Katrai lietai apakšā sava vēsture, to visi zinām. Tad nu lūk, mans Austrālijas un ceļojums nebūt nesākās vakar. Patiesībā tas sākās senajā 1944. gadā, kad mani radi, latviešu tautai zināmu apstākļu dēļ, aizbēga no Latvijas uz Vāciju un dzīvoja bēgļu nometnē. Par kara laikiem laikam nav ko izplūst, jo vēsturi visi esam mācījušies, bēgļu šausmu un laimes stāstus un pārdzīvojumus esam dzirdējuši vai nu no vecmammām, vai arī redzējuši kādā filmā. Tad nu lūk mani radi no nometnes Vācijā veiksmīgi tika līdz Austrālijai, kura ar savu attālumu no Eiropas, bija liela bēgļu paradīze, jo reizēm jau nevajag neko vairāk kā mieru un drošības sajūtu. Lai nu kā, kāda daļa manas ģimenes tagad dzīvo Austrālijā, bet noteikti jāsāk ar Māru, kuras vecāki bija tie, kuri emigrēja, bet nu jau ir miruši, un pie kuras mēs braucām ciemos un kura ir manas mammas otrās pakāpēs māsīca. Māra ir fantastiska dāma, kura katru gadu mēģina atbraukt uz Latviju un savās Sidnejas mājās lepni pie sienas pielikusi pirmās Latvijas laika karti.
Lidojums uz Sidneju nepārspīlējot ir diezgan mokošs, mūsu ceļš veda caur Londonu un Singapūru. Uzreiz jāsaka, kā ir – droši jāgatavojas divas dienas iztikt bez miega, tāpēc nevajag baidīties no kafijas jūras un piepampušām kājām, ja vien, protams, nelidojat biznesa klasē, bet tā jau uzreiz ir cita dzīve un cits raksts. par spīti nebeidzamajām stundām gaisā, tomēr nonākam galā, kur mūs jau sagaida Māra, ar platu smaidu un tīkamu austrāļu akcentu latviešu valodai "ou, so good jūs jau esat šeit, darlings". Man Māra ļoti, ļoti patīk, jau no pašas bērnības, kad viņa bija atbraukusi uz Latviju un atvedusi man un brāļiem mīkstās mantiņas. Pirmā tveice, kas mūs sagaida, iznākot no kondicionētā lidostas gaisa autostāvvietā liek aizsisties elpai, jo es galīgi neesmu karstumu mīlošs radījums. Labi, ka mašīna nav tālu un tur jau atkal var atļauties baudīt vēsumu. Ierodamies Māras mājās, apskatam dārzu, paēdam un tad es atkrītu gultā, jo laika pārmaiņas tomēr ietekmē ne pa jokam...un tā guļot es apmēram tur palieku divas dienas, kamēr pilnībā atkopjos – sadziedēju 26 lidojuma stundu satūkušās kājas, atgūstu ekonomiskās lidojuma klases nozagto miegu un esmu gatava doties Sidnejas ielās.
Jocīgi, ka Sideja ir vienīgā pilsēta, kurā es jūtos kā mājās. Ceļot ir sanācis diezgan daudz, tomēŗ nekur nav bijusi tā māju sajūta, nekāda uztraukuma, varbūt pie vainas siltais klimats. Mana pirmā kļūda bija izvēlēties apskates objektus grāmatā „Austrālija” :D, jo tikai aizbraucot uz Austrāliju var saprast tās izmērus. Tā nu grūtu sirdi svītroju laukā visas Uluru klintis un pārējos vismaz 5 stundu attālos lidojumus, aprobežojoties ar New South Wales štatu..
Tā divās nedēļās apmeklēju visas Sidenjas ielas un veikalus, tuvējās salas un pussalas, Zilos kalnus (miljonu hektāru mežu, kuri izskatās zili), Kanberu (kā izrādās tieši Kanbera ir Austrālijas galvaspilsēta), izbraucu Great Ocean Road, un vēl simts vietas, kuras nu jau vairs neatceros.
Noteikti diezgan neierasts skats, ko nācās redzēt uz ceļiem bija nobrauktie ķenguri, kuri tur ir tādos daudzumos, kā mums uz ceļa beigtās lapsiņas un kaķi, ja ne vēl vairāk. Protams, žēl it kā, bet kā paši austrāli stāstīja, ķenguru daudzums ir pārāk liels, tāpēc tos pat speciāli izšauj - un tiesa, naktī, kad palikām mūsu radinieku lauku mājā, netālu no Zilajiem kalniem, aizmigu ar šaušanas skaņu - mednieki šāva ķengurus.
Austrālija ir vienkārši burvīga valsts, tiesa, ārkārtīgi svelmaina, kādas dienas divas vai trīs es gluži vienkārši nespēju piespiesties iziet laukā no mājas dēļ karstuma, tādēļ, ja brauciet turp, tad atcerieties, ka gadalaiki tur ir tieši otrādāk, kā pie mums – ziemā viņiem vasara, bet vasarā ziema.
Paši austrālieši ir ļoti vienkārši un patīkami cilvēki, kuri, kā likts mīl dzert vīnu un labi paēst. Noteikti braukšu uz Austrāliju vēlreiz, taču nu jau zināšu, ka jābrauc uz vismaz pusgadu, lai iespētu aplūkot tikai ievērojamākos objektus vien.
Bet tā pa lielam visu jau var apskatīt cēlojuma galerijā :)
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais