Bahreina pāris dienās

20.08.2009
10 min lasīšanai
93 foto

Tas, ko rakstīšu, būs ne tik daudz par emocijām, jo tās katram ir savas, bet gan ar mērķi vairāk pastāstīt par to, kas redzēts, pamanīts, nogaršots... Labi atminos, kā pirms brauciena meklējām informāciju, lai zinātu, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties, bet pārāk daudz jau tās citu pieredzes nebija... Piedāvājums aizbraukt uz Bahreinu 2008. gada decembrī mūsu deju kolektīvam "Pēda" radās nejauši, un bez pārlieku lielas šaubīšanās mēs piekritām. Decembrī šī valsts svin Neatkarības svētkus un mēs ieradāmies, lai piedalītos festivālā. Braucienam uz turieni izmantojām Turkish Airlines piedāvājumu Rīga – Stambula – Doha (Katara) – Bahreina, kas katram izmaksāja apmēram 400 latu. Izlidošana no Rīgas pa dienu – svētdienā, ierašanās Bahreinā – apmēram 4 no rīta (naktī uz pirmdienu). Lidojums fantastisks – pilsētas no augšas naktī izskatās kā mazas krāsainas pērlīšu virtenes. Laika starpība ar Latviju – 1 stunda (Maskavas laiks). Ierodoties Manamā, bijām sagatavojuši 11 EUR, lai saņemtu tūristu vīzu, bet, tā kā bijām festivāla dalībnieki, ieeju valstī bez maksas mums nokārtoja Bahreinas Informācijas ministrija. Sagaidīja mūs šīs pašas ministrijas sabiedrisko attiecību speciālists Faisals un amizanti likās, ka lidostā visi viņu pazina. Nu ja, Bahreina nav liela valsts, tās platība ir gandrīz 100 reižu mazāka nekā Latvija. Izejot no lidostas, pirmais, kas mūs patiesi iepriecināja – siltais gaiss, temperatūra apmēram 20 C. Pēc somu sakraušanas autobusā un divās mašīnās, mūs pa gludajiem Bahreinas ceļiem aiztransportēja uz viesnīcu. Naktī Manama likās fantastiska un tas, ka caur pilsētu skrējām ar ātrumu ap 100 km/h, pirmajā brīdī likās nepierasti. Pa ceļam garām ņirbēja ar lampiņām izrotātas palmas, kas likās nedaudz savādi. Tā kā Bahreina ir musulmaņu valsts, viņi decembrī nesvin Ziemassvētkus, tomēr viņi ļoti demokrātiski izturas pret valstī dzīvojošajiem ne-musulmaņiem un šur tur varēja manīt Ziemassvētku atribūtus, tomēr palmu rotāšana ar lampiņām, kā vēlāk secināju, viņiem nebija saistīta ar šiem kristiešu svētkiem. Tā vienkārši izskatījās skaistāk :) Nakšņošana viesnīcā "Al Safir". Pirmā diena pēc izgulēšanās daļai no mums neko daudz neparādīja. Daži no mūsējiem bija aizčāpojuši līdz netālu esošajam ūdens līcim, kur – katru reizi braucot garām – varēja manīt ūdens svārstības (paisumu/bēgumu). Pusdienas – karaliskas, izvēla plaša, pēc tam sekoja brauciens uz Bahreinas kultūras namu, kur notika mūsu mēģinājums. Pēc mēģinājuma braucām uz Manamas centru, kur samainījām naudu (no USD un EUR) uz Bahreinas dināriem. 1 Bahreinas dinārs – apmēram 1,5 lati. Dinārs iedalās 1000 filos. Pēc naudas samainīšanas iebraucām kādā nelielā Maximas tipa veikalā, dabīgās 2L sulas tur maksāja apm. 0,800 BD, 0,5 l Coca cola – 0,15 BD. Augļi – dārgi. Tik daudz gaišādainie cilvēki vienuviet laikam šķitām vietējiem cilvēkiem interesanti un tā kā iepriekš, dažādus tekstus par Bahreinu lasot, bijām sabaidīti, tad centāmies (vismaz meitenes) vairīties lūkoties uz vietējiem. (Vēlāk izrādījās, ka tik traki nebija) Vakarā ar LV kēksiem un bezalkoholisko dzērienu atzīmējām deju kolektīva 20 gadu jubileju. Pēc sveču pūšanas, fotografēšanās, citā numuriņā notika afterpārtiji ar no Latvijas atvestajiem dzērieniem. Bahreinā veikalos alkoholu nenopirksi, līdz tam nekur nemanīju, kaut gan iepriekš biju lasījusi, ka restorānos var dabūt. Otrdienā izvēlējāmies apskatīties 1. formulas trasi, kas atrodas kaut kur dziļāk Bahreinas tuksnesī, apmēram 1 stundas braucienā no Manamas. Pa ceļam manījām arī Bahreinas universitāti, kā vēlāk izrādījās – tuksnesī redzējām arī seno apbedījumu uzkalnus, kuri datējas ar 3.gs. PMĒ. Ierodoties F1 trasē, mūs ne pārāk iepriecināja fakts, ka tieši tobrīd Toyota bija nolēmusi izmēģināt savu jauno F1 spēkratu, līdz ar to sargi mūs nelaida iekšā. Toties bija iespēja dzirdēt troksni, kādu rada formula, kas pabrauc garām :) Nedaudz palūkojušies apkārt, paklausījušies, nolēmām doties atpakaļ uz karaļa Fahada tiltu-dambi, kas savieno Bahreinu ar Saūda Arābiju. Pa ceļam mūsu gids Ali ieveda mūs kādā podu ražotnē. Ražošanas process apmēram tāds pats, kā mūsu amatnieki dara. Pēc podu apskates devāmies uz izslavēto vienu no garākajiem pasaules tiltiem. Brauciens joprojām bija gluds, Latvijas ceļus nesalīdzināsi ar Bahreinu :) Pats tilts ir apmēram 25 km garš, taču mēs aizbraucām tikai līdz pusceļam, kur uz saliņas izveidots robežkontroles punkts ar Saūda Arābiju. Karstums autobusā tik liels, ka mēs visi bijām kļuvuši pusmiegaini (daži pēc iepriekšējā vakara uzdzīves pavisam miegaini:)). Uz salas ir skatu punkts – tornis, kurā, samaksājot ieeju – 5 dinārus, ar liftu uzbraucām līdz otrajam stāvam. Pat par spīti tam, ka apkārt ir ūdeņi, apskates laukuma logi ir putekļaini un netīri, caur tiem paveras labs, bet „netīrs” skats uz tilta abām pusēm. Nolēmām doties uz pašu augšu, taču kļūdaini bijām sapratuši, ka nestrādā lifts, tāpēc to lielo gabalu elsdami pūzdami uzkāpām pa kāpnēm. Jāsaka, laba iesildīšanās. Te jau skats pavērās plašāks, labāk varēja redzēt arī Saūda Arābijas krastus. Kā mūsu gids zināja teikt, tā gan ir ļoti islāmiska valsts ar ļoti stingriem ierobežojumiem. Paši bahreinieši ne pārāk labi atsaucās par viņiem, norādot uz saūdarābiešu divkosību, kuri pa nedēļu ievēro savus noteikumus, bet weekendos braucot uz Bahreinu, lai izklaidētos pēc pilnas programmas un nemaz ne pēc islāma tradīcijām. Lejā jau nobraucām ar liftu, nedaudz atpūtāmies un vēja pūsmā veldzējāmies saliņas akmeņainajos krastos. Pa ceļam uz nākamo tūrisma objektu gidiņš piestāja kādā veikalā un nopirka mums vietējo našķi, kas saucās Samboosa maksarat. Garšo pēc "žagariņiem", pa vidu salds kanēļa pildījums. (Ehh, pat siekalas mutē saskrēja, atceroties :)) Sakāpuši atpakaļ omulīgajā busā, devāmies uz nākamo apskates objektu – Bahreinas fortu. Vieta ar ļoti bagātu un garu (5000 gadu) vēsturi. Kādreiz te bija cietoksnis, kuru 14.gs portugāļi uzcēla uz vienas no svarīgākajām bahreiniešu vēstures liecībām. Šajā vietā 1500-500 g. PMĒ atradās apdzīvota vieta un templis, taču tika atklāti arī pamati apdzīvotai vietai no 2200 g.PMĒ, šeit atradās galvaspilsēta vienai no senākajām civilizācijām. Vieta skaista. Parādīja arī tās niedru mājiņas, kurās senie iedzīvotāji aukstā laikā esot gulējuši, siltā laikā gulējuši zem debesīm. Cietoksnī bija arī vieta, kur pamatne tāda rievota, kā izrādījās, tur atradās dateļu krājumi un pa šīm rievām esot tecējis dateļu medus, ko vēlāk savāca un eksportēja. Izbaudījuši Bahreinas vēstures elpu, gids pajautāja, ko vēl vēlamies redzēt. Atceramies par izslavēto Bahreinas zaļo koku, bet – kā izrādās, tas bijis kaut kur netālu no F1 trases, tāpēc atpakaļ vairs nedodamies, jo ir jau pēcpusdiena, drīz bija plānotas pusdienas, bet pēc tam aizbraucot līdz kokam, būtu tur tumsā. Tāpēc sarunājām, ka pēc pusdienām dosimies apskatīt dzīvus kamieļus. Gids gan sākumā bija izbrīnījies, ka gribam pasēdēt uz kamieļa, taču sarunāja kādu savu paziņu, lai sagādā mums tādu iespēju, jo tas neesot pārāk populārs pasākums, par ko, savukārt, brīnījāmies mēs. Paēduši pusdienas, tiešām devāmies uz privāto zoo. Apmeklējot to, sajūta palika neomulīga, redzot tos dzīvnieciņus, kas lielākoties ieslogoti nelielā nožogojumā vai piesieti pie ķēdes. Arī kamielis izskatījās nelaimīgs, bet atteikties bija neērti, tāpēc samaksājot nelielu naudiņu (1 vai 2 dināri), pamēģinājām šūpošanos kamieļa mugurā. Dažam nepaveicās, jo – kā zināms – kamieļi mēdz nosiekalot, bet citam savukārt ar ne pārāk tīro asti tika apzīmogotas bikses, tomēr tagad savā kontā varam ierakstīt sēdēšanu ne tikai ziloņa, bet arī kamieļa mugurā. Pamazām jau saule tuvojās horizontam, un autobuss mūs aizveda uz Bahreinas vecpilsētas daļu – kā gids teica, vecāko Bahreinas galvaspilsētas Manamas māju. Netālu no tās pa šaurajām ejām aizceļojām uz nelielu muzeju, apskatījām musulmaņu tērpus, kuri izšūti zelta un sudraba diegiem. Maksāja arī labi. Un jau kārtējo reizi dzirdējām aicinājumu uz lūgšanu, kas skanēja cauri pilsētai. Lūgšanas radītās sajūtas – sirreālas. Paklausīgi sakāpjot busiņā, tikām atkal aizvizināti uz viesnīcu. Lai paskatītos uz Bahreinas nakts dzīvi, sarunājām, ka ap 22 dosimies uz kādu naktsklubu. Paēduši vakariņas un atpūtušies, savācāmies neliela grupiņa un aizbraucām uz diskotēku. Tā kā nebijām īsti pārliecināti, vai diskotēka atbildīs mūsu gaumei, gids pierunāja sargus, un iekšā iesūtījām savu izlūku. Izrādās – atbilda mūsu gaumei un samaksājot ieeju – 7 dinārus, devāmies iekšā. Klubā spēlēja dzīvo mūziku, dziedātāji – ne bahreinieši, drīzāk kāds no austrumāzijas puses (indieši, filipīnieši vai kāds tmldz). Apmeklētāju pulks arī kolorīts: sākot no vietējiem un beidzot ar amerikāņiem, kanādiešiem. Mūziku spēlēja foršu, brīnījos, kāpēc tauta tāda neaktīva, mazkustīga, tāpēc mēs, latvieši, izdomājām rādīt, kā lietas darāmas :). Kā izskatījās, cilvēkiem patika uz mums skatīties :D un beigu beigās bijām iekustinājuši arī tautu. Tā kā nākamajā dienā bija paredzēts festivāla mēģinājums, prom devāmies salīdzinoši agri – ap vieniem, brīdī, kad likās visinteresantāk. Ar mums iepazīties gribēja jau pietiekami daudz cilvēku un visi brīnījās, kamdēļ latvieši izklaidējas Bahreinā. Ak, jā, šeit varēja dabūt alkoholu – sākot ar alu un beidzot ar kokteiļiem. Liels kauss alus (tilpums laikam bija 1,5 l+/-) izmaksāja 6 dinārus. Kā jau minēju, trešā diena sākās ar mēģinājumu nu jau zināmajā Manamas kultūras centrā. Mēģinājumu grafiks bija tāds pats, kā koncerts, tāpēc pirmie sāka indieši. Skatoties viņu priekšnesumu, simpātijas neradīja. Vai nu likās pārāk nenostrādāts priekšnesums, vai arī izpildījums bija slikts. Dīvaina likās arī viena dejotāja, kas – kā vēlāk izrādījās – bija vīrietis. Kamēr bija mūsu mēģinājuma laiks, ieradās trešā, vislielākā, grupa no Jordānijas. Beiguši mēģināt, apskatījāmies jordāniešus un, jāatzīst, paliku muti vaļā. Kaut arī tas bija tautas mākslas festivāls, jordāniešu priekšnesums vairāk atbilda profesionāļu priekšnesumam ar daudz baleta elementiem utt. Toties izskatījās skaisti :) Izkustējušies lielākā daļa kolektīva atkal nonācām sava gida rīcībā (kamēr lielākā daļa baudīja tālāk aprakstītos priekus, nelielu grupiņu puišu bija savākuši vietējie un aizveduši pie sevis ciemos, kur visi nodevušies ūdens pīpes, vēlāk arī iepirkšanās priekiem). Tajā laikā pārējie tikām aizvesti uz Lielo mošeju (Ahmed al-Fateh Mosque) Manamā, uz kuras atrodas lielākais stikla kupols pasaulē (ja tic informācijai internetā). Ieeja bez maksas, toties jānoauj apavi un sievietēm jāvelk musulmaniešu tērps, jāapsedz galva. Ja tērpi ir melni, tad ap galvu varam likt arī savus lakatus, galvenais, ka mati nosegti. Mošeja tiešām grandioza. Tajā ir divas lūgšanu zāles – viena zem jumta, otra ne. Ja telpā zem juta var kopā sanākt un vienlaicīgi lūgties ap 5 tūkstoši cilvēku, tad zem debesīm – vēl 2 tūkstoši. Sievietēm paredzēta vieta otrajā stāvā, tādā kā balkonā. Uz lūgšanu musulmaņi tiek aicināti ar speciālu aicinājumu, kuru var dzirdēt visā pilsētā. Katrs pats var izlemt, lūgties mājās, uz ielas, vai mošejā. Aicinājums uz lūgsnu skan no mošejas torņa – tur laikam skaļrunis. Gids stāstīja, ka kādreiz vadītājs kāpis tornī un dziedājis, tagad viņam ir neliels mikrofons turpat lielajā zālē, kur tiek iedziedāts un tas pa skaļruni izskan tālāk. Lūgšanai paredzēti 5 laiki, tāpēc nebrīnieties, ka staigājot pa Manamas ielām, pēkšņi izdzirdat lūgsnu. Nedaudz iepazinuši islāmu, devāmies uz Bahreinas Nacionālo muzeju – plaša ēka, ar diviem stāviem un daudzām telpām, kur tiek pastāstīts par Bahreinas vēstures dažādiem posmiem līdz mūsdienām. Daudz islāma mākslas, manuskripti, kaligrāfijas utt. Laika gan mums nebija daudz, tāpēc sanāca diezgan ātri iziet cauri un virspusēji apskatīt vēstures gaitu. Bijām informēti, ka ap astoņiem vakarā par godu Bahreinas jubilejai notiks salūts, taču... nekā. Mēs nebijām vienīgie, kas krastmalā stāvēja un gaidīja, lūkojoties uz izgaismoto Bahreinas fortu, bet no uguņošanas nebija ne vēsts. Kādu stundu nogaidījuši un nosaluši devāmies uz viesnīcu, lai saģērbtos, jo vakariņas visiem festivāla dalībniekiem bija paredzētas tuksnesī. To mums sarīkoja festivāla organizatori. Jāsaka, ka pat uzvilktās bikses un pufaikas nepalīdzēja un mēs tuksnesī riktīgi salām. Brīnījos, kāpēc paši bahreinieši varēja atļauties staigāt plānākās drēbēs un neizrādīja nosalšanas pazīmes. Pēc apmēram stundas brauciena ieradāmies apmetnes vietā, kur pie ieejas tikām pacienāti ar stipru, rūgtu dziru nelielā tasītē. Šeit jau bijām viss kolektīvs. Pie teltīm kāda no bahreiniešu tautas mākslas grupām, kurā bija tikai vīrieši, stāvēja aplī, dziedāja un, atkārtojot vienas un tās pašas kustības, dejoja. Kādam vietējam uz rokas piesiets stāvēja vanags. Putna nagi bija ieurbušies ādas aprocē un uz acīm, vismaz sākumā, bija klapes. Arī kamielis mums bija sagādāts, šoreiz jau pieņemams un daži vēlreiz izmēģināja vizināšanos kamieļa mugurā, tai skaitā, es :) Pēc tam mūs visus aicināja piebiedroties bahreiniešu dejai un iesildīties. Puiši, kuri pa dienu izbaudījuši ūdens pīpes priekus, bija pietiekami drosmīgi, lai jau sākumā kā solisti dejotu apļa vidū. Pēc izdancošanās visi salīdām lielā teltī, kur mūs cienāja ar interesantu ēdienu. Nezinu, kā sauc, bet bija dažādas vafeles: saldas, sāļas utt. Drupa arī labi :) Pēc savstarpējās kolektīvu un organizatoru apdāvināšanās, sekoja atkal tanci tanci :) Joprojām amizants likās indiešu vīrietis-sieviete :). Pēc padejošanas sekoja īstās vakariņas laukā. Un kaut arī ēdiens bija silts, tāpat mēs, no ziemeļiem atbraukušie letiņi, briesmīgi pārsalām. Nelīdzēja pat cimdiņi rokās. Labi, ka drīz vien sekoja ceļš mājup. Citi, kuri bija mazāk noguruši, atkal devās baudīt ūdens pīpes priekus, pārējie – čučēt. Pēdējā uzturēšanās diena Bahreinā sākās ar Manamas tirgus apmeklējumu. Esot tur, noteikti jāizbauda kaulēšanās un visi citi šīs vietas prieki. Bijām dzirdējuši par tā saucamo Zelta istabu, bet vai nu mēs līdz turienei netikām aizvesti, vai arī kaut kas nebija pareizi saprasts, tomēr daži, kuri vēlējās nopirkt zeltu, pie juvelierizstrādājumiem tika. Pārējos interesēja jau ierastās lietas: mūzika, garšvielas, tipiskais apģērbs (daži nepažēloja naudu un par 25-30 dināriem nopirka musulmaņu tērpu), u.c. Tikšanās pēc tirgus apmeklējuma bija sarunāta pie vēl viena tūrisma objekta – Vārtiem uz Bahreinu jeb Bab al-Bahrain. Kādreiz tur bija britu konsultanta birojs. Pēc tam ātri iekodām pusdienas, un tad jau notika gatavošanās festivāla koncertam. Kamēr citi ģērbās, daži no mūsējiem paspēja aizbraukt pēc bahreiniešu našķiem – žagariņiem, cits pat atrada netālu Makdonaldu, jo koncerts sākās vakarā ar nokavēšanos, un jau atkal gribējās ēst :) Festivāla koncerts (vismaz man) šķita skaists, ar baudu varējām noskatīties jordāniešu tērpos un dejās. Kad sākās iepazīšanās, izrādījās, ka daļa no tiem ir krieviski runājošie – viņu vecāki esot emigrējuši uz Jordāniju, arī vadītājs bija krievs. Pēc koncerta steidzīgi pametām kultūras centru, lai dotos uz viesnīcu paēst vakariņas, ātri samest čemodānā atlikušās mantas un, sakāpuši autobusā, mūsu ceļš veda uz lidostu. Pēdējās formalitātes un – voila! – naktī mēs jau lidojām uz Stambulu. Stambulā nācās uzgaidīt 6 stundas un Latvijā ielidojām pēcpusdienā. Ja visā uzturēšanās laikā Bahreinā mūs visu laiku sildīja apmēram 22-25 C silta saulīte, tad Latvijā, protams, lija lietus un bija brrr… Daudzas lietas, ko iepriekš bijām lasījuši par Bahreinu, īsti neatbilda tam, citas – atbilda. Daži fakti, ko uzzinājām, esot tur, un kas var noderēt citiem: * vietējie ar mums, sievietēm, sarunājoties nevairījās skatīties acīs (bet varbūt mums vienkārši gadījās „neīstie” cilvēki) * Sievietes Bahreinā drīkstēja vadīt auto *Teksti, uzraksti un norādes zīmes bija gan arābu, gan angļu valodā, saprast varēja viegli *Ceļa malās visu laiku bija trīs galveno valsts vīru portreti: karalis, premjers un laikam princis? (precizēšu) * Ja vietējais kaut ko nesaprata, tad viņš tiešām kaut ko atbildēja, kas varēja arī nebūt taisnība, jo bieži gadījās, ka vienam gids teica to, bet otram jau atspēkoja savu iepriekš teikto. * Bahreina 2006.gada 1.septembrī pārcēla nedēļas nogali, kas skaitījās ceturtdienas un piektdienas, uz piektdienām un sestdienām – lai viņiem ar pārējām valstīm sakristu kaut viena brīvdiena. * Izceļojot no Bahreinas, jāmaksā 3 BD (6,5 EUR) lidostas nodoklis (arī tas mums izpalika) * Nevajadzētu dzert ūdeni no ūdens krāna!!! * Bahreinā brauc pa labo ceļa pusi. Ja kāds braucot mirkšķina ar gaismām – viņš vēlas apdzīt. * Nedrīkst fotografēt: kareivjus, militāras iekārtas, policistus un policijas ēkas, ostas, lidostas, valdības dalībnieku pilis. Ja vēlaties izvairīties no nepatikšanām, nedrīkst fotografēt arī meitenes un sievietes. Jebkurā gadījumā pirms fotografēšanas der pajautāt „mumkin sura?” (vai drīkst nofotografēt) * Izrādās, plašs suvenīru klāsts bija pieejams lidostā, kad jau izgājām cauri kontrolei. dažs labs suvenīrs, ko nopirkām Manamā tirgū, te bija pieejams lētāk. * Viens no labākajiem suvenīriem - ūdens pīpe! Pavisam citādākas, nekā pie mums iegādātās. p.s. Albumā apskatāmas arī bildes :)

Bahreina pāris dienās

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem