Odessa - mama ;)

  • 7 min lasīšanai
Ir plkst 1:20, kad lidmašīna piezemējas Odesas lidostā. Tad pēkšņi veic apgriezienu par 180 grādiem un lēna gaitā pa ļoti nelīdzenu ceļu ripo atpakaļ uz to pusi no kuras atlidojām. Laikam nakts ir tik melna dienvidos, ka esam palidojuši garām Odesai un tagad braucam atpakaļ uz īsto galamērķi;) Tad sapratu, ka tāda ir tā nolaišanās Odesas lidostā. Izkāpjot no lidmašīnas, mūs sagaida zilam līdzīgas mašīna ar piekabinātu skolas autobusu, kas mierīgi visus pasažierus aizvizina līdz lidostas ēkai. Līdostā veicam visas ierastās procedūras – pases kontrole, reģistrācija un bagāžas saņemšana. Pirms doties uz sagaidītāju zāli, katram pasažierim lidostas darbinieki liek uzrādīt vēl bagāžas talonu, lai parliecinātos, vai ir paņemta īstā bagāža. Tas manā sejā radīja tādu izbrīnu, kad es aizmirsu, kur man tāds talons vispār ir (izrādījās pases otrā pusē pielīmēts), tas savukārt samulsināja lidostas darbinieci, jo viņa nepūlējās manu talonu salīdzīnāt ar koferim piestiprināto. Un tagad varu droši doties Odesā iekšā .... Atverot durvis, manā priekšā izkārtojās neskaitāmas vecmāmiņu, vectētiņu un citu sagaidītaju sejas. Knapi tikām garām, nemācējām saprast, kas notiek;) Tā kā bijām jau iepriekš caur interentu norezervējusi dzīvokli, tā saimnieks apņēmās mūs sagaidīt, tad viņš mūs laipni ar mašīnu aizvizināja līdz Odesas centram (Grieķu iela – vulicja Grečeskaja), kur arī nodzīvojām veselu nedēļu. Atpūtušies no nakts lidojuma, iepazinuši īrētā dzivokļa ērtības – gāzes plīts, trauki (katliņš, panna, tējkanna, krūzes, glāzes dakšas, karotes), duša ar boileri, tualete, TV, skapis, gulta ar gultasveļu un pat dvieļi, kā arī kondicionieris, bez kura tiešām nevarētu iztikt ne dienu. – dodamies iepazīt pilsētu. Par slaveno Deribasa ielu Odesā būs dzirdējuši daudzi;) Tad ar to arī sakās mūsu iepazīšanās ar pilsētu. Uz Deribasova ielu un Pilsētas parku, kuru noēno simtgadīgas platānas, cilvēki dodas kā uz svētkiem. Odesieši saka — ja neesi pastaigājies pa Deribasa ielu, neesi bijis Odesā. Daļa šīs ielas ir kājāmgājējiem. Te rindojas butiki, kafejnīcas un restorāniņi, un vakaros tajos kūsā dzīve — notiek draugu saieti, tiekas pārīši, klīst tūristi. Siltās dienvidu naktis atver sirdis priekam, un gaiss ir kā pieliets ar īpašu saldmi. Pilsētas parka iepazīšana sakas ar iesēšanos klēpī slavenajam padomju džeza tēvam Leonīdam Utjosovam, kurš viesus sagaida ar platu smaidu. Tūristi stāv rindā, lai Pilsētas parkā nofotografētos uz Ilfa un Petrova aprakstītā divpadsmitā krēsla. Pulksten deviņos vakarā parka strūklaka sāk „atskaņot” pasaulslavenus klasiskās mūzikas šedevrus gan oriģinālizpildījumā, gan arī šodien raksturīgajos remixos. Pēdējā vakarā (mums par godu) strūklakai bija pieslēgts arī krāsainais apgaismojums, kas mūzikas skanējumam un vasaras vakara baudījumam piedeva vel jo īpašāku gaisotni. Ejot pa Derebasovskuju nonākam pie operas nama. Celtne ir ļoti izcila un iespaidīga. Ne velti saka, ka Vīnes opera ir kaut kas īpašs. Tad šo ēku ir projektējuši tieši arhitekti no Vīnes. Izrādās, ka operas namam ir veseli 10 stāvi, lai gan no ārpuses ir redzami tikai knapi 5. Iekšpusē var iekļūt tikai pirms izrādēm vai ejot uz izrādēm. Mums palaimējās nopirkt biļetes uz „Karmenu”. Mūsu operas „Karmena” ir labāka tomēr;) Bet pats Odesas operas interjers ir izcils un nav vārdos aprakstāms. Operai ir paveicies ar neseno kapitālremontu. Aptuveni divas stundas vakarā operas nams tiek izgaismots ar mainīgām gaismas krāsām, kas ēkai piedod pasakainu burvību;) Odesieši lepojas ar Piejūras bulvāri. To restaurējot, strādnieki uzdūrās vecam pilsētas aizsargmūrim. Līdz ar to nesenā pagātnē pirmo reizi Odesas vēsturē tika veikti arhioloģiskie izrakumi, kas pierādīja, ka Odesas pirmsākumi meklējami jau aptuveni 2 tkst. g. p. Kr. dz.. Odesieši ir arī racionāli. Visi Piejūras bulvāra koki ir izgaismoti ar lampiņām. Gluži kā Ziemassvētkos. Tas nozīmē – priekš kam katru gadu mocīties šīs lampiņas uzlikt un noņemt, lai jau paliek kokos visu gadu;) I pašiem mazāk rūpes, i cilvēkiem prieks;) Odesa nav iedomājama bez slavenajām Potjomkina kapnēm — pilsētai kāpnes nozīmē to pašu, ko Parīzei Eifeļa tornis. Tagad kāpnēm ir tikai 192 pakāpieni, un tās nevis saskaras ar jūru, bet ieduras ielā. Kāpņu apakšējais posms ir 21,7 m plats, augšējais — 13,4 m. Tas ir kāpņu arhitekta F.Bofo knifiņš — lai kāpnes, raugoties augšup, perspektīvā nesašaurinātos un pakāpieni sekotu nepārtraukti – liekas, ka pa tām nav iespējams uzkāpt. Savukārt, raugoties no augšas, liekas, ka ir tikai daži plati pakāpieni. Odesas kolorītam piedien arī fakts, ka tajā koncentrētā veidā vienlaikus iespējams gūt divas sajūtas - metropoles un provinces. Turklāt tās atrodas tikai dažu soļu attālumā viena no otras. Fasādes pusē un pagalmos. Odesas pagalmi ir īpašs stāsts. Gandrīz katrā no pagalmiem ir soliņš, žāvējas veļa, neskaitāmas kāpnes un lieveņi, ūdens krāns, laika izrobotas pastkastes, māju sienas grezno sadzīves grafiti un veco koku mestās ēnas. Ne mazāk kolorīts ir arī kāds pagalms Deribasa ielā 3. Līdzās tradicionālajiem veļas striķiem un pārējai Odesas pagalmu atribūtikai te atrodas arī esperanto tēva Ludviga Zamenhofa krūšutēls. Tiesa, atšķirībā no Puškina, poļu acu ārsts te nekad kāju nav spēris, kā vēsta Odesas mitoloģija – starp pagalma māju iemītniekiem bijis kāds skulptors, kura kaislība bijusi esperanto. Viņš arī pieminekļa autors, kurš, laikam ritot, pārtapis sava veida pagalma lepnumā, kuru ik pa mirklim ierodas aplūkot visādi dīvaiņi un ziņkārīgi tūristi. Dažbrīd Odesā sajūties kā Sanktpēterburgā, veroties rūpīgi restaurētajās pasteļtoņos krāsotajās mājās un ieklīstot to pagalmos, kas teju katrs ir kā spilgti izspēlēta etīde. Abas pilsētas arī bieži tiek salīdzinātas - vēl no Krievijas impērijas laikiem, kad Sanktpēterburga un Odesa tika uzskatītas par eiropeiskākajām tās pilsētām, kas dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi. Odesa ir jauna - tai ir tikai mazliet vairāk kā 215 gadu, 1794. gadā, izdodot īpašu pavēli, to dibināja Katrīna II. Līdzīgi kā Sanktpēterburga, arī Odesa netapa uzreiz, bet pēc stingra plāna, kas arī izskaidrojums pilsētas precīzajai ģeometrijai. Ielas izvietojušās vai nu paralēli vai perpendikulāri, nekādu grafisku sānsoļu. Pavisam nesen Odesas dibinatājiem Ktrīnai II, Deribasam, Rišeljē, Potjomkinam un vēl akut kam ir atjaunots vienots piemineklis ar pašu Katrīnu centrā. Protams, nekādā gadījumā nedrīkst neapmeklēt Odesas centrāltirgu Privoz. Te var nopirkt visu. Privoz ir īsta austrumu un Odesas tirgus sintēze. Tas stiepjas četru kvartālu garumā, un te tiešām var redzēt, kur vēži ziemo. Nevaru iedomāties, ko nevar nopirkt šajā slavenajā tirgū. Augļi un dārzeņi, gaļa un zivis, marinējumi un sālījumi, ārstnieciskas zālītes, pipari un arbūzi, garšvielu uzlējumi un smaržīgas saulespuķu eļļas — tādu smaržu un garšu izjūtas man līdz šim nebija izdevies baudīt. Un visi tirgotaji ļoti lapni un par katru cenu cenšas pateikt par savu precu visu to labāko. Un tā ir patiesība – nopērkot vietējos persikus, aprikozes, melones, arbūzus, gurķus vai tomātus – nebija jāviļas – natur produkt. Par tādiem augļiem mēs jau esam aizmirsuši. Katram ceļotājam sagribās arī kādu gaļas gabalu ielkt māgā. Tad lūk, šī paša Privoza piena paviljonā vietējie Ukrainas zemnieki tirgo pienu, krējumu, govs piena biezpienu un sviestu, aitas sieru (brinza), asins desas gan ar aknām, gan ar griķiem pildītas, desas gan cūkgaļas, gan vistas, gan vītinātas, gan kūpinātas, un visāda veida ruletes. Un, protams, slavenai Ukrainas speķis – salo. Neticēsiet, jo neticējām arī mēs – visu šo produkciju, pat neprasot, saimniece/nieks piedāvāja degustēt. Un nogrieztais desas vai gaļas gabals bija tik prāvs, ka pietrūka tikai savas svietmaizes, uz kuras šo gabalu uzlikt, lai noprovētu pa īstam. Pusstundu tādā veidā pablandījušies pa šo paviljonu, jutāmies savas pusdienas ne tikai nopelnījušī, bet arī ļoti labi paēduši. Ir jāatzīst, ka Latvijā sen vairs nav ne tādas gaļas, ne desas, ne arī piens un biezpiens Pie tam, provējot visu šo, māca bažas, ko teiks mūsu pie Eiropas standartiem pieradušie vēderi – vēderi bija laimīgi atkal baudīt, to, ko ēdām pirms divdesmit gadiem un vairāk Odesā ir arī Melnās jūras pludmale. Ne velti saka – Odesa – Melnās jūras pērle. Ar 5. tramvaju pa Francu bulvāri aizpukšķinājām līdz vienai pieturai (Čkalova sanatorijs), jo no tā bija pa vidu starp pieturu, kur sākas pludmales rajons un beidzas;) Pludmale ir smilšaina, ar smalkiem akmentiņiem, kas vairāk atgādināja granti sajauktu ar smiltīm. Turpatās atklājām arī nūdistu pludmali. Tur saulītē gozējās un jūra peldējās viens otram līdzās gan vīrieši, gan sievietes, gan arī līdzpaņemtie mazie bērniņi. Jāatzīst gan, ka šis pludmalses rajons ir ļoti neliels un jāguļ ir uz oļiem. Bet tas netraucēja arī mums šādi uzņemt Melnās jūras piekrastes saules starus Aizbraucot ar tramvaju līdz galapunktam „Arkādija”, kur ir milzum daudz vasaras kafejnīcas un klubi, konstatējām, ka šeit ir īsta kūrortzona ar ļoooti augstām cenām. Sapratām, kāpēc daudzi Ukrainas iedzīvotāji priekšroku dod atpūtai Turicijai. Lai gan Odesas pludmalē atpūtnieku netrūka. Viens brauciens ar tramvaju un trolejbusu maksā 1 grivna (1 grivna = 7 santīmi). Biļetes jāpērk pie konduktora. Savukārt, braucot ar mikriņiniem, par braucienu 2 grivnas ir jāsamaksā vadītājam, izkāpjot laukā. Aptuveni 60 km no Odesas atrodas kūrortpilsētiņa Zatoka, ar ļoti līdzīgiem kempingiem kā Palangā un centrālo Basanavičus ielu, tikai šeit tā iela stiepās gar jūru, pa vidu starp mājiņām. Ir iespēja dzīvot arī pie saimniekiem istabiņās, kā arī izvelēties sev mājņu. Atpūtas mājiņas ir dāžada lieluma un krāsojuma, gan tuvāk jūrai, gan patalāk no jūras, gan tādas, kas knapi turas kopā, gan tās kas nesen piedzīvojušas rekonstrukciju. Arī par ēdināšanu katrā kempinga mājiņu kompleksā ir padomāts. Vienā no lielākajiem majiņu kompleksiem „Zatoka” ir pat ļoooti liela ēdnīca. Kā nekā, kādreiz te ir bijis bērnu sanatorijs. Varēja izvēlēties kompleksās brokastis, pusdienas un vakariņas. Viena ēdienreize 20 grivnas. Un bija ļoooti garšīgi un arī apkalpošana mīļa un jauka. Atvadoties no ēdnīcas adminstratores, sakot paldies un, ka atcerējāmies bernības dienas pionieru nometnēs, viņa atbildēja, labi, ka nepārtapāt atkal par bērniem Pirmajā vakarā, kad ieradāmies, visā ciema uz ganndrīz divām stundām pazuda elektrība, kas šeit esot norma. Labs pārsteigums bija, kad vienu rītu ar spirāli gatavojot sev kafiju, elektrība atkal pazuda. Un elektrības nebija tikai mums (mēs dzīvojām mājiņā ar trim numuriem – vienā numurā viesi no Volgas, otrā pusē odesieš un mēs pa vidu). Tas bija tapēc, ka kaut kur remontēja boileri un mēs gadījāmies uz vienas fāzes. Tas būtu nieks, bet elektrības nebija divas stundas un tā katru rītu, karsts, ledusskapis nedarbojas, kondicionieris ar bez dzīvības. Izbrauciena dienā mums atļāva atbrīvot izstabiņu par divām stundām velāk, tā bija kompensācija par sagādātajām neērtībām. Šīs 11 dienas Odesā un tās apkārtnē, baudot Melnās jūras sauli, pludmali, Ukrainas virtuvi, ukraiņu viesmīlību, protams, slavenos Šabo vīnus, kā arī kolorītās ēkas. Odesa ievelk vienā acu mirklī, iespējams, viena no šīs - par Ukrainas "Melnās jūras pērli" dēvētās pilsētas lielākajām burvībām ir tā, ka tajā šķietami nav konkrēta pasaules ģeogrāfiskā punkta sajūtas. Pulksten divos naktī sākas reģistrācija lidojuma uz Rīgu. Par Odesas lidostu arī varētu ļoti daudz rakstīt un stāstīt, bet tas lai paliek jums, kas dosies uz Odesu Velamies pateikt paldies karšu veikalam "Jāņasēta", jo pie viņiem iegādātā Odesas karte gan ielu nosaukimie, gan pieminekļu nosakumiem un atrašanās vietu, atviegloja orientēšanos pilsētā un ļāva atklāt daudzas sakumā neieplānotās apskates vietas;) Kā arī paldies airbalticam par aizgādāšanu uz Odesu un atgādāšanu apakaļ uz Rīgu;) P.S. Bildes "Odessa - mama"; "Pie Melnās jūras"


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais