Kalni mākoņos 2

  • 5 min lasīšanai
Tiroles Alpi palikuši aiz muguras, tagad jāiepazīst Bavārija - Zugspitzes apkārtne. Par šo Vācijas daļu dzirdētas un lasītas vislabākās atsauksmes. Atgriežoties Bavārijā, laika apstākļi ir stabili – turpina līt. Staigājot pa Garmish-Partenkirchen, pirmos apmeklējam apavu veikalus, jo pēc vakardienas negaisa sandales vēl joprojām ir pilnīgi izmirkušas, bet ar zābakiem pa ielu staigāt īsti negribas. Pie reizes nopētām smukās apgleznotās mājiņas – to sienas ir kā lielas reliģiska vai sadzīviska satura gleznas. Lēnā garā izstaigājam abas pilsētas daļas, pa vidu vēl ieturot kūku pauzi. Liekas, ka laiks arī uz priekšu nemaz neiet. Ja tā turpinās līt, tad īsti nezinu, ko vēl te varētu sadarīt. Neuschwanstein pils jau apskatīta, vēl zinu, ka tuvumā ir Ettal klosteris un Linderhof pils. Tūrisma informācijas centrā kundzīte skatās uz mani žēlām acīm – nekā vairāk arī neesot. Nu, ja gribot, varot aizbraukt uz Mittenwald pilsētiņu. Pēcpusdienā tomēr notiek brīnums - sāk spīdēt saule. Aši braucam uz Eibsee Zugspitze pakājē. Ūdens ezerā ir silts, bet šajā ceļojumā slapjuma ir bijis tik daudz, ka peldēt nemaz negribas. Apsoļojam apkārt ezeram pa platu un lēzenu taku. Šo taku iemīļojuši tie, kuri vakaros dodas paskriet svaigā gaisā. No Zugspitzei pretējā krasta teorētiski vajadzētu redzēt Vācijas augstāko virsotni, bet tā slēpjas mākoņos. Vienubrīd likās, ka tūlīt, tūlīt parādīsies, bet nekā. Nākošā rītā mostoties gandrīz vai grūti noticēt, ka debesis tik tiešām ir koši zilas un bez neviena mākonīša. Ātri jālec zābakos un uz pacēlāju prom. Uzbraucam līdz Kreuzeck un tad jau tālāk ar kājām pa takām. Sākumā ejam pa mierīgu taku, līdz nonākam pie ielejas, kurā iekšā jālaižas pa daudz skarbāku taku, kas izgrauzta diezgan stāvā kalna slīpumā. Gar malu klintī iestiprinātas ķēdes, pie kurām noteikti jāturas, ja grib paskatīties apkārt uz fantastisko apkārtni. Arī soļojot nenāk par skādi, ja ir kur pieķerties. Tiem, kuri kalnos grib pārgalvīgi demonstrēt drosmi, turpat klintī prāta atvēsināšanai ir piemiņas plāksnīte bojā gājušajam. Pamazām nokāpjam līdz vietai, kur var pāriet uz ielejas pretējo malu, lai dotos tālāk uz Höllentalklamm – uz šauru aizu ar augstām klinšu sienām. Pirms ieejas aizā atkal jāvelk mugurā lietusmētelis. Šoreiz nevis lietus, bet no visām aizas sienām piloša un tekoša ūdens dēļ. Skati aizā ir vienreizēji – milzīgi augstas klinšu sienas, vēl neizkusis sniega blāķis, pa akmeņiem mutuļojoša upīte un ūdenskritumi ar dažu labu varavīksnīti. Izejot no aizas, taka pa mežu un pēc tam pa pļavu atgriežas sākumpunktā pie pacēlāja apakšējās stacijas. Atgriežamies ļoti laicīgi līdz par pirmajām lietus lāsēm. Kur nu bez tām! Vakarā mājiniekiem Latvijā ir uzdevums skatīties Vācijas laika ziņas, lai mēs zinātu uz kuru pusi mukt no lietus. Pienāk īsziņa, ka visur laiks vienāds – lietus un saule, nav tik teikts, kādās attiecībās. Šis ceļojums bija paredzēts tīri staigāšanai pa kalniem, bet nu jau klāt beidzamā pilnā diena un bijuši tikai trīs pārgājieni. Pētām debesis – mākonīši gaiši pelēki, bet izskatās, ka šķidri un augstu. Jāriskē un jādodas kalnos. Šodien iztiekam bez pacēlājiem. No Partenkirchen olimpiskā stadiona soļojam un vēl vienu aizu – Partnachklamm. Šī aiza, salīdzinājumā ar vakardien izstaigāto, šķiet daudz drūmāka. Tā ir šaurāka un līdz ar to arī tumšāka. Daudz vairāk arī jāiet pa klintī izcirstajiem tumšajiem tuneļiem. Upe, pa akmeņiem sitoties, sataisa tādu troksni, ka knapi var sarunāties. Ieeja abās aizās ir par dažu eiro samaksu. Biļetes gan jāpērk tikai darba laikā - līdz plkst. 6 pēcpusdienā. Pēc tam ieeja aizā "uz savu risku". It kā tad, ja kāds klints gabals izdomātu atdalīties no pārējā bluķa, tā biļetīte vai onkulītis pie kases lodziņa spētu ko līdzēt. Pirmajā raksta daļā nepirakstīju, bet tāpat ar biļetēm ir Austrijā pie Krimla ūdenskrituma. Taka labu gabalu iet pa mežu, vietām atklājot ainavu uz apkārtējiem kalniem un ielejām, kurās zem mums gozējas balti un pūkaini mākonīši. Ēdam meža zemenes un priecājamies par kalnu upīti, ūdenskritumu un vēl kādu mazāku aiziņu, līdz nonākam pie taku krustojuma, kur mūsu ieplānotā taka iezīmēta kā smalka zig-zaga līnija, tātad gaidāms diezgan stāvs kāpiens. Lai ļautu mums vēl pārdomāt turpmākos plānus, sāk smidzināt lietus. Nolemjam to pārlaist tuvējā kalnu mājiņā un tikai tad doties tālāk. No mājiņas terases redzama „mūsu” kalna mala un tai piespiedies milzīgs, pelēks mākonis. Kādu stundu sēžam un vērojam, kā mākonis lēnām ceļas uz augšu. Pie mājiņas piestāj arī citi soļotāji. Viņi lielākoties dodas uz Zugspitzi. Tie, ar kuriem parunājamies, labi zina mūsu taku. Kad bailīgi rādu uz lielo mākoni, viņi tik atmet ar roku – tas nekas nav, varat droši kāpt augšā. Ja jau tā, tad dodamies ar. Pa serpentīnu tik uz augšu, uz augšu, līdz iekāpjam mākoni, kurš nemaz vairs nedomā celties augstāk. Mākonis tik biezs, ka redzēt var labi ja pāris metrus. Tādā necaurredzamā pienā sākas pats trakākais kāpiens uz augšu pa gandrīz pliku klints sienu. Kur ir ķēdes, tur turamies pie tām, citās vietās lienam gandrīz četrrāpus. Visu laiku galvā ir doma, ka tai klintij tūlīt vajadzētu beigties, bet redzēt nevar neko, ne cik augstu esam, ne cik tālu vēl jākāpj. Ikreiz, kad liekas, ka augstāk jau nekā vairs nav, atkal ir jauns serpentīna līkums. Atpakaļ griezties arī īsti negribas, jo uz leju pa slapjajiem akmeņiem kāpt būtu vēl grūtāk. Turklāt ar katru soli uz augšu arī atpakaļceļš kļūst garāks. Lai cik tas nebūtu dīvaini, uz takas satiekam arī citus kāpējus (citus gan tikai dzirdam, jo miglā saskatīt viņus nevar), kuri tādā laikā uztrenkušies kalnā. Beidzot klints ir pievārēta! Tagad pa miglu jāmeklē ķēniņa namiņš Schachen-Schloß. Namiņu pamanām tikai tad, kad esam tam pavisam tuvu. Lai tiktu iekšā, jāgaida vairāk kā pusstunda. Izvēlamies labāk soļot uz priekšu, nekā stāvēt slapjumā uz vietas un gaidīt nākošo tūri pa namiņu. Uz leju taka ir daudz lēzenāka. Kut kur pa ceļam jābūt ezeram, bet to miglā nevar redzēt. Kad atgriežamies mežā, neesam vairs mākonī, bet zem tā pamatīgā lietū. Kāpjot uz leju, nav īsti droši, vai tiešām ejam pa taku, vai arī pa kādas sīkas kalnu upītes gultni, kura kuru katru brīdi var pārvērsties ūdenskritumā. Par laimi, tā tomēr ir taka, tikai lietus ūdens arī izvēlas tecēt pa iestaigāto serpentīnu. Patiesībā taka labā laikā būtu ļoti skaista - lielu gabalu tā ved pa kori virs divām blakus esošām ielejām. Arī no tās trakās klints skati varētu būt elpu aizraujoši, bet tagad to atliek vien minēt. Beidzamajā dienā pirms lidojuma uz mājām vēl ir laiks pabraukāt pa apkārtni. Pie Ettal klostera pirmo reizi ieraugu slavenos ēdelveisus. Tiesa, nevis brīvā dabā, bet puķupodos suvenīru tirgotavā. Staigājot pa Linderhofas pils apkārtni, brīžiem līst un brīžiem spīd saule. Šī pils ir salīdzinoši mazāka, bet ne mazāk interesanta par citām ķēniņa Ludviga II pilīm. Pils priekšā zeltīta strūklaka, pa kalnu uz augšu iet terasveidīgs dārzs, bet kalnā aiz pils ķeizars licis izveidot koncertzāli mākslīgā alā. Pirms dodamies uz Minheni, nolemjam apskatīt, kas tad ir pilsētiņā Mittenwald. Pilsētiņa izrādās pārsteidzoši jauka lielu kalnu ielokā. Visur puķes, mazas mājiņas ar un bez sienu gleznojumiem un kokgriezumiem (beidzamā bilde pie apraksta pirmās daļas ir no šīs pilsētiņas). Turklāt visu laiku, kamēr staigājam pa pilsētiņu, spīd saule. Labi, ka atbraucām! Nobeigumā vēl tikai silts ieteikums visiem, kuri ceļojot īrē mašīnas – noteikti saglabājiet visus ar mašīnas īri saistītos papīrus un, galvenais, rēķinus vēl labu laiku pēc ceļojuma beigām. Atgriežoties mājās, internetbankā mani gaidīja vēl viens pārsteigums – par mašīnu rezervētā summa bija par 200 eiro lielāka nekā paredzēts. Paldies Hansabankai, ka izlaboja šo kļūdu un samaksāja rēķinā paredzēto summu. Pēc kāda laika arī auto kompānija atbildēja uz e-pastu un solīja noskaidrot, kādēļ šāda kļūme radusies, bet tad jau banka visu bija nokārtojusi. Starp citu, šī ir vienīgā reize, kad radušies kādi nepamatoti maksājumu sarežģījumi. Ceļojiet droši, bet esiet piesardzīgi!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais