Ceļojums uz zemi, kur riet Arābu saule

17.08.2009
26 min lasīšanai
66 foto

Ceļojumā uz Maroku devāmies 2005. gada jūnijā. Tas mums ar Jāni bija jau piektais ceļojums. Tam gatavojos vairākus mēnešus iepriekš- lasīju Dorling Kindersley ceļvedi, internetā sazinājos ar marokāņiem, pie kuriem plānojām pavadīt 14 Marokas apskatei atvēlētās dienas. Divus mēnešus pirms ceļojuma internetā pasūtījām aviobiļetes ar Easy Jet kompāniju no Rīgas līdz Berlīnei, no Berlīnes līdz Valencijai un tieši tā pat atpakaļ līdz Rīgai. Biju savākusi informāciju par transporta iespējām Marokā. Uzzināju arī par nepieciešamajiem profilakses pasākumiem, no kuriem obligāta izrādījās tikai A hepatīta pote. Pamatīgās gatavošanās dēļ ceļojumu nevarēja nosaukt par spontānu un neapdomīgu. Tomēr tajā bija daudz nezināmo, kas atstāja vietu piedzīvojumiem. Neprognozējama un tamdēļ aizraujoša bija stopēšana no Valencijas līdz Spānijas dienvidu galējam punktam- Tarifai. Tāpat arī liels piedzīvojums bija vietējo marokāņu iepazīšana, jo pirms ceļojuma mums bija visai trūcīgs priekšstats par to, kādi būs tie cilvēki, kuru mājās pavadīsim ceļojuma laiku. Bet tagad par visu pēc kārtas... 1.ceļojuma diena. Agri no rīta izlidojām no Rīgas lidostas uz Berlīni. Lidostā gan bija neliela aizķeršanās, jo bijām neapdomīgi paņēmuši līdzi prīmusu ar gāzes baloniņu. Drošībnieki mūs laipni palūdza šo bīstamo priekšmetu atstāt viņiem. Paldies dievam, tikām cauri sveikā ar nelielu satraukumu, un jau pēc pusstundas sēdējām ērtajā Easy Jet lidmašīnā. Pāris stundu lidojums un mēs jau bijām Berlīnē. Dienu pavadījām apskatot Potsdamas laukumu, TV torni, Brandenburgas vārtus u.t.t., kā arī iepērkot vasarīgas drēbes ceļojumam un sauļojoties Berlīnes centrālajā parkā. Vakarā iekārtojāmies Berlīnes Šēnfelda lidostas 3.stāvā uz nakts guļu. Atradām krēslus, uz kuriem, izklājot matracīti un guļammaisu, ērti varējām izstiepties visā garumā. Iemanījāmies pat tuvumā esošajā tualetē uzvārīt ūdeni sausajām zupiņām un tējai. Pēc siltajām vakariņām arī miegs bija labs, tikai īss, jo 4:30 jau sākās reģistrēšanās lidojumam uz Valenciju. 2. diena. No rīta samiegojušies devāmies reģistrēties lidojumam un pat nepamanījām, kad ap 9:30 jau bijām ielidojuši Valencijā. Lidostā centāmies noskaidrot ar kādu transportu varam tikt līdz A7 ceļam, kurš stiepjas gar Vidusjūras krastu no Valencijas līdz pašam Gibraltāram. Domājām, ka nebūtu prātīgi laisties iekšā Valencijas centrā, jo no tā būtu ļoti grūti atrast vietu, kur sākt stopēt. Tomēr lidostā mums neviens nespēja atbildēt uz mūs interesējošo jautājumu par nokļūšanu līdz A7 ceļam. Un tā nu mēs iekāpām vienīgajā autobusā, kas kursēja no lidostas. Un, protams, tas mūs aizvizināja uz Valencijas centru. Tur arī sākās mūsu problēmas. Nebija ne jausmas, uz kuru pusi iet un kur meklēt mūs interesējošo automaģistrāli. Nolēmām lūgt padomu laipnajiem Valencijas policistiem un, tas bija prātīgi darīts, jo beidzot saņēmām mums nepieciešamo informāciju. Atlika tikai tāds sīkums- aizkļūt līdz viņu norādītajai vietai pilsētas nomalē, no kuras varbūt varētu mēģināt stopēt. Taču mēs bijām apņēmības pilni, un, kādu gabalu pabraukuši ar sabiedrisko transportu, tālāk devāmies kājām. Karstums mums, tikko Latvijas dzestrumu izbaudījušajiem, bija netīkams un 20 kg smagās somas neciešamas. Tomēr pēc vairāku stundu ēzelīšu cienīgas vilkšanās pa Valencijas ielām, mēs tomēr aizkļuvām līdz pirmajam benzīntankam pie mūsu meklētā A7 ceļa. Šeit sākās mūsu 1,5 dienu ilgais pārbrauciens uz Tarifu. Benzīntankā, atvilkuši elpu pēc nogurdinošā pārgājiena, izmēģinājām savu veiksmi šoferīšu uzrunāšanā. Un mums patiešām paveicās, jo jau pēc trešā mēģinājuma, mums izdevās sarunāt kravas mašīnas šoferi, kurš aizveda mūs līdz Alikantei, kas bija jau par 150 km tuvāk mūsu mērķim. Piekam šoferītis, kurš gan runāja tikai spāņu valodā, bija tik laipns, ka atstāja mūs nevis Alikantes centrā, bet gan aizveda uz lielu benzīntanku pie A7 ceļa. Tur vienlaikus „atpūtās” 15 fūres un tajā brīdi tas bija mūsu sapņu piepildījums. Jau pavisam drīz tikām laipni uzņemti fūrē, kas mūs aizveda vēl par 50 km tuvāk mērķim- uz Murciju. Piekam pieveda mūs pie kempinga un benzīntanka, kas atradās viens otram līdzās. Bijām patiesi laimīgi, jo ko gan citu vēlā vakara stundā mēs būtu varējuši vēlēties... 3. diena. No rīta, līdz ar putnu čivināšanu un saules stariem, pamodāmies kempingā pie Murcijas. Bijām beidzot izgulējušies, nomazgājušies un gatavi aizstopēt kaut līdz pašam galamērķim. Un mēs to patiešām arī paveicām!!! Ar 6 laipnu spāņu šoferīšu palīdzību ap 19:00 vakarā bijām jau pieveikuši 500 km un nokļuvuši līdz Spānijas dienvidu galējam punktam- Tarifai. Šoferīši bija patiešām izpalīdzīgi, kaut arī daži no viņiem ar mums varēja sazināties tikai spāniski. Bet arī tas bija interesanti, jo rezultātā iemācījāmies dažus vārdus spāņu valodā. Kā piemēram: „non compriendu!”, kas nozīmē „es nesaprotu!”. Pēdējais šoferītis aizveda mūs līdz jaukam kempingam Atlantijas okeāna krastā, kas atradās pāris kilometrus no Tarifas ostas, no kuras nākamajā rītā plānojām pārcelties ar prāmi uz Maroku. Ceļš uz Tarifu vijās pāri kalniem, kuri bija kā nosēti ar vēja ģeneratoriem, kas uz saulrieta fona šķita īpaši romantiski. Taču visspilgtākais iespaids radās pirmo reizi ieraugot Āfrikas kontinenta krasta sarkanīgās klintis, kas, saulrieta mākoņos tītas, šķita nudien mistiskas un nereālas. 4. diena. Pamodāmies no rīta kempingā līdz ar apmākušos laiku un spēcīgu vēju, kas, kā iepriekšējā dienā stāstīja šoferīši, ir raksturīgs Tarifai, kura esot vindsērfinga un kaitsērfinga meka. Pēc brokastu ieturēšanas, devāmies stopēt auto, kas mūs aizvestu uz Tarifas ostu- vietu, no kuras attiet prāmis uz Tanžēru Marokā. Mums atkal paveicās, jo izdevās nostopēt pirmo garām braucošo auto, kas mūs aizveda līdz pašai ostai. Tā arī neatlika laika peldei Atlantijas okeānā, jo gribējām ātrāk sasniegt Āfrikas kontinentu, bet prāmis uz Tanžēru kursēja jau pēc stundas. Pirmo reizi saskatot Āfrikas krastus un liekot pirmo soli uz cita kontinenta zemes, mūs pārņēma patīkams satraukums. Vienmēr ir jauki atkal kaut ko piedzīvot pirmo reizi... Jau pirmajās Marokā pavadītajās minūtēs sajutāmies kā citā pasaulē. Ko līdzīgu līdz tam bijām redzējuši tikai filmās un grāmatās- vīrieši džellabās (jeb kokvilnas auduma mētelīšos ar kapucēm), sievietes parandžās ar aizsegtām sejām. Ielās daudz uzbāzīgu tā saucamo „gidu”, kas ieraugot tūristu, metas tam virsū ar vienu vienīgu mērķi- „izkāst” no viņa naudiņu. Arī mums viens tāds „pieķērās kā dadzis” un par visām varītēm gribēja uzspiest savus pakalpojumus. Vajadzēja 10 minūtes, lai tiktu no viņa vaļā. Tākā iepriekš jau biju sagatavojusies šādai vietējo uzbāzībai, tad īpaši nepārdzīvoju. Dzirdot vietējo uzmācīgos palīdzības piedāvājumus, vienkārši gāju tālāk, nepievērsdama tiem uzmanību. Pavadījuši visai trauksmainu stundu Tanžērā, apskatot tās medīnu un pludmali, devāmies pēc savām somām, kuras bijām atstājuši bagāžas glabātuvē. Mums par lielu prieku, mūsu somas atradās turpat, kur bijām tās nolikuši, un mēs varējām doties tālāk- uz dzelzceļa staciju, no kuras vēlējāmies vēl tajā pašā dienā ar vilcienu sasniegt Meknesu, kur mūs jau sagaidīja internetā iepazītais marokānis- Ahmeds. Brauciens no Tanžēras uz Meknesu bija 3 stundas ilgs un, lai arī īsinājām laiku, sarunājoties ar kupejas biedru- Tanžēras universitātes rektoru, tomēr ceļš likās garš un arī ainavas aiz loga bija visai neizteiksmīgas un vienveidīgas- piegružotas dzelzceļa malas, labības lauki, aitas un ēzelīši, vientuļas palmas, nesakopti, pussagruvušu māju ciemateļi. Kaut kur tālumā redzējām stiepjamies okeāna krastu. Ceļā redzētās ainavas nešķita nedz ko daudzsološas, un, protams, radās jautājums: „Vai tāda ir visa Maroka?” Meknesas dzelzceļa stacijā mūs sagaidīja 21 g. vecais arābu puisis Ahmeds, kurš izrādījās nudien lielisks cilvēks- tā pat kā viņa ģimene, pie kuras dzīvojām divas dienas. Pirmais iespaids par Ahmeda mājvietu bija visai šokējošs- bija tik neierasti redzēt viņu sadzīves vienkāršību un kuplo ģimenes locekļu skaitu vienkopus vienā istabā. Pirmā doma- īsts tabors. Un mums būs jāguļ ar viņiem visiem vienā istabā? Ahmeds mūs iepazīstināja ar visiem ģimenes locekļiem, kuri ar mums sasveicinājās marokāņu stilā- t.i. apskaujot un skūpstot uz abiem vaigiem. Kā vēlāk noskaidrojām, tā telpa, kurā Ahmeds sākumā mūs ieveda, bija viesistaba, bez kuras vēl dzīvoklī bija četras citas istabas. No tām viena tika ierādīta mums. Patīkami iepriecināja Ahmeda un viņa ģimenes viesmīlība- mēs tikām cienāti ar pankūkām un piparmētru tēju, kas ir tradicionālais marokāņu dzēriens. Ļoti saldā piparmētru tēja marokāņiem ir viesmīlības simbols un tējas pasniegšanai ir savs rituāls veids. Tikām cienāti arī ar marokāņu maizi- „kesra”, bet vakariņās mums pasniedza kaut ko līdzīgu plovam. Grūti bija pierast pie tā, ka marokāņi ēd ar rokām no viena, galda vidū nolikta, šķīvja. Neierasts bija arī viņu tualetes apmeklējums, jo poda vietā marokāņu tualetēs ir caurums grīdā, bet papīra vietā- ūdens krāns un spainītis. Taču mēs ātri vien pieradām pie šīm sākotnēji šķietamajām neērtībām un tam vairs nepievērsām uzmanību. 5. diena. Nākamajā dienā Ahmeds mums izrādīja Meknesas skaistākās vietas- El-Hedime laukumu, kas kādreiz bijis kā vārti uz karalisko pilsētu. Apskatījām medīnu (vecpilsētu) un tās tirgus. Redzējām burvīgi ziedošus kokus Lalla Aouda laukumā. Bijām pie L’aguedala baseina, kuru pilsētas centrā izveidojis viens no agrākajiem tās valdniekiem- Moulans Ismails. Bijām iespaidīgajā Moulana Ismaila mauzolejā, kurā Ahmeds mums tulkoja uz iekšpagalma sienām esošos arābu rakstus, kas mums šķita kā vienkāršs ornoments. Bet, kā izrādījās, tie pauž atziņu: „Dievs ir liels”. Pēc dienas pastaigas un launaga ieturēšanas Ahmeda mājās, vakarā devāmies uz kādu no Meknesas kafejnīcām, kur trijatā malkojām tēju un našķojāmies ar austrumu saldumiem. Bija tik jauki, saulei rietot, klausīties dziedājumos no pilsētas mošeju minaretiem. Bijām ļoti apmierināti ar Meknesā pavadītajām dienām un gandarīti par to, ka esam iepazinuši Ahmedu- kurš izrādījās neticami jauks, sirsnīgs, iejūtīgs, nesavtīgs puisis, kurš mums ļoti daudz ko izstāstīja par Maroku, kā arī izrādīja patiesu interesi par Latviju un dzīvi tajā. 6. diena. No rīta atvadījāmies no Ahmeda un viņa ģimenes, jo mūsu ceļš veda tālāk- uz Fesu, kur mēs bijām norunājuši pārnakšņot pie kāda cita internetā iepazīta marokāņa- Hassana. Kad iebraucām Fesas dzelzceļa stacijā, tur mūs sagaidīja Hassana brālis ar draugu- viņi abi izskatījās visai atbaidoši- viens ar izsistiem zobiem. Otrs – rētām klāts. Sākumā nobijāmies- vai šiem cilvēkiem patiešām varam uzticēties. Tomēr, kad puiši piedāvāja, vai nevēlamies policijā reģistrēt viņus kā oficiālos mūsu uzņēmējus un par mums atbildīgās personas Fesā, tad mūsu satraukums nedaudz pierima. Dzīvoklis, kurā dzīvoja Hassana vecāki, izrādījās patiešām grezns- bija redzams, ka puiši ir no turīgas ģimenes. Taču paši brāļi dzīvoja jumtistabiņā, kuras iekārtojums bija īsti atbilstošs hipiju imidžam. Uz mirkli sajūtāmies nelāgi, ka mums būs jāpavada nakts kopā ar viņiem šajā jumtistabiņā, bet mums par lielu prieku, Hassana brālis piedāvāja iespēju nakti pārlaist stāvu zemāk esošajā vecāku dzīvoklī. Iemalkojuši tradicionālo marokāņu tēju un uzzinājuši visērtāko pilsētas apskates plānu, devāmies aplūkot Fesas medīnu. Pie medīnas vārtiem, atkal nācās atgaiņāties no uzmācīgajiem „gidiem”, kas jebkuru tūristu uztver kā „zelta teļu”, kuru nedrīkst palaist garām, neaptīrītu. Mūsu galvenais pastaigas mērķis medīnā bija atrast slavenās ādas krāsotavas, ko veiksmīgi arī paveicām. Bijām jau sagatavojušies, ka krāsotavu tuvumā būs grūti elpot. Tomēr skats bija pietiekoši neierasts un interesants, lai paciestu kodīgo krāsu un ādas kokteiļa smaržu un uzkavētos 5 minūtes labāko fotokadru meklējumos. Uzkāpām arī kalnā, kurā atrodas klintīs izcirstās Merinidu kapenes. No kalna pavērās burvīgs skats uz Fesas medīnu, jauno Fesu, kā arī apkārt esošajiem laukiem, kas savu dzelteno toņu dēļ, līdzinājās tuksnesim. Nokāpuši no kalna, vēlreiz devāmies uz medīnu, kur tirgū iepirkām lētus vietējos augļus- melones, ķiršus, aprikozes un tomātus par smieklīgi mazu naudiņu- vismaz 3 vai pat 5 reizes lētāk kā Latvijā. Pirms došanās mājup, vēl apskatījām Fesas centrālajā laukumā esošo ielu mākslinieku priekšnesumus ar pērtiķīšu un čūsku dresēšanu. Te gan jāatzīmē, ka nofotografēt šādus priekšnesumus ir visai grūti, ja vien nēsi gatavs maksāt naudiņu par šo prieku. Vakarā mūsu paziņu dzīvoklī satikām arī pašu Hassanu- puisi ar kuru, vēl Latvijā esot, bijām sarakstījušies. Mēģinājām iejusties puišu kompānijā, tomēr Hassana un viņa brāļa attieksmi pret mums nevarēja salīdzināt ar iepriekš izbaudīto Ahmeda sirsnību. Varēja just, ka mums ar šiem puišiem nav abpusēju simpātiju. Viņu māte gan bija ļoti jauka, tikai nerunāja mums saprotamā valodā;) Toties viņa mums uzklāja vakariņu galdu ar maizi, margarīnu, riekstiem un olīvēm. Pēc vakariņām izmantojām šīs mājas piedāvātās iespējas- vannu un internetu. Aizrakstījām pāris vēstulītes savējiem Latvijā, un tad jau arī devāmies pie miera. 7. diena. Agri no rīta piecēlāmies, vēlēdamies, ne viena nemanīti, atstāt šo, ne visai viesmīlīgo mitekli, un doties tālāk uz pilsētiņu Rich Augsto Atlasu pakājē. Tomēr Hassans un viņa draugs jau bija pamodušies un piedāvāja mūs pavadīt. No rīta pat šķita, ka viņi patiesībā ir jauki un draudzīgi. Hassana draugs pavadīja mūs līdz pašai autoostai, uzdāvāja man rokassprādzi, palīdzēja mums atrast vajadzīgo autobusu un tas sašķita patiešām jauki. Diemžēl pirms došanās prom, viņš sabojāja jauko priekšstatu par sevi, palūgdams, vai mēs nevaram iedot viņam naudiņu viņa mazās meitiņas uzturēšanai. Tā nu es iedevu šim puisim 5 dirhamas cerībā, ka tiksim no viņa vaļā. Taču ar to vēl nebeidzās mūsu piedzīvojumi. Autoostā darbinieks, kurš uzdevās par mūsu palīgu un „buferi” cīņa pret uzbāzīgajiem ubagotājiem, palūdza par bagāžas iekrāmēšanu autobusā mums katram samaksāt 20 dirhamas. Piekam no manis iedotajām 50 dirhamām, atlikumu es, protams, nesaņēmu... Bijām patiešām laimīgi, kad autobuss sakustējās un mēs devāmies prom no Fesas. Braukdami uz mūsu nākamo apmešanās vietu- Richu, cerējām, ka tur varēsim justies brīvāk un drošāk. Ceļā uz Richu autobusā pavadījām 7 stundas, taču ainavas, kas pavērās mūsu skatam aiz loga, bija patiesi skaistas. Klinšainas kailas kalnu virsotnes un izkaltušas stepes, kur tikai vietumis pavīdēja kāds zaļumiņš. Jo vairāk tuvojāmies galamērķim, jo kalni kļuva sarkanīgāki. Bijām nedaudz satraukti par to, kāda būs mūsu apmešanās vieta- Richa. Vai tā būs pilsētiņa kalnu pakājē, vai varbūt līdzenumā? Bijām noraizējušies arī par to, kāds būs marokānis, kurš uzņems mūs šajā pilsētā. Taču, kad iebraucām Richā, bijām patiesi pārņemti ar tās skaistumu- sarkanīgās mājiņas ar zilganzaļajiem logu slēģiem izskatījās fascinējoši uz sārti-brūno kalnu fona. Arī mūsu uzņēmējs- berbers Muhameds šķita esam sirsnīgs, inteliģents, 30- gadīgs vīrietis, kuram mēs varējām uzticēties. Viņš mūs sagaidīja autoostā un ierādīja istabiņu hotelī, jo viņa mājās tajā brīdī nebija brīvas telpas, kur mūs izguldināt. Iekārtojušies savā istabiņā, devāmies kopā ar Muhamedu dzert tradicionālo piparmētru tēju viņa onkuļa kafejnīcā, kuras salmu jumts radīja patīkamu ēnu tik ļoti saulainajā un karstajā dienā. Šeit Richā, karstums patiešām bija mums ziemeļniekiem, neierasts. Pirmo reizi ceļojuma laikā nudien sajutāmies kā Āfrikā. Pēc tējas dzeršanas, Muhameds uzaicināja mūs uz savām mājām pusdienās, kurās cienāja mūs ar pašceptu omleti, maizi, sieru, olīvēm, karstu pienu un zemeņu ievārījumu. Bija jauki izjust viņa viesmīlību un rūpes par mūsu labsajūtu. Taču pati jaukākā šajā dienā bija pastaiga kalnos, kurā devāmies vēlā novakarē, neilgi pirms saulrieta. Kalnos Muhameds mums zināja rādīt dažādus kalnu un tuksneša augus un stāstīt par to spēju pielāgoties skarbajiem vides apstākļiem. Mūsu acis priecēja arī ceļā sastaptie kalnu būdiņu iemītnieki- puisis, kurš aizjāja mums garām uz ēzelīša; sieviete, kura, lakatā iesietu, uz muguras nesa savu mazuli; bērneļi, kas aiz pavadas veda ar zāļu nastu apkrautu ēzelīti. Pēc stundu ilgas pastaigas, sagaidījām saulrietu kalnos. Saulrieta krāsās klinšainās kalnu virsotnes šķita vēl sārtākas un majestātiskākas. Atpakaļceļā vērojām, kā pilsētiņā tiek sadegtas laternas un, simtiem mazo gaismiņu apmirdzēta, Richa šķita vēl jaukāka. Kad atgriezāmies Muhameda mājās, lai ieturētu vakariņas, bija jau melna nakts, taču ielas bija cilvēku pārpildītas un trokšņainas. Vēlāk pieradām pie tā, ka Marokā, atšķirībā no Latvijas, lielākā rosība ielās sākas pēc saulrieta. Gaidot vakariņas, runājām par marokāņu dzīvi, viņu tradīcijām, negatīvo attieksmi pret pārāk lielo un neierobežoto varu, kas pieder karalim. Runājām par marokāņu tieksmi pēc brīvības un demokrātijas, par sieviešu ierobežotajām iespējām pašām nodrošināt sevi bez vīrieša materiālā atbalsta. Klausījāmies berberu mūziku un Muhameds tulkoja mums dziesmu tekstus. Vakariņās Muhameda māte mums bija pagatavojusi tradicionālo marokāņu ēdienu- kuskusu ar dārzeņiem un vistas gaļu. Pēc piesātinātās dienas un sātīgās vakara maltītes, miegs, hoteļa mīkstajās gultās, bija nudien svētlaimīgs. 8. diena. Šī diena izvērtās ļoti jauka. Pēc brokastīm un pusdienām, kuras ieturējām Muhameda mājās, mēs ar „petit taksi” devāmies uz 10 km attālo oāzi ar palmu audzi un minerālūdens avotiem. Oāzē Muhameds mūs iedrošināja uzdziedāt kopā ar vietējo berberu muzikantu. Tā nu mēs iemēģinājām berberu dziedāšanas stilu, dejas soļus un viņu nacionālā instrumenta- bendir (tamburīna līdzinieks) spēli. Vēlāk devāmies kalnos, lai tur sagaidītu saulrietu. Mūsu pastaigas taka vijās pa kraujas malu gar upes ieleju. Upe, kā jau Marokas vasarās, bija izžuvusi un ūdens tajā nebija vairāk kā strautā, toties gar upes gultnes malu skaisti zaļoja palmas un ziedoši krūmi. Sagaidījām nu jau otro saulrietu Richā- šoreiz sēdēdami uz kraujas malas un lūkodamies kā rietošās saules stari iezīmē upi zelta krāsās. Nokāpuši atpakaļ oāzē, pievērsām uzmanību palmu zaru uz saulrieta sārtās debess rotaļām. Nudien kā kartiņās no Klusā okeāna salām. Muhameds zināja stāstīt, ka Maroku arābu pasaulē sauc par rietošās saules zemi jeb Maghreb. Nudien, tik daudz burvīgu saulrietu, kā Marokā, nebiju piedzīvojusi nevienā citā zemē. 9. diena. Rīts bija skumju iekrāsots, jo mums nācās atvadīties no Muhameda, kuram pa šīm dienām bijām patiesi pieķērušies. Muhameds pret mums bija izturējies ar lielāku viesmīlību, nekā varējām gaidīt. Viņš ne tikai rūpējās par mūsu labsajūtu un izklaidēm Richā, bet palīdzēja arī ar padomiem par mūsu plānoto tuksneša apmeklējumu, kā arī sazvanīja savu draugu- tuksneša gidu, kurš dzīvo pilsētiņā- Erfroudā. Tad nu, Muhameda pavadīti, mēs droši kāpām autobusā uz Efroudu, kur mūs jau gaidīja viņa draugs- Ahmeds. Ahmeds pilnībā uzņēmās rūpes par mums turpmākās 2 dienas, kuras pavadījām tuksneša reģionā. Tā kā jau pirms ceļojuma bijām nolēmuši, ka vēlamies doties ekskursijā ar kamieļiem uz tuksneša kāpām, tad, nedaudz pakaulējušies par ekskursijas izmaksām, piekritām Ahmeda piedāvājumam- sagaidīt saulrietu tuksnesī kamieļu mugurās, pavadīt nakti tuksneša oāzē un no rīta pēc saullēkta doties atpakaļ un Ahmeda hoteli. Vienojāmies par 30Euro, kas bija kompromiss starp Ahmeda un mūsu priekšstatiem par šādas ekskursijas cenu. Tā kā pusdienas laikā, kad ieradāmsies Erfroudā, bija ļoti karsts, Ahmeds uzaicināja mūs sagaidīt pēcpusdienu viņa radinieku mājās Erfroudā un pēcpusdienā doties uz 40 km tālāk esošajām Erg Chebī tuksneša kāpām. Bija interesanti vērot, ka Ahmeda radinieku mājās abas mana vecuma sievietes nepavisam neslēpās no mums un nevalkāja lakatus. Viņas kopā ar vīriešiem laiski gulšņāja viesistabā un skatījās seriālus. Sagaidījuši plkst. 15:00, kad svelme vairs nebija tik liela, ar taksi, kurā kā jau ierasts Marokā, bijām 6 pasažieri un šoferis, devāmies uz ciematiņu- Merzouga, kas atrodas pie pašām tuksneša kāpām. Nolikām lielās ceļasomas gida hotelī, un, paņēmuši tikai nepieciešamākās mantas, devāmies pie kamieļiem, kuri jau rātni gaidīja mūs, lai dotos tuksnesī. Mūsu kamieļiem bija amizanti vārdi- Bobs Mārlijs un Džimijs Henrihs. Šī mums abiem ar Jāni bija pirmā reize, kad vairākas stundas jājām kamieļa mugurā. Un pieļauju, ka varbūt arī pēdējā- jo, jāatzīst, ka jāt ar kamieli nebūt nav tik tīkama nodarbe. Izrādās, ka tas ir daudz sāpīgāks process, nekā pēc ilgāka pārtraukuma braukt ar velosipēdu. Pēc 2 stundu pastaigas tuksnesī, mūsu dibeni bija jēli un mēs nudien gaidījām iespēju atkal nostāties pašiem uz savām kājām. Sagaidījuši saulrietu, kas tuksneša kāpas iezīmēja sarkanīgās krāsās, mēs devāmies tālāk uz tuksneša oāzi 300 metrus augstās tuksneša kāpas pakājē. Kad beidzot sasniedzām to, bija jau tumša nakts. Ahmeda 16 gadīgais brālis, kurš pavadīja mūs šajā tuksneša ekskursijā, sagatavoja mums atpūtas vietu ar matračiem un mazu galdiņu, un, kamēr pats gatavoja mums vakariņām tažinu, aicināja mūs atgulties, atpūsties un ļauties tuksneša zvaigžņu burvībai. Sākumā tā arī darījām, bet tad, pēkšņi pamanījām, ka pa mūsu matračiem, sveces gaismiņas pievilināti, staigā mazi, nudien atbaidoši radījumi- tarakāni un skarabeji. Līdz ar to mūsu relaksācijai bija beigas. Lai arī mūsu pavadonis mierināja, ka šie kustoņi nav kaitīgi, mēs tomēr izjūtām pastiprinātu trauksmi un ik pēc 5 minūtēm pārbaudījām, vai kāds kustonis nav uzlīdis uz mūsu matračiem. Pēc vakariņu ieturēšanas, devāmies uz blakus esošajām teltīm, kur citi gidi saviem ekskursantiem spēlēja berberu un afrikāņu bundziņas. Pamēģināju uzsist gida mācītos ritmus uz man jau zināmā džamba un arī uz kāda vēl neredzēta kastei līdzīga ritma instrumenta. Biju nudien priecīga, ka esmu tikusi pie iespējas pabungot un varu uz brīdi aizmirst par visapkārt esošajiem tarakāniem. Diemžēl ap 24:00 muzicēšana beidzās un mums nācās doties pie miera. Tā gan bija murgaina nakts!!! Ietināmies segās un marles auduma galvas apsegos kā kokonos- tā, lai nepaliktu neviena spraudziņa, kur kukaiņiem iespraukties. Taču, arī šādi satuntuļojušies, nejutāmies droši par to, vai kāds tarakāns vai čūska naktī neizlems palīst zem mūsu segām vai uzrāpot uz sejas. Ik pēc 5 minūtēm ar kabatas bateriju pārbaudīju, vai neviena kukaiņa tuvumā nav, un tad, uz brīdi atslābusi, centos iemigt. Nogurusi no šāda nemitīga sasprindzinājuma, tomēr uz pāris stundiņām iemigu. Taču laiku pa laikam modos un, cauri marles audumam, ar cerībām raudzījos debesīs- varbūt jau pienācis rīts? Kad beidzot debesis patiesi kļuva gaišākas un gids modināja mūs, lai nenoguļam saullēktu, biju patiesi laimīga. Garās nakts samocīti un neizgulējušies, tomēr centāmies uzkāpt 300 metrus augstajā kāpā, lai sagaidītu saullēktu. Lai arī, laika un spēku trūkuma dēļ, pilnībā kāpu nepieveicām, tomēr pat no kāpas vidus skats uz lejā palikušajām mazajām tuksneša kāpiņām bija iespaidīgs. Tās stiepās kā gara plata smilšu upe un tālumā aiz tām varējām saskatīt melno tuksnesi un kalnus, kas iezīmē Marokas un Alžīrijas robežu. Nokāpuši no milzu kāpas un ieturējuši brokastis, saules gaismā aplūkojām oāzi ar tās palmām, nomādu teltīm, kamieļu karavānām un vientuļajiem ēzelīšiem. Un tad jau arī gids mūs aicināja kāpt Boba Mārlija un Džimija Henriha mugurās, lai dotos atpakaļ uz hoteli, kur mūs gaidīja duša un iespēja beidzot izbaudīt pāris stundas kukaiņu netraucēta miega. 10. diena. Pēc atgriešanās no tuksneša Efroudā, laiku līdz autobusam uz nākamo mūsu ceļojuma punktu- Tinhiru pavadījām Ahmeda radinieku mājā, kur es iemācījos gatavot Marokāņu nacionālo ēdienu- Tažin, kā arī piparmētru tēju, kuru paši vietējie dēvē par berberu viskiju. Tažin gatavošanai ir dažādas variācijas, bet tas, kura tapšanu vēroju es, bija uz lēnas uguns, māla traukā ar vāku, gatavots sautējums no kartupeļiem, paprikas, pupiņām, sīpoliem, vistas gaļas, pētersīļiem, koriandra, safrāna un kumina. Tam, protams, tika pievienota neiztrūkstošā olīveļļa, pipari un sāls. Rezultāts nudien bija gards. Saldajam mēs ar Jāni tirgū nopirkām lielu arbūzu, kuru kopā ar Ahmeda radiniekiem draudzīgi notiesājām. Kad ieradāmies Tinhirā, tur mūs sagaidīja internetā iepazītais 30 gadīgais berbers-kalnu un tuksneša gids- Azizs. Viņš bija ļoti saprotošs un izpalīdzīgs pret Jāni, kurš visu dienu bija juties nelāgi- Jānim sāpēja vēders, bija nelaba dūša, palēlināts sirds ritms un 39 grādi temperatūra. Īsti nesapratu, kas īsti Jānim kaiš, tādēļ izstāstīju par viņa simptomiem Azizam. Viņš teica, ka tā esot parasta saindēšanās ar pārtiku, un ka nākamajā dienā Jānis jau jutīsies labāk. Azizs Jānim palīdzēja aptiekā nopirkt zāles, kas varētu šādā gadījumā līdzēt un, uzņēmis mūs savās mājās, ļāva Jānim mierīgi atpūsties. 11. diena. Nākamajā rītā, Jānis patiešām jau jutās labāk- viņa ķermeņa temperatūra bija nokritusies līdz 37 grādiem un mēs varējām kopā ar Azizu doties 10 km garā pastaigā pa palmu un ziedošu krūmu ieskauto Todra upes ielejas oāzi. Mūsu pastaigas galamērķis bija Todra Gorges 350 metrus augsto klinšu aiza. Pēc pastaigas gan secinājām, ka palmu oāze mums šķita eksotiskāka un apbrīnas vērtāka par aizas sarkanīgajām klintīm. Interesanti, ka marokāņi izmanto oāzes kā mazdārziņus, kur viņi audzē dateles, aprikozes, vīnogas, granātābolus, tomātus, kartupeļus, kabačus, valriekstus u.t.t. Vairākkārt, bet neveiksmīgi, mēģinājām nofotogrāfēt vietējās sievietes, kuras upītē mazgāja veļu un turpat uz akmeņiem to saulītē žāvēja. Ieraudzīdamas mūs, sievietes parasti aizgriezās vai arī dusmīgi skaidroja mums kaut ko berberu valodā. Tā nu tas ir- Marokā sievietes bildēt ir nepieklājīgi. Īpaši, ja tuvumā ir viņu vīri. Pēc karstajā saulē veiktās pastaigas, ieturējām maltīti Aziza mājās, bet pēcpusdienā devāmies aplūkot Tinhiras pilsētu. Tinhira ir ļoti gleznaina, Atlasa kalnu ieskauta pilsētiņa, kas atrodas uz vairākiem pakalniem un sastāv no jaunās pilsētas un vairākiem veciem māju kvartāliem, kas man, protams, šķita īpaši eksotiski. Pašā pilsētas centrā Azizs mūs izvadāja pa ebreju kvartālu, kur šobrīd ebreju vietā gan dzīvo berberi. Kvartāla ieliņu labirints šķita vēl sarežģītāks un mistiskāks nekā marokāņu medīnās redzētie. Uz māju lievenīšiem sēdēja sievietes un šaurajās ieliņās rotaļājās mazi, nošņurkuši bērneļi. Pirms došanās mājup, Azizs aizveda mūs uz kādu paklāju audēju darbnīcu, kā arī uz vietējo kafejnīcu nobaudīt hariru- nacionālo ēdienu, kas ir ļoti piparota zupa ar makaroniem, zirņiem, tomātiem un dažādām garšvielām. Garšas ziņā tā šķita esam nedaudz līdzīga harčo zupai. 12. diena. No rīta Azizs sazvanīja autoostu, lai noskaidrotu, cikos atiet autobuss no Tinhiras uz Marakešu, taču, mums par nelaimi, izrādījās, ka ir sācies autobusu šoferu streiks, un, protams, nav zināms, kad šis streiks beigsies! Tā nu mums nebija citas izvēles, kā doties uz Marakešu ar taksi. Iedomājoties, cik varētu izmaksāt 300 km pārbrauciens ar taksi, kļuva neomulīgi. Taču Azizs mūs mierināja, ka šāds brauciens mums neizmaksās daudz vairāk kā pārbrauciens ar autobusu. Un tā arī bija. Katrs iztērējām 130 Dirhamas, kas ir apmēram 13 eiro. Piekam mums paveicās, jo taksī bijām tikai 4 pasažieri nevis 6, kā tas ir ierasts Marokā. Azizs brauca kopā ar mums, jo viņam bija jānokļūst Marakešā, lai pēc tam tālāk dotos mēnesi garā ceļojuma uz Japānu. Tā nu mēs kopā pārvarējām 300 km garo, bet ļoti skaisto ceļa posmu līdz Marakešai. Īpaši burvīgas ainavas varējām vērot posmā no Ourzazates līdz Marakešai, kur ceļš vijās pāri augsto Atlasu kalnu grēdām. Mūsu skatam pavērās no sarkanīgās zemes un akmeņiem būvēti kalnu ciematiņi, ziedošiem krūmiem izraibinātas upes ielejas un eiropieša acij eksotiskie vietējie iedzīvotāji ar saviem ēzelīšiem un aitu bariem. Jā...gribētos vēl kādreiz atgriezties tik savdabīgajos un daudzkrāsainajos Atlasa kalnos. Atvadījušies no Aziza Marakešas centrālajā laukumā- Jema El Fna, gaidīijām mūsu nākamo uzņēmēju- Mustafu, kurš pašā Marakešas vecpilsētas sirdī strādā par menedžeri kādā burvīgā, klusā hotelītī. Nonākuši hotelī, mēs beidzot varējām baudīt atpūtu pēc nogurdinošā 7 stundu pārbrauciena un Marakešas karstuma. Kad bijām nomazgājušies īstā eiropiešu dušā, atkal jutāmies kā cilvēki! Aplūkojām hoteļa telpas, kurām pats Mustafa kopā ar savu priekšnieku bija izveidojuši kolorītu berberu stila ieturētu dizainu. Uz hoteļa jumta izbūvētajā terasē, atlaidušies pludmales zviļņos, sagaidījām saulrietu. Marokā saulrieti ir īpaši fascinējoši, jo tos pavada dziedājumi no mošeju minaretiem. Tā arī šeit- Marakešā varējām ļauties sludinātāju dziedājumiem, kas ar dažu sekunžu atstatumu, atskanēja no neskaitāmajām Marakešas mošejām. No terases vērojām saulrieta iekrāsotos medīnas jumtus un tālumā esošās Atlasu kalnu aprises. Mustafa izturējās pret mums ar tādu laipnību un rūpēm, ka mēs sajutāmies gluži vai kā turīgie hoteļa iemītnieki. Diemžēl tik turīgi gan uz to brīdi mēs nebijām, lai varētu atļauties pavadīt nakti hoteļa apartamentos. Taču Mustafa bija mums sarunājis iespēju nakti pārlaist pie viņa drauga dzīvoklī. Draugs izrādījās patiesi jautrs puisis, un, par spīti viņa vājajām angļu valodas zināšanām, mēs nudien jautri pavadījām laiku līdz vakariņām, kuras Mustafa mums gatavojās pasniegt viesnīcas restorāniņā. Pēc vakariņām devāmies pie Mustafa drauga, lai, kārtīgi izgulējušies, smeltos spēkus nākamās dienas pastaigām pa karsto un trokšņaino Marakešu. 13. diena. Ieturējuši Mustafa drauga mājās tradicionālās brokastis ar maizi, sieru un „Nuss-nuss”, jeb kafiju ar pienu, kopā ar viņu devāmies uz Jema El Fna laukumu, kur mūsu ceļi šķirās līdz vakaram. Pāris stundas paklaiņojuši pa medīnu ar tās daudzajiem tirgiem, kā arī aplūkojuši Marokas vecāko dievnamu- Kotubija mošeju, mēs devāmies uz Mustafa hoteli, lai tā ēnainajā iekšpagalmā paslēptos no karstās Marakešas saules. Pēc atpūtas un spridzinoši augsta ūdens glāzes nobaudīšanas, bijām gatavi atkal mesties Marakešas svelmē un aplūkot pāris tās ievērojamākās vietas- Marakešas muzeju un Bahī pili. Marakešas muzeja telpās kādreiz atradusies kāda vezīra mājvieta. Tas bija vērojams telpu bagātīgajos austrumnieciskajos rotājumos, kas mūs pārsteidza ar savu greznību. Muzeju telpu tīrība, klusums un vēsais patvērums bija patīkama pārmaiņa pēc medīnas ieliņu burzmas, netīrības, svelmes un nabadzības. Šeit, ērti iekārtojušies, muzeja baltajos zviļņos, atguvām spēkus, lai atkal mestos ielu kņadā. Pēc muzeja apskates devāmies uz kādu citu Marokas arhitektūras pērli- Bahī pili. Tā gan nebija tik perfekti sakopta un atjaunota kā Marakešas muzejs, taču vienlīdz grezna un daudz plašāka. Vakarā kopā ar Mustafu devāmies uz viņa drauga mājvietu, kur abi puiši mums pagatavoja vakariņas, un, apsēdušies uz grīdas, mēs kopā ieturējām draudzīgu maltīti ar tītara gaļas kotletēm un kārtīgu devu humora. 14. diena. Atvadījušies no Mustafa un viņa drauga, devāmies tālāk ar autobusu uz El-Džadidu- nelielu kūrortpilsētiņu pie Atlantijas okeāna. Tur mūs sagaidīja Mustafas vecākais brālis Adnane, kurš, spriežot pēc Mustafas vārdiem, dzīvoja mājā pie okeāna krasta. Šo iespēju- paviesoties pie sava brāļa, mums piedāvāja Mustafa, un mēs, izslāpuši pēc ūdens peldes un dzestra okeāna vēja, protams, to pieņēmām. Pirmais iespaids par El- Džadidu gan pilnīgi atšķirās no priekšstata par kūrortpilsētu. Tāda pati netīrība kā visur citur Marokā. Piekam, izkāpjot no autobusa autoostā, nekas neliecināja par okeāna tuvumu. Sagaidījuši Adnane, devāmies uz viņa mājvietu, kas izrādījās vienkāršs dzīvoklītis kādā šaurā un netīrā ieliņā netālu no autoostas. Jutāmies vīlušies. Un kur tad solītais okeāns??? Kā noskaidrojām, tad okeāns atrodas 10 minūšu gājiena attālumā un pavisam drīz arī Adnane mūs pavadīja līdz tam. Taču, ieraugot okeāna krastu, mēs atkal jutāmies vīlušies, jo tas ne ar ko īpaši nepiesaistīja mūsu uzmanību. Parastas dzeltenas smiltiņas, noplukuši soliņu un trotuāra apmaļu krāsojumi, rinda ar slēdzamām, garāžveidīgam ģērbtuvēm un jau apnikušās palmas. Vienīgais neierastais un līdz ar to interesantais skats bija vietējās meitenes, kas devās peldēties ar visām drēbēm un lakatiem. Secinājām, ka šai promenādei pietrūkst tā spožuma un greznības kāda ir redzēta Francijas rivjērā, Turcijas Vidusjūras piekrastē un citur. Bet varbūt El-Džadida bija tik noplukusi tādēļ, ka tā nebija tūristu iecienīta pludmale? Varbūt Agadira, kas ir tūristu atpūtas meka, izskatītos pavisam citādi? Mēģinājām iet peldēties, bet ūdens bija vēss- apmēram tāds, kā Latvijā jūnija mēnesī. Piekam vietumis viļņi nesa sev līdzi ūdenszāles, kas ūdeni padarīja tumšu un nepievilcīgu. Tā nu mēs aprobežojāmies tikai ar pastaigu pa Atlantijas okeāna vēso ūdeni un peldēšanu atlikām un citu reizi. Vakarā kopā ar Adnane un viņa draugu, kurš prata par pāris angļu vārdiem vairāk nekā Adnane, devāmies ekskursijā pa pilsētu un iepirkšanās tūrē uz lielveikalu, kur Adnane sagatavojās pamatīgam vakara cienastam. Pārbraukuši mājās, bijām patīkami pārsteigti par Adnane uzklāto vakariņu galdu. Uz tā bija milzīgs augļu šķīvis, dažādi sālīti rieksti, siers, desa ar olīvēm, krevetes, kā arī Adnane paša gatavots aitas gaļas tažin. Tā visa plus vēl ūdenspīpes apdullinošo dūmu rezultātā, man nakts vidū, pamostoties, kļuva slikti ap dūšu, un es pusnakti pavadīju toletē.... 15. diena. No rīta kopā ar Adnane devāmies uz El-Džadidas vecpilsētu, lai aplūkotu agrāk Portugāļiem piederošo cietoksni un savdabīgo ūdenskrātuvi, kas sākotnēji atgādināja katakombas ar viduslaikiem raksturīgām velvēm, kuras, atspoguļojoties uz grīdas satecējušajā lietus ūdenī, radīja mistisku dziļuma iespaidu. Staigāt pa Portugāļu vecpilsētiņas klusajām un pārsteidzoši tīrajām ieliņām bija patīkama pārmaiņa- beidzot redzēt kaut ko eiropeiskāku pēc Marokas netīrībā, haosā un ielu kņadā pavadītājām nedēļām. Izvadājis mūs pa El-Džadidu, Adnane aizveda mūs uz dzelzceļa staciju un palīdzēja nopirkt vilciena biļetes uz mūsu nākamo ceļojuma mērķi- Marokas galvaspilsētu- Rabatu. Jāatzīst, ka pēc pusotra tūkstoša kilometriem, kurus bijām Marokā pieveikuši smacīgajos un vienmēr cilvēku pārpildītajos autobusos, brauciens vilcienā bija patiess baudījums. Rabatā bijām norunājuši tikties ar kādu mūsu pirmā Marokas uzņēmēja Ahmeda draugu, kurš, kā stāstīja Ahmeds, dzīvojot okeāna krastā pats savā mājā un esot gleznotājs. Satiekot Merhabu, secinājām, ka pēc gleznotāja gan viņš neizskatās. Drīzāk jau pēc lauksaimnieka, kas, kā vēlāk izrādījās, viņš tiešām arī ir. Viņa mājvieta atradās 15 km no Rabatas centra- kādā lauku sētā, kur nekas neliecināja par galvaspilsētas tuvumu. Kad ieraudzījām viņa mājeli, sapratām, ka esam nokļuvuši visnabadzīgākajā un laucinieciskākajā mājvietā, kādā esam pabijuši ceļojuma laikā. Viņa māja okeāna krastā izrādījās vienkārša betona būdele ar vienu istabu, kuras 12 kvadrātmetros bija apvienots viss- guļamistaba ar zemē saliktiem matračiem, virtuve ar gāzes prīmusu, priekšnams ar aizkariņiem. Pie sienām karājās dažādi Merhabas iepriekšējo ārvalstu ciemiņu dāvāti suvenīri, kā arī liecības par Merhabas ieinteresētību Japānas un Korejas kultūrās. Jāatzīst, ka ieraugot viņa hipijisko mitekli, sākotnēji bijām nepatīkami pārsteigti, jo pēc garā pārbrauciena, mēs sapņojām par ērtu istabiņu, kurā mēs varētu gulēt atsevišķi no saimnieka, kā arī par normālu tualeti un dušu. Taču tā vietā mēs bijām spiesti pavadīt nakti šajā šaurajā, skudru un zirnekļu ielenktajā istabā. Tā kā mums nebija īpašas motivācijas un arī enerģijas risināt vakara sarunas ar Merhabu, drīz vien devāmies gulēt. 16. diena. No rīta Merhaba mūs pabaroja ar vārītām olām un pašceptām pankūkām. Pēc tam kopā devāmies uz okeānu. Jāatzīst, ka šajā ziņa viņa mājele nudien ir uzmanība vērta- pāris soļu un skatam paveras zilais Atlantijas okeāns. Vēl pāris simts metru līdz kraujas malai, tad pa klinšainām taciņām uz leju un bijām nokļuvām klinšu ieskautā smilšainā okeāna pludmalē. Tikai mēs trīs un vēl daži vientuļi zvejnieki. Pludmale nudien bija pasakaina- tīras, nepiegružotas smiltiņas, bat visapkārt klintis, kas aplipušas ar gliemenēm. Merhaba zināja stāstīt, ka tad, ja gliemeņu vāciņi ir cieši aizvērt, tās ir dzīvas, bet dzīvo tās tikai vietās, kur ūdens ir tīrs. Paisumā ūdens skalojas pāri zemākajam klintīm un tad gliemenes atverot savas mājiņas, lai uzņemtu ūdenī esošās barības vielas. Ūdenim atkāpjoties, tās atkal aizveras. Lai ari bija vēl rīts, saule jau cepināja un tā vien mudināja iemēģināt ūdeni. Kā par brīnumu tas šeit bija siltāks kā El-Džadidā un drīz vien es jau baudīju ūdens priekus kopā ar Merhabu. Viena pati es nebūtu saņēmusies doties dziļāk viļņos, jo tie bija spēcīgāki un augstāki kā Baltijas jūrā ierastie. Līdzīgus viļņus biju izbaudījusi vienīgi Jūrkalnē vēja laikā. Iegāju ūdenī tikai līdz viduklim, bet jau pēc pāris minūtēm milzīgs vilnis pārgāzās man pār galvu un uz pāris sekundēm es pazudu zem ūdens. Vilnim atkāpjoties, atkal atguvu pamatu zem kājām. Izberzēju sāļo ūdeni no acīm un, godam izturējusi šo okeāna testu, biju gatava jaunām viļņu rotalām. Merhaba man iemācīja, kur labāk stāvēt un kā rīkoties, vilnim tuvojoties. Šāda lēkāšana pa viļņiem izrādījās aizraujošs piedzīvojums. Brīžiem, kad viļņi bija mazāki, izdevās pat papeldēt. Jānis gan atteicās no ūdens priekiem un vēroja mūsu peldi, sauļodamies krastā. Vieta bija tik skaista, ka bija pat nedaudz žēl to pamest, lai dotos uz trokšņaino Rabatas centru. Tomēr, tā kā bija pienākusi pēdējā diena, ko varējām pavadīt Marokā, vēlējāmies vēl paspēt apskatīt arī galvaspilsētu. Pēc peldes pats Merhaba un viņa mājoklis jau šķita daudz jaukāki nekā sākumā. Merhaba mums sakurināja savu „hammam”, jeb turku pirti laucinieku gaumē. Tā bija maza, tumša pirtiņa, bet pēc peldes sāļajā okeānā, bija nudien patīkami kārtīgi iztvaicēties un nomazgāties. Pēc pirts un pusdienām Merhabas mājā, mēs ar Jāni beidzot devāmies uz pilsētas centru. Atvadījāmies no Merhabas, jo vēl vienu nakti viņa šaurajā miteklī tomēr nevēlējāmies pavadīt. Bijām sarunājuši, ka nākamo nakti pārlaidīsim pie kādas korejiešu meitenes, kas dzīvo pilsētiņā Salē- turpat netālu no Merhabas. Rabatas centrā aplūkojām medīnu, kas okeāna un kasbaha mūru ieskauta, savu balti- zilo mājiņu dēļ, šķita pavisam atšķirīga no iepriekš Marokā redzētajām vecpilsētām. Arī šeit savulaik esot dzīvojuši portugāļu iekarotāji. Gar Salī upes krastu aizstaigājām līdz Hassana tornim un Muhameda V- tagadējā karaļa tēva, mauzolejam- spoži baltai celtnei, kuras sienas veidotas kā smalkiem ornomentiem rotātas arkas un jumts klāts ar smaragdzaļiem glazētiem dakstiņiem. Nudien skaisti! Atrodoties šajā vietā, pārņēma Marokas pilsētām neraksturīga plašuma un tīrības izjūta, kas ātri vien pazuda, atkal atgriežoties netīrajās ielās. Vakarā satikāmies ar korejieti Jangu un bijām patiesi laimīgi, ieraugot viņas apartamentus. Īpaši mūs iepriecināja eiropiešu tualete ar normālu tualetes podu, nevis caurumu grīdā, ka arī vanna, kuru pēdējo reizi baudījām Latvijā. Man nudien bija prieks par to, ka beidzot varēšu relaksēties vannā, kā arī izmazgāt un izgludināt drēbes. Pēc vannošanās ieturējām vakariņas, kas gan bija vairāk korejiešu, nevis marokāņu stilā gatavotas. Kā arī guvām noderīgu informāciju par Koreju, tās dabu, tradīcijām un ekonomisko stāvokli. 17. diena. No rīta, pabrokastojuši un izgludinājuši veļu Jangas dzīvoklī, devāmies uz dzelzceļa staciju, lai no Rabatas atgrieztos Tanžērā, no kuras tālāk ar prāmi pāri Gibraltāra jūras šaurumam- uz Spāniju. Nonākuši Tanžērā, pieņēmām lēmumu ar prāmi doties uz Algeciras, kas bija vienīgais tuvākais prāmja maršruts. Prāmi uz Gibraltāru, kuru vēlējāmies aplūkot, nebūtu bijis prātīgi gaidīt, jo tuvojās jau vakars un mēs vēlējāmies paspēt uz nakts autobusu no Algeciras uz Valenciju. Tas mums arī veiksmīgi izdevās. Vēl tikai atlika sazvanīt mūsu nākamo paziņu- Valencijā dzīvojošo Mariiju, lai pārliecinātos, vai mums Valencijā būs kur pavadīt nākamo diennakti līdz lidojumam uz Berlīni. Pēc sarunas ar Mariju, mierīgi varējām kāpt autobusā uz Valenciju un „likties uz auss” līdz nākamās dienas pusdienas laikam. 18. diena. Pamodāmies autobusā līdz ar saullēktu pār Andalūzijas kalniem. Ao 12:00 iebraucām Valencijā un, pagatavodami makaronu zupu Valencijas centrālajā parkā, gaidījām tikšanos ar Mariju. Marija un viņas puisis Huans izrādījās jauks pāris, kas dzīvo modernā daudzstāvu mājā netālu no Valecijas mākslas un zinātnes pilsētiņas. Tā kā diena bija saulaina un mēs, stiepdami lielās mugursomas, piekusuši un nosvīduši, labprāt izmantojām iespēju atveldzēties Marijas mājas privātajā baseinā. Vēlāk, sakopušies un ieturējuši nelielu launagu kopā ar Mariju un Huanu, devāmies apskatīt Valencijas zinātnes pilsētiņas ultramodernās celtnes, kā arī vecpilsētas centru. Staigādami pa pilsētu, secinājām, ka patiesībā tā ir jaukāka un interesantāka, nekā šķita no lidmašīnas loga veroties. Izrādījās, ka Valencijai ir ļoti piemīlīgs vecpilsētas laukums ar skulptūrām rotātu strūklaku un baziliku, kā arī tai ir pašai sava korrida. Vakarā, atgriezušies mājās, tikām uzaicināti uz kopīgām vakariņām spāņu gaumē-mums tika pasniegta sutināta zivs, siers, šķiņķis, vārītas olas un maize. Saldajā- augļi un keksiņi. Vakara pasēdēšana ieilga sarunās par Eiropas valstu apvienošanos vienā veselā, par nepieciešamību pieņemt konvenciju par oficiālajām ES valodām u.t.t. Dalījāmies pieredzē par ceļojumiem un daudz ko citu. Tā, nemanot, bija jau pienākusi pusnakts, un mēs nolēmām doties pie miera, lai varētu laicīgi paspēt uz mūsu rīta reisu. 19. diena. No rīta Marija mūs aizveda uz lidostu, lai mēs laimīgi nokļūtu uz Berlīnes reisu. Atšķirībā no lidojumiem turpceļā uz Maroku, šoreiz pats lidojums vairs nešķita nekas īpašs, un, tamdēļ, aizvilkuši skatlodziņa slēģi, mēs izbaudījām pāris stundas salda miega. Ielidojot Berlīnē, sajutāmies kā ziemeļos- laiks bija apmācies un auksts. Cilvēki staigāja vējjakās un sākotnējai domai par sauļošanos Berlīnes parkos, bija jāatmet ar roku. Tā kā Berlīni bijām nedaudz iepazinuši ceļojuma sākumā un arī naudas mums vairs nebija, tad nolēmām vispirms atrast vislētāko veikalu, kur varētu iepirkt maizi un ūdeni. Diemžēl secinājām, ka svētdienā visi supermārketi ir slēgti un atvērtas ir tikai ielu kafejnīciņas un restorāni. Tā nu izņēmām pēdējos eiro no Jāņa konta un laimīgi papusdienojām Makdonaldā. Pēc pusdienām arī laiks uzlabojās, un, saules staru iedvesmoti, mēs atkal pievērsāmies Berlīnes apskatei. Saņēmām spēkus un izstāvējām stundu garo rindu, lai aplūkotu Berlīni no lodveidīgā Reihstāga jumta, ka arī uzgājām interesantu labirintu veidojumu netālu no Potsdamas laukuma, kas radīts par godu nacistiskās Vācijas laikā bojā gājušajiem ebrejiem. Saulei rietot, atgriezāmies lidostā, lai iekārtotos uz nakts guļu un no rīta lidotu atpakaļ uz mājām. Savām mājām- Latvijā.

Ceļojums uz zemi, kur riet Arābu saule

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem