Ar auto pāri visai Itālijai

05.08.2009
7 min lasīšanai

Somas tika krāmētas pēdējā naktī, liekot līdzņemšanai visu kas vien ienāca prātā, tāpēc jau tika iegādāta jumta kaste (ļoti laba lieta, rekomendēju!). Pārtika arī tika iegādāta pa ceļam pēdējā lielveikalā – nolēmām, ka ņemsim līdzi pārtiku tikai 2 dienām, ko plānojām vienkārši nobraukt (izbraucām sestdienas (21.07.) pēcpusdienā un līdz svētdienas vakaram bija mērķis tikt līdz Itālijas robežai, ko arī sekmīgi realizējām.) Nebijām nekādi mūsdienīgie ceļotāji, kas aprīkojušies ar GPS un citām navigācijas ierīcēm. Statoil un Rozes grāmatnīcā nopirkām to valstu kartes, kurām plānojām cauri braukt. Bija aptuvens maršruts, sastādīts pēc www.viamichelin.com, ko nedaudz koriģējām pēc saviem ieskatiem. Nu tā lai vairāk piedzīvojumu un aizraujošāk. Lietuvu, Poliju izbraucām tikai apstājoties, lai uzpildītu degvielu un kādu našķi iegādātu. Divām dienām pietika līdzpaņemto termosu ar kafiju, zaļo un melno tēju. Līdzi bija prīmuss, uz kura pēc tam vārījām ūdeni, lai atjaunotu dzeramo krājumus. Nakšņot nolēmām vēl Austrijas pusē. Pirmo nakti gan bez apstājas braucām. Tikai uz rīta pusi apmaldījāmies Polijas Tatros meklējot robežu ar Čehiju. Tādi pusmiegā izvēlāmies no auto un devāmies izlocīt kājas apskatot smuku mākslīgo ? ūdenskritumu. Nolēmām, ka laiks arī tā kā pabrokastot un tā lai ar rozīnīti uzrāpāmies kalnā (zilā slēpotāju trase) un notiesājām beidzamos Latvijas jogurtiņus. Pēc krietnas maldīšanās un dīvainiem kalnu ceļiem laimīgi tikām Čehijā un pēc tam arī uzreiz Slovākijā, kur nolēmām, ka koka pavēnī esam pelnījuši pāris stundiņas diendusai veltīt. Kā pamodāmies, tā sajutām izsalkumu. Tā kā vietējo naudiņu nebija, nācās meklēt vietu, kur pieņem kartes. Pusdienas bija labas, katram pa steika gabalam. Tālāk jau devāmies Austrijas virzienā. Visas robežas ES iekšienē šķērsojām pāris minūšu laikā. Nemaz jau nerunājot par tām laimīgajām valstīm, starp kurām vispār nav robežu… Iebraucām Itālijā un „uzņēmām kursu” uz Venēciju. Aiz robežas sākās autobānis. Biju dzirdējusi divas domas – vieni viennozīmīgi apgalvoja, ka Itālijā jābrauc tikai pa to, jo mazie ceļi esot šausmīgi un nesaprotami, nekur netikšot un visu laiku maldīšoties. Savukārt otrs viedoklis – jābrauc pa maziem ceļiem, tad var vairāk redzēt un līdz Romai vien ietaupīt savus EUR150,00, jo Itālijā ir maksas lielceļi. Mēs, kā jau visu redzēt un piedzīvojumus alkstoši jaunieši ar lielu laika bagāžu nolēmām braukt nost uz mazajiem celiņiem un baudīt skaistos Itālijas skatus, ko arī ne reizi nenožēlojām. Droši vien kaut kur sanāca lēnāk pārvietoties, varbūt būtu mazāk maldījušies, bet tas acu baudījums bija tā vērts. Vakarā sasniedzām Venēciju. Nolēmām gan šo, gan arī pārējās Itālijas pilsētas aplūkot pa nakti, kad mazāk tūristu baru, satiksmes un stresa. Venēciju izstaigājām piecās stundās. Īpaši vairs nesmird tā pilsēta. Tūristu gan daudz. Karstums nežēlīgs pat naktī. Kā tuvojies mūriem, tā jūti kā no tiem svelme dveš. Pilsēta muzejs. Pēc divpadsmitiem ieliņas paliek krietni tukšākas, mazie ielu labirinti top mazliet spocīgi. Tumšie kanāli – baisi. Nakts piešķir pilsētai īpašu auru un burvību, noslēpjot sen nerestaurētās namu fasādes un citus nesmukumus. Grūti iedomāties, cik šī pilsēta bija varena un krāšņa savos ziedu laikos, jau tagad viņa ir IESPAIDĪGA. Un protams svētā Marka laukums ir brīnišķīgs arhitektūras meistardarbs. Pēc garās un kājas nogurdinošās pastaigas laimīgi esam tikuši līdz lielajam stāvlaukumam (kur visiem jāatstāj savi braucamie, jo pa pilsētu NAV IESPĒJAMS PĀRVIETOTIES AR AUTO, IELU NAV!!!!!!) un dodamies tālāk Rimini virzienā. Pusstundu nākas braukt cauri rajoniem, kur ik uz soļa stāv ielasmeitas. Industriālās zonas un tad jau esam tiktāl, ka apkārtni jau var uzskatīt par nakšņošanai piemērotu vietu. Starp citu, iebraucot Itālijā der paturēt prātā vienu ļoti nozīmīgu lietu – ja vien neesi top tūrisma centrā, tad rēķinies ar to, ka pusdienas paēst 12.00-16.00 -19.00 nav iespējams, jo pašiem krodziņiem ir pusdienlaiks…. Mēs arī iebraucot Itālijā to pirmajā dienā lieliski izjutām uz savas ādas... Labi, ka vācu LIDL vismaz bija vaļā. Protams, pārņem skumjas, ka mūsu lielveikalos cenas ir vismaz 2x augstākas nekā R Eiropas veikalu tīklos… nemaz nerunājot par alkoholu - vīnu dārgāku par 2.5EUR lielveikalā pat neatradīsi, bet kāda garša… To pašu var teikt par augļiem, sieru utt. utjpr… Pirmajā dienā laimīgi izdzīvojuši līdz 19.00 atradām jauku vakariņu vietu, pēc kategorijas tratoria. Baudījām dzīvē gardāko steiku. Nākamajā dienā ieradāmies Rimini. Pirms tam, mājās apkopojot INFO par to, ko Itālijā ir vērts redzēt, visi ieteica apskatīt šo pilsētu. Tā skaitās kūrortpilsēta, vēlāk apskatījos, ka no Rīgas pat tiek piedāvāti čarterreisi uz šo kūrortu. Godīgi sakot, ja es izmantotu šādu piedāvājumu, būtu diezgan vīlusies, ne pati pilsēta, ne pludmale manī diez kādu sajūsmu neizraisīja, protams, nopeldēties bija patīkami, bet nekas īpašs tur nebija. Pamatīgi maldoties un cenšoties izprast itāļu zīmju likšanas pamatprincipus un tradīcijas beidzot tikām līdz San Marino. Mērķis bija aplūkot pašu galvaspilsētu. San Marino vecpilsēta ar iespaidīgu cietoksni atrodas klints virsotnē, kur var nokļūt pa brīnišķīgu kalnu serpentīnu, kas jau ir piedzīvojums pats par sevi. Pēc San Marino dodamies pāri Apenīnu pussalai Romas virzienā. Izvēlējāmies braukt pa parastajiem ceļiem nevis lielceļu, šķērsojot Apenīnu kalnus, aplūkojot iespaidīgās kalnu pilsētiņas un no varenos mūra cietokšņus, nu gluži kā citā realitātē. Vakarā nolēmām apmesties Urbino – romantiskā kalnu pilsētiņā, izstaigājām ar mūri apjozto vecpilsētu, pavakariņojām restorānā pils – cietokšņa terasē, garda vīna pudeles cena bija tikai 9EUR…, vakariņas ļoti garšīgas kā jau visur, kur Itālijā ēdām. Gulējām auto, stāvvietā pie paša vecpilsētas mūra. Agri no rīta, baudot kalnu serpentīnu jaukumus un skaistās dabas ainavas devāmies tālāk. Saule cepina. Meklējam vietu brokastīm, kur būtu kaut nedaudz ēna. Atrodam vecu baznīciņu ar mūra galdu, soliem un veciem kokiem pagalmā. Baznīcas ēnā novietojam auto un uz vecajiem mūra soliem koku paēnā baudām brokastu pikniku. Tā kā diena ir karsta, kartē pa ceļam uz Romu redzot milzīgu ezeru, nolemjam, ka mums tas noteikti ir jāatrod un jābauda pelde. Dzenājot rokā ezeru, vienā no Toskānas kalnu ciematiem, kurā bija tikai viena ēka, tā pati raisīja iztēli, ka šajā ēkā varētu dabūt pusdienas. Viesmīlīgs itāļu saimnieks ar savu ģimeni visādi centās izprast, ko mēs vēlamies. Saņēmām apstiprinājumu, ka paēst būs iespējams. Angliski vienoties par pasūtījumu neizdevās, saimnieks atveda ģimenes locekli, kurš it kā saprotot vāciski. Arī es it kā saprotu vāciski, bet šis it kā beidzās jautri. Nodomāju, ka labāk būs mēģināt pasūtīt tādus ēdienus, kas ir starptautiski vienādi apzīmēti. Pasta ir. Ir, bet varbūt labāk lazanja? OK, lai ir lazanja. Ar gaļu, sieru un tomātiem? Jā, lieliski. Vīnu? Jā, vienu glāzi (otrs – šoferis). Gala rezultātā saņēmām līdz šim gardāko lazanju, milzu šķīvi ar uzgrieztu gaļu, otru tādu – ar sieru un trešo – ar fantastiski gardiem svaigiem tomātiem un baziliku... Glāze vīna arī ir pus karafe mūsu izpratnē... Dievīgi garšīgi, tikai, kā, lai to visu iedabū 35 grādu karstumā, kad vienīgais, ko dari, ir spaidi auto pedāļus? Laipnais saimnieks iepakoja visu atlikušo līdzi. Un tas viss tikai 25EUR... Paēduši pusdienas jauniem spēkiem atradām ezeru, nopeldējāmies, līdzīgs mūsu Rāznai apjoma ziņā. Tikai tādas asas zāles iekš ūdens... Nebija patīkami, turklāt sekls un jau saulē uzsilis, tā, ka īstu veldzi neguvām. Turpinot ceļu, jau vēlā pēcpusdienā pamanījām norādes uz vēl kādu ezeru, pēc stundas meklējumiem atradām, kā piebraukt peldvietai. Šis ezers nu gan bija īsta bauda – vulkāniskas izcelsmes, pelēkiem gludiem oļiem un pelēkām raupjām smiltīm, apbrīnojami dzidrs un tik patīkami veldzējoši vēss... Pēc peldes bez apstājas līdz pašai Romai, ko sasniedzām pusnaktī. Nakts priekšrocība – nav sastrēgumu, novietojām auto pie pašas ieejas Vatikānā. Izstaigājām vēsturisko centru, slavenos tiltus pār upi, San Angelo pili aplūkojām un uz rīta pusi vēl pirms sastrēgumu stundas devāmies prom no pilsētas Neapoles virzienā, kur pa ceļam arī nakšņojām. Sākotnēji bija doma palikt 3 dienas Neapolē un ar prāmi katru dienu aplūkot pa salai – Kari, Sardīniju un Sicīliju, tomēr šī pilsēta galīgi neuzrunāja, atstāju pilnīgu noziedzības perēkļa iespaidu un tas vēl bija dienās, kad tur norisinājās bēdīgi slavenais atkritumu izvešanas skandāls. Tā nu braucām cauri uz 30km attālumā esošo Sorento, jo biju lasījusi, ka arī no turienes var uz Kapri aizlaist. Sākotnēji nebija domāts doties tālāk par Neapoli, bet tā priecājos, ka mainījām maršrutu, jo Sorento bija neaprakstāmi skaisti, līdz šim viena no visskaistākajām vietām, kas vispār redzētas – romantiska pilsēta jūras krastā uz klints. Palaimējās dabūt viesnīcu ar numuriņu ar balkonu, no kura pavērās skats uz Neapoles līci un Sorento centru, naktī izgaismotie skati bija neaprakstāmi brīnišķīgi un zilās debesis no rīta... Sorento ēdu līdz šim visgardāko picu, diemžēl picas Latvijā vairs pie sirds neiet. Šī pilsēta tā pievilka ar saviem skaistajiem skatiem un gardajām maltītēm, ka nemanot un neplānoti palikām tur 4 dienas. Laikam jau pievilka arī bezgala gardais īpaši gatavotais kapučīno brokastīs viesnīcas kafejnīcā  (Viesnīca EUR 80) Otrajā dienā ar kuterīti aizlaidām uz Kapri. Tā vienkārši ir paradīze zemes virsū. Stāvot uz klintīm un skatoties uz dzidrajiem ūdeņiem pārņem brīnišķīgas izjūtas. Un tie krāšņie ziedi, kas ir nacionālajā parkā / dārzā... No Sorento gar Pompejiem devāmies uz Pizu, šoreiz pa lielceļu, lai ātrāk, turpceļā jau mazie ciemati tika aplūkoti pēc pilnas programmas. Pizas apskate atkal naktī, bet toties tukšs un mierīgi. Slīpais katedrāles kompleksa tornis nudien izskatās iespaidīgi... Pēc Pizas devāmies uz Florenci, to gan izdevās dienas gaismā redzēt. Izstaigājām vecpilsētu, pārgājām pāri zelta tiltam, slavenajos dārzos gan netikām, bija kaut kāda īpašā ciet būšanas diena. Pirmo reizi redzēju tik daudz tūristu vienuviet un visi staigā ar atvērtām kartēm, grāmatām... Laikam jau Florencē ir koncentrēts lielākais skaits mākslas vērtību. Mikelandželo Dāvids arī visā krāšņumā gozējās karstajā pusdienlaika saulītē. No Florences ceļš veda Veronas virzienā, kur izstaigājām vecpilsētu, aplūkojām Džuljetas balkoniņu un atkal jau vakara tumsā. Tai pašā vakarā vēl tikām līdz Gardas ezeram un 1km garajā pussalas strēlē aplūkojām Skarlati pili – cietoksni. Brīnišķīgi romantiska vieta, tikai žēl, ka visas viesnīcas pilnas, nācās atkal nakšņot auto. No rīta vēl Gardas ezerā nopeldējāmies. Tālāk jau ceļš gar Milānu veda uz Komo ezera pusi. Arī tur nopeldējāmies. Visapkārt ezeram braucot paveras iespaidīgas dabas ainavas. Šoreiz arī izdevās viesnīcu ar skatu uz kalniem un ezeru dabūt. Viesnīcnieks teica, ka būšot izcilas brokastis, kas realitātē no Sorento viesnīcas kruasāna ar džemu atšķīrās ar pāris jogurtiem un ne visai pievilcīga paskata augļiem. (Cena par viesnīcu vasaras sezonā EUR 90, ziemā – slēpošanas sezonā esot dārgāk). No Komo pa kalnu serpentīniem cauri Šveicei un Austrijai devāmies uz Bavāriju. Nakšņojām Fussen (EUR 90, bet šoreiz izcilas brokastis, baseins iekļauts cenā). Aplūkojām Fussen pili. Nākamajā rītā uz NeuSchwanstain pili – Disneja iedvesmas avotu. Pēc pils apskates uz Haide park atrakcijām, kur pavadījām no atvēršanas līdz slēgšanai. Un tad jau bez apstājas ceļš mājam... (Kopā 11 000 km 18 dienās, degvielā ap EUR500)

Ar auto pāri visai Itālijai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem