Ukrainas kontrasti - Krimas burvība

19.08.2009
17 min lasīšanai
136 foto

Cilvēki ar vājiem nerviem un bez humora izjūtas lūdzu nelasiet šo aprakstu :D Maršruts: cauri visai Baltkrievijai, tālāk Kijeva, Umaņa, Odesa, Sevastopole, Balaklava, Hersonesa, Simferopole, Alupka, Jalta, Alušta, Ai – petri, Čufut – kale, Inkermana, Lielais kanjons, Demerdži kalns. Ceļojuma laiks: 9.08.2007. – 19.08.2007. Ceļotāji: joprojām Kristīne un Jānis V., un Iveta un Jānis Ā. Ceļojuma mērķis: Krimas pussala. Ceļojuma veids: ar Impro autobusu grupā. Ceļamērķis izvēlēts gaužām vienkārši, tā kā Eiropas vienveidība un zināmā sakoptība ir nedaudz apnikusi, nolemjam doties uz Austrumu pusi. Ir pagājuši gadi padsmit un ir jau aizmirsušās ēdnīcas, rindas, talonu sistēmas, vienvārdsakot – back to PSRS. 1. diena. 15.00 izbraucam no Rīgas autoostas, 33. platformas. Pārsvarā tūristu autobusi uz Eiropu brauc pa Bauskas šoseju, mēs šoreiz pa – Daugavpils, šķiet jocīgi, jo pati tālāk par Jēkabpili neesmu bijusi, diemžēl. Pierobežas mājiņas ir ar savu šarmu, mazas, koka, ar zili krāsotiem slēģiem, dažas skāris laika zobs. 20.30. esam pie Latvijas – Baltkrievijas robežas. No Latvijas ātri tiekam ārā. Baltkrievijā iebrauca, 21. 40. pēc imigrācijas kartīšu aizpildīšanas un pasu pārbaudes autobusā. Nakts brauciens cauri Baltkrievijai. Cik nu spējam saskatīt krēslā, Baltkrievija ir sakopta, nu vismaz gar to šoseju kur mēs braucam, ceļi labi, tuvumā esošie lauki appļauti un aparti. Autobusu ieturas ir ar spilgtiem tematiskiem krāsojumiem. Ciematos un sādžās apbūve kā Latgalē, tikai krāsas košākas. 2. diena. 7.00 piebraucam pie Baltkrievijas – Ukrainas robežas, Baltkrievijas pusē. Visi pusmiegā, saņurcīti un aizpampuši dodas izpildīt robežkontroles procedūras. Nododam imigrācijas kartītes, pasu kontrole pie lodziņa robežpunkta zālē. Ar izbrīnu un sajūsmu vienlaikus lasām pie sienām piekarinātos tekstus, par kukuļu došanu robežsardzei. Šķiet tas šeit ir aktuāli. 8.20 piebraucam pie Ukrainas robežas. Izkatās, ka mūs gaida bezgalīga rinda. Par simbolisku samaksu, vienojoties ar robežsardzi rindu apbraucam. Robežpunktā esam 9.00 sākam aizpildīt imigrācijas kartītes. Sievietes uz velosipēdiem lavierē starp autobusiem un vieglajām mašīnām tirgojot, tēju, kafiju, šnabi un uzkodas, viss ko vajag šoferīšiem. Vietējiem tas ir bizness. 10.15 tiek savāktas pases un imigrācijas kartītes. 11.00 tās tiek atdotas un atkal gaidām nākošajā rindā. Saule karsē, ir karsti gan autobusā, gan ārpus tā. 12.30 pēc nesaprotamas gaidīšanas izbraucam, ne mums ko vēl pārbauda, ne ko. Dīvaini.... sākam jau pierast pie nejēdzībām, jo tādas te sagaida ik uz soļa, kā mūsu gids Paulis saka:– „Tā taču ir Ukraina......!” Esam Ukrainā, ceļi ir sliktākā stāvoklī nekā Baltkrievijā, piecūkotas ceļa malas, ceļmalās mazi miestiņi ar nolaistu un nekoptu apkārtni. Milzīgi saules puķu lauki. Piestājam pie kāda veikala ceļamalas ciematiņā. Vietējie kodēji, izskatās pēc kara veterāniem uzzinot no kurienes esam, nosauc mūs par fašistiem. Ir ceturtdiena, ciematiņā nevar redzēt nevienu skaidru personu. Vismaz, tur kur esam. Braucot ceļamlās bieži var redzēt traģisko avāriju vietu noformējumus, puķes, vainagi ar melnām lentēm, dažviet pat marmora pieminekļi ar iegravētiem vārdiem un nelaiķu portretiem, diez ko mūsējie ceļu apsaimniekotāji par šo teiktu, kad jau ir jāceļ brēka par katru jaunu koka krustu. Vietējo braukšanas kultūra atšķiras no mums ierastās: Kijevā neviens lēnāk par 100km/h nebrauc, mūsu autobuss tiek notaurēts no ceļa, kad velkas uz mums pierastajiem 60 km/h. 16.20 piebraucam pie viesnīcas „Slavutič” Kijevā, gigantiska izmēra PSRS laika betona monstra ar simtiem istabiņām. Kijeva ir milzīga, un tiek uzskatīta par Austrumslāvu civilizācijas šūpuli. Dibināta ap 5. gs. kā tirdzniecības apmetne austrumslāvu apdzīvotos apvidos, kur tirdzniecība notiek starp Skandināviju un Bizantiju. No 1196. gada Kijeva kļuva par Kijevas Krievzemes galveno centru. 1934. gadā Kijeva kļūst par Ukrainas galvaspilsētu. II. Pasaules kara laikā Kijevu gandrīz visu noposta. Tas izskaidro jaunās pilsētas plašumus, viss tiek būvēts ar vērienu. 1991. gadā Kijeva kļūst par neatkarīgās Ukrainas galvaspilsētu. 2004. gadā Ukrainas prezidenta vēlēšanu laikā Kijeva ir Oranžās revolūcijas arēna. Īpaši skaista Kijevas pilsēta ir no „mātes kalna „ naktī. Māte ir gigantiska izmēra un svara sieviete – ‘roģina maķ’, 68 m augsta un 530 tonnas smaga, ar zobenu un vairogu, šī ir galvenā skulptūra II. pasaules kara monumentā. Vakarpusē atguvušies no nakts brauciena autobusā, un gatavi doties izpētes gājienā uz pilsētu, jo pilsētas apskate ar gidu ir plānota atpakaļ ceļā. Ejam ar kājām pāri vienam no Dņepras tiltiem, par ko vietējie ir izbrīnīti, to var redzēt kā viņi noskatās, ka ejam teju vai 2 km garam tiltam pāri ar kājā, tilts viegli līgojas tā vismaz šķiet. Mātes kalnā ir izvietota kara tehnikas ekspozīcija, izskatās ka te ir sadzīta teju visa artilērija: tanki, iznīcinātāji, katjušas, ložmetēji, visurgājēji, un vēl daudz kas cits... Ieejas biļete maksā aptuveni 20 santīmus vienam cilvēkam. Vakariņojam nejauši atrastā Stella Artois un tad ar taksi (šoferis vietējais gruzīns) braucam uz savu viesnīcu, par 4 latiem aptuveni 40 grivnas. Braucam teju uz 100 km/h, taksītis mūs pieved pie pašām durvīm un izlaiž uz sarkanā paklāja, kā mega zvaigznes. Ar takšiem te vizinās gandrīz katrs, bija pagrūti atrast kādu, kurš mūs aizvedīs, šis ir viens no ienākuma avotiem vietējiem iedzīvotājiem, ne tikai taksistiem. Kijevā vidējā alga ir ap 400 USD, laukos 10 reizes mazāka. Pensija aptuveni 10 Ls apmērā. Pārsteidzoši, bet precēm cenas tikai mazliet zemākas, nekā Latvijā. 3. diena. No paša rīta dodamies ceļā uz Sevastopoli, mums ir jāšķērso gandrīz visa Ukraina. Šoseja Kijeva – Odesa ir labākais šīs valsts ceļš. Šajā posmā abpus ceļam ir apstrādāti lauki, kas stiepjas teju bezgalībā, te ir stepju zona. Pēc šoferu ierosinājuma taisām pieturvietu Umaņā, lai apskatītu vienu no skaistākajiem parkiem – Sofijas parku. Parks plešas 170 ha platībā, to sāka iekārtot 1796. gadā. Parkā ir izvietoti Homēra „Odisejas” tēli, vietējie iedzīvotāji te ir izveidojuši savu Ellādu. Ukraiņi izklaidē tūristus ar iespēju pārģērbties ~ 200 gadus vecās galma drēbēs, vai arī iebāzt galvu apgleznotos dēļos, lai iejustos kāda grāfa un grāfienes tēlā un iemūžinātu sevi uz parka fona. Parkā ir akmens bluķu haosi, akmeņi te ir milzīgos izmēros. Var apskatīt 18 metrus augsto Fetidas grotu, Kalipso grotu šeit jāievēlas vēlēšanās un klusējot 3 x jāiet apkārt akmens bluķim, tad vēlēšanās piepildās. Pie šīs grotas sastopam kādus 3 - 4 jaunlaulātos pārus kāzu tērpos. Parka raksturs – dendroloģisks, pie katra koka un krūma ir latīniskais nosaukums. Sīkāk: www.sofiyivka.org.ua Ieeja 8 grivnas, viena grivna 0,11 LVL. Autobusā ir karsts, kondicionieris nestrādā. Ap 15.00 iebraucam Odesā. Mazliet izmaiņas maršrutā, vienojamies, ka viesnīcā ierodamies vēlāk, un redzam arī šo pilsētu. Odesa ir celta visa vienlaikus pēc vienota plānojuma, tāpat kā Sanktpēterburga. Zem pilsētas ir katakombas, līdz tām mēs diemžēl netikām, bet ir ļoti daudz krievu filmu, kurās var redzēt šīs pazemes ejas, kuras stiepjas 2000 km garumā. Pilsēta ir liela, monumentāla un dzīva. Dodamies apskatīt Potjomkina kāpnes, kuras jūras krastā slejas jau kopš 1841. gada. 19. gs vidū tām ir 200 pakāpieni. Šobrīd mazāk -192. Kāpņu apakšējais posma ir 21.7 m plats, augšējais 13,4m. Tas ir kāpņu arhitekta F. Bofo knifs, lai raugoties no lejas uz augšu kāpnes nesašaurinātos. Pēc pastaigas ostas rajonā ar obligāto augšā – lejā pa kāpnēm, atrodam atkal kādu Stella Artois ēstuvi. 19.10 iebraucam Nikolajevā, no Odesas līdz tai braucām 2 stundas, sākas šausmīgs asfalta segums. Tālāk neies tik raiti, kā no Kijevas līdz Odesai, ko savieno 6 joslu automaģistrāle. 20.15 braucam no Nikolejevas uz Hersonu. Pirms Hersonas ceļa malā augļu – dārzeņu tirgus, uz četriem nopērkam vienu lielu meloni, kas izmaksā aptuveni 0.60 – 0.80 LVL. Citi grupas biedri iepērkas, kā centrāltirgū. Ir jau 21.00 un vēl jābrauc 300 km, pa sliktu ceļu un pustumsu. Savā viesnīcā „Svitjaz”, kas atrodas 12 km no Sevastopoles, ierodamies mazliet pēc 4.00 no rīta. Turpmākās četras dienas dzīvojam četrvietīgā numuriņā, ir jautri. Beidzot esam Krimā. Krima ir 27 000 km² liela, un te dzīvo 2,5 miljoni iedzīvotāju. Teritorijā ir vairāk kā 180 dabas pieminekļu, tai skaitā dabas parki un rezervāti. Ikdienā tiek lietota krievu valoda, tas nekas ka atrodamies Ukrainā ukraiņu valodu nākas dzirdēt ļoti reti. 4. diena. Ir 8.00 no rīta, gulēts ir 4 stundas. Ap 10.00 viesnīcā brokastojam (šis nav zviedru galds) un mūs apkalpo saimniece ar meitu, bet tas ir daudz par maz jo grupā esam 30 cilvēki. Brokastis ievelkas gandrīz līdz pusdienām, ārkārtīgi jauki – vistas zupa, olu kultenis un kafija, ir karsti un pār mums tek sviedru straumītes. Ierodas mūsu Ukrainas gide – vietējā sieviete, enerģiska un apaļīga, aizrautīgi stāsta par savu valsti un var redzēt, ka ir tās patriote. Uz Sevastopoli braucam ar vietējo autobusu, jo mūsējam ir jāstāv 8 stundas mierā. Pirmo reizi tā pa īstam ieraugam Melno jūru –ūdens zili – zaļos toņos, stāvi klinšaini krasti, skaisti.... Sevastopoles dibināšanas gads meklējams tikai 18. gs., kaut gan cilvēki te dzīvojuši jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu kad te pletās Hersonesas polise, kur vēl tagad saglabājušās grieķu apbūves paliekas. Sevastopolē ir daudzveidīgas pludmales, kas vilina tūristus. Ir pludmales ar stāviem krastiem līdz pat 120 metriem virs ūdens, te ir nirēju paradīze, dzidrs ūdens un dažādas pazemes alas. Uz Rietumu pusi stāvās klintis pāriet akmeņainās pludmales, taču pilsētas Ziemeļu pusē jau ir rupjgraudainu smilšu pludmales. Pateicoties valdošajām straumēm pilsēta var lepoties ar tīru ūdeni. Kādā Sevastopoles pludmalē pavadām 2,5 stundas. Pusdienas ir sarunātas uz 15.00., pusdienas ievelkas tāpat kā brokastis, mūs apkalpo 2 oficianti. Ir jau 17.00, un vēl nekas nav prātīgs redzēts no pilsētas labumiem. Dodamies uz Balaklavu, kas tik ļoti patika Puškinam. Klintīm apjozta, ar izrobotiem krastiem, vieta pie Melnās jūras, netālu no Sevastopoles nelielā līcī. Padomju laikā pilsēta atrodas slēgtajā zonā, jo šeit atradās stratēģiski militāri objekti. Viens no tiek ir klintī izcirsta zemūdeņu remontrūpnīca. Balaklava – nozīmē zivju ligzda. Pēc nostāstiem, zivis šeit ķērušās uz plika āķa. Jahtas ostā viena par otru dižākas, jo pieder dažādiem valstsvīriem, kuri šeit pērk īpašumus. Izbraucam ar diviem kuģīšiem. Daži peldas, ūdens esot pasakaini silts, zem mums 150 metru dziļums. Līdz tuvākajām klintīm kādi 12 km, bet izskatās ka ļoti tuvu. Tiekam iekšā pieminētajā zemūdeņu remontrūpnīcā, pateicoties ukraiņu gidei Irinai. 1957. gadā Balaklava pazūd no kartes, pilsētai uzliek slepenības zīmogu. Piekrastē ne reizi vien tikuši nošauti cilvēki, nogremdēti mazie kuģi, kas bez atļaujas, vai gluži netīšām tur nokļuvuši. Neaptverami plašumi klinšu iekšpusē, grādi +13 pēc Celsija. Vairākus mēnešus tur dzīvojošie cilvēki, varēja neiziet no pazemes, jo te bijušas gan slimnīcas, gan viss cits pārējais. Vienvārdsakot - pilsēta klintīs. 1994. gadā Balaklavas līci atstāj pēdējā zemūdene. Laika gaitā viss šeit tiek izlaupīts, krāsainais metāls tostarp. Šobrīd militārpersonas ir nolēmušas šo vietu pārvērst par muzeju, platības zem klintīm plešas 15 km² lielā platībā, kas ir tuneļu un zāļu sistēma vienkopus. Tuneļi šeit tika būvēti ~ 20 gadus. Sienu biezums 5 metri. Pustumsā dodamies atpakaļ uz Sevastopoli. Sevastopolē gandrīz katras ielas nosaukumā ir I vai II pasaules kara varoņu uzvārdi. Všturiskais centrs ir mazs, lielu daļu šeit aizņem pieminekļi un memoriāli, kas veltīti pasaules kariem. Pilsētai varoņpilsētas nosaukums, jo pilsēta ir pārcietusi daudz un dažādas nopietnas kaujas. Pilsētā redzamas bakalejas, gastronomi, aptieku kioski, ēdnīcas un viss pārējais, kas Latvijā vairs nav gadus padsmit. Pēc 21.00 ierodamies tajā pašā vietā kur pusdienojām, gribam vakariņas.... par 15 grivnām, pēc ilgas gaidīšanas (pulkstenis jau rāda 22.30) summas palielinās un nu jau par 20 grivnām mums atnes vietējo sultānzivi (izskatās pēc reņģēm) un vēl katrs dabūjam pa vienai biezpiena pankūkai, jā tūrisms un ar to saistītās sfēras šeit ne pa visam nav attīstītas. Ap 24.00 esam viesnīcā, mums ar Ivetu ir veļas diena (nakts), kamēr mūsu abu Jāņi malko kokteiļus ar Maskavas krieviem (arī tūristi, apmetušies turpat blakus numuriņos). 5. diena. 7.00 ceļamies, 8.00 brokastis, sākam ēst ap 8.30, atkal kārtējais smējiens, brokastīs mums atnes kartupeļus ar karbonādi , ziloņa cienīgu porciju. Ap 9.30 esam Sevastopoles nomales tirdziņā, semočku pārdevēju daudz, pats tirgus kā jau tirgus. Turpat arī tukšās taras nodošanas punkts, ko izmanto abi Jāņi, jo ir jau iztukšojuši katrs pa alus pudelei. Braucam uz Bahčisaraju, pa ceļam var redzēt piegružotās ceļmalas te mētājas tiešām viss kaut kas. Ierodamies Bahčisarajā – hanu pilsētā. Ejam skatīt pēdējā Bahčisarajas hana rezidenci – kas celta 16.gs., kā pārvaldes centrs savas funkcijas pildīja līdz pat 18. gs. beigām. Telpas izklātas ar paklājiem, logus pilda vitrāžas, zelta kabinets, harēms, vairākās telpās strūklakas – dzīvības un bagātības simbols. Ekskursiju pa hana pili vada vietējais gids, pēc izcelsmes austrumnieks, runā dziedošā balsī, kas brīžiem kaitina. Pilsētā 5 x dienā var saklausīt mullas dziesmu. Te var sapirkt kadiķu un lavandas spilvenus, dažādas eļlas, un citus vietējā ražojuma nieciņus. Turpat netālu no hana pils atrodas vietējo tatāru ģimenes uzņēmums – ēstuve, turp arī dodamies baudīt nacionālos ēdienus. Dažādībai ņemam katrs savu, lai ir ar ko salīdzināt: Jānis Ā. ēdšurpa – zupa, lielos gabalos kartupeļi, paprika, sīpols, aitas gaļas klucis., Jānis V. ēd manti – izskatās pēc pelmeņiem tikai lielāki un tvaicēti, nevis vārīti, es ēdu plovu – nekas īpašs tikai tāds vietējais garšas piesitiens, un Iveta ēd sarma – maltā gaļa ar sīpoliem vīnogu lapās. Mūs apkalpo ātri, pirmo reizi brauciena laikā. Paēduši kāpjam kalnos, kur autobusā noliekam mantas, lai dotos vēl augstāk, ar pilnu vēderu diez ko kāpšana neveicās tik raiti. Pa ceļam redzam vietējo mājas, kas ir noplukušas, ar daļēji apjoztiem žogiem, vaļējiem logiem, nobirušu apmetumu. Sākam kāpt Čufut - kalē, tā ir alu pilsēta (sākot no 6. gs. šeit dzīvo cilvēki), ar nožogojumiem un mazītiņām ieliņām, ar pasakainiem un bezgalīgiem skatiem tālumā. 1852, gadā šeit dzīvo beidzamie patstāvīgie iedzīvotāji. Te ir arī sena aka, kuru atklāja tikai 2002. gadā un tā ir 200 metrus dziļa. Atpakaļ ceļā iegriežamies vienā no Krimas klosteriem - Uspenska, kas atrodas pa pusei klintī (dibināts 9.gs.). Ikonas tiek krāsotas pa tiešo uz klints sienām, ja pietrūkst telpu tad vienkārši klintī izcērt kādu jaunu istabiņu. Atpakaļ ceļā sapērkam tēju no kalnu augiem, un citus vietējos suvenīrus. Pirms kāpšanas autobusā, lai dotos uz viesnīcu, tajā pašā tatāru ēstuvē iegriežamies vēlreiz – lai dzertu uz uguns vārītu kafiju, mūs apkalpo 13 – 14 gadīga tatāru meitene, kas viņiem skaitās precību gadi. Viesnīcā esam pēc 22.00, un ēdam vakariņas, kuras mūs gaida jau kopš 21.00 un ir atdzisušas. Pēc vakariņām abas ar Ivetu kārtojam somas, pakojam suvenīrus. 6. diena. Ap 8.00 brokastis, ir beigusies kafija, un mūsu gids dabū skriet uz vietējo gastronomu tai pakaļ, smieklīgi un jocīgi vienlaikus. Meņū – plānas pankūkas ar biezpienu, vienā pankūkā viena paciņa ļoti saldināta biezpiena . Mūsu vīrieši to nespēj dabūt lejā, tā kā tiekam pie vēl vienas porcijas, ak nabaga ciskas. 9.00 izbraucam, mūs ved divi vietējie autobusi. Mēŗķis Inkermanas klosteris – vīriešu un pareizticīgais. Pirms apmeklēt klosteri vajag ietīties, turpat uz vietas, izlasot no čupā sakrautā parpalām kādu sev piemērotu gabalu, jāaptin kā galva, tā apakšgals, lai nekārdinātu mūkus, to tad arī darām. Arī vīriešiem ir jāietin savas pēcpuses lakatos. Klosteris kā jau klosteris ar lūgšanu telpām, skaistām ikonām, aizdegtām svecēm un visapkārt vīraka smarža, telpas gan šauras grūti izmainīties „šurpu turpu” plūsmām. Turpat blakus suvenīru bodītē nopērku svecītes līdzi vešanai un kādu ikonu, ko uzdāvinu savai pareizticīgajai omei. Mazajā busiņā skan Veras Serdjučkas un Nautilus repertuārs, kurš periodiski tiek nomainīts pret klostera dziedājumiem. Braucam uz lielo kanjonu. Šoferīši brauc ātri uz 120 km/h vismaz, ceļi ir līkumaini – serpentīni, dažiem jau sāk šķērmi mesties, citi guļ, kā nu kurais. Krimas Lielais kanjons ir dabas brīnums, kas radies vairāku miljonu gadu laikā. Te mūs sagaida pārgājiens vairāku stundu garumā, ir divas iespējas: iet pa kalnu upi uz augšu, vai pa meža celiņiem kāpt kalnos, mēs izvēlamies – kalnu celiņus, savukārt Jānis Ā. iet pa upi kopā ar vēl dažiem no grupas. Ūdens ir auksts (+8...+9 grādi pēc Celsija) kā jau kalnos. Reljefa starpība 300 metri, tas ir celiņiem kas iet pa augšu un pa leju, skati vienreizēji, pasakaini, klusums un miers, skārbaržu stumbri apauguši ar efejām, ozoli, un priedes, pameža praktiski nekāda, zem kokiem ir ēna, bet karstums tomēr saglabājas. Kanjonu caurvij ledus auksta upe, ir daži pieturas punkti, kur vietējie ir uzstiepušies ar ceptiem čebureku groziem un kazas sieru, un vēl piedāvā karstu tēju un pašdarinātus vīnus. Mūsu kalnu taku kāpējkomanda ir pirmā, gaidām tos kas brien pa ūdeni, tikmēr varam atpūsties un noskatīties kā daži peldas – „Vanna molodostji”, atkal jau nostāsti, ka šeit peldoties kļūsti dažus gadus jaunāks. Kanjons ir pilns ar cilvēkiem, te ir arī citas tūristu grupas. Lielais kanjons atrodas Ai Petri kalna pakājē, pēc tam dodamies uz pašu Ai Petri virsotni. Virsotne, plakana kā galds, skati fantastiski – lejā redzam Jaltas pilsētu. Ir aukstāks par kādiem grādiem desmit vēsāks nekā lejā. Daži mūsu grupas biedri meklē jakas, mums tādu nav. Sēžam ēstuvē „Jaurais Rodžers” un gaidām savas pusdienas: zupu un šašliku. Zupa ļoti laba ar lieliem sastāvdaļu gabaliem, kas nav izprotams latvietim, un šašliks no tikko dīrāta auna, kas praktiski nav sakožams, šķiet dzīvnieks nomiris no vecuma , visi iesmejam. Ar pilniem vēderiem kāpjam busiņā, lai nestos mežonīgā ātrumā lejā no kalniem. Jānim V. elpceļu sākumam sāk tuvoties šašliks, bet laukā vēl nenāk, tādi zaļi pelēki sēžam kāmēr tiekam laukā no busiņiem. Autobusu bremzes smird ne pa jokam. Mājupceļā mūs vietējā gide ieved kādā elitārā vīnu un konjaku veikalā, zem lozunga –šeit ir vislabākā manta, nu bet protams, mūsu četrotne neko nepērk, savukārt tantes sapērk pilnus maisus un iet atkal grabēdamas. Viesnīcā esam ap 22.00. 7. diena. Modinātājs zvana ap 7.00., daži mūsu grupas biedri 6.30 pirms brokastīm gatavojās kāpšanai pludmalē pa aptuveni 800 klintī cirstiem pakāpieniem lejā pie jūras, labi ka to nedarām, jo šim pasākumam spēku vairs nav. Pēc 8.00 ejam brokastot, mums par pārsteigumu visi grupas biedri sen jau paēduši un savas brokastis, mums nākas meklēt starp izēstiem traukiem, ko arī atrodam. Brokastis ir aukstas. Kāmēr brokasto mūsu vīri, mēs krāmējām somas, lai dotos prom no šī bardaka, tā kā autobuss nevar piebraukt pie viesnīcas, ir pārāk šaura iela, mēs stiepjam un velkam somas pa grantētu ceļu, apkārt ir putekļu jūra. Sīkāk par viesnīcu: www.svityaz.crimea.ru Izbraukšana nenotiek laikā, jo pati galvenā vietējā gide Irina nav ieradusies, kam gan vajadzīga bija šī mandrāža?... Pēc 9.00 izbraucam. Dodamies uz Hersonesu – Sevastopoles vēsturisko daļu, apmeklējam sv.Vladimira katedrāli, kas atjaunota 2004. gadā. Hersonesa iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Hersonesa – tipiska grieķu polise, ar 5 tūkstoš iedzīvotājiem. Vietām saglabājušās tā laika liecības, seni mūri un drupas. Kad ir ap 10.45 abi gidi mūs uz 15 minūtēm palaiž mūs uz jūru papeldēties, kas ir pārsimt metru attālumā, turklāt vēl ļoti akmeņaina. Nav arī aizslietņu aiz kuriem pārvilkt peldkostīmus, bet tas jau šķiet ir nenozīmīgi, jo peldkostīmi tiek turpat pārvilkti un nevienu tas neizbrīna, ka savas plikās pēcpuses rādām turpat guļošiem tūristiem, kuriem mugurkauli ir ieņēmuši akmeņu bērumu formu, jo pludmale ir patiesi akmens bluķu piebērta. Ap 11.30 braucam prom no Hersonesas Jaltas virzienā. Ierodamies Alupkā ap 13.30 un ejam apmeklēt grāfa Voroncova pili, kas celta romantisma stilā 1828. gadā, celtniecība ilgusi aptuveni 20 gadus, arhitekts E. Blors. Galvenais celtniecības materiāls – diabāzs. Pilī ir 150 istabas, ko tā arī neapskatām, jo rindas ir nežēlīgas. Ir jau 15.00 un joprojām gaidam, kad mums pārdos biļetes, pacietība ir galā. Mūsu četrotne dodas uz jūras pusi, cauri Voroncova pils dārziem, kas ir teju 40 hektāri lieli, dārzi ir terasēti un pārbagāti ar augu dažādību, jo klimats ir labvēlīgs, lai te augtu korķa ozoli, tamariksi un lauru koki. Augi te sastopami kā no Krimas kalnu reģioniem, tā no piekrastes – cilvēkam ar dendrologa ievirzēm te ir ko redzēt. Dārzus te sāk ierīkot jau 1820. gadā, autors Karls Kebahs. Sasniedzam pludmali, tā ir ekstrēma, lieli akmens bluķi, pa kuriem lecot lejā un rāpjoties augšā var nokļūt pie ūdens un tikt atkal atpakaļ. Kamēr visi trīs mani biedri noņemas ar peldēšanu un tikšanu krastā, es staigāju pa iepriekš minēto dārzu un vācu herbāriju, un negaidīti atrodu tīri pieņemamu pludmali turpat pārdesmit metru attālumā, kur nav jālec pa akmeņiem. Tā nu ir, norādes te nav nevienas...žēl, bet tā ir Ukraina. Kad mūsu četru grupa ir atkal izpeldējusies un izstaigājusies pa parku, ejam atpakaļ uz pili skatīties vai tiekam iekšā vai nē, mūsējie pārkarsuši un apdulluši no karstuma vēl arvien gaida kad būs biļetes uz pils apskati. Mēs neesam neko nokavējuši. Kad ir jau 15.45 saprotam, ka pils iekšieni mēs negriba redzēt. Četrotne noskaidrojusi, kur tiekamies Jaltā (tā atrodas tiešām tuvu var aizbraukt ar kuģīti) un cikos, ejam meklēt kuģu piestātni un samaksājot 25 grivnas un + 10 grivnas, ja gribam sēdēt uz augšējā klāja braucam uz Jaltu. Pēc stundas, ko pavadām ceļā, izkāpjam Jaltā. Pa ceļam apskatam Lastočkina gņezdo, augšā nekāpjam. Te top fotogrāfijas. Jalta ir PSRS slavena kūrortu un sanatoriju pilsēta, arī šodien tās var redzēt, mērogi ir grandiozi. Visas pludmales ir mākslīgi veidotas, betonējot un pieberot lielākus un mazākus oļus. Pariņķojam pa Jaltas pilsētas piekrastes promenādēm, apskatam Ļeņina pieminekli, iepērkam Veras Serdjučkas diskus un jaunu atmiņas karti fotoaparātam. Paēdam kādā ēdnīcā. 19.00 esam norunātajā vietā, kur mūs jau gaida Voroncova pils apmeklētāji, ne ēduši, ne Jaltu redzējuši. Par ko mums viņus ir mazliet žēl, toties gide Irina atkal ievedusi visus kādā tur alkoholu lavačkā un nu mūsu grupas biedri iet grabēdami ar medovuhas pudelēm. Ekskursija pilī esot bijusi ~ 15 minūtes, pamatīgā skrējienā un tamdēļ nācās gaidīt 3 stundas, nu ļoti. Ar sabiedrisko autobusu braucam uz Jaltas autoostu. Ap 21.30 ierodamies Simferopolē. Viesnīcā 4. stāvs un nav lifts, visu savu mantību stiepjam augšā pūsdami un elsdami. 8. diena. 7.30 brokastis. Griķi un kellogs ar pienu, utt. Vesnīcas foajē grezna tualete ar „actiņu”, par ko atkal ir smējieni. Šodienas plānos Demerdži kalns un izjādes ar zirgiem, kā jau nelabu paredzēdamas ap 11.00 izkāpjam Aluštā (mums pievienojas vēl 2 meitenes, kuras arī negrib jāt ar zirgiem). Alušta stiepjas 11 km garumā gar Melnās jūras piekrasti, izstaigājam Aluštas centru, Iveta peldās kamēr es sargāju mantas, par ieeju pludmalē jāmaksā, 4 grivnas. Cilvēku tik daudz, ka brīvu vietu pamatīgi jāmeklē, cilvēks pie cilvēka saguluši uz lielajiem oļiem kā jūras lauvas. Pēc peldes ameklējam vaska figūru izstādi un greizos spoguļus, Iveta nopērk sev Ledus laikmeta vāveres mīksto mantu, par ko ir ļoooti priecīga. Kādā piekrastes kafejnīcā paēdam pusdienas, sāk līt, te arī pārlaižam lietu. 14.00 mums ar gidu sarunāts tikties autoostā, turp arī ejam pa pielijušām ielām, ir silts un mitrs. Ap 15.00 saņemam no gida īsziņu par to ka mums jāsēžas trolejbusā un jābrauc kalnos uz Angarskij pereval ~750 m.v.j.l. ir vēsi, nav vairs tik silts kā piekrastē. Brauciens ilgst tikai 20minūtes. Augšā esam jau 16.20. Grupa ar visu gidu kaut kur čammājas pa kalniem, joprojām sēžam šosejas malā un gaidam jau vairāk par stundu. Kad beidzot iekāpjam autobusā uzzinām ka pārējiem kalnos vispār nekas nav noticis, zirgi ar kuriem plānotas izjādes aizmukuši kalnos. Ar zirgiem dabuja izjāt labi ja 10 cilvēki no grupas, jo palikušiem 5 zirgiem esot bijusi kauli un āda, un tamdēļ ierobežots svars 60 kg cilvēkiem kas varēja kāpt zirga mugurā. Esam laimīgas, jo savu brīvo laiku salīdzinoši labi pavadījām Aluštas pilsētā. Secinam ka programmā paredzēto Demerdži kalnu un spoku ieleju nav redzējis neviens. Šī nakts ir jāpavada autobusā, kurš joprojām nav tīrīts un nežēlīgi grab, pagulēt nav iespējams kaut arī ļoti gribās. 9. diena. Pēc 9.00 iebraucam Kijevā, te jau pabijām ceļā uz Krimu. Piebraucam pie viesnīcas „Slavutič” te jau viss pazīstams un zināms. Tiek dotas 10 minūtes, lai noliktu somas un ieietu dušā, pēc grupas lūguma laiku pagarina līdz 10.30. Es un Jānis vispār neesam sarakstā uz istabiņām, kad visi mūsu grupas biedri ir jau savās istabās, mēs joprojām sēžam recepcijā, pārguruši un netīri mēģinam dabūt ko līdzīgu istabiņām, gids savukārt jau ir tālēs zilajās un par mums neliekas ne zinis, jo ir saticis savu vecu, labu draugu. Pulcējamies pie viesnīcas, lai ar gidi Olgu apskatītu Kijevas – dostoprimečateļnostji. Ar sabiedrisko autobusu aizbraucam uz Pečerska lavra – baznīcu un klosteru komplekss pašā centrā. Pēc tam dodamies uz Sofijas katedrāli, bet pēc negulētās nakts galva nespēj ņemt pretī nekādu informāciju, pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem, tālāk dodamies uz Kijevas ZOO. Ar taksi pa 4 grivnām pēc pusstundas esam ZOO. Salīdzinot ar mūsējo zoodārzu, daudz plašāks un bērniem draudzīgāks. Pēc zvēru skatīšanas, dodamies ar taksi atkal uz centra pusi, lai pasēdētu kādā kafejnīcā uz Hreščatika – galvenā pilsētas komerciālā promenāde. Kafijojam un tad dodamies meklēt Jānim V. šķidros suvenīrus, piepirkuši tirgū pilnus maisus ar gataviem augļiem kādas četras reizes šķērsojam Kijevas centru ar kājām, lai atrastu kādu Jāņa Ā. īru favorītkrogu ar nosaukumu O`Brain. Pēc 21.30 tādu arī atrodam, pat vairs negribas īstu īru sidru, bet ar pierunāšanu tādu izdzeru, bija labi. Pēc 22.00 esam viesnīcā. 10. diena. Ceļamies ap 7.00, pēc 10.00 izbraucam no Kijevas. Ap 13.30 piebraucam pie Ukrainas – Baltkrievijas robežas. 14.15 robežkontrole savāc pases, 14.30 atdod tās atpakaļ. Iebraucam neitrālajā zonā, no autobusa izkāpt nevar, ir jau 15.15. 16.00 esam izgājuši Baltkrievijas pasu kontroli, un vēl iesmejam par visur salīmētiem antikorupcijas plakātiem. 16.30 esam iebraukuši Baltkrievijā. Uzreiz jūt ceļu atšķirības, nav nekādas grabēšanas un klabēšanas. Piestājam zaļajā pieturā, parādās 10 dienas neredzēti odi, ir tikko lijis, viss slapjš. 20.40 visi autobusā skatamies nopirkto filmu par Krimu, ir mazliet skumji jo nebijām daudzās vietās, kuras var redzēt filmā. 21.30 iebraucam Vitebskā, liela tipiska PSRS laika pilsēta, plašas ielas. 22.30 izbraucam no Vitebskas. Šoferi maldās pa pilsētu, jo nekur nav nekādu norāžu un informatīvo ceļazīmju, pāri plašajām ielām uzrakstus uz māju sienām izlasīt nav iespējams. Autobusā joprojām neviens neguļ. 11. diena. Pēc pusnakts, 0.50 piebraucam pie Baltkrievijas – Latvijas robežas. Ap 1.40 izbraucam no Baltkrievijas. Labrīt Latvija! Tuvojamies Latvijas robežpunktam. Un te mūsu tautieši ir uzdevuma augstumos, ar suņiem tiek pārbaudīta visa bagāža, un salonā robežsargs ienes kādu maisiņu, ko mūsu draugi atpazīst kā savējo. Izrādās Iveta bija Sevastopolē nopirkusi kaut kādu zivi (izpūsta un spuraina) kā dāvanu brālim – zvejniekam, un pārdevējs šo zivi sapakojis nezināmas izcelsmes kartona kastē, kas savukārt mūsu robežsargiem uzreiz iekrīt acīs. Procedūra ieilgst uz pusstundu, suns pārmeklē arī salonu un neko TĀDU neatrod. 2.40 Krāslava.6.55 Salaspils kāpjam laukā pie mājām. Esam laimīgi izbraukājuši Ukrainu un Krimu, un sapratuši ka pie mums ir bardaks, bet tur ir krietni lielāks. Kādu laiku Austrumu virzienā skatīties negribēšu. Nākamgad orientējamies uz Moldovu. Par cik ceļojuma aprakstu publicēju tikai šobrīd, varu pateikt ka Moldovas vietā sanāca Rumānija. Oriģinālteksts Iveta, korekcijas Kristīne (tika izgrieztas dažas pikantas epizodes gida sakarā, bet tas aiz cieņas pret Impro). Apraksts tapis uz 20 lappusēm, publicētas vien kādas sešas ar pusi, tā teikt lasītāji paši izbaudiet Ukrainu un Krimu uz savas ādas. Foto skatīt arī: kijeva - 1 (2007) Kijeva - 2 (2007) Krima (2007) Krima - 2 (2007) Krima - 3 (2007)

Ukrainas kontrasti - Krimas burvība

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem