San Juan Chamula

11.08.2009
5 min lasīšanai
11 foto

San Juan Chamula Ilgi – ļoti ilgi es gaidīju šo atkal tikšanos – atgriešanos, vietā, kura manā dvēseles pasaulē nozīmē tik daudz. Satraucies, kā mazs bērns es pa San Cristobal skrienu meklēdams colectivo uz Chamulu, jo vien vienu dienu esmu atvēlējis šim savam svētceļojumam... Nedaudz kalnos un starp tiem, ātri, līkločus nesdamies pa nelīdzeno kalnu ceļu tas strauji tuvojas Tzotzil indiāņu ciemam. Nogāzes kā mazdārziņi pieRīgā ar mazām koka būdiņām un nelielu kukurūzas dārziņu līdzās. Un drīz jau liels, zaļš uzraksts virs ceļa ziņo - „Bienvenidos en San Juan Chamula” – 2260m., virs jūras līmeņa un 59tkst., iedzīvotāji. Tas viens no retajiem maiju pēcteču ciemiem – bet noteikti vispopulārākais tūristu vidū – dēļ savas īpatnējās reliģijas un dzīves uztveres. Vairāku simtu gadu laikā – tā ir jaukusi kopā senās maiju paražas un lūgsnas ar katoļu baznīcas elementiem un svētajiem, bet ar to tā ir tikai ieguvusi savu individualitāti un dzīvību... Tāpat kā viss ciems - Ikkatrs no rīta mostoties sasveicinās ar sauli un veras tajā – arī aizgājējus zemē gulda ar seju uz austrumiem – lai tas ik reiz redzētu sauli austot... Arī šodien es esmu sveicinājis to – un liekas – tā mani uzrunā – košzilās debesis un neviena dūnu gulbju tajās, kas segtu saules gaismu, ir kā dāvana man šajā īpašajā dienā! „9 peso” – man teic mazā volksvāgen „hipijbusa” vadītājs, un es speru savu kāju Chamulas tirgus laukumā. Košas nojumītes un būdiņas, letītes un galdiņi nokrauti ar apelsīniem, banāniem un chayotēm, līdzās drēbītes un apavi, zem milzu saules sarga kāda tumsnēja sieviņa oglēs grillē kukurūzas vālītes, līdzās cita silda tamales, bērni un suņi, smarža – dzīvība un absolūta nesteigtība – viss lēni rit savu ierasto ikdienas gaitu. Uz to no malas - klusā cēlsirdībā nolūkojas vīri – melnos aitādas apmetņos – Chuh, vīri tādos pat baltos – svinīgos un glaunos ir ciema pārvalde, kas reizē pilda arī kārtībnieku pienākumus un raugās, lai tūristi nekļūtu gana nekaunīgi ar savām melnajām stikla kameru acīm... Fotografēties tiem nepatīk – vien par 10 peso - vienu bildi gan ar prieku. Tā kāda kundzīte, kura tirgo daudz dažādu suvenīru – manot, ka tie mani neinteresē – kļūst tieša – „10 peso por foto, seńor!” – to gan izmantoju un kolorīto sieviņu iemūžinu mūžīgi, ar savu spoguļaci... Pagaidām vēl tik caur to es tveru gaismu, kas nāk no baltās baznīcas – es nespēju vēl tajā ieiet un ilgi klīstu pa tās priekšpagalmu vērojot viesus, jokojot ar mazajām indiāņu meitenēm baznīcas dārzā un vienkārši sēžot uz apmales viens – it kā lūdzot atļauju ieiet, it kā uzrunājot un klusībā gaidot atbildi... Un tad pēkšņi – no skaidrajām debesīm es jūtu - ir laiks. Es vēlreiz uzmetu skatu baltajam svētnamam ar koši zaļiem, ziliem un dzelteniem saules un svētības simboliem rotātu, uz dziļi zilajām debesīm. Tie ir kā vārti ar puspavērtām, smagajām, sarkanām koka durvīm uz miera un cita dvēseles stāvokļa zemi... Es speru soli pār tā slieksni – kā šķērsojot robežu starp divām pasaulēm... Un tur es palieku – vien paspēris pāris soļus es stāvu. Nekustīgi samulsis, apburts. Un ļaujos tai mani paņemt... Kā ēteriski hiptnotizējoš, svaigi smaržojošais, klāto skuju paklājs uz grīdas mani aicina dziļāk kā skaistā mežā, kurā saules gaisma retiem stariem laužas caur mazajiem lodziņiem no augstajām, baltajām-nokvēpušajām sienām. Simtiem simtu, tūkstošu sveču gaisma ar to teju spēlējas un rada mirdzošu gaismu ikvienā svētnama vietā... Gaiss smaržo pēc svaigām skujām, kūstoša parafīna un vasaras ziediem. Silts un dzīvs. Puspavērtās, masīvās durvis neļauj telpā draiskoties vējam – lai neapdzēstu lēni kūstošās sveces. Tās uz maziem koka galdiņiem visapkārt dievnamam - iepretim lieliem koka altāriem ar stikla logu (lai atvairītu ļauno), aiz kura kāds no svētajiem – San Lucas, San Marcos, San Francisco, San Lucy un daudzi, daudzi citi – gan uz grīdas, kur kāds no ticīgajiem lūdz palīdzību kādam no saviem aizgādņiem... Tās ir visur - un teju visa telpa ir kā liels sveču dārzs – lielās stikla glāzēs, ar košiem zīmējumiem un dievmātes siluetu uz tām, gan vienkāršas garas baltas, dzeltenas, gan uz zemes – tievas, mazas un lielas un krāsainas... To liesmiņas kā mazas dvēselītes draiskojas viena ar otru... Es atgūstu elpu un prātu, un ļaujos tās aurai dziļāk telpā... Tukšā zāle ir kā miera un klusuma pļava, vien tālu tajā, teju čukstus, skan lūgsna Tzotzil valodā, kādā stūrī bērni basām kājām skraida ap vecākiem un sveču rindu iepretim tiem, kādas līdz paņemtās upurvistas kluksts, un sprašķoša parafīna skaņa... Apmetis nelielu loku pa to es apsēžos smaržīgajās skujās... Brīdis un manis nav. Es neesmu nekur un liekas visa pasaule aiz šīm sienam zaudē vērtību un likstas, un problēmas un kaites, un tumšas dienas un pelēkus rītus... Pārņem sajūta, ka eksistē tikai apaļa balta zemeslode un šis namiņš, kurā tu sēdi viens... Tik laimīgs un apmierināts, tik sakārtots un piepildīts. Viss kļūst tik vienkāršs un skaidrs – saskaņā ar dabu, ar dzīvību, sveču gaismā, svaigu ziedu ieskauts... Vatikāns šo baznīcu ir izslēdzis no katoļu reliģijas nagiem... Un labi vien ir – jo sajaukusi senos indiāņu rituālus ar kristietību – tā ir radījusi unikālu dabas vienotības reliģiju... Tzotzil indiāņu reliģija uzskata, ka cilvēkam ir divas dvēseles – viena ch'ulel – ir pašā cilvēkā, otra – wayjel dzīvo ārpus viņa ķermeņa kādā dzīvniekā. Šī pasaules uzbūve tiem palīdz uztvert dabu kā daļu no sevis un arī reliģisko rituālos, lūdzot palīdzēt veselības problēmās tiek upurēta vista - visas kaites un nebūšanas pārnesot uz nolemto putnu. Vēl neizsīkstoša rituālu daļa ir „posh” dzēriens – bieži gan tā ir Coca Cola plastmasas pudelēs – kontrastējot ar koši zaļajām skujām uz baznīcas grīdas... Kamēr sēdēju skujās -man līdzās divas sievietes sāk likt sveces. Iepretim San Diego un San Marcos koka tēliem, uz grīdas, kura attīrīta no zaļajām skujām tās tiek kārtotas zaļas, baltas, sarkanas un oranžas – četrās rindās kopā ap 40-50 gab. Līdzās maisiņi un somas, kaste ar vistu - kungs melnā „chuh” blakus slinki gulšņā skujās un bezrūpīgi veras apkārt. Pēkšņi izdzirdu skaļu balsi un liekas, ka izmisušas raudas – kāda sieviete telpas vidū pie svecēm ar asarām lūdz palīdzību visiem svētajiem... Viņu pārtrauc vistas pēdējie ķērcieni un kāda kundze pāris reizes ar to veikusi kādas darbības virs kūstošajām svecēm un kunga, kuram tiek lūgta palīdzība, mirklī pārlauž tai kaklu...pārnesot visas kaites no slimnieka uz nolemto putnu. Iestājas klusums... Es atkal baudu sprakšķoša parafīna skaņu... Kaut kur no baznīcas otra gala klusumā atbalsojas teju čukstošas lūgšanas Tzotzil valodā, kā ritmiski skaitāmpanti tie birst pār lūdzēju lūpām un aizvēris acis es tos tveru kā melodisku sarunu ar savu dvēseli... Es atveru acis un ieskatos pulkstenī - neticu laika zaglim – bet vairāk kā divas stundas esmu sēdējis nekustīgi domās un klusumā, skaņās un dvēseles sarunās zaudējis pasauli... Jūtos lieliski, kā jaunas skaistas un tīras enerģijas piepildīts. Es pieceļos kājās – tās nedaudz sāp nosēdētas... Lēniem soļiem starp svecēm skujās es virzos uz gaismu baznīcas galā... Nemaz negribas pamest šo vietu. Tāds miers. Es vēlreiz pagriežos, lai uzmestu skatu zaļajam paklājam un mirdzošajām dzīvības gaismiņām, kuras viscaur piepilda šo pasauli – tik atšķirīgu no tās, kura atkal mani sagaida pēc pāris soļiem... Es aizeju, ar smaidu, ar dvēseles smaidu... Sažmiedzis acis no spilgtās gaismas es izveļos pa durvju spraugu. Gaišzilās debesis kā mānīgs paklājs pār pasauli... „10 peso, Senor! Compra lo! Mira, mira – 4 por 10!...” jau pie pirmajiem soļiem mani ielenc tirgotāju bari – kā haizivis, kā plēsoņās, kas gaida upuri... „Paldies – bet man to nevajag-es jau esmu ieguvis to pēc kā braucu...” Baltu, gaišu un plašu pasauli, dvēseles smaidu un vietu, kur atgriezties...

San Juan Chamula

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem