Back to USSR

  • 3 min lasīšanai
Septembra sākumā mēs ar vīru un mazulīti bijām Baltkrievijā. Mums tur ir radi, ko sen nebijām apciemojuši. Mums uz astes uzsēdās arī mana māsa - kopā jautrāk. Maršruts vienkāršs: Rīga-Viļņa-Baranoviči. No turienes vien 100 km un būsim klāt. Bet piedzīvojumi sākas ātrāk. Jāsāk laikam ar to, ka gandrīz viss ceļš pa Lietuvu un Baltkrieviju iet pa valsts nozīmes maģistrālēm, kur atļautais ātrums ir 110 km. Ar mazu piebildi - ik pēc 10-15 km ir apdzīvota vieta, kur braukt drīkst nepārsniedzot 40, vietām 30 km. Tā nu mēs arī ņēmāmies katru reizi uzņemot un samazinot ātrumu. Galvenais ir neapmaldīties pilsētās, kur nav saprotams, kas ir izvietojis ceļa norādes. Visu ceļu pavadu ar karti klēpī, lai nepalaistu garām kādu pagriezienu. Viļņai izbraukt cauri vispār ir augstākā pilotāža - tilti, viadukti, dzelzceļi, laukumi...juku jukām... Tur mūs sagaidīja viens draugs, kas ir Lietuvas galvaspilsētas iedzīvotājs - pieteicās palīdzēt. Neticami - viņš apmaldījās pats. 40 minūtes riņķojām trijās priedēs, līdz beidzot ieraudzījām liktenīgo norādi uz Lietuvas-Baltkrievijas robežu. Tālāk ceļš noritēja gludi. Vien pie paša mērķa nevarējām saprast - braukt pa labi vai pa kreisi. Pamanījām traktoru. Apturējām. Durtiņas atvērās. Laipnais traktorists gandrīz izvēlās no sava braucamrīka, tik piedzēries viņš bija. Bet ceļu parādīja pareizi. Pilsētiņa, kurā apmetāmies nav lielāka par vidēju Rīgas mikrorajonu. Desmit minūtēs var aiziet ar kājām līdz jebkuram „stratēģiski svarīgam” objektam. Stacija, autoosta, tirgus, centrālais laukums - viss ir blakus. Un krogi. Bet par to vēlāk. Baltkrievija ir pārsteidzoša. Eiropas līmeņa ceļi, kādus pat pie mums reti kur redzēsi bieži noved ciematā, kurā pat nav veikala, pasta. Ceļu malās ļoti bieži var redzēt laimīga ceļa novēlējumus, ieteikumus saudzēt mežu un mīlēt līdzcilvēkus. Ļoti asprātīga bija gājēju pārejas zīme iebraucot vienā pilsētiņā. Gājējs bija uzzīmēts streipuļojošs. Apakšā uzraksts - uzmanību, nekulturāli gājēji! Pilsētas ir sakoptas - parasti visi žogi ir krāsoti vienādās krāsās. Ļoti daudz ziedu. Nereti redzējām no ziediem izaudzētus uzrakstus: „Mana mīļotā pilsēta” u. tml. Mājas reti kad ir pelēkas vai brūnas. Parasti - zilas ar sarkaniem vai zaļiem logu rāmjiem, dzeltenas ar baltu vai sarkanbrūnu. Arī kapsētu sētiņas kā likums ir gaišzilā krāsā. Ceļš uz debesīm? Un cilvēki. No vienas puses, protams, visiem mājās ir TV, datori un viss cits „normālai dzīvei” nepieciešamais. No otras puses... No otras puses mani novērojumi par šo pilsētu un cilvēkiem. Pamostos no rīta agri un dodos uz virtuvi. Tur mana tante slapju pieri noņēmās ap nesaprotamu aparātu. Divas milzīgas kannas, caurulītes. Galā trīslitru burka. Skaidrs. Samogonka. Prasu, vai tas nav pretlikumīgi. Neesot, ja dzen pašu vajadzībām, ja tirgo -tad gan pa tiešo aiz restēm. „Iedzer, paprovē,” man laipni tiek piedāvāts. Tikai tad, kad ugunīgs karstums pāršalc manu rīkli uzzinu, ka viruma pirmajos trīs litros ir 70 procenti alkohola. Nu traki. Bet pēcāk tā labi. Dodamies nelielā izbraukumā uz ciematiņu. Vieta, kur uzauga mans tētis. Mājā sen neviens nedzīvo. Opis un ome veci un apmetušies pilsētā pie tēta māsām. Zāle saaugusi. Agrāk viss pagalms taciņām vien bija. Kad visi bērni un mazbērni sabrauca, dienā desmit maizes klaipi izgāja. Nu, jā urbanizācija. Daži jau vēl dzīvo. Un ciema veikals arī darbojas. Izvēle veikala plauktos jo plaša - gumijas zābaki, burtnīcas, spaiņi, adatas. Šis tas no pārtikas. Daudz lēta alkohola un cigarešu. Aukstumvitrīna stāv tikai skata pēc. Nedarbojas arī saldējamā kamera. Kad tiek atvesta zivs vai saldējums, informācija ātri izplatās pa visu ciemu un jāskrien pirkt, kamēr nav izkusis. Mājās visiem ir divkameru ledusskapji „kā pie cilvēkiem”. Atpakaļ pilsētā. Ieeju mazā kioskiņā-tie ir privātie uzņēmēji, kas tirgo ārzemju preci. Lielie universālveikali - valsts īpašumā, pārdošanā tikai Baltkrievijā un Krievijā ražotais. Prasu pārdevējai košļeni „Orbit Sveet Mint” Šī uz mani skatās pilnīgā neizpratnē. Tad konstatēju, ka visas preces šajos veikaliņos ir adaptētas. Uz iepakojuma rakstīts „Sladkaja mjata”, lai visiem skaidrs. Servisa problēmas laikam saistītas ar to, ka lielākā daļa uzņēmumu pieder valstij, algas ir fiksētas un pakalpojuma pārdevējiem nav stimula censties. Var pat nemēģināt 15 minūtes pirms darba laika beigām ienākt foto ateljē vai apavu darbnīcā. Visi jau beidz darbu. Ja gribi, vari iet sūdzēties. Atvaļinājumi tiek ņemti jūlijā vai septembrī. Jūlijā mežos nobriest mellenes, septembrī-dzērvenes. Tās tiek vāktas spaiņiem. Nestas uz pieņemšanas punktiem. Var mainīt pret naudu, var pret cukuru. Kilograms pret kilogramu. No cukura tiek taisīta samogonka, par naudu bērni tiek apģērbti skolai. Daudzi atzīst, ka mitekļi, kuros viņi dzīvo ir celti „uz mellenēm”. Kooperatīva iemaksas bieži tika segtas no šīs naudas, jo algas ir ļoti, loti zemas. Es domāju, kam tās mellenes tik daudz vajadzīgas. Izrādās, tās ved uz Vāciju - no mellenēm ražo džinsu krāsu. Pēdējā dienā mums gadījās nepatīkama situācija. Izbraucot no stāvlaukuma iedunkājām netālu novietoto auto durvis. Tā kā īpašnieka nebija, atstājām zīmīti, ka kompensēsim remonta izdevumus. Mums piezvanīja vien nākošajā dienā. Kad ieraudzījām mašīnu-apstulbām. Durvis bija sadragātas. Pierādīt, ka mēs tikai iedunkājām, protams, nevarējām. No mums pieprasīja naudas summu 200 USD. Viņiem tā ir vidējā 3 mēnešu alga. Nu lai jau tiek... Mājupceļā aizdomājos. Mēs kladzinām Eiropa, Eiropa... Braucot pa Baltkrieviju, ik pa brīdim nākas samazināt ātrumu, jo traktoros no tīrumiem tiek vests siens, no laukiem kartupeļi, bietes, āboli. Govis ganās milzīgos ganāmpulkos. Cilvēki strādā. Kā saka - ir darbs, būs maize. Mūsu mentalitātes bez gala atšķiras un tomēr, tik sirsnīgus cilvēkus kā Baltkrievijā nekad neesmu sastapusi un diez vai kādā Eiropas valstī tā ir. It kā nedaudz atpakaļ pagātnē, it kā tomēr nē.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais