Izkrāso tuksnesi

01.08.2009
8 min lasīšanai
483 foto

Šoreiz mēs vēlamies jums pastāstīt kaut ko jaunu par Ēģiptes Lībijas tuksnesi. Mēs uzskatām, ka nav interesanti stāstāstīt tikai mūsu pašu viedokli un izjūtas par tuksnesi, tāpēc mēs šoreiz ievietojam šo rakstu, kuru rakstījusi latviešu ceļotāja, kas apmeklējusi daudzas valstsis, tajā skaitā vairākas reizes Ēģipti. Šoreiz viņa vēlējās atklāt un apskatīt kaut ko savādāku nekā parastas tūrisma vietas, tāpēc mēs organizējām šādu ekskursiju, kas vēl ir maz zināma Latvijas tūristiem. Šajā rastā jūs varat iepazīties ar ceļotājas iespaidiem. Šo rakstu rakstījusi Kaiva Desmitniece. Avots: http://www.diena.lv/lat/turisms/pasaule/afrika/izkraso-tuksnesi "Ko jaunu tu ceri ieraudzīt Ēģiptē?!" jautāja kolēģe, zinot, ka uz šo valsti došos piekto reizi un gozēšanās kūrortā nav manā garā. "Tuksnesi," atbildēju pārliecinoši, nenojauzdama, kādas krāsas un bagātības atradīšu melnajā, baltajā un smilšu tuksnesī, oāzēs, senajā un mūsdienu civilizācijā Ceļvedī rakstīts: Baharijas oāze, kas ir neaprakstāmi skaista, atrodas tālāk uz austrumiem. Faraonu laikā tā bija galvenais lauksaimniecības centrs un eksportēja milzum daudz vīna uz Nīlas ieleju. No Kairas ir viegli turp nokļūt… Ko nozīmē — viegli? Sabiedriskais transports uz Bahariju kursē ļoti reti. Dodamies vairāk nekā 400 km garajā ceļā ar privāto auto, kas pieder manam ceļabiedram Ahmedam. Kad esam tikuši cauri neprātīgajai Kairas satiksmei, pār Ahmeda pieri rit sviedru lāses un viņš saka: "I hate Cairo! It is a madhouse!*" Tuksneša virzienā ved varena maģistrāle. Braucam gar joprojām augošo priekšpilsētu, kas nosaukta 6.oktobra vārdā par godu 1973.gada 6.oktobrim, kad Ēģipte ar grandiozu militāru operāciju veiksmīgi sāka atkarot no Izraēlas Sinaja pussalas teritoriju. Man neizdodas noskaidrot, cik miljonu iedzīvotāju ir šajā milzu Purvciemā, jo precīzu ziņu nav pat par vairāk nekā 22 miljoniem legālo un nelegālo Kairas iemītnieku. Prom uz Lībijas tuksnesi! Visa ceļa garumā līdz pirmajai apdzīvotajai vietai redzam tikai pāris sargposteņu. Laiskie, bruņotie puiši vēro vienīgi dzelzs raktuvju pievedceļus, retajiem lielceļa braucējiem viņi nepievērš uzmanību. Nekādu konvoju, nekādu ierasto jautājumu par baltās sievietes atrašanās iemeslu ēģiptieša mašīnā un nekādu bakšišu, proti, dzeramnaudu vai samaksu par kādu pašu izdomātu aizliegumu apiešanu. Vēroju dzeltenīgi oranžās krāsas aiz loga, klausos leģendāro ēģiptieti Ummu Kulsūmu un ļauju karstajam vējam svilpot gar ausīm. Uz brīdi tālumā parādās tik reāla ūdens līnija, ka gandrīz noticu tās esamībai. Vietumis uz asfalta ir sapūstas smiltis, bet mēs, šķiet, lidojam un te darbojas cita gravitācija. OĀZES NOSLĒPUMI Pēc vairākām stundām auto strauji nobremzē, jo ceļam priekšā aizveltas balti krāsotas mucas. No sargposteņa, pie kura sasēduši puišeļi kopā ar kazlēniem, iznāk cienīga izskata vīrs ar spīdošu stroķi pie sāniem un apdriskātu piezīmju kladi rokās. Ahmeds arābu valodā paskaidro, ka esmu tūriste no Latvijas. Vīrs trīsreiz pārjautā valsts nosaukumu, līdz to pieraksta savā kladē. Mucas tiek atveltas, un mēs atrodamies pirmajā apdzīvotajā vietā. Kā uz burvju mājienu ir parādījušās palmas, zāle un apdrupušas vienstāva ēkas. Oāzes teritorija ir liela, tā sastāv no daudzām apdzīvotām vietām, un operācija ar mucām un kladi līdzīgā stilā atkārtojas vairākkārt. "Kādēļ tavu vareno valsti Ēģiptē neviens nezina?" nosmīn Ahmeds, iebraucot Bavītī. Uz centrālās ne visai tīrās ielas, kuru ieskauj ķieģeļu un kleķa būdas, stāv un kustas aizvēsturiskas mašīnas, velosipēdi, kamieļi un rosās tirgotāji. Piedāvājumā sīpoli, gurķi, arbūzi, dateles, olīveļļa, coca–cola, sprite, galapejas un sieviešu veļa. Pirmo pamatīgi aizplīvuroto sievieti ieraugu tikai pēcpusdienā. Gandrīz tukšā viesnīcā, kurā Mustafa — vietējais beduīnu izcelsmes gids un viesnīcnieks vienā personā — man ierāda istabu pēcpusdienas atpūtai, kas iederētos filmā par 30.gadiem Amerikā. Atlaižoties omulīgā dīvāniņā, apņem patīkams vēsums. Spirdzina karsta piparmētru tēja, pretī veras pārsteidzoši krāsainas tuksneša fotogrāfijas, kam blakus novietotas melnas zvaigznes. "Flowerstone**," saka Mustafa. "Tu to visu redzēsi, bet sāksim ar pastaigu pa ciemu. Vai gribi redzēt zelta mūmijas?" "Vai tās — ar zelta maskām no grieķu — romiešu laika, kuras pirms gadiem desmit atrastas netālu no oāzes, ēzelītim iebrūkot zemē?" neticīgi pārjautāju. "Tās taču vēl nekur nav izstādītas!" "Visas simt nav, un šis ir pagaidu novietojums," novelk gids, "bet, ja tu negribi…" Saku: "Ejam!" un situ gidam uz pleca, aizmirsusi, ka publiski pieskārieni starp vīrieti un sievieti ir nepiedienīgi. Vietējais muzejs no ārpuses atgādina pamestu lauku veikalu. Tur tie ir — vairāk nekā desmit izcili saglabājušies ķermeņi ar īstiem zelta mākslas darbiem uz sejas. Aiz pārsteiguma uz aizliegumu fotografēt reaģēju kā Eiropā, nepiedāvājot naudu. Ieraugot pāris gadu veca bērna zeltsejas mūmiju, vēlme visu iemūžināt ir zudusi. Pārsimt metru attālumā no muzeja burtiski ierāpojam 26.dinastijas kapenēs, kuru sienu zīmējumi ir ne mazāk grezni kā Karaļu ielejā. Trūkst dažu kaļķakmens sienu fragmentu. Kamēr kapenes vēl nebija apsargāts tūrisma objekts, tie ir glīti izgriezti ar kādu elektrisku instrumentu. Mustafa apgalvo, ka fragmenti tagad atrodoties Britu muzejā. Atliekas no Maķedonijas Aleksandra tempļa ciema otrā pusē vairs nav dižā vārda cienīgas, tur neuzkavējamies. Pēc pusdienām skatos zilajās debesīs un svelmē virmojošajā gaisā aiz balti krāsotā arkveida loga. Zied oleandri un bugenvilijas. TĀ IESĀKAS TUKSNESIS Pulkstenis rāda pieci pēcpusdienā, bet dienas svelme vēl nav atkāpusies. Lai paspētu naktī sasniegt smilšu tuksnesi, ilgāk nevaram gaidīt. Džipam uz jumta uzsiets viss naktsmītnes iekārtošanai nepieciešamais, un mēs — šoferis, Mustafa, Ahmeds un es — dodamies ceļā. Izbraukuši cauri dateļpalmu audzei un piestājuši pie sālsezera, nonākam pirmajās smilšu kāpās. Šoferis ar uzrāvienu iekaro kāpas virsotni, tad nobremzē un metas lejup. "Lūk, mūsu vietējā piramīda!" lepni saka gids un norāda uz konusveidīgu smilšakmens kalnu mūsu priekšā. Pokaiņu pētniekiem par šo ģeometriski precīzo dabas veidojumu būtu savs viedoklis, it īpaši, ieraugot kaulus, kas mētājas piramīdas pakājē. Pēc pusstundas kāpiena neesam tikuši kalnam ne pusē. Toties skatienam paveras palmu birzis, ezers, varens plašums un Melnais jeb Angļu kalns, kas esot vēl ideālāks novērošanas postenis, izmantots Pirmā pasaules kara laikā. Atstājot aiz muguras vēso avotu un kamielēnu baru, iebraucam melnu izdedžu klātā ielejā, un džips iekaro nākamo virsotni. Gids apgalvo, ka atrodamies vairākus desmitus miljonu gadu sena vulkāna krātera malā. Iespaidīgi. Saule sliecas uz rietu, un mēs steidzamies dziļāk tuksnesī. Džipa izvagotajās smiltīs ēnas stiepjas garākas, un, kad apstājamies, saule jau krīt. Krāsas strauji mainās no pasteļtoņiem uz tumšajām gammām, bet košos triepienus neizdodas notvert. Latvijas saulrieti ir skaistāki! NAKTS Ir parādījies aizslietnis vēja pusē un no līdzpaņemtās malkas iekurts ugunskurs, kas norāda apmetnes vietu melnajā tumsā. Mazliet baisi. Mustafa skaidro, ka par čūskām un citām dzīvām būtnēm te neesot jāuztraucas, jo vairāku kilometru attālumā neaugot pat neviena smilga. Kurš radījums dzīvos vietā, kur jācieš bads? Ciema tuvumā gan esot redzētas paprāvas kobras — tad galvenais esot strauji nekustēties un nesabaidīt dzīvnieku. Sarunas vakariņu laikā aizklīst no čūskas šūpulī līdz bērnu dienu nedarbiem Mustafas 12 cilvēku ģimenē un draud pievērsties politikai. Mustafa jau pāris reižu piemin ļauno Ameriku, kad tuksneša klusumā atskan motora troksnis un pēc mirkļa pie mūsu tējas galda iekārtojas vēl pieci vīri ar pašdarinātiem mūzikas instrumentiem rokās. Kompānija izliekas manu klātbūtni nemanot, dzer tēju un jautri sarunājas arābiski. Es ieraujos aizslietņa stūrī, bet vīri sāk smeldzīgas melodijas — pa vienam, divbalsīgi, visi kopā, koklei līdzīgs instruments ceļo no rokas rokā. Tumsā gail tikai cigaretes dziedātāju rokās un miljons zvaigžņu virs galvas. Tik baltu Piena Ceļu redzu pirmo reizi! Vējš pieņemas spēkā, un smiltis sāk sāpīgi cirsties sejā. "Pārvāksim nometni uz labāku vietu," nosaka Mustafa, un septiņi vīri jau strādā. Ahmeda uzdevums ir nogādāt drošībā mani. "Vai viņi bieži naktī satiekas tuksneša vidū, lai padziedātu?" jautāju bez aplinkiem. "Ciema vīriem patīk dziedāt un izklaidēt tūristus, bet pašlaik nav sezona un tava ierašanās ir notikums," teic Ahmeds. "Viņi pat nepaskatījās uz manu pusi!" bērnišķīgi iebilstu. Saņemu tēvišķu atbildi: "Attopies! Tu neesi kūrortā, tu esi pasaulē, kur valda islāms!" Pēc desmit minūtēm nometne ir pārcelta un viesi ir prom. Es, atteikusies no telts, guļu uz muguras un skatos debesīs. Puiši kopā ar savām guļvietām ir nozuduši manam skatienam. Klusums un zvaigznes, zvaigznes. STARP SAPNI UN ĪSTENĪBU Pulksten trijos nav dzirdamas ierastās lūgšanu skaņas, un es pamostos krietnā gaismiņā. Šoferis beidz rīta rituālu un saritina paklājiņu. Vējš ir izveidojis perfektas kāpu korītes. Kamēr klikšķinu fotoaparātu, brokastis ir galdā un Mustafa mudina pasteigties, jo diena būšot karsta. Mūsu mērķis — Kristāla kalns. Uzbraucam uz asfaltēta ceļa, kas ved uz Farāfras oāzi. Lībijas tuksnesī esot zināmi trīs kristāla kalni, interesanti, cik ir neatklāto? No pārdomām mani izrauj straujš pagrieziens no ceļa tuksnesī. "Esam klāt," saka Mustafa un norāda uz klintij līdzīgu veidojumu, kuru noslēdz sārtām joslām rotāta arka. Paceļu no zemes prāvu atlūzu — mirdzošs kristāls! Arī arkā saredzami vairāku krāsu mirdzoši slāņi. Blakus esošais daudzkrāsainais dažādu iežu paugurs greznojas ar stalaktītiem līdzīgām lāstekām un saulē vizuļojošu sienu, kas sastāv no atsevišķiem kristāliem. Kalcīts. Smiltīs guļ daudzi caurspīdīgi no sienas nodrupuši akmentiņi, un es domāju par laika zoba un tūristu pēdām. Atkal sēžam džipā, un asfaltēto šoseju ir nomainījis bezceļš ar māla piejaukumu. Iebraucot starp diviem milzīgiem, manuprāt, smilšakmens un kaļķakmens kalniem, lūdzu apturēt džipu fotopauzei, bet saņemu atbildi: "Mazliet pacieties!" Motors rauj braucamo cauri putošajām smiltīm un pēkšņi apklust. "Moon Valley***," lepni paziņo šoferis, un mūsu priekšā paveras vairākus kilometrus plaša ieleja ar sirreāliem dzeltenoranžiem stabiem Manhetenas namu augstumā. Mēness vai Marsa ainava? Lielais Kanjons? Laukumi starp neapdzīvotajiem debesskrāpjiem rotāti ar bāliem paklājiem, virs tiem virmo svelme. Varbūt tās ir kādas indīgas gāzes un esam nokļuvuši halucināciju varā, jo manas runasspējas ir zudušas. Neko artikulētu nespēju izdvest, arī džipam slīdot lejup ielejā. Nonākusi monstru pakājē, atceros veco patiesību — necenties izskaidrot brīnumus, ja gribi tiem ticēt. Klusējot iebraucam baltajā tuksnesī un apstājamies laukā, kas sētin nosēts ar melniem akmentiņiem — lielumā no zirņa līdz cūku pupai. Daži līdzinās ezīšiem, citi — zvaigznēm vai ziediem, atrodu gandrīz perfektu dodekaedru un jūrnieku mezglu. Akmeņi ir smagi, tajos ir pamatīgs dzelzs daudzums. Tie veidojušies miljonos gadu, kristalizējoties starp mīkstajiem iežiem esošajām cietajām metālu daļiņām. Process attāli līdzinoties kristāla audzēšanai kolbā, kā esmu darījusi skolas laikā. Nožēloju savas neesošās zināšanas ģeoloģijā, jo tā arī nesaprotu, kādēļ pāršķeltajiem stienīšu formas veidojumiem ir caurspīdīgs vidus. Toties ar vākšanas instinktu man viss ir kārtībā un aizbraucot ir pilna kabata ar suvenīriem. Uz zemes to paliek tik daudz, ka nejūtos vainīga varenā tuksneša priekšā. Dabas veidotās figūras, ko sastopam pēc pusstundas baltajā tuksnesī, vairs neattiecas uz kabatas formātu. Tie ir kaļķakmens tēli vairāku cilvēku augumā. Vairākas figūras ir pazīstamas pēc vārda — ērglis, zirgs… Tomēr arī šīs fotogrāfijās redzētās skulptūras, kuru veidošanās ir vienkārši skaidrojama, neiederas reālajā pasaulē. Kā var reāli sēdēt sēnes ēnā milzu cāļa mugurā ar skatu uz pienbaltu skulptūru mežu, valdot vairāk nekā 40 grādu karstumam? Toties, no cāļa norāpjoties, izskatos, kā ar pakaļpusi noslaucījusi visas skolas tāfeles. Atliek peldei izvēlēties ūdeni ar iespējami zemāku temperatūru — tuvējie karstie avoti šoreiz neder. Netālu no baltā tuksneša atrodam nelielu, cilvēka roku savaldītu avotiņu, bet pēc triju stundu brauciena esam īsta minibaseina malā. Dzīvību nesošais ūdens šļācas no metāla caurules ar pamatīgu spēku un pa speciālām renēm aizplūst tālāk veikt savu svētīgo darbu. Tā kā šī ir "populāra tūristu vieta", saņemu atļauju izplunčāties baseinā, ko ar sajūsmu izmantoju. Netālajā ciemā mūs gaida vienkārša maltīte — dārzeņu salāti, plāceņi un arbūzs. Cik gardi! Vēl tējas rituāls, kura laikā tērpjos galapejā un matus sedzu ar lakatu. Atceļā uz Kairu iestājas tumsa un mani pārņem skumjas, savādas kā tuksnesis. *Ienīstu Kairu! Tas ir trakonams! ** Akmens zvaigzne ***Mēness ieleja Gaidiet turpmākos rakstus ar plašāku informāciju par Ēģiptes Lībijas tuksnesi un tā oāzēm, jo tuksnesis ir tik iespaidīgs, ka par to nav iespējams pastāstīt tikai vienā rakstā. Ja jūs vēlaties uzzināt vairāk par tuksneša ceļojumu programmām, pievienojoties mūsu domubiedrugrupā “Tavas brīvdienas Ēģiptē no A līdz Z" (http://www.draugiem.lv/groups/group.php?gid=223784&grouplanguage=lv). Vairāk tuksneša, oāžu un visas Ēģiptes bildes jūs varat apskatīties mana profila un domu biedru grupas “Tavas brīvdienas Ēģiptē no A līdz Z " galerijās, lai spētu iedomāties, kāds ir tuksnesis un kādas ir mūsu ceļojumu programmas.

Izkrāso tuksnesi

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem