Kosovas vilinājums

13.08.2009
12 min lasīšanai
36 foto

Sākums Ir jau krietni satumsis, kad pieturam pie serbu policijas posteņa uz Belgradas – Prištinas šosejas. Šeit nav robežas, robežsargu un muitas. Tikai dokumentu un bagāžas pārbaude. No oficiālās Belgradas viedokļa serbu valsts šeit turpinās. Beidzas tikai valsts vara. Neviens nevaicā par brauciena mērķi un vajadzību. Pāris kilometrus tālāk atrodas Eiropas jaunākās valsts – Kosovas – robežpunkts, kuru apsargā pāris miegaini albāņu robežsargi. Zili svīteri, darba bikses un atstarojoša veste ar uzrakstu POLICE ir vienīgās viņu atšķirības zīmes. Piedzīvojums var sākties. Ja vietējiem personas pārbaude uz Kosovas robežas notiek ielūkojoties sejā un sasveicinoties, tad Latvijas pases kādu brīdi tiek pārbaudītas ceļa malā novietotajā jūras konteinerā. Pēc īslaicīgo uzturēšanās atļauju izrakstīšanas, ceļš turpinās Kosovas teritorijā. Šosejas kvalitāte strauji izzūd. No ceļa pazūd gaismu atstarojošās līnijas un ceļa zīmes. Melnais ceļa segums saplūst ar apkārtējo tumsu, kas no vienas puses atduras pret stāvajām klintīm, bet no otras – ieveļas aizā. Bīstamas bedres un no klintīm atšķēlušies paprāvi akmeņi pamanāmi tikai pēdējā brīdī. Adrenalīna līmeni ik pa brīdim paaugstina uz šaurā un līkumotā ceļa garām palidojošās automašīnas bez numura zīmēm un dažkārt pat bez pienācīga apgaismojuma. Tuvojoties Kosovas ziemeļu lielākajai pilsētai – Mitrovicei – arvien biežāk parādās starptautisko miera uzturētāju patruļas. Miera uzturētāji izskatās pilnībā apraduši ar vienmuļo darbu. Kāda apvidnieka kravas kastē pamanām kareivi, kurš pats sevi piesējis pie borta, lai patruļas laikā uz bedrainā ceļa varētu mierīgi atpūsties. Viņu apžilbina autiņa spilgtās gaismas un mūsu skatieni sastopas ar dziļā miegā iztraucētu seju. Lielais militāro patruļu skaits Mitrovices pievārtē saistāms ar faktu, ka šajā pilsētā kopā sadzīvo divas savstarpēji naidīgas kopienas – albāņi un serbi. Lai arī vairums pilsētas iedzīvotāju ir albāņi, Mitrovicē dzīvo lielākā Kosovas serbu kopiena. Pēdējo gadu laikā tas ir novedis pie nevienas vien starpkopienu sadursmes. Tas kalpojis par iemeslu, lai Ārlietu ministrija Latvijas iedzīvotājiem ieteiktu izvairīties no šīs pilsētas apmeklējuma. Virzoties cauri naksnīgajai Mitrovicei, mūsu ceļš turpinās Kosovas galvaspilsētas – Prištinas – virzienā. Garām paslīd tumši augstu kalnu silueti un tikko nojaušamas aizas. Varam tikai nožēlot, ka nemērojam šo ceļu dienas laikā. Pamazām tuvojas Priština un sliktās kvalitātes ceļš pamazām pārvēršas par bezceļu. Vairākas reizes pametam mūsu Crysler Stratus un īsākus ceļa posmus veicam ar kājām, lai nesabojātu transportlīdzekli. Šeit sākušies remontdarbi, lai savestu kārtībā piebraucamos ceļus valsts galvaspilsētai. Priština Priština mūs sagaida ar pirmo rīta ausmu, tukšām pilsētas ielām un miegā snaudošiem taksistiem. Nepazīstamajā pilsētā nepieciešams atrast rezervēto viesu namu vienā no privātmāju rajoniem. Šī iemesla dēļ talkā tiek ņemts taksometrs, kas par trim eiro apņemas mūs pavadīt līdz galamērķim. Viesu nams „Velania” atrodas tāda paša nosaukuma pilsētas mikrorajonā. Izrādās, ka esam netālu no centra. Pilsētas dārgākajā rajonā izvietojušies ne vien lepni savrupnami, bet arī visdažādākajām starptautiskajām organizācijām un miera uzturētājiem piederošie autiņi. Kā ierasts trešās pasaules valstīs, nozīmīgākā starptautisko palīdzības sniedzēju finanšu daļa tiek tērēta pašu uzturēšanai un apkalpošanai. No otras puses, līdzekļi, ko iztērē šo organizāciju pārstāvji personīgo vajadzību apmierināšanai, silda vietējo ekonomiku. Pa priekšu braucošais taksists pietur pie paliela savrupnama. Esam sasnieguši mūsu galamērķi – viesu namu „Velania”. Mazā piepītā istabiņā mūs sagaida miegains administrators. Te arī ieslēgts TV, bet uz galda stāv iztukšotas rakijas glāzītes. Vērīgas istabiņu rezervāciju papīru aplūkošanas rezultātā tiek sazvanīts turpat viesu namā mītošais saimnieks. Pēc brīža ierodas padzīvojis vīrs, kurš nez kāpēc mūs pavada līdz istabiņām uz citu, lepnāku savrupnamu. Pa ceļam mums tiek paskaidrots, ka par to pašu naudu saņemsim labākus numuriņus. Tas tāpēc, ka esam no Latvijas – vienas no pirmajām valstīm, kas atzinusi Kosovas neatkarību. Jāatzīst, lai arī pavērsiens negaidīts, ir patīkami. Beidzot nokļūstam istabiņās un varam atpūsties, lai jau pavisam drīz varētu apskatīt pilsētu, kas bieži nokļūst pasaules laikrakstu pirmajās lappusēs, bet kuru klātienē skatījis reti kurš ceļotājs. Vilinājums, kuru nespējām pārvarēt. Nozīmīgu vietu jaunās valsts politiskajā kultūrā ieņem Ibrahima Rugovas kults. Par godu 2006. gadā mirušajam tautas dzejniekam un Kosovas neatkarības autoram netālu no viņa mājas un mūsu apmešanās vietas vienā no augstākajiem pilsētas pakalniem izveidots memoriāls piemiņas ansamblis. Parkā izveidota ne vien Rugovas atdusas vieta, ko rotā Kosovas un Albānijas karogi, bet arī nelieli Kosovas neatkarības cīnītāju kapi. Kompleksu apsargā vietējie policisti, bet pa to pastaigājas un savu laiku deldē vietējie pusaudži. Pakalna piekājē jau atrodas pilsētas centrs ar neizteiksmīgām daudzstāvu ēkām. Pilsētas centra namu pirmajos stāvos izvietojušies neskaitāmi veikali un dažādi pakalpojumu sniedzēji. Daži veikali izvietojušies vēl nepabeigtos daudzstāvu namos, kur augšējos stāvos vēl pilnā sparā notiek būvdarbi. Acīmredzami Prištinā sācies jauns attīstības posms. Iecienītākās šeit ir itāļu kafejnīcas un picērijas. Starp dažādām fast food ēstuvēm gan grūti atrast kādu klasisku restorānu. No uz ielām esošajām ēstuvēm izvēlamies to, kas sola turku virtuvi ar tradicionālajiem kebabiem, liellopu un vistas gaļas ēdieniem, kā arī Austrumu saldumiem. Jauni kosovāri mūs apkalpo pieklājīgā angļu valodā kafejnīcas stilā iekārtotajā ēstuvē, bet pasūtīto ēdienu varam baudīt uz mīkstiem ādas dīvāniem pie nelieliem stikla galdiņiem. Lai arī alkohols šeit netiek piedāvāts, tā acīmredzami ir viena no jauno prištiniešu pulcēšanās vietām. Gados jaunie oficianti arī laipni pastāsta par pilsētas labākajiem naktsklubiem un izklaides iespējām. Populāras šeit ir arī spēļu elles, kas to īpašniekiem acīmredzami sniedz labu peļņu. Pilsētā jūtama izteikta sociālā noslāņošanās. Aizvēsturiskus un neizprotami ripojošus autiņus nomaina jauni Hammer, Porsche un BMW markas braucamie kā ar Kosovas, tā arī Vācijas un Šveices numuriem. Nereti sastopami arī jaunas apvidus automašīnas ar ASV izsniegtām reģistrācijas numurzīmēm. Pie jauno automašīnu stūrēm visbiežāk redzami skūti albāņu izcelsmes vīrieši ar dārgām rotaslietām un jauniem mobiliem tālruņiem. Viņu sociālā piederība un nodarbošanās šķiet nolasāma pat no pieres. Kā jau katru lielāku albāņu apdzīvotu pilsētu, vienu no Prištinas skvēriem rotā vēsturiskā albāņu tautas apvienotāja un cīnītāja par nacionālo neatkarību – Skenderbega (1405 – 1468) – statuja. Šādas statujas atrodamas gan daudzās Albānijas pilsētās, gan arī albāņu blīvi apdzīvotajās vietās Maķedonijā, Itālijā, Šveicē un pat ASV. Pateicoties bezbailībai un daudzajām uzvarām Skenderbegs savulaik ieguva iesauku – albāņu pūķis. Dažu kvartālu attālumā no Skenderbeja pieminekļa dzeloņdrāšu pinumu un garu nezāļu ieskauta atrodas vēl nepabeigtā pareizticīgā Kristus glābšanas katedrāle ar apzeltītu krustu. Kopaina rada fascinējošu un pat nedaudz sirreālu iespaidu. Tā ir pēdējā pareizticīgo celtne Prištinā. Pēc serbu padzīšanas vairāku mēnešu ilgstošo pogromu laikā 1999. gadā Kosovā tika nopostīti vairāk nekā 140 pareizticīgo dievnamu. Katedrāles celtniecība tika uzsākta 1995. gadā pēc 40 000 lielās Prištinas serbu minoritātes lūguma. To bija iecerēts pabeigt jau 1999. gadā, bet ieceri pārtrauca etniskais konflikts starp Belgradas varas iestādēm un Kosova albāņiem. Konflikta laikā dievnams ne reizi vien cieta no uzbrukumiem, grafiti un citiem vandālisma aktiem. Vairākus mēnešus pie katedrāles celtnes bija novietojies arī Albānijas romu tabors, kura piederīgie celtni izmantojuši kā sabiedrisko tualeti. Tā kā vietējie dievnamu uzskata vistiešākajā mērā vērstu pret albāņiem, tas nodots ANO aizsardzībā. Bez Serbijas Pareizticīgās baznīcas atļaujas aizliegta katedrāles izmantošana vai pārveidošana. Celtnes nojaukšana vai pārveidošana nozīmētu arī simbolisku Kosovas oficiālo varas iestāžu atteikšanos no jebkādām pretenzijām uz multietniskas un multikulturālas valsts statusu, kas ir tik nozīmīgi sekmīgai komunikācijai ar starptautiskām institūcijām par atbalsta saņemšanu. Sirreālo iespaidu katedrāles apkārtnē pastiprina turpat blakus atrodas esošā Prištinas nacionālās bibliotēkas ēka. 1982. gadā savdabīgā stilā celto ēku projektējusi horvātu arhitekte Andrija Mutjankoviča. Ēka ar 99 dažāda izmēra stiklotiem kupoliem un metāliska tīkla pārklājumu atgādina kaut kur jau redzētus kadrus no vecām fantastikas filmām par dzīvi uz citām planētām. Bibliotēka reiz bija ievērojama albāņu literatūras krātuve. „Pateicoties” kādreizējam Dienvidslāvijas līderim Slobadanam Miloševičam, liela daļa bibliotēkas krājumu 90-to gadu sākumā tika pārstrādāti kartonā. Tiesa, joprojām bibliotēka glabā vairāk nekā 5000 retu 16. gadsimta grāmatu un manuskriptu eksemplārus. Atriebjoties serbu nacionālajai politikai, 1999. gadā no Prištinas universitātes un nacionālās bibliotēkas tika padzīti visi etniskie serbu mācībspēki un studenti. Turklāt līdz pat šim brīdim universitātes un bibliotēkas vadība publiski aicina nojaukt pareizticīgo Kristus glābšanas katedrāles celtni, lai dzēstu liecības par serbu kādreizējo klātbūtni pilsētā. Jāatgādina, ka Prištinu 14. gadsimtā dibinājis slavenais Serbijas karalis Stefans Milutins, kurš jauno pilsētu pasludināja par Serbijas galvaspilsētu. Prištinas centrā sastopami gan glīti iekopti rožu dārzi, gan neiedomājamākajās vietās novietoti atkritumu konteineri. Līdzīgi, kā ripojoši vraki uz ielām mijās ar ekskluzīviem automašīnām, tā arī jaunbagātnieki mijās ar trūkumcietējiem. Padzīvojuši prištinieši stāv un sēž ietvju malās, cenšoties pārdot kādu paciņu cigarešu, zeķu pāri vai nelielu kārumu. Kam nepietiek līdzekļu pat nelielas tirdzniecības uzsākšanai – ubago. 30% prištiniešu ir bez darba un tas ir viens no zemākajiem bezdarba rādītājiem valstī. Vidējais gada ienākums uz vienu kosovieti gada laikā – 1000 eiro. Vietējās mafijas, cilvēku tirdzniecības līderes Eiropā, izpratnē viena kosovieša cena – 2800 eiro. Tā kā par oficiālo maksāšanas līdzekli Kosovā pieņemts eiro, cenas nav grūti salīdzināt. Tās ir ievērojami zemākas par Latviju. Paēst pilsētas centrā iespējams par 2 – 3 eiro. Degviela nemaksā dārgāk par 0,80 eiro. 1l melleņu sulas tetrapakā – 0,50 eiro. Tā kā darbaspēka izmaksas un degviela Kosovā ir lēta, arī taksometru pakalpojumi nav no dārgākajiem. Šis apstāklis mūs pamudina nolīgt kādus no tiem, lai apskatītu Prištinas tuvāko apkārtni – Gadimas stalaktītu alas un Kosovo Polje piemiņas vietu. Izbrauciena kopgarums ir aptuveni 60km, bet laika ziņā tas aizņem kādas trīs stundas, jo katrā vietā mūs ir jāuzgaida. Cena par šādu braucienu – 25 eiro. Lai arī šoferīši ir albāņi, viņi bez problēmām mūs aizvizina kā uz albāņu, tā arī serbu apdzīvotām vietām. Visu izšķir apstāklis, ka esam gatavi apmaksāt viņu pakalpojumus. Gadimas stalaktītu alas Gadima ir viens no kosovāru lepnumiem un valsts tūrisma objektiem. Tiesa, lielākā daļa tūristu ir paši kosovāri un starptautisko misiju darbinieki, bet vietējie albāņi, līdzīgi latviešiem 90-to gadu sākumā, ir optimisma pārpilni un cer, ka pavisam drīz šeit pulcēsies tūristi no visas pasaules. Nelielā koka būdiņā mūs sagaida trīs padzīvojuši albāņi, kuri tirgo ieejas biļetes uz stalaktītu alām. Sarunu un biļešu tirdzniecības procesu angliski mums palīdz pārtulkot viens no taksistiem. Samaksājot divi eiro, kļūstat par apdrukātu papīriņu īpašniekiem un ceļojums pazemes valstībā var sākties. Pie mums tiek norīkots angliski runājošs gids, kurš, kā izrādās, vairākus gadus nodzīvojis Zviedrijā. Tiesa šis puisis labāk pārvalda zviedru un vācu valodu, nekā runā angliski. Stāsta laikā puiša leksikā it bieži iezogas vācu valodas vārdi, bet par atsevišķu stalaktītu un stalagmītu vecumu netikām skaidri pat pēc vairākkārtējas pārvaicāšanas. Atšķirība starp vārdiem 14 un 40 miljoni gadu puisim nešķita būtiska. Gadimas stalaktītu alas atklātas 1966. gadā, bet plašākam apmeklētāju lokam atvērtas 1976. gadā. Vietējie iedzīvotāji daudziem dabas radītiem veidojumiem, kuru augstums nereti pārsniedz pat piecus metrus, piešķīruši savu nozīmi un vārdu. Te atrodami gan albāņu nacionālā simbola – divgalvainā ērgļa – tēli, gan „Romeo un Džuljeta”, gan „Stalaktītu lietus” un Uzvaras zīme. Tiesa, vairāki veidojumi ir cietuši vandālisma rezultātā, jo tikuši tulkoti par labu albāņu nacionālajai patstāvībai un neatkarībai no Belgradas varas. Pirmie postījumi šeit notikuši jau 1981. gada vasarā, kad bija izcēlušies Kosovas albāņu nemieri. „Situācijas normalizēšanas” laikā etnisko serbu policijas vienība ar laužņu palīdzību drumslās sadauzīja stalagmītu figūru, kas attēloja divgalvainu ērgli. Savukārt, 90-tos gados serbu jaunieši salauzuši divpirkstu uzvaras zīmi, ko vietējie tulkoja kā apliecinājumu drīzai albāņu uzvarai un pilnīgai neatkarībai no Belgradas. Gadimas alas tuneļu kopgarums sasniedz 1260 metrus, bet tūristu apskatei atvēlēti 440 metri. Alā cauru gadu ir gandrīz konstanta temperatūra. Tā svārstās starp 12 – 15 C. No alas apmeklējuma vislabāk atmiņā paliek vietējo izdomātie stalaktītu un stalagmītu apzīmējumi. Viņu fantāzija ir apskaužama. Kosovo Polje No Gadimas mūsu ceļš ved uz Kosovo Polje – vietu, kur 1389. gadā notikusi leģendārā Kosovas kauja starp pirmo reizi vēsturē apvienotajiem serbu spēkiem prinča Lāzara vadībā un Otomāņu armiju sultāna Murada pakļautībā. Tiek uzskatīts, ka minētās kaujas ietekmē meklējamas serbu nācijas saknes. Lai arī pirmo reizi apvienotais serbu karaspēks kaujā cietis smagus zaudējumus, tautas vienotība tuvākajos gados ļāvusi atbrīvoties no turku jūga un pirmo reizi vēsturē izveidot pašiem savu valsti. Tas ir iemesls, kāpēc serbi Kosovas zemi uzskata par svētu un sev piederīgu novadu. Atgriežoties pie Kosovas kaujas, taisnības labad jāmin, ka saskaņā ar vēsturiskiem avotiem, kareivji serbu augstmaņa Konstantīna Dejanoviča vadībā cīnījās Otomāņu pusē, bet albāņu spēki bija vienlīdz izkaisīti kā serbu, tā arī Otomāņu pusē. Viduslaikos nebija attīstīts nacionālās pašapziņas princips un bieži vien piederību vienai vai otrai karojošai pusei noteica personīgās attiecības un/vai atalgojums, ko piedāvāja kāds no vadoņiem. Vēsturiski Kosovas novadu ir apdzīvojuši gan serbi, gan albāņi. Savukārt, nesaskaņas abu tautību starpā radījušas gan mentalitātes, gan reliģiskās atšķirības. Tās arī veicinājušas izpratni par albāņiem kā turku – svešzemju valdnieku – atbalstītājiem un apspiedēju varas īstenotājiem. Pēc serbu neatkarības atgūšanas 20. gadsimta sākumā, priekšstats rezultējās serbu nievājošā attieksmē un albāņu vajadzību ignorancē. Kā savdabīga atbildes reakcija jāmin vietējo albāņu atbalsts fašistiskajiem okupācijas spēkiem otrā pasaules kara gados. Tam sekoja serbu komunistu atriebība pēc 2. pasaules kara, kas pakāpeniski noveda pie etniskā konflikta eskalācijas 1999. gadā un Kosovas neatkarības pasludināšanas 2008. gada janvārī. Kosovo Polje (tulkojumā: Strazdu lauks) 1953. gadā pēc Josifa Broza Tito pavēles izbūvēts Gazimestānas (no turku: varonis vai arābu: karotājs) obelisks serbu tautas šūpulim – kaujas laukam. 50 metrus augsto obelisku Aleksandrs Deroko izveidojis kā viduslaiku cietokšņa sargtorni, kura pakājē veltīti piemiņas vārdi un laba vēlējumi serbu nācijas dzimšanai un turpmākajai attīstībai, bet virsotnē – misiņā atlieta Kosovas kaujas shēma ar paskaidrojumiem. Piemiņas vieta slavena arī ar Kosovas kaujas 600. jubilejai veltīto Slobodana Miloševiča runu. Liktenīgā runa tiek uzskatīta par Dienvidslāvijas pilsoņu kara iniciatoru. Tā kā piemiņas vieta varētu ciest no vietējo albāņu ekstrēmistiem, šeit izvietojusies slovāku miera uzturētāju vienība. Apkārt teritorijai apvilkts dzeloņdrāšu žogs, uzstādīti prožektori, bet kareivji tuvāko apkārtni novēro no sargtorņiem. Apmeklētājiem jāuzrāda un jāatstāj personas dokumenti pie teritorijas vārtiem. Fotografēt un filmēt militāro infrastruktūru – stingri aizliegts. Aplūkojot tuvāko apkārtni no torņa augšas, pārņem nelieli šermuļi. Tas tāpēc, ka skatu pavada apziņa – šajā vietā cīnījušies 40 – 70 tūkstoši vīru no kuriem liela daļa šeit krituši mokpilnā nāvē. Diemžēl tāda ir pasaules attīstības vēsture un cena, ko tautas ir maksājušas par savu patstāvību un dažās pasaules vietās maksā joprojām. Naksnīgā Priština Sagaidot vakaru Prištinā, viesu namā iepazīstamies ar jauniešiem no Norvēģijas, Austrijas un pat Jaunzēlandes, kuri nolēmuši atpūsties Kosovā. Puiši no Jaunzēlandes šeit ieradušies, lai vienam no viņiem nosvinētu 30 gadu jubileju. Šeit arī mitinās daži starptautisko misiju darbinieki, kuri nesūdzas ne par darba apstākļiem, ne saņemamo atalgojumu. Tiesa, neskatoties uz perfektām angļu valodas zināšanām, viņiem ir pagrūti definēt ar ko tad viņi īsti nodarbojas šajā valstī. Līdzīgi, kā citas starptautiskās civilās misijas, arī šī izskatās pēc zināma plezīra prom no mājām un rutīnas. Tā kā uzņemtais atpūtas kurss ar jauniegūtajiem paziņām uzņēma arvien lielākus apgriezienus, nolēmām doties kopīgi aplūkot Prištinas naktsdzīvi, kas par sevi nelika vilties. Netipiski musulmaņu zemēm, Prištinas centrā, kā arī nomales krodziņos kūsā dzīvība. Jaunieši pulcējas gan uz ielām, gan bāros un kafejnīcās. Uz vienas no centra ieliņām notiek jauno grupu koncerts. Bezmaksas pasākums pulcē ievērojamu skaitu jauno prištiniešu, kuru barā iejūkam arī mēs. Lai arī daudzu apmeklētāju rokās ir alus skārdenes un pudeles, kompānija ir jautra un miermīlīga. Koncerta gaitā vienu grupu nomaina nākamā, bet pazīstamākajām dziesmām jaunatne dzied līdzi un izrāda sajūsmu, aplaudējot un atbalstot ar skaļām ovācijām. Nekas neliecina, ka šī varētu būt viena no trūcīgākajām un politiski problemātiskākajām vietām Eiropā. Jaunība ir tikai vienreiz un to izbauda ikvienā vietā uz zemes. Vakaru mēs noslēdzam jautrā noskaņojumā, pa šaurajām Prištinas ieliņām dodoties atpakaļ uz viesu namu. Tuvojas rīts un ir sākušās jaunzēlandieša dzimšanas dienas svinības. Gračaņica Pēc izgulēšanās un vietējo kebabu baudīšanas brokastīs vienā no Prištinas ieskrietuvēm, pošamies ceļā uz Gračaņicu – vienu no Kosovas serbu anklāviem. Gračaņica ir pazīstama ar serbu pareizticīgo klosteri, kura baznīciņā atrodamas izcilas freskas. Gračaņicā uzkrītoši pamanāmas vairākas atšķirības – vietējie iedzīvotāji ar gaišāku ādas krāsu, apkārt skan slāvu cilmes valoda, bet apgrozībā, paralēli Kosovas oficiālajai valūtai – eiro – ir arī Serbijas dināri. Ciemata centru rotā paliels Gračaņicas klostera komplekss, ko 1321. gadā cēlis Serbijas karalis Milutins. Pašlaik klosteris ir ne vien Serbu pareizticīgās baznīcas Kosovas bīskapijas centrs, bet arī Kosovas serbu kultūras un pat politiskais centrs. To apvij augsta mūra sēta, bet apsargā vientuļš Zviedrijas miera uzturētāju kareivis. Diez ko nemieru gadījumā šis puisis varētu izdarīt, kā vienīgi ar rācijas palīdzību lūgt papildspēkus? Laikam jau, starptautisko miera spēku vadība uzskata, ka jābūt pilnīgi trakam, lai serbu anklāva vidū mēģinātu apskādēt pareizticīgo svētvietu. Gračaņicas klostera baznīciņa ir neliela, bet tā aizrauj ar savu laikmetīgo elpu. Ikviena freska un svētbilde uzrunā ar īpašu auru. Attēli gluži kā nolūkojas katrā atnācējā un, ejot prom, pavada ar saviem skatieniem. Ikviens ticīgais šeit var aizdegt svecīti par saviem tuvajiem pie sirdij tuvāka svētā attēla. Neviens neskubina un nemāca. Cilvēks var palikt ar savām domām sarunā ar visaugstāko. Ik pa laikam klostera baznīciņā ierodas ciema iedzīvotāji, kuri, dodoties ikdienas darīšanās, nepiemirst arī par dieva vārdu. Lai arī neesmu ticīgs, savādais dievnama miers un gaišums pārņem arī mani. Tā kā ceļojums uz Kosovu tika iecerēts kā starpposms ceļā uz Maķedoniju, pamazām pošamies uz Serbijas pusi. Tuvojoties valsts nosacītajai robežai, arvien biežāk parādās etnisko serbu anklāvi. Tos var atpazīt jau pa gabalu. Ciematu nosaukumu tulkojumi albāņu valodā uz ceļa zīmēm cītīgi aizpūsti ar krāsu baloniņiem, atstājot vienīgi uzrakstus serbiski, bet pie iebraucamajiem ceļiem ciematos nereti novietoti Serbijas karogi ar tos pavadošiem transparentiem: Šeit ir Serbija! Lai arī vēl ir priekšpusdiena, uz Kosovas robežas mūs sagaida miegains albāņu robežsargs, kam misēkļa rezultātā no piecu ceļotāju pasēm pasniedzam tikai četras. Pases tiek nevērīgi aplūkotas, pat nepamanot viena dokumenta iztrūkumu un varam turpināt ceļu jau Belgradas pārvaldītajā serbu zemē. Uz atgriešanos, Kosova. Ivars Jakovels

Kosovas vilinājums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem