Paradīzes terapija

07.08.2009
10 min lasīšanai
62 foto

Sākotnēji šis raksts ir publīcēts žurnālā "Kas Jauns" 2008. gada februārī. Atļaujamies spriest, ka pagaidām šī ir labākā reportāža par Tobago Latvijas presē. Bildes var skatīt manā profilā vai draugos Tobago domubiedru diskusijas sadaļā. Paradīzes terapija Trīs gadsimtus pēc kurzemnieku kuģiem mēs ceļu uz Tobago mērojam deviņās stundās ar Virgin Atlantic lidmašīnu. No priekšteču gaitām pie Plīmutas palicis vairs tikai vārds — Lielais Kurzemes līcis. Kad ir nogurdinājusi pašmāju bezsniega ziema un Latvijas „gruzons”, ir laiks meklēt paradīzi. Vietu, kur ir ne tikai mūžīgā vasara, jūra, okeāns, kolibri un taureņi, bet arī ļaudis, kuri nestreso un bezjēdzīgi nesaspringst. Tobago cilvēki ir vienkārši laimīgi. Kurzemes upe un līcis Senlaiku kolonizatorus, kas senčiem lika liekt muguru kakao, cukurniedru, ingvera un citās plantācijās, vietējie nelād katra vārda galā. Pateicoties pusgadsimtu ilgušajai Kurzemes hercogistes valdīšanai, Courland vārds te ir zināms, ir Kurzemes upīte un līcis, daudziem nav sveša arī Latvija. Tiesa, gids Fārlejs Putnu salā, gan saprotot, ka runa ir par Eiropu, precizē: „Kosova no jums ir tālu?” Pieminot Ukrainu, viņš jau trāpa tuvāk. Tērpies noskrandušos šortos, basām kājām, šis dabas bērns dalās redzētajā: „Vakar skatījos CNN, Vācijā pamatīgs sniegs. Jums tur Eiropā gan neiet ar tām ziemām!” Gan jau kurzemniekus patīkami pārsteidza Tobago mūžīgā vasara. No Jēkaba forta un salas vecākās luterāņu baznīcas Plīmutā, pie Lielā Kurzemes līča, saglabājies nav nekas. ASV latvieši te septiņdesmitajos gados uzcēla pieminekli uzņēmīgajiem ceļotājiem. Piemiņas plāksne vēsta, ka hercoga vara valdījusi bez varmācības un asinīm. 17. gadsimtā te mituši brīvi ļaudis — vācieši, latvieši, holandieši, angļi, franči, ebreji, arī karībieši un no Kurzemes kolonijas Gambijas atvestie afrikāņi bijuši brīvcilvēki. Ritējusi rosīga tirdzniecība ar Brazīliju, Ziemeļameriku, Eiropu, Āfriku. Tomēr vēlāk kolonija bija jāzaudē cīņās ar lielvarām. Īstais cilvēks īstā brīdī Trīsdesmit grādu karstums acumirklī iedod kā pa pieri, izkāpjot no Londonas atlidojušā boinga. Indiskas izcelsmes imigrācijas virsnieku tālās Latvijas pases nemaz nepārsteidz — mūsu valsti viņš zina. Ar labas atpūtas vēlējumu izejam no Krounpointas lidostas, lai piedzīvotu visa ceļojuma laikā vienīgo īslaicīgo „kultūršoku”. Kņada pie lidostas ieejas, baltie tūristi un vietējie, visi melni. Pasūtīto transfēru jeb auto uz viesnīcu nemanām. Te ir kāds no Kastaras — mēs taujājam, un pēkšņi ir klāt liels, melns vīrs. Taksometra šoferis, gatavs palīdzēt, un, kā drīz izrādās, ne lai izmānītu dolārus no ārzemnieku maka pēc Rīgas kolēģu parauga. Viesnīcas pārvaldnieks ir šoferīša draugs. Mums atvēl gaidīt pāri ielai pie Republikas bankas, un pēc 15 minūtēm auto ir klāt — tas jau ir bijis ceļā. Kamēr hoteļa šefs liek bagāžniekā mūsu čemodānus, Māris mēģina iesēsties viņa vietā pie stūres — tā ir labajā pusē. Tobago tāpat kā bijušajā metropolē Lielbritānijā satiksme norit pa kreiso pusi. Zivs un cālis, cālis un zivs Kastara, kur apmetamies, vēl Kurzemes hercogistes koloniju laikos, saukusies par Kuršu līci. Kurzemnieku pēctečus ne šeit, ne citur salā nemana, gadsimtu gaitā latviskās asinis sen saplūdušas ar vietējām. Baltie ir retums, nedēļas laikā redzam vien tūristus. Vienīgais izņēmums ir viesnīcas saimnieks, vācietis Kristiāns. Varbūt tāpēc viņa kafejnīcā vienīgajā ir nedaudz eiropeiska kārtība — uz galdiem ēdienkartes ar cenām. Krodziņā Mandeļkoks (D’Almond tree) gan ir pienaglota plāksne ar bagātīgu uzskaitījumu: cūkgaļa, liellops, jērs, cālis, zivs. Tikai ne šeit, ne pakalnā Pie Klejas nedēļas laikā nekas cits galdā neuzrodas kā vien fish vai chicken. Tikai Cascreol piedāvā arī grilētu jēru — labais, ar Karību garšvielām un mērci. Un kāpēc saspringt, ja zvejnieki ik rītu no jūras atved zivis un vistas klīst pa pludmali, mežmalu, sētām gana lielā skaitā, šķiet, „pašapgādes kārtībā”. Maltītes ir gana garšīgas, tikai nevajag cerēt, ka pasaules otrā malā nu varēs lēti tikt cauri — ar vismaz sešiem latiem jārēķinās. Atvērts katru dienu jebkurā laikā Nesaspringt Tobago ļaudis arī citās lietās. Any time any day (Jebkurā laikā jebkurā dienā) — tāds ir Kastaras „supermārketa” darba laiks. Var būt vaļā astoņos no rīta un arī tikai desmitos, var aizvērsties septiņos vakarā, bet reizēm pārdevēja uz ķeblīša durvju priekšā sēž vēl desmitos vakarā. Vakarā var būt atvērtas visas sešas tuvējās kafejnīcas vai tikai viena. Kastarā atrodama tikai viena vietējā alus šķirne (visa ceļojuma laikā uzejam vēl divas). Mūsu nolīgtais gids Deivids, vaicāts par vietējām alus tradīcijām, attrauc: „Vēl ir arī Heineken!” Ražots Tobago? Nē, protams, importa. Viņš ir pārsteigts, uzzinot, ka Latvijā ir vismaz desmit alus darītavas un desmitiem miestiņa šķirņu. Bet tāpēc Karību alus negaršo sliktāk. Turklāt īstais dzēriens te ir rums. Viena daļa kokosriekstu piena, viena — ruma, trīs daļas — ananasu sulas, ledus, un tā ir Pina Colada! Mazi veikaliņi iekārtoti avīžu kioska izmēra būdiņās, nekādu fundamentālu būvmateriālu, lai tikai vējš pūš iekšā un atvēsina. Taču elektrība un ledusskapji tur ir. Kādā rītā šādā bodītē puika piedāvā „kaņepītes”, bet šoreiz netrāpa uz īstajiem. Svarīgās lietās te gan valda precizitāte — skolā stundas sākas katru darbadienu septiņos, pludmales sakopēji jau rītausmā čakli strādā un katru dienu viņu veikumu ierodas pārbaudīt priekšniece ar kladīti. Ārēji pieticīgas privātmājas iekšpusē ir labi iekārtotas, ar glītām mēbelēm, plašām virtuvēm, sadzīves tehniku, normālu santehniku, nemaz neatpaliekot no eiropiešu mājokļiem. Pa kaimana pēdām Mūsu nolīgtais gids Deivids rietumnieciskā perfektumā allaž ir precīzi norunātajā laikā. Vai varat parādīt kaimanus, vaicājam pēc kārtējās tūres. Of course, no problem! Mūs aizved uz ar auto uz duļķainas meža upes ieteku lielā dīķī. Turpat krastā zaļo dārziņš ar banāniem un dārzeņiem, bet Deivids rāda — re, tur viņi peld, divi! Nu nekādi neizdodas saskatīt, Anda gan pamana pie pretējā krasta no ūdens pabāztu purngalu. Rāpuļi drīz vien aizpeld mežā. Sasēdināti mašīnā aizbraucam uz galvaspilsētas Skārboro nomali. Vienā ceļa malā uz pakalniem mājas, otra mala beidzas pie nogāzes. Lejā mājas un netīra, divus trīs metrus plata upe. Sodi par mēslošanu ir bargi (pat pusgads cietumā), tomēr kādā mājā mīt vietējie cūkmeni. Ūdenī sabirušās drazas veido miniatūru aizsprostu. Tuvējā autodarbnīca par „šrota” vietu izvēlējusies ceļmalu — te rūsē divi pamesti auto. Un ko mēs te darām? „We’ll wait caiman!” paziņo Deivids. Šajā netīrajā plančkā? No nama pāri ielai iznāk jauneklis, apjautājas, kā veicas un ko gaidām. Ak kaimanu! Jā, jā, viņš te katru vakaru pulksten piecos atpeld, izkāpj krastā un guļ tur pie tā koka. Vietējie puišeļi arī iesaistās gaidīšanas priekā un vienā mutē apliecina, ka kaimans te ir ikvakaru. „Divi metri!” no pagalma nogāzē enerģiski nožestikulē melna kundze, šķirojot sīkus, neredzētus augļus. „Viņš ir kā ierēdnis, beidz darbu precīzi pulksten piecos,” secina Anda. Stundas laikā redzam dzeni un citus putnus, lejā pa upi, nemaz nebaidoties no kaimana zobiem, pastaigājas ūdensvistiņa. Puikas iekārtojas uz auto vrakiem, malko limonādi un vēro ūdeni. Līdz kaimana atpūtai palikusi vēl stunda, aizbraucam uz pilsētu iedzert atspirdzinājumus un nopirkt tirgū kakao šokolādes bumbas. Atgriežamies, gaidām, īsi pirms pieciem saspringstam. Katrs burbulis ūdenī liek domāt, ka tur elpu izpūtis kaimans. Laiks iet. Pēc pusstundas secinām: „Laikam paņēmis haltūru.” Vietējo līdzjūtīgu skatienu pavadīti dodamies uz viesnīcu, kamēr vēl gaišs. Sešos vakarā saule ātri noriet, mijkrēslis ilgst dažas minūtes, un klāt ir nakts. Kaimana gaidīšanas prieks izmaksā 100 amerikāņu dolāru, bet par piedzīvotajām izjūtām žēl nav ne centa. Bēdīgs strīds par zivi Ne viss šajā paradīzē ir tikai skaisti. Noziedzības līmenis Tobago ir daudz zemāks, nekā kaimiņos esošajai valsts lielākajai un galvenajai salai Trinidadai. Vietējā avīzē lasām par janvārī Tobago piedzīvoto pirmo šā gada slepkavību. Divi zvejnieki sastrīdējušies par zivi, un viens ķēries pie naža... Pie klintīm atrasts izskalots franču tūristes līķis, kāds razbainieks, kurš aplaupījis angļu ceļotāju pāri, zibenīgi noķerts un saņēmis piecus gadus cietumā. Tikai mēnesi viņš bijis brīvībā pēc deviņiem gadiem par laupīšanām. Tikai vai tas viss ir baisāk nekā Latvijā? Valstī, kur divi pilsētu mēri un viens pagastvecis ir aiz restēm, lielas ostas pilsētas boss mājas arestā savā muižā. Mazpilsētā policija nav spējusi savaldīt varmāku, kurš galu galā nogalinājis sievieti ar meitu... Ceļi Tobago vijas līkločiem, vienā pusē Karību jūra un aizaugusi ieleja, otrā — stāvs kalns ar džungļiem. Šķiet, ka braucam ātri, motors kauc, tikai vidējais ātrums ir 40 kilometri stundā. Ar desmit kilometriem ripinām lejup no krasa stāvuma, ar divdesmit rāpjamies kalnā. Nekur neredzam nevienu avāriju, tikai pie kādas darbnīcas stāvam vecu, mazliet apdauzītu mašīnu. Tie, kas nerūpējas par bremzēm un vispār mašīnu, saņem Darvina balvu — zaudē evolūcijas cīņā uz Tobago ceļiem, tā mēs skarbi smejamies. Apbraucam apkārt visai salai, un redzam, ka Tobago ir ļoti dažāda. Dārgas viesnīcas un golfa laukumi lidostas galā, mežonīga daba un klintis vidienē un Karību jūras piekrastē, līdzenākais ceļš un plantācijas gar Atlantijas okeānu. Dziesma Dievam pludmalē Draudzīgs „labdien!”, smaids vai saruna liek justies laimīgi. „That is cool!” sajūsmināts Andai saka vīrietis, kas veikaliņā ātri nopērk augļus un aizbrauc. Ko viņš ar to domāja — Andu, skaisto apkārtni vai vienkārši bija laimīgs? Prieks par dzīvi viņa acīs bija patiess. Atņemam daudzos sveicienus un atsmaidām tikpat sirsnīgi, līdz jūtam, ka latviski smagnējo mentalitāti nomainījusi šī viegli labestīgā. Paradīze bez Dieva klātbūtnes diez vai būtu paradīze. Pat kāds lielveikals lepni nes Jēzus Kristus vārdu. Ja paradīzē tomēr kaut kā pietrūkst, piemēram, Latvijā pierastās cūkgaļas, Kristus supermārketā varēs iegādāties arī šo citos veikalos neatrodamo labumu, jokojam pēc iepirkšanās pie paša Kristus. Tajā brīdī nemaz nenojaušam, ka Dievs vēl šovakar vēlēsies mūs uzrunāt ne tikai caur lielveikala piedāvājumu. Māris devies fotomedībās, meita peldēties, bet Anda piesēž uz akmens mango koka pavēnī un sirdī iezogas skumjas. Dienu pirms ilgi plānotā ceļojuma apglabāja viņas tēti. Birst asaras un sirdi grauž šaubas, vai tiešām viss izdarīts pareizi. Varbūt, ka, citādāk rīkojoties, astoņdesmitgadīgais tēvs joprojām būtu dzīvs un pie labas veselības? Kas to lai tagad zina un izvērtē? Ja nu tikai Dievs — nodomā Anda, bet šaubu tārpiņi turpina sāpīgi grauzt sirdi. Netālu seši jauni cilvēki, sastājušies aplī, dzied. Gribas saklausīt, ko īsti, bet jūras šalkas noslāpē skaņu. Jauzdami klausītāju, viņi aicina pie sevis. Smaidīgi pavēsta, ka gribot nodziedāt dziesmu īpaši Andai. Tas ir nēģeru spiričuels fascinējošā izpildījumā, īpašā vietā un brīdī. Katram no dziedātājiem fantastiska, izkopta balss un muzikalitāte, lieliska ansambļa izjūta, neuzspēlēts un sirsnīgs artistiskums. Kā vēlāk atklājas, jaunieši ir kordiriģenti dažādās draudzēs un ar prieku kopā uzdzied Dievam. Dziesma, temperamenta un emocionāla stāstījuma pilna, liek aizrauties elpai. „Sajūti Dievu!” piedziedājumā dzied neparastais sekstets, un es beidzot apjēdzu, ka šis skanošais brīnums ir kā Dieva atbilde uz manis nule kā domās izteiktajām šaubām. Šķiet, ka Dievs stāv mūsu pulciņā, un ar dziesmas skaņām pār mums nolīst svētība. Baznīca kā filmās un vēl skaistāk Vēlāk, pēcpusdienā, gluži nejauši Anda atrod adventistu baznīcu. Pludmalē iepazītie jaunieši spēlē ludziņu par Bībeles tēmām. Nav ne miņas no Latvijas baznīcu stīvuma. Te viss notiek patiesi, temperamentīgi un no sirds priecīgi. Runā mācītājs, uzstājas vēl citi draudzes locekļi — ar priekšlasījumiem, Dievam veltītām dziesmām un vēl vienu ludziņu. Neredz nevienu nosodošu skatienu, kad pusaugu meitenes sprediķa laikā šķirsta žurnālu vai kāds klusiņām sarunājas. Koris — gandrīz visa draudze — dzied vēl skaistāk nekā redzēts filmās redzētajos melno ļaužu dievnamos. Kad atkal kārta uzstāties sekstetam, tā vadītāja un baznīcas kora diriģente Nadīne pastāsta klātesošajiem par mūsu tikšanos pludmalē un pauž prieku, ka viešņa no tālās zemes atnākusi uz dievkalpojumu. Mīļi apskāvieni un prieks pārējo baznīcēnu acīs liek justies īpaši. Pēc brīža baznīcas durvīs parādās Māris ar Elīnu — satraukti par Andas pazušanu. Kad viņi arī ir mīļi sveikti ar aplausiem un apskāvieniem, atliek vien smaidīt. Pēc dievkalpojuma vai ikviens apsveicinās, Nadīne mūs visus samīļo. Ar to mūsu garīgie piedzīvojumi uz salas nebeidzas. „Kāpēc viņi uzlikuši tik skaļu mūziku, ka dzirdams pat viesnīcas numuriņā?” kādu vakaru brīnāmies, domājot par tuvējo kafejnīcu. Skaļais un kaismīgais reps skan visā ciemā. Varbūt ciematā baļļuks, jāiet paskatīties. Epicentrs ir vietā, kur ciema galvenā iela krustojas ar šoseju. Bruņojušies ar megafoniem un skaņu tehniku Dieva vārdu tautā nes pulciņš misionāru. „Jezus Christ saves you tonight! Tu esi laimīgi nodzīvojis šo dienu, jo Dievs tevi ir glābis! Dievs tevi sargā ik mīļu brīdi, bet kā tu attiecies pret Dievu!” vārdi plūst bez apstājas. Krodziņā pretim sludinātājiem neparasts miers. Vīri sēž uz terases pie galdiņiem un klausās. Mauriņā pie baznīcas — sievietes un bērni. Kaismīgais sprediķis dzirdami it visur. No tā nevar izbēgt arī zvejnieki, kas ar alus pudeli piesēduši zem pludmales kokospalmām. It kā neklausās sludinātājos, un tomēr vīri ir apcerīgāki nekā parasti. Diena patiešām bijusi jauka. Paldies Dievam! Un, ja kas, vēl varat paspēt uz krabju un kazu skriešanās sacensībām — tās Tobago rīko pirms Lieldienām. Māris Puķītis, Anda Leiškalne Tobago sala: fakti * Pieder pie Trinidadas un Tobago Republikas. * No vienas puses Tobago apskalo Karību jūra, no otras Atlantijas okeāns. Lielāko daļu salas klāj lietusmežs. * Salas garums ir 42 kilometri, platums desmit kilometri, augstākais punkts sasniedz 550 metru virs jūras līmeņa. * Galvaspilsēta Skārboro. * Apmēram 55 000 iedzīvotāju. * Ideāla vieta dabas un putnu vērotājiem — Tobago mīt 470 sugu putni. * 1580. gadā Tobago krastā izkāpa pirmie ceļotāji no Eiropas — angļi. Kopš tā laika Tobago mainīja piederību 22 reizes, te saimniekojuši kolonizatori no Francijas, Nīderlandes, Anglijas un arī Kurzemes hercogistes. * Kurzemes hercogistes kolonija ar pārtraukumiem šeit atradās no 1639. līdz 1693. gadam. * 1889. gadā salā atcēla verdzību (tobrīd ekonomika sabruka), kopš 1962. gada Trinidada un Tobago ir neatkarīga valsts. * Šeit uzņemta Disneja studijas filma Šveices Robinsonu ģimene. Īsais Tobago kurss * Astoņi santīmi ir viens TT dolārs, viens lats — 12,5 vietējie dolāri. Pusdienas zvejnieku ciemā izmaksā sešus līdz septiņus latus. * Ielāgojiet, ka satiksme rit pa kreiso pusi. * Ēstuvēs nemeklējiet ēdienkarti — ja nav uz galda, tādas nav nemaz. Visu izstāstīs viesmīle, mūsu pludmalē piedāvājums parasti aprobežojās ar cāli un zivi. * Baudiet vietējos augļus, īsti Karību banāni ir daudz gardāki par mūsu veikalos un tirgos nopērkamajiem. Avokado ir divreiz lielāki! * Pērciet mājās cepto maizi, veikalu variants nav garšīgs. * Neguliet zem kokospalmām, savām acīm redzējām, kā smagais rieksts ar būkšķi nokrīt pāris metrus no atpūtniekiem. * Saule noriet pulksten sešos vakarā un strauji, tāpēc nevajadzētu aizkavēties dziļi mežā. * Tobago nav jēgas zvilnēt pludmalē, Turcijā, Ēģiptē vai Grieķijā to var darīt daudz lētāk. Dodieties dabā, lietusmeža un citām tūrēm ieteicams nolīgt gidu. Ja esat Kastarā, meklējiet Deividu — King David Tours birojs atrodas suvenīru kioskā netālu no zvejnieku nojumes, gandrīz pretī supermārketam. Par džungļu tūri jāmaksā 50 ASV dolāri par cilvēku, ja ar pusdienām, vēl 25 dolāri. * Obligāti apmeklējiet dievkalpojumu — melno cilvēku izpildījumā tas ir kas neaizmirstams. * Pludmalēs ir tīras, kārtīgas maksas tualetes (apmēram astoņi santīmi) un dušas. * Ja Skārboro tirgū pie jums pienāk vīrs ar spainīti un bez priekšzobiem, iemetiet viņam piecus TT — vietējos dolārus. Citādi mierā neliksies. * Ja baltā dāma jūrā plunčājas viena, itin drīz pie viņas var „pieairēt” kāds draudzēties kārs vietējais zvejnieks. Tomēr vietējie džentlmeņi turas pieklājības robežās un īsti sirsnīgi aplido tikai pretimnākošas tūristes (tādas arī redzējām). Varbūt arī mīlas dēkas piederas pie paradīzes, nelāgas slimības un arī AIDS atzītas par Tobago problēmu. * Pietaupiet līdz aizbraukšanai 100 vietējos dolārus — tādu summu „no deguna” ārzemniekiem jāsamaksā par lidostas pakalpojumiem. Naudu iekasē tumšajā lodziņā Nr. 2 (blakus izlidošanas vārtiem Nr. 3).

Paradīzes terapija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem