Pavisam cita Itālija

25.07.2009
15 min lasīšanai
90 foto

Izlasot "Relakstūres" piedāvātā maršruta „Itālija gardēžiem” aprakstu, sapratu – jābrauc pavisam noteikti! Jo pirmais šā brauciena priekšnoteikums bija, ka tikpat kā nav iekļautas tūristu tik iekārotās lielās pilsētas Florence, Roma, Piza, Venēcija; toties ir daudz iespēju apjūsmot daudzveidīgo Itālijas dabu, apskatīt mazās burvīgās pilsētiņas, nobaudīt vietējo vīndaru darinājumu un, protams, slaveno itāļu virtuvi. Tā nu 8. jūnija rītā sēžamies lidmašīnā, kas mūs nogādā pirmajā apskates punktā – pasaules modes Mekā Milānā. Laiks ir mazliet apmācies un spiedīgs, turklāt uznāk diezgan pamatīgs negaiss. Taču grupas lēmums ir vienprātīgs – dodamies aplūkot pilsētas centru! Galu galā, kam tad ir domāti latviešu tūristu tik iecienītie krāsainie lietusmētelīši?... Tiklīdz esam tikuši līdz lielajai strūklakai pie vecās pils, kur bijuši kur ne, klāt ir tumsnējas ādas krāsas vīri, kuri, šķiet, ir neizbēgama ikvienas Eiropas metropoles sērga, un ar saucieniem „Umbrella, umbrella!” sāk salijušajiem tūristiem piedāvāt lielus un mazus lietussargus. Mazais – 5 eiro, lielais – 10 EUR. Jāpērk vien ir, jo nav skaidrs, cik ilgi līs. Tā nu kārtīgi nobruņojušies, gides Evitas pavadībā dodamies aplūkot pasaulslaveno Milānas Domu, vienu no Eiropā lielākajā segtajām iepirkšanās galerijām un tikpat slaveno operteātri „La Scala”. Mjā, vai nu lietus vai kā cita dēļ tas izskatās tāds vienkāršs... Toties piedzīvojums ir „Ferrari” veikala apmeklējums: tur izstādīta īsta (!) F1 automašīna. Ja iepirksies vismaz par 10 eiro, varēsi iekāpt tajā nofotografēties. Mēs gan apmierināmies ar mašīnas fotografēšanu no visiem iespējamajiem redzesleņķiem, jo veikalā viss šķiet tik dārgs, ka neceļas roka pat vilkt ārā maku. Tad tiek dots brīvais laiks, kad var darīt visu, ko kāro sirds: izķemmēt centra veikalus; samaksājot 7 eiro, ar liftu uzbraukt uz katedrāles jumta, kaut ko garšīgu apēst vai tāpat vien paklaiņot pa pilsētu un pavērot, kā rit dzīve. Tā kā ir svētdienas vakars, pat nesapņojam par nokļūšanu kādā no „outlet” iepirkšanās centriem ārpus pilsētas, lai gan kādā laukumā stāv vairāki autobusi, kas piedāvā turp nogādāt. Taču ir skaidrs, ka uz Milānu var doties arī kārtīgā šopinga tūrē – protams, ja vien zini, ko un kā gribi. Tā vietā mūs viesnīcnieks aizsūta uz kādu vietējo krodziņu, kur paēdam lieliskas vakariņas – piemēram, miksētus grillētus dārzeņus, kuru starpā ir arī kas līdzīgs ķirbja ziedam. Bet, pārkaisīti ar parmezānu un aplieti ar olīveļļu, tie garšo dievīgi. Un ja vēl klāt dzer „Spumante”... Mmm! Tikai atcerieties, ka itāļi neēd brokastis, ja nu vien kādu maizīti, toties „spiež” uz vakariņām, kur tiek pasniegti vismaz 3-4 ēdieni, un visa padarīšana ilgst vismaz divarpus stundas. Toties mums nākamajā rītā pietiek spēka braukt uz Lecco pilsētiņu, kur kāpsim uz kuģa, lai kārtīgi izvizinātos pa Komo ezeru. Zinātājiem tas pazīstams gan ar savām kūrortpilsētiņām (piem., Bellagio), gan to, ka šā ezera krastos villas sacēluši Džordžs Klūnijs, Stings u.c. slavenības. Tādēļ, tuvojoties Bellagio, ar acīm pētām ezera krastus – ja nu Klūnijs tomēr parādās? Atskan arī pa jociņam no sērijas: „No MARTINI, no party; no Georg, no party...” Klūniju tā arī neieraugām, toties virs ezera aizdomīgi lidinās kāds hidroplāns, tādēļ izskan doma, ka tas tomēr varētu būt Džordžs. Turklāt mūsu kuģīša kapteinis ir tik līdzīgs slavenajam aktierim, ka dažas dāmas neiztur un metas kopā ar viņu fotografēties. Itālis tik smej vien un iebildumus neceļ. Pēc tam kādu brīdi klīstam pa Bellagio ieliņām, kas vairāk gan ir kāpņveidīgas, tādēļ nākamais ieteikums – labāk nevelciet augstpapēžu iešļūcenes! Varbūt izskatās stilīgi, toties staigāšana baudu nesagādā. Bet mazā pilsētiņa ir tiešām burvīga, un te droši var pavadīt vairākas stundas. Ja gribas ļauties gastronomiskām izvirtībām, var izvēlēties dārzeņu zupu „minestrone” komplektā ar kādu dzirkstošo vīnu. Bauda garantēta, un pilns vēders arīdzan. Kad nokļūstam ceļamērķī – Komo pilsētiņā – atkal līst; turklāt tā, ka ezers sāk iziet no krastiem. Līdz ar to promenāde ir slēgta, un uz autobusu, kas mūs gaida ārpus pilsētiņas centra, nākas laipot pa milzu peļķēm. Tomēr nekas traks nenotiek, jo ūdens ir silts, un gaiss pēc lietus – svaigs. Bet mūsu ceļš tālāk ved uz ļoti kolorītu ceļamērķi – klosteri Santuario d’Oropa kalnos. Tur esošā viesnīca uz trim naktīm būs mūsu mājas. Bet pats klosteris ievērojams ar Melno madonnu, ko var aplūkot bazilikā un kas reizi gadā piesaista svētceļnieku pūļus. Toties pa ceļam kalnos „nobrūk” navigācija (šķiet, TOM TOM), kas paziņo – tālāk ceļa nav. Tomēr drosmīgi turpinām braukt augšā, un jau pēc kādām 30 minūtēm esam klostera vārtu priekšā! Iespaidīgi! Kad esam čemodānus nolikuši numuriņos (citādi nekas, bet gultas gan bija ļooooti cietas un spartiskas, un spilveni – tādi paši), varam doties iepazīties ar apkārtni. Te apskates objektu netrūkst: ir divi svētavoti, lielisks botāniskais dārzs, bet daži pat atraduši Kristus ciešanu ceļu. Laikam trūkuma dēļ diemžēl neapskatījām lielo baznīcu, līdz kurai jāpārvar savi 100 pakāpieni un kura ir atvērta, šķiet, no plkst. 10, taču uzņēmīgākie kapelā tomēr redzējuši Melno Madonnu, kuru atklāj tikai rīta dievkalpojumu laikā – septiņos no rīta... Klosterī dzīvo četras mūķenes (vai tml.), un vēl te nepārtraukti uzturas ceļotāju un svētceļnieku grupas. Redzējām arī jauniešus – acīmredzot viņiem klosterī organizēta vasaras nometne. Nu, ņemot vērā, ka Itālija ir katoliska valsts, tas nav nekas neparasts. Nākamais rīts atkal sola kaut ko skaistu – dodamies uz Aostas ieleju, no kuras var braukt kalnos un nokļūt pavisam tuvu Monblānam un Materhornam. Tas nozīmē – gandrīz 3500 m.v.j.l. Lejā laiks ir skaists, bet kalnu galotnes tinas mākoņos. Tomēr dodamies vien uz pacēlāju, lai trauktos augšup. Starpstacijā arī šķiet, ka kalnus šoreiz neredzēsim, jo bez mākoņiem parādās arī migla. Tādi jau tie Alpi ir... Tomēr, kad esam pašā augšā uz skatu platformas, mūs pārsteidz gan pabiezais, nesen uzkritušais sniegs, lāstekas un tas, ka tālumā pamazām sāk skaidroties. Jau pēc brīža uzspīd saule, mākoņi pašķiras un – jā, tur ir gan Monblāns (Monte Bianco, kā to sauc itāļi), gan Materhorns. Turklāt veldzē doma, ka Francijas pusē, lai tiktu kalnā, esot jāizstāv baisās rindas. Savukārt mūsu pusē bez mums ir vēl daži alpīnisti, kas pirms došanās pārgājienā pārauda savu aprīkojumu. Uzdevums ir izpildīts un kalni redzēti; esam arī izpikojušies un nogaršojuši lāstekas (tās bija labas!). Tagad nopelnīta kāda glāzīte grapas un vēl kaut kas garšīgs, jo – ja reiz gardēžu tūre, tad gardēžu tūre. Tādēļ starpstacijas krodziņā, kur mūs raiti apkalpo iznesīga un izdarīga itāliete, sarīkojam kārtīgu uzdzīvi ar lazanju, vīniem, salātiem „Monte Bianco” u.tml. Tad arī skats uz dzīvi liekas gaišāks un var iet pameklēt tos solītos 900 dažādos augus, kam šajā līmenī vajadzētu zaļot. Pamanām vien kādas interesantas skābenēm līdzīgas lapas un kalna nogāzē ziedošus krokusus; ar to šoreiz jāsamierinās. Vēl iemetam aci netālajā slēpotāju paradīzē Courmayer. Vai nu te ir siesta, vai nav sezona, bet 90 procenti veikalu un krodziņu ir slēgti. Daži tādēļ dodas pastaigāt pa pilsētiņu, bet mēs karabinieru acu priekšā pa četriem iztukšojam vietējā dzērienu veikaliņā (nez kāpēc tas bija vaļā...) iepirktu apelsīnu martiņi. Izcili; trūka tikai ledus un, protams, Klūnija... Mūsu nākamais ceļamērķis ir šokolādes, vermuta un olimpiādes (2006. gada) pilsēta Turīna. Te var uzbraukt gan 85 metrus augstajā slavenajā &quot;Mole Antunelliana&quot; tornī, kas ir pilsētas simbols un kura apakšējos stāvos iekārtots Kinomuzejs, gan aizstaigāt līdz Turīnas katedrālei, kurā tiek uzglabāts leģendārais līķauts. Par tā īstumu zinātnieki vēl strīdas, taču tad, kad līķauts tiek izlikts apskatei – un tas notiek pietiekami reti – ticīgie sabrauc no visas pasaules. Pārējā laikā tiek piedāvāts aplūkot līķauta kopiju, taču fotografēt sarkofāgu, kurā glabājas oriģināls, ir visai sarežģīti – bargs uzraugs to īsti neļauj. Bet tas nekas: mums vēl priekšā vīna degustācija Asti reģionā. Tajā mūs laipni sagaida vietējais vīndaris Silvio Laiolo, kā arī viņa māmiņa un vecmāmiņa. Visi trīs ir ārkārtīgi laipni un viesmīlīgi; un, šķiet, latviešu tūristu grupai (viņa vīndarītavā bijām pirmie) izdodas šo laipnību attaisnot. Kad nogaršotas daudzās Silvio piedāvātās vīna šķirnes (neesmu vīnu pazinēja, bet man tie šķita izcili) un lieliskās uzkodas, sākas dziedāšana, jo kā teic Silvio – viņam liekoties, ka valodu varot iepazīt caur dziesmām. Līdz dejām nenonākam, lai gan daudz netrūkst – dziedot „Pie Dzintara jūras”, atrakcijās iesaistās arīdzan abas Silvio radinieces, bet pats vīndaris tikmēr cītīgi fotografē. Skaisti! Turklāt satikt itāli, kurš perfekti runā angliski un līdz ar to var izskaidrot visas ar vīndarīšanu saistītās nianses un vēl aprunāties par citiem mūs interesējošiem jautājumiem, arī ir patīkams pārsteigums. Pēc šā jaukā pasākuma mums vēl jānokļūst nākamajā punktā – Dženovā. Un te nu redzam to, par ko stāstīja gide Evita: ka dažkārt itāļu ceļazīmes ir tik juceklīgas, ka grūti atrast ceļu. Tā arī ir: lai nokļūtu pilsētā, kas pazīstama gan kā Kolumba dzimtā vieta (vismaz – viena no), gan ar savu īpatnējo arhitektūru, metam līkumus, braucam cauri tuneļiem un pa dažāda līmeņa ceļiem un pārvadiem. Beigu beigās, kad nokļūstam pilsētā, ir jau tumšs un pavēls. Un tā kā viesnīca ir tuvu ostai, redzam arī visnotaļ kolorītu tautu, tostarp ļoti daudz tumšādainu dažādu nacionalitāšu cilvēkus. Mūsu grupas drosmīgākie pēc iečekošanās viesnīcā aiziet staigāt pa pilsētu un pēc tam sajūsmināti stāsta, kā atraduši vietējo tirdziņu, kur klausījušies muzikantu priekšnesumus, iepirkuši CD un citas interesantas lietas. Bet otrā rītā vietējās gides pavadībā piedzīvojam to, ko es dēvēju „galopom po Jevrope” – vairāk nekā trīs stundu garu ekskursiju pa pilsētas vēsturisko centru. Protams, ir jau interesanti aplūkot ēkas un uzzināt, ka, tā kā pilsēta garumā un platumā izplesties vairs nevar, tā aug uz augšu, un vēl šo. Taču vēsturisko personu, gadskaitļu un notikumu gūzma sajūk ātri vien, tādēļ ar nepacietību gaidām brīvo laiku, lai pa pilsētu varētu pastaigāt paši uz savu roku. Tas ir daudz interesantāk, jo tad var pastāvēt un paklausīties lielisku ielu mūziķi, ielūkoties mazajās bodītēs, turpat uz ielas nobaudīt kolu un picu „Margerita”. Un, protams, iemūžināties uz Kolumba burinieka fona, atceroties faktu, ka ar tieši šo kuģi viņš aizkļuvis līdz tālajai Amerikai. Bet var jau būt, ka tā ir tikai skaista leģenda... Toties pēcpusdiena ir daudz jaukāka, jo no Rapallo pilsētiņas Ligūrijas piekrastē ar kuģīti dodamies uz Portofīno, kas esot dārgākā jahtu osta Itālijā. Zemes kvadrātmetrs te maksājot 20 000 eiro, bet jahtas stāvvieta – vēl krietni dārgāk. Pilsētiņai, starp citu, nav ne vainas, lai gan te tiešām pietauvojušās vairākas smalkas britu jahtas, bet reidā stāv milzīgs kruīza laineris. Vēl atrodoties uz kuģīša klāja, jūsmojam par sakoptajiem dārziem un skaistajām villām, bet pēc tam gandrīz divas stundas varam mēģināt iztēloties, ka esam bagātākie cilvēki pasaulē un attiecīgi arī atpūsties, pasēžot kādā ostmalas krodziņā, paķemmējot vietējās bodītes vai uzkāpjot līdz baznīcai, kas slejas pāri pilsētiņai. Tur ir skatu laukums, no kura paveras patiesi izcila ainava. Turklāt atpakaļceļā ir tik silts, ka nolemjam kārtīgi pasauļoties. Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka krastā nokāpjam, iesauļojušās šokolādes brūnumā... Arī nākamā diena tiek veltīta kuģošanai: braucam uz La Spezzia pilsētiņu, no kuras ar diviem kuģīšiem dodamies uz Cinque Terra – unikāla, pasakaina, krāsaina, klinšaina smilšakmens piekraste. Tiesa, atkal līst, un tā kā jūrā plosās negaiss, nelielo kuģīti arī pamatīgi šūpo. Taču drosmīgajiem latviešu tūristiem tas ir „pupu mizas”, jo ļoti cītīgi tiek bildēta ainava, kas gan diemžēl tinas lietus plīvurā. Un jau pēc pārdesmit minūšu brauciena esam sasnieguši pirmo pilsētiņu (šķiet, Rio Maggiore), kur sākas apmēram pusotru kilometru garā klintīs izcirstā „Mīlestības taka” – tā vijas gan caur tuneļiem, gan tāpat vien gar klints malu. Un par spīti lielajam slapjumam aizraujas elpa gan no klinšu krāšņuma (tās izveidojis laiks, lietus, vējš un viļņi), gan daudzveidīgajiem augiem, kas sedz klintis, gan līcīšiem, kas viens aiz otra paveras skatienam. Turklāt priecē tas, ka kaut kur tālumā negaiss rimst un pamazām sāk skaidroties. Kad esam apguvuši taku, sēžamies atkal kuģītī, lai dotos uz ilglaicīgāko pieturvietu – Portoveneres ciematiņu ar burvīgiem ieliņu labirintiem. Pirms tam priecājamies par bangām, kas šķīst pret klintīm, un tikai vēlāk uzzinām: vēl drusku, un kuģītis te nebūtu varējis pietauvoties, jo tas kļūtu pārāk bīstami. Jau tagad iešana pa zvalstīgo trapu atgādina veiklības pārbaudi, un grupas biedri izsaka minējumus, kurš no mums būs tik tizls un iekritīs jūrā... Tfu, tfu, tfu, viss beidzas labi! Turklāt Portovenerē vairs nelīst, līdz ar to nolemjam kāpt kalnā, no kura vajadzētu pavērties izcilam skatam. Tā arī ir, turklāt pa ceļam acis priecē vietējo zemkopju klintīs rūpīgi izcirstās terases, kas pārvērstas vīnogulāju, citronu, olīvkoku un citu dabas dārgumu dārzos. Un kur vēl puķes – krāšņas, krāsainas, smaržīgas, un visām pat nezinām nosaukumus. Ak jā, arī kāpiens pa klintī iecirstajiem pakāpieniem bija izcils, bet to pilnībā atsver skats, kas paveras no augšas! Un jūrā ūdens ir tik dzidrs, ka skaidri var saskatīt sīkākos akmentiņus, nemaz nerunājot par lielajiem kintsbluķiem, ap kuriem ūdens sakuļas baltās putās... Tad arī jādodas atpakaļ uz kuģīti, kas vispirms mūs nogādā līdz piektajam ciematiņam (nudien, tā nosaukums izskrējis no galvas; bet – kam tad ir karte...), bet pēc tam dodamies apmēram pusotras stundas garajā braucienā uz La Spezzia. Laiks ir tik jauks, ka atkal nododamies saules peldēm, turklāt uz augšējā klāja tik ļoti nejūt kuģīša šūpošanos (lejā dažiem esot piemetusies jūras slimība), un skats uz Cinque Terra saulē ir vēl fantastiskāks: dažādu nokrāsu klintis, nelieli ciematiņi klintīs, vīnogulāju terases... Gide gan stāsta, ka tieši kalnu iedzīvotāji visvairāk cieš no depresijas un ka tieši viņu vidū ir vislielākais pašnāvību skaits... Brr! Un tomēr – Cinque Terra ir jāredz! Turklāt prātā nez kāpēc skan pantiņš: „Solnce, vozduh i voda – naši lučšije druzja...” (piedodiet, ka nav valsts valodā, bet šitais netulkojas...) Pēc vienas brīvībā pavadītas dienas, kad varam darīt visu, kas ienāk prātā: apstaigāt Deiva Marina pilsētiņu, kurā esam apmetušies, peldēties Vidusjūras bangās, lai gan pludmalē uzvilkts sarkanais karogs, kas nozīmē – peldēties nedrīkst! – tālākais ceļš cauri pavisam citai Itālijai atkal sola ko jaunu. Šoreiz tā ir gleznainā Toskāna – novads, kas Latvijā droši vien vislabāk ir pazīstams pēc filmas „Vasara Toskānā”, romantiskiem romāniem u.tml. Turklāt iepriekšējā vakarā, šķiet, par daudz esam salietojušies vietējo mājas vīnu... Izkāpjot Sjēnā, top skaidrs: īsti labi nav... Te atkal jāsaka paldies izpalīdzīgajiem grupasbiedriem, kas iesaka iedzert divas medicīniskās ogles tabletes (hmm, pret paģirām – ogle?), un vēlāk paārstēties ar aukstu alu. Starp citu, viņiem bija taisnība – pēc pusstundas viss ir o.k., tādēļ Sjēnu, kas pazīstama gan ar savu mākslas skolu, gan vēdekļveidīgo Rātslaukumu, gan to, ka vecpilsēta sadalīta 19 iecirkņos, var izbaudīt no sirds. Turklāt Rātslaukumā piedzīvojam gluži vai kadrus no filmas: „Tā precas itālieši”. Neatceros, vai filmas galvenajiem varoņiem, pēc laulībām iznākot no baznīcas, bēra pāri rīsus un ziedlapiņas, bet jaunajam pārim, kas svētdienas pēcpusdienā iznāca no Rātsnama, tika ne pa jokam... smalki, pēc jaunākās modes tērpti viesi šajā procesā izpriecējās no sirds, bet es atcerējos savas paparaci iemaņas, iejūkot pa vidu viesiem un safotografējot pāris patiešām izcilus kadrus. Pašai prieks... Savukārt jaunlaulātie pēc rīsu un rožu ziedlapiņu lietus apstaigāja visu rātslaukumu, saņemot klātesošo apsveikumus un laba vēlējumus. Jauki! Pēcpusdienā dodamies uz kādu Toskānas vīndarītavu, kas iekārtojusies senā akmens pilī pašā kalna galā (te savulaik apmeties princis Konti un citas ievērojamas personas). Dāma, kas mūs sagaida, vismazāk atgādina viesmīlīgu itālieti – tik lietišķa un profesionāla viņa ir. Turklāt nepamet sajūta, ka te vīna degustācijas notiek kā pie konveijera: vēl neesam izbaudījuši pasniegtos kianti u.c. smalkos vīnus, kad pie pils vārtiem jau piebraukusi nākamā grupa... Bet mums vēl jātiek līdz Umbrijai, kas tiek dēvēta par Itālijas zaļo sirdi un kur rodamas tādas pilsētas kā Asīze, Perudža u.tml. Mēs gan par naktsmājām esam izvēlējušies nelielo Norčas (Norcia) pilsētiņu kalnu ielokā — Svētā Benedikta dzimto pilsētu. Te slejas nelielas, pirms daudziem gadsimtiem celtas ēkas ar biezām sienām un stingriem pamatiem, jo, kā teic mūsu gide Evita un Lorija – latviete, kas pirms pieciem gadiem ieprecējusies Umbrijā un uz dažām dienām kļuvusi par mūsu pavadoni šajā novadā – šī ir seismiski aktīvā zona. Tiesa, beidzamā zemestrīce te bijusi pirms 20 gadiem, taču vieglus satricinājumus nākot izjust šad un tad. Tādēļ nav brīnums, ka mūsu viesnīcas sienas ir gandrīz metru biezas... Ja runājam par gastronomisko ievirzi, Umbrija ir arīdzan gardēžu paradīze: te tiek audzētas un atrastas melnās trifeles (nekas īpašs, garšo pēc parastām sēnēm – bet tā ir tikai mana interpretācija); te piedāvā olīves, mežacūkas gaļu un lēcu zupu (mmmm!). Turklāt šeit viesnīcā trīs vakarus tiek piedāvātas vakariņas. Nu, mīļie, tagad ir skaidrs, KĀ ēd itāļi: bez četriem ēdieniem un vēl deserta te cauri netiksi! Toties porcijas, paldies Dievam, ir nelielas un viss ir tik garšīgs, ka mēli var norīt. Un nav nekāds brīnums, ka daudzās pudeles vīna pazūd vēja ātrumā... bet tā jau ir gastronomiska atkāpe. No rīta dodamies uz raftingu – tiesa, tajā piedalās tikai tie, kam šīs emocijas iet pie sirds. Mēs, „mājās palicēji”, pēc Lorijas norādījumiem nolemjam sameklēt un aplūkot 90 m augsto ūdenskritumu, kas esot apmēram 20 minūšu gājiena attālumā. (Jāpiebilst, tas ir Itālijas augstākais mākslīgais ūdenskritums, ko apskatei atver tikai plkst. 11 no rīta). Pēc pusstundas gājiena pa šoseju plus 30 grādos kopā ar „fūrēm” un citu smago tehniku secinām – kaut kas nav kārtībā. To apliecina arī līdzjūtīgs itāļu jauneklis, kas savu smalko „Audi” apstādina tieši mums blakus un, uzklausījis, uz kurieni dodamies, vien nogroza galvu un secina, ka esam galīgi traki. Viņaprāt, uz turieni varot tikai aizbraukt; diemžēl viņa ceļš ved citā virzienā, tātad izpalīdzēt viņš mums nevar... Nu labi, ūdenskritums paliek neredzēts. Tātad – varbūt, ka šoreiz to nevajadzēja... Kad atgriežamies „bāzes nometnē”, tur pamazām sarodas arī raftingotāji, kas lielās ar saviem panākumiem. Klausoties, kā ar gumijas pūšļiem nācies krist no 2 metrus augsta ūdenskrituma un citus brīnumus, saprotu: šāds pasākums, vismaz pašlaik, nav priekš manis. Varbūt kādreiz... Toties par balto pilsētu dēvētā Spoleto gan ir mums! Pēcpusdienas saulītē snauduļojošā viduslaiku pilsētiņa, kuras celtniecībā izmantotas arī slavenais Karāras marmors, ir dievīga! Tāpat kā tas saldējums itāļu stilā, ko notiesājam kādā centrālā laukuma kafejnīcā. Šķiet, tas saucās „gelato” – palielā traukā sakrāmēts dažādu augļu saldējums un izrotāts ar milzīgu augļu cepuri... Atkal jau jāsaka: mmm!!! Turklāt visas uzņemtās kalorijas sadedzinām, kāpjot kalnā, lai aizietu līdz tiltam. Patiesībā tas ir 13.gadsimtā tapis romiešu akvedukts – 230 metrus garš un 80 metrus augsts, kas savieno gravas pretējos krastus. Fantastiska būve!!!! Turklāt izturējusi vairākas spēcīgas zemestrīces, bet bojājumi nav redzami. Kāds asprātis no mūsu grupas jau piemin Dienvidu tiltu, tostarp arī tā izmaksas un potenciālo izturību... Un tad pienākusi trešā un laikam arī viskolorītākā vīna degustācija – pie Umbrijas vīndara Roberto. Jau viņa uzvārds Dionigi ir ko vērts, turklāt tas itāliski nozīmējot to pašu, ko grieķiski „Dionīss”... Hmm! Viņa vīndarītavā mūs sagaida arī māmiņa – baigi kolorīta dāma – un tētis, kurš neko daudz nerunā. Bet Roberto runā aizgūtnēm, klāstot vīna darīšanas tradīcijas un metodes, un vēlāk aicinot pagrabā uz degustāciju, kur uzkodās ir brušetas, lielisks vītinātais šķiņķis, aitu siers (pekorino) un jau leģendārā lēcu zupa. Un par vīniem nemaz nerunāsim... Laikam esam viņam tik ļoti iepatikušies, ka Roberto mūs cienā ar astoņus gadus izturētu vīnu, kas tapis teju vai no rozīnēm, taču nav ne salds, ne ķepīgs, bet ar burvīgu, maigu garšu. Arīm par šo vīndarītavu būs tikai jaukas atmiņas. Toties desmito ceļojuma dienu var uzskatīt par visekstrēmāko – mums sarūpēts pārgājiens kalnos pa Sibillas Nacionālo parku. Turklāt, kad nogurs kājas, ejot kalnā, mūs nesīs Lorijas ēzelīši, mūļi un arīdzan zirdziņš Fjoko, kurš tika man un maniem ceļabiedriem Inai un Raitim. (Jāpiebilst, ka Lorijai un viņas vīram pieder ferma ar kādiem pārdesmit dzīvniekiem, kas tiek izmantoti kalnu ekspedīcijām, jo Lorijas saimniecība specializējas tūrismā.) Pārgājiena sākums ir pat romantisks: tas vijas caur ziedošu magoņu pļavām (tās gan esot lēcas, kas tiek audzētas pēc ekoloģiskas metodes, ķīmiski neapstrādājot, tādēļ laukā krustu šķērsu sadīgst viss iespējamais). Bet, kad sākas kāpiens kalnā, esam pateicīgi dzīvniekiem, kuri ir ar mieru mūs stiept, jo – nav viegli... Vienubrīd pat ievēroju Lorijas aicinājumu un turos Fjoko pie astes. Dzīvnieks neko nejūtot, toties man kāpt pret kalnu ar šādu atbalstu ir krietni vieglāk. Pēc vairāku stundu gājiena, kad esam sasnieguši apmēram 1,3 km augstumu, skatienam paveras apkārtējās ielejas, kurās kā sarkani lakai vīd magoņu / lēcu lauki. Krāšņi... Un tikpat krāšņs ir pikniks, kas sarūpēts kalna galā iekārtotajā placītī. Kāda Lorijas kaimiņiene, kas ir izslavēta saimniece, sarūpējusi gan mājās gatavotu lazanju, gan krāsnī ceptas ribiņas, gan paštaisītu tiramisu. Viss ir tik izcili garšīgs, ka draud ar mēles norīšanu... :))) Un kur vēl 25-litrīgais balons ar vīnu... Diemžēl pa piknika laiku ir sācis līt, tādēļ mums pakaļ kalnā uzbrauc autobuss, lai sveikus un veselus nogādātu lejā. Taču septiņiem drosmīgajiem nākas vest atpakaļ uz Lorijas māju dzīvniekus, kuri mūs stiepa kalnā. Viņu gājiens pa slapjajām, akmeņainajām takām esot bijis visnotaļ ekstremāls, taču viss beidzas labi. Un kā bonuss visam ir brauciens uz Kastellučo (Castelluccio) pilsētiņu, kas pazīstama gan ar savām audzētajām lēcām (tas ir pilsētnieku galvenais ienākumu avots, jo no ES viņi katru gadu saņem fantastiskas piemaksas), gan to, ka – vismaz ziemā – te mitinās tikai 13 (!) iedzīvotāju. Lai arī attālums līdz pilsētiņai ir vien 26 kilometru, pa serpentīnu, kas vijas kalnā, braucam gandrīz stundu. Un vēl nākas pārvarēt 1,6 km augstu kalnu, lai nokļūtu ielejā un tikai pēc tam – 1,3 km augstajā kalnā, kura galā satupušas pelēkas, padrūmas akmens mājas. Taču kalna virsotnē mūsu acīm paveras gan Apenīnu augstākā virsotne (vairāk nekā 2 km augsta), gan neparasta ieleja, no kuras nokrišņu ūdens pazūd nezināmā virzienā, gan dzelteni ziedoši lēcu lauki. Nedaudzo veikaliņu īpašnieki, šķiet, priecājas, ka ir tādi traki tūristi, kuri ir ar mieru doties tik tālā ceļā, lai papildinātu viņu bodīšu ienākumus, tādēļ pat uzcienā ar biezu pekorino (aitu siers) šķēli. Un tad jau pienācis laiks atpakaļceļam. Vēl tikai atpakaļceļš uz Norču, kur vakars izvēršas visnotaļ skaļš, jo vietējie atzīmē Itālijas uzvaru pār Franciju futbolā. Taču tas mūs netraucē vēl beidzamo reizi izbaudīt umbriešu bagātīgās vakariņas, lai otrā rītā jau astoņos rīta sēstos autobusā un dotos četru stundu ilgajā braucienā uz Romu, no kurienes jānokļūst Rīgā. Tiesa, arī te bez piedzīvojumiem neiztiekam: vispirms jau Fjumičīno lidostas bagāžas dienesta dēļ izlidojam stundu vēlāk nekā paredzēts (lidmašīnas komandieris skaidro, ka neesot bijusi iekrāmēta pasažieru bagāža). Savukārt, kad esam virs Rīgas un gatavojamies nolaisties, lidmašīna pēkšņi sāk mest lokus, nevis laisties lejā. Komandieris (skandināvs, kas ļoti neskaidri runāja angliski) un stjuartes skaidro - uz skrejceļa kādai lidmašīnai radušās tehniskas problēmas. Tādēļ, ja tuvāko 15 minūšu laikā lejā netiksim, nāksies lidot uz Viļņu, tur uzpildīt degvielu un tad lidot atpakaļ uz Rīgu. Piepildās pēdējais variants, uz ko mūsējie reaģē vētraini – sak, ceļojums turpinās! Toties itāļi, ar kuriem ir pilna lidmašīna, sāk uztraukties, jo acīmredzot kavējas viņu bizness. Lai nu kā, Rīgā ielidojam apmēram ar gandrīz 4 stundu nokavēšanos, turklāt pilots izmet bezgala skaistu loku virs Rīgas jūras līča. Vai nu tāda bija trase, vai vienkārši viņa atvadu sveiciens mums, nezinu. Jebkurā gadījumā tik zemu virs jūras nekad nebiju lidojusi. Bet tagad varu teikt: „Arriverderci, bella Italia!” Un – „Benvenuti nākamreiz!”

Pavisam cita Itālija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem