapinātu. Bojas izvietotas kaut kā jancīgi- viena rinda, un pēc metriem 30 vēl viena. Atšķirība dziļumā starp bojām nav nekāda. Loģiski, ka mums vajag ārdīties pie tālākajām. No krasta kaut ko maurot sāk glābējs. Nojaušam, ka tas attiecās uz mums, jo aiz pirmajām bojām esam vienīgie. Tā kā franču valodu nesaprotam, ar tīru sirdsapziņu plunčājamies tālāk. Glābējs izkliedzis balsi sāk nākt uz mūsu pusi. Lēnām sākam peldēt uz krastu. Atgādinu, ka dziļuma atšķirība nav nekāda- kā ir 1,70 pie krasta, tā arī ir 1,70 pie otrajām bojām. Pa vidam satiekam nervozo, kurš atkal ķeras pie sprediķa. Ar interesi klausāmies kā viņš izrunā burtu R un aiz katra 3-4 teikuma sakām okaj. Vēlāk Radu iztulko, ka džeks esot bļāvis, ka aiz pirmajām bojām ir bīstami. Izejam krastā. Minūtes 20 paguļam, pasauļojamies. Gribam atkal iet peldēt. Ar šausmām konstatējam, ka 20 minūšu laikā franči ir padirsuši aptuveni 30 metrus no savas jūras. Kamēr ķērām sauli ir sācies bēgums. Jūra ir gluži vienkārši pazudusi. Nē, nu būt viņa ir- tikai stipri tālāk. Sākās apmēram pie otrajām bojām. Tur kur agrāk bija ūdens līdz padusēm, tagad bērni lasa gliemežvākus. Nebūtu savām acīm redzējis, nekad neticētu, ka tik īsā laikā jūras līmenis var tik krasi mainīties. Peldēt tagad sanāk iet ļoti tālu, tāpēc arī mēs dodamies lasīt gliemežvākus. Tādus var dabūt simtiem un dažnedažādās nokrāsās. Pielasām pilnas rokas un ejam uz autobusu. Vēl ir laiks kādas 2 stundas, tāpēc turpat pie autobusa parkā paguļam un ieēdam. Vakars noslēdzas rumāņu teltī. Itāļi iedraudzējušies ar spāņiem un rīko alternatīvo tusiņu. Manai teltij blakus ir Odrijas telts. Kad eju gulēt, dzirdu, ka viņa grozās no viena sāna uz otru. Pasaucu- „Odrī?” -Zigis? Klau, Odrī, tu tak saproti, ka es besos ārā dēļ tā, ka jūs franči, esat pofigisti? Man ir grūti. Es gribu kontaktēties, bet nezinu kā, jo tu izņemot franču valodu neko nejēdz. Runāju latviski, jo kāda starpība kādu valodu viņa nesaprot. Odrī arī grib runāt. - bla bla bla, Zigis, bla, bla bla. Bla bla bla. - Ar labunakti, Odrī - Bla bla bla, Zigis Saldi iemiegu. Nākamajā rītā dodamies uz veikalu. Vakarā nolemjam ar rumāņiem nedaudz pasēdēt un iemēģināt kādu stiprāku dzērienu par pienu. Pa ceļam uz veikalu pamanām ezīti. Meitenes krīt eiforijā un grib uz vietas mazo adoptēt. Monta sten, Ilze pūš, Megija vaid un Liene taisa lielas acis jo nekad nav ezi redzējusi. Atskan virkne , hmmm, kā lai pasaka ne pārāk sakarīgu jautājumu, no sērijas- „A tas ezis ir dzīvs?” –„Domā viņš kož?” „Vai viņš ir ass?” utt. Liene prasa kaut ko bezsakarīgu par eža kažoku. Ieskaidrojam, ka ezis tieši ir ceļā lai kažoku nomainītu pret vasaras variantu, kas nav tik durstīgs. - A kā viņš to kažoku maina? - Nu katrā lielākajā apdzīvotajā vietā ir speciāls ežu veikaliņš, nodod veco kažoku un vietā dabon jaunu, ziemā atkal samaina. Ja ezis nomirst, kažoku atdod viņa tuviniekiem. Laikam muldam par daudz jo par tuviniekiem Liene negrib ticēt un domā, ka mēs nesam viņu cauri. Veikalā nopērkam vīnu un alu. Megija sapērkas kondžas, ko mēs vēlāk viņai apēdam. Tā kā programma nav paredzēta, tad īpaši nesteidzamies. Pēcpusdienā atkal ir kajaki, bet līdz tam tālu. Tikko pārnākam mājās, tā mūs dzen uz kajakiem. Plāni mainījušies. Megija pasaka, ka otreiz viņa braukt negrib, mēs pārējie ejam, jo tomēr kāda nodarbe. Šodien ir kaut kāds trešais glābējs ko līdz šim neesam redzējuši. Salīdzinot ar pārējiem frančiem viņš ir angļu valodas Dievs jo spēj pateikt – yes, no, stop, go un pat tik sarežģītu salikteni kā one by one. Iesēžamies kajakos. Sākumā gan džeks mēģina ar mani izspēlēt veco joku ar dzelteno kajaku, bet es neuzķeros. Kad esam sasēdušies, čalītis novada instruktāžu. Ja airē kreisajā laivas pusē, laiva slīd pa labi. Ja labajā- pa kreisi. Ja airē ātri pa kreisi, tad laiva ātri slīd pa labi, un otrādi. Jūtamies apgaroti no šīm zināšanām. Kaut kā iepriekšējās braukšanas laikā neienāca prātā tā darīt. Pats glābējs jūtās pacilāts un smiedamies atairējās no krasta. Seši airu vēzieni un džeks jau ir ūdenī ar laivu augšpusē. Airē viņš tāpat kā es kasu dibenu, un mēs saprotam, ka šodien labāk nevajag problēmu, jo kas palīdz nebūs. Var jau būt, ka kā glābējs vienkārši bez laivas viņš ir labs, bet ar laivu komplektā viņš ir Mistera Bīna un Misis Katastrofas ārlaulību bērns. Maršruts ir tas pats, kas aizvakar. Tikai šoreiz stumjot laivas no stāvkrasta ūdenī, puisis pārcenšas. Pirmais ar galvu pa priekšu upē nonāk itālis. Es nonāku upē ar nezināmu ķermeņa daļu pa priekšu un apgāžos. Ātri izpeldu un izvelku krastā arī laivu, jo saprotu, ka man palīdzība šodien būs nepieciešama daudziem. Nākamā upē ielaižas rumāniete, un par brīnumu pat noturas neapkritusi. Nākamies gan ātri paiet zem ūdens. Makšķerēju visus ārā un palīdzu sasēsties atpakaļ kajakos, jo upe šajā vietā ir dziļa. No 10 cilvēkiem, tika diviem izdodas iebraukt upē bez akrobātiskiem trikiem. Arī pats jautrītis smuki parauj zem ūdens, un tēlo, ka tā bija izplānots. Tiekam līdz ūdenskritumam. Šodien visi ir ar apaviem. Nobraucam lejā un gaidām pārējos. Plāns tāds pats- nobrauc un stiep laivu atpakaļ. Mēs, pirmie jau sēžam krastā, kad redzam, ka viena no rumānietēm mēģinot airēt pret straumi, apgāžas un atpakaļ vairs netiek. Mūsu arlekīno ar interesi vēro kā viņa mēģina tikt ārā no kajaka. Tikmēr vēl otrā rumāniete un viena no mūsējām meitenēm arī tiek straumē un tur sākās tāds murgs, ka pat misters vēsais saprot, ka nav labi, un beidzot steidz palīgā. Nekas viņam nesanāk, jo sekundes laikā zem ūdens ir arī viņš. Turklāt arī viņš netiek atpakaļ. Saskatos ar vienu itāli un metamies peldus palīgā. Vestes jau ir, un noslīkt droši vien nemaz nav tik viegli, bet nu padzerties var normāli. Pirmo izmakšķerējam mūsējo, tad dabonam no straumes ārā rumānieti. Otra joprojām cīnās ar laivu, straumi, un glābēju, kurš maksimāli traucē viņai nonākt kādā drošākā pozīcijā. Beidzot glābējs kaut kā tiek augšpēdus un arī rumāniete beidzot parādās virs ūdens. Palīdzam abiem tikt ārā. Andrea izskatās, ka ir uzņēmusi šķidrumu tuvākajām divām nedēļām. Glābējs smaida, un tēlo, ka apmēram tā arī bija plānots. Andrea man čukst- „Zigi, šovakar dzeram, ja? Ja nē, es eju uz mežu kārties.” Nomierinu viņu, ka Latvijas delegācija pilnībā izprot radušos situāciju un šajā gadījumā pilnībā piekrīt izteiktajam priekšlikumam. Pa ezeru līdz finišam tiekam bez piedzīvojumiem. Tur jau mūs gaida otra grupa, pieci rumāņi un daži necilvēki. No vārdiem pula, idiot, daun, saprotu, ka Andrea iepazīstina viņus ar šodienas pavadoni. Pārējo dienas daļu slaistāmies, spēlējam bumbu un gaidām vakaru. Vakarā tusējam. Pa solīdo gan, ar gudrām sarunām un intelektuālām anekdotēm. Aizsēžamies līdz pat trijiem. Nākamajā rītā pamostos no kaut kādas pilnīgi nevajadzīgas panikas. Spāņu un itāļu vadītājas modina visus augšā un mēģina kaut ko saorganizēt. Man tas ļoti patīk, jo kad iet gar pašu telti ar plikām kājām rodas tāda smuka, grūti izskaidrojama skaņa. Kamēr ķeru kaifu pie manas telts kāds sāk kāsēt. Tā ir Tata, spāņu vadītāja, kas man mēģina ieskaidrot, ka latvieši neceļas un sūta viņu sēņot. Pāris sekundes cīnos ar domu pasūtīt viņu, bet tad saņemos un saku, ka nekādas problēmas, tūlīt piecelšu. Izlienu no telts un pieeju pie mūsējo midzeņa. Jā, Tatai taisnība- neceļas maitas. Man nav izvēles. Aizeju pēc telefona un uzlieku Francijas himnu. Dažu sekunžu laikā pie telts ieejas smuki stāv latviešu leģions. Samiegojies, neko nesaprotošs, bet stāv. Rumāņi rēc un no tā brīža arī pieņem šo joku par sev saistošu. Panika, protams, izrādās lieka, jo 10 minūtes ir rīta rosme (iespējams, sviestainākā manā mūžā) un tad sākās vecais, labais, nekas. Pēc tam ir paredzētas….uzminiet kas? Jā, laivas. Urā, laivas! No visas nometnes tiek novākti 3 kas vispār vēl ir ar mieru braukt. Tomēr mums tiek saskalotas smadzenes, ka šoreiz brauksim pa citu maršrutu. Beigās brauc gandrīz visi. Sēž pa diviem laivā, izņemot vadītājus. Mēs sēžam pa vienam. Visi brauc vienlaikus. Maršruts tiešām ir cits. Nobraucam pa ūdenskritumu, un beidzot varam braukt arī tālāk. Izbraucam pa upi cauri visai pilsētiņai un dodamies pat vēl tālāk. Ik pa brīdim ir mākslīgie ūdenskritumi un braukšana pat ir interesanta. Uz beigām jau pat nedaudz sāk sāpēt rokas. Pabraucam garām govij, kas ir kaut kādā veidā tikusi aiz aploka, un tagad ar interesi, iebridusi līdz viduklim upē, vēro mūs. Labajā pusē uz šo pasākumu noskatās kazu bars, un āzis, kas ar skaļu mēēēē! pavada katru laivu. Finišs ir kaut kur patālu aiz pilsētas un atpakaļ mūs visus ved autobuss. Nomazgājušies, kopā ar Aleksi dodamies uz veikalu. Aizejam līdz vecajām pilsdrupām, nosnaužamies. Pēkšņi atskan telefona zvans. Zvana Liene, ka mani meklē Odrija. Steidzami. Esot jāpērk biļetes. Kādas biļetes? Ko viņa atkal ir sapīpējusies? Ejam uz nometni. Izrādās, ka šodien steidzamā kārtā esot jānopērk vilciena biļetes uz Parīzi. Kāpēc nevar nopirkt tajā pašā dienā kad braucam prom? Vilciens taču ir milzīgs un brauc pustukšs? Radu ar smaidu atbild- bet šī taču ir Francija. Labi, ka jābrauc, ta jābrauc. Gaidu jau stundu, Odrija staigā atpakaļ un netaisās braukt. Es pukstu uz Radu nafig viņš mani ir izsaucis. Viņš taisnojās, ka Odrija gandrīz histērijā bļāvusi, ka ja es nebūšu klāt pēc 10 minūtēm, viņai jāmirst. Laikam jāpaskubina. Aizeju aiz telts kur stāv Odrijas mašīna. Kā jau biju domājis, atslēgas ir aizdedzē. Iesēžos, iedarbinu un no sirds uzgāzēju. Nobraucu 5 metrus lai redzētu kā uz to reaģē mūsu draudzene. Odrija stāv kā zibens ķerta. Piecas sekundes viņa pavada vieglā šoka stāvoklī, tad metās pie mašīnas bļaujot- no, no, no Zigis! Pagaidu, kamēr viņa pieskrien un pabraucu vēl 15 metrus. Izliecos pa logu un dziedu-„Tickets, tickets, tickets. I will buy a tickets! I will buy a lot of tickets!” Odrija nezaudē cerību noķert mašīnu un izsēdināt mani ārā. Skrien viņa ātri, tas jāatzīst, tomēr mašīna iet ātrāk. Kādu pusminūti pavadām katrs kaut ko bļaujot. Odrija- „No, no, Zigis, no, no! Savukārt es dziedu foršo, paša sacerēto dziesmu par biļetēm. Cilvēki no malas stāsta, ka esot bijis viens no labākajiem brīžiem visādi citādi garlaicīgajā nometnē. Beigās apstādinu mašīnu un mūku. Odrija man nedzenās pakaļ. Bet kaut kā es jūtu, ka es viņai nepatīku. Pēc biļetēm izbraucam vēl pēc stundas. Odrija klusē. Radu skatās pa logu un smīn. Es skatos spogulī un mēģinu uzķert Odrijas skatienu. Ja tas izdodas, tēloju, ka es nemaz uz viņu neskatījos. Nolemju šo nakti pavadīt nomodā, ja nu Odrija gribēs mani noslepkavot naktī. Šai dienai tas ir viss. Vakarā visi acīmredzot ir nolēmuši tusēt ar mums, jo netiekam vaļā no bērnudārza, kas visu laiku velkas līdz. Īpaši aktīvas ir kušķītis un daunīte no Itālijas. Kušķītis ir visādā ziņā jauka tīnīte, garlaicīga un uzbāzīga, bet kopumā tīri neko. Kāpēc kušķītis? Tāpēc, ka viņa padusēs ataudzējusi tāāādu apmatojumu, ka pat nepļauts lauks pavasarī, izskatās nedaudz cerīgāks. Bail pat iedomāties citu skatu…. Daunīte? Nu viņa vienkārši ir daunīte. Visu laiku smejas un smaida tā, it kā bērnībā māte viņai būtu sapinusi bizītes par ciešu. Turklāt ne par ko, un atšķirībā no kušķītes ir kaitinoša. Pat ļoti. Skan ļauni, bet abas kopā viņas ir absolūti nebaudāmas. Ar veiklu manevru tomēr izdodas bērnudārzu piemānīt un jau pēc 15 minūtēm kopā ar rumāņiem sēžam pie kajaku piestātnes. Aizejam pa laipu cik tālu vien var un baudām vakaru. Spīd mēness, ezers viegli viļņojās un ir patīkams klusums. Stāstam jokus un dzeram alu. Beigās laikam sākam zvigāties pārāk skaļi, jo mūs atrod itāļu- spāņu izlūki. Negribam bojāt šo jauko vietu, tāpēc ejam kopā uz nometni. Izlemjam nākošo reizi meklēt citu vietu. Nometnē pasēžam visi kopā. Tikai jēga nekāda jo visi sēž un smaida, bet pateikt neko nevar. Rīt agri jāceļas jo braucam uz Parīzi. Braucam ar autobusu un jau ap 10 esam Parīzē. Mūs ved uz zinātnes un tehnoloģijas muzeju ( tā laikam viņš saucās). Muzejā sākās parafīns jo Aurika ( Odrijas iesauka, lai viņa nesaprastu, ka runa ir par viņu) liek visiem stāvēt vienā vietā, bet pati pazūd. Sākumā uz 20 minūtēm, tad parādās un pazūd atkal uz pusstundu. Beigās mums nopērk biļetes un ielaiž otrajā stāvā uz pašu debīlāko izstādi kas ir veltīta….da velns viņu zina kam viņa ir veltīta. Ar kaut kādu liftu uzved augšā, parāda zaļus palagus, kaut kas fonā runā Eiropas kaitinošākajā valodā, un sveiki! Muzejs ir milzīgs- vairāki stāvi, bet mums ir nopirkta biļete tikai uz šo konkrēto izstādi. Var jau būt, ka ar tulkojumu būtu vismaz kāda jēga, bet tā es arī šobrīd nesaprotu kur es esmu bijis. Pēc šī, atkal visādā ziņā izglītojošā pasākuma, turpat pie muzeja paēdam pusdienas. Jābrauc atpakaļ uz nometni. Nu jedritvaikociņ, tak vismaz nedaudz pa Parīzi varētu pavadāt. Sākam kunkstēt. Par laimi šoferis ir jauks un tiešām izvadā mūs pa visām kaut cik ievērojamākajām vietām. Pie Eifeļa torņa mums pat tiek dota pusstunda laika izskriet ārā. Eifeļa tornis ir foršs. Apkārtne man ļoti patika, tiešām jauka. Nedaudz kaitināja melni un ļoti melni vīri, kas mēģināja pārdot mazus un lielus Eifeļa torņus par dažādām cenām un bija ļoti uzbāzīgi. Pie paša torņa ar automātiem rokās staigā bariņš militārās formās ģērbtu cilvēciņu un izskatās pagalam neapmierināti. Apsveru iespēju kādam no viņiem palūgt atļauju izšaut gaisā, pat mēģinu sarunāt Radu lai viņš iztulko manu lūgumu. Radu atsakās un saka, ka, lai arī ideja ir fantastiska, tomēr viņam kaut kā liekās, ka nekas labs nevarētu sanākt. Pēc torņa braucam ar autobusu pa visādām smukām vietām. Šoferis stāsta, Radu tulko. Braucam pie Triumfa arkas. Kreisajā pusē redzams liels uzraksts Paris St. Germaine un skatlogā izliktas dažādas futbola atribūtikas. Prasu vai tas nav fanu veikals. Jā, esot gan, bet šī futbola komanda reāli sūkā, šoferis ar Auriku zina, ka labākā futbola komanda pasaulē esot Marseļa. Abi iesaistās nelielā diskusijā un vienbalsīgi sauc- Marseļa! Lai izjauktu šo idilli kliedzu- Liona! Šoferis gandrīz ķer sirdstrieku. Kaut ko ilgi skaidro Radu. Viņš iztulko, ka Liona ir stulbākā komanda. Būšu trāpījis. Vēlreiz kliedzu Liona un pat uzlieku roku uz sirds. Aurika man krata ar pirkstu un kliedz pretī- no, no, Zigis, no no! Šoferis brauc malā un skatoties uz mani ļoti ātri runā. Arī Aurika runā. Autobuss zviedz. Ietiepīgi sāku dziedāt- Lyon, Lyon, Lyon. Ļoti nožēloju, ka nezinu vismaz pirmo teikumu no jebkāda Lionas komandas fanu saukļa. Šoferis norimstas, un arī Aurika laikam atceras ar ko beidzās iepriekšējais no, no, no, tāpēc paliek klusa. Radu saka, ka šobrīd mani oficiāli ienīst divi cilvēki. Pēc ekskursijas braucam mājās. Kad visi izkāpj no autobusa, saku lai Radu iztulko šoferim, ka man ar īstenībā mīļākā komanda ir Marseļa, gribēju tikai paākstīties. Šoferis to uzzinājis, gatavs man bučot kājas un mēģina mani apkampt. Jauks vecis. Viņš gan man piesaka, ka tā jokot nevajag, viņam vāja sirds. Pirms ieiešanas teltī vēl nokliedzos Lyon! Un paceļu divus pirkstus izveidojot V. Laikam tai brīdi Aurika kļūst par dzīvnieku. Pret mani viņa nevēršas, jo man ir lielais po, turklāt franciski uz jebko ko man saka, atbildu ar okaj, bet Radu dabon. Gan šovakar, gan visas atlikušās dienas. Pats nedzirdēju, bet manējie stāsta, ka esot sakliegusi Radu. Viņš pats arī to apstiprina. Esot bļāvusi, ka mēs tikai dzerot un programmā nepiedaloties. Radu pārprasījis vai viņš esot palaidis ko garām un šajā pasākumā ir programma? Un arī visa organizācija atgādina hitlerjūgendu, kur kāds kaut ko izrīko, bet ko ir jādara, neviens nezinot. Aurika ķērusies bezmaz pie rīkles un kliegusi minūti no vietas. Nevaru to gan iedomāties, jo dusmīgu viņu esmu redzējis, bet lai kliegtu… Turklāt jūtamies nepamatoti apvainoti jo dzeršanas ta nav. Tas, ka vienu vakaru pasēdējām un pasūcām aliņu tā kā nebūtu noziegums. Nolemjam atriebties. Vakarā aizejam patālāk no nometnes, atrodam smuku vietiņu pie paša ezera un sanesam, kas nu kuram sapirkts. Pēc pāris stundām noķerts smuks štīmītis. Jāiet gulēt, jo rīt mums ir pēdējais vakars šeit un spēki noderēs. Vēl kaut kādi pigori jāizstrādā. Nolemjam runāt tikai vāciski, lai gan šo valodu neviens īsti nepārvalda. Vēl prikolam sastājamies kolonnā pa divi ( kopā esam 13 cilvēki) un maršējam uz nometni. Celiņš ir grantēts un nakts klusumā forši dzirdams katrs solis. Gandrīz pie pašas nometnes uz mobilajiem uzliekam Rammstein dziesmu Links 2,3,4. Iesoļojam. Kaut ko sakliedzamies tipa vāciski. Nojumē ar vaļējām mutēm sēž itāļu vadītāja Serena ( segvārds- Matilde), spāņu Tata (segvārds- Marianna) un Aurika (viņa arī Odrija). Piesoļojam pie pašas nojumes, militāri sveicinām un nostājamies miera stājā. Štefa no Rumānijas nokliedzās- ein Reich, ein Volk, ein Fuhrer! Skan tik smieklīgi, ka mēs visi no smiekliem gandrīz mirstam. Jocīgi, bet arī nojumē sēdošie sāk smaidīt. Pat Aurika. Viņas sejā parādās cilvēcības atblāzma. Ejam gulēt. No rīta Radu uz savu roku noorganizē nelielas debates. Cilvēki ar interesi viņas apmeklē, jo beidzot brīvais laiks ir vismaz kaut kā aizpildīts. Pārējā diena paiet slaistoties. Rīt gaidāma pārbaude, tāpēc Aurika nēsājās, kā kokaīnu sašņaukusies. Viņas darbs esot zem jautājuma zīmes un rīt būšot pakaļā. Mierinām viņu, ka gan jau no pārbaudītājiem neviens nerunās angliski, līdz ar to mūsu domas nevienam neizdosies uzzināt. Radu tēlos kurlmēmo, a mēs pārējie zinām, maksimums 10 vārdus. Tik un tā Aurika visu dienu pavada vieglā skrējienā, turklāt diezgan bezsakarīgā. No ledusskapja izmet mūsu burgerus, jo ledusskapis esot paredzēts tikai minerālūdens dzesēšanai! Lūdzam Radu iztulkot vēlreiz. Atskan tas pats. Esam vienkārši uz dirsas. Tikko mūsu draudzene paiet malā, atkal sabāžam visus hamburgerus atpakaļ. Nevienu brīdi neesam ledusskapī manījuši kaut vienu minerālūdeni. Vakarā mūsu hamburgeri atkal ir izmesti. Uz nakti atkal saliekam viņus atpakaļ. Vakarā Aurika piedzeras. Viņa kopā ar kaut kādiem vietējiem frančiem kas atnākuši ciemos dodas tālu prom no nometnes pie tālākā ezera un uzrīko pikniku. Kā mēs to zinām? Vienkārši, arī mēs turpat netālu svinam savu pēdējo vakaru kopā. Ar rumāņiem apspriežam nākotnes sadarbības iespējas. Tiek lietots alus un sidrs. Un vīns. Nez no kurienes parādās policijas ekipāža. Piedāvāju viņus militāri sveicināt. Radu iet runāties. Es gan saku, ka diez vai mūs meklē, jo ziepes nevāram, tā kā labāk pašiem neuzprasīties. Radu tomēr iet. Problēmu nav, poliči vienkārši pārbauda parka teritoriju. Ja esam no nometnes tad varam tusēt. Tikai kas par lošiem sakūruši ugunskuru? Ā, tie ir jūsējie franči, ar obengrupenfīreru fon Auriku priekšgalā. Poliči nevēlās uzzināt tuvāk kas tā par Auriku, tikai lūdz mums pateikt, ka ugunskuru tur nevar kurināt. Labi, es aizeju tos 200 metrus līdz franču tusiņam un mēģinu izskaidrot, ka policija lūdza nekurināt uguni. Neviens mani nesaprot. Aurika ir galīgi mīksta un piedāvā man rumu. Nu tas vārds arī franciski skan tāpat un ir saprotams. Jā, piedāvā. Viņa man pielej pusglāzi un meklē kolu. Es tikmēr glāzi esmu izdzēris un tomēr mēģinu izskaidrot, ka vajag nodzēst uguni. Aurika ir apjukusi, jo ir pārliecināta, ka ir ielējusi man glāzē rumu un tikpat pārliecināta, ka normāls cilvēks vienā rāvienā viņu nevar izdzert. Viņa ielej man vēl un uzreiz piegāž kolu. Es atkal vienā paņēmienā to izdzeru, jo mani tomēr dzen pienākums nodzēst to nolāpīto uguni. Aurika to ieraugot atkal ķeras pie pārbaudītām vērtībām- no, no, no Zigis, no, no. -Aurika. …, jūs …. nevarat nodzēst to …. …. uguni….?(daudzpunktu vietā saliekami krievu izcelsmes vārdi pēc savas patikšanas) Izrādās latviešu valoda ir iedarbīgāka, jo uguns momentā tiek nodzēsta. Eju atpakaļ pie savējiem. Sēžam vēl diezgan ilgi. Pēc tam nometnē vēl pasēžam ar itāļiem un spāņiem, kas arī saprot, ka reālais noslēguma vakars ir šis, nevis rītdienas. Gandrīz no paša rīta ir pārbaude. Tiek saorganizēta tipa preses konference. Mēs visi tēlojam, ka noris nežēlīgā diskusija, lai gan runājām pilnīgāko bulšitu. Kā jau bija paredzēts pārbaudes vecis ( starptautisko sakaru boss!) nerunā angliski un arī nesaprot. Viva la France! Angliski runājām kas vakar kur ir bijis, kādā krāsā kuram ir apenes, cik ali tika izdzerti. Tikai ik pa brīdim pieminam kajakus, jo Aurika lūdza ik pa laikam iestarpināt vārdu kajaks, jo viņi tomēr devuši tam naudu. Pati Aurika ar veci sēž nojumē un skalo smadzenes viens otram. Pārbaude aizbrauc. Aurika smaida kā sūdā iekāpusi, laikam jau viss bijis pa smuko un varēs vēl uzrīkot kādu sviestaino apmaiņu. 11. atsveicināmies no visiem. Žēl atstāt rumāņus, bet vienmēr pienāk laiks šķirties. Salecam busiņā un braucam uz Bernay. Līdz vilcienam vēl 3 stundas. Atsveicināmies no Aurikas. Atskaņojam himnu. Aurika smaida, bet pēc acīm redzu, ka viņa pa taisno brauks uz baznīcu nolikt svecīti par to, ka tikusi no mums vaļā. Mēs paguļam stacijā, tad paguļam pie stacijas un tad jau arī atbrauc vilciens. Vēl pirms paša vilciena noslēpjam Megijas koferi un nesakām kur viņš ir. Parīzē atrodam smuku parciņu un sadalījušies divās grupās apstaigājam apkārtni. Tā kā nakts ir jāpavada lidostā, īpaši nesteidzamies tur nokļūt. Sāk gribēties ēst. Visi veikali ir ciet. Alekss rakājās pa somu un atrod tūristu brokastu kārbu. Lai gan termiņš ir nesen kā beidzies, un arī pati bundža ir nostāvējusi nedēļu saulē, paošņājuši sastāvu, atzīstam to par labu un ar gardu muti divatā norijam. Tas bija pats garšīgākais ko esmu ēdis Francijā. Sagaidām visus savējos un braucam uz lidostu. Meklējam vietu kur gulēt. Visur ir šausmīgi šaurs. No durvīm līdz sienai ir ne vairāk kā 6 metri. Beigās atrodam kaut kādu padziļinājumu un tur arī iekārtojamies. Sastumjam sev apkārt ratus, izklājam guļammaisus un liekam uz auss. Ar fantastisku jautājumu nāk klajā Megija- „Cikos lidostā slēdz ārā gaismu?” Skaidrojam, ka parasti vienos, bet var iet uz informācijas centru un teikt, ka šajā sadaļā vairs nekas nenotiek un mums gaisma nav vajadzīga, un tad viņi var izslēgt arī ātrāk. Par nelaimi informācijas centrs jau ir ciet un Megija tā arī neuzzināja par ko mēs tā zviedzām. Es laikam iemiegu pirmais. Pēc kāda laika pamostos un redzu, ka Megija sēž krēslā, apķērusi somu un dusmīgi skatās apkārt. Atgādina lepnu Andu kondoru, kas majestātiski sēž savā ligzdā. Man uznāk smiekls. Otreiz pamostos no tā, ka kaut kas nav. Ir izslēgta gaisma! Nopietni. Mūsu sadaļā ir izslēgta gaisma. Nomurminu- Malacis, Megija! Iemigt nevaru jo gribas čurāt. Sākas baigi jautrais piedzīvojums. Varētu pat nofilmēt kādu realitātes šovu ar nosaukumu- Pačurā plkstn, 2 naktī Šarla de Golla lidostā. Eju uz tualeti. Tā ir ciet un cik var dzirdēt iekšā, tad tur tīra. Nu tas tā kā būtu normāli- protams, ka naktī iztīrīt ir vieglāk nekā dienā. Eju uz nākamo. Tā vienkārši ir ciet. Tā kā esmu sācis iet šajā virzienā tad kātoju tik uz priekšu. Esmu no D termināla ticis līdz pat A. Nākamā tualete arī ir ciet. Fiksi metos atpakaļ. Aizeju garām guļošajiem biedriem, lai jau ar nolemtību konstatētu, ka arī uz šo pusi tualete ir ciet. Atceros vienas trepes, kas veda uz leju. Metos uz turieni. Urīns jau spiežas laukā pa acīm, no deguna notek pile. Iespējams, ka sviedri, bet droši nevaru pateikt. Apakšā ir tualetes. Vīriešu ir ciet. Sieviešu arī. Invalīdu arī. Gribas skaļi, skaļi lamāties. Bet nav uz ko. Turpat blakus ir izeja uz autostāvvietām. Izeju un izdaru to pie pašām durvīm. Pēc ūdens daudzuma šeit, saprotu, ka neesmu ne pirmais, ne pēdējais. Atgriezies guļvietā vēl ilgi domāju, kur reāli varēja pačurāt pa godīgo un nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Tas bija pēdējais sviests Francijā. Lidmašīna ir laikā, Helsinkos esam laikā, uz savu lidmašīnu arī esam laikā un bez piedzīvojumiem esam Rīgā, kur mūs sagaida Ilzes tētis un izvadā pa mājām. Kopsavilkums: Bija forši, jo bija lieliska kompānija, bet ja Jums ir iespēja piedalīties jauniešu apmaiņā Francijā, vismaz 5 reiz apdomājiet pirms piekrītat. Ja ir iespēja dodaties uz citām valstīm. Ja tomēr jābrauc uz Franciju, tad pārbaudiet nervus, ja tie ir vāji tad visu laiku lietojiet nomierinošas tabletes.

Murgainākā jauniešu apmaiņa ever

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem