Atradām lētāko (13 Ls) ceļu uz dienvidiem – Itālija, Lombardija

  • 8 min lasīšanai
Tā kā nesen uzzināju, ka ļoti daudzi bija iedvesmojušies no mana iepriekšējā ceļojuma apraksta „11h otrā Baltijas jūras krastā”, tad nolēmu ievietot šīs vasaras, nedaudz apjomīgāka ceļojuma aprakstu, tā teikt par vienu līmeni augstāks, noteikti varētu patikt, tiem kuriem patīk piedzīvojumu pilni ceļojumi uz dienvidiem ar maksimāli lētām izmaksām! Viss sākās 14. Aprīlī, kad Ryanair man atsūtija kārtējo epastu ar jauniem izdevīgiem piedāvājumiem jūnijam. Tā kā lidojums uz Zviedriju aprīļa sākumā bija tīri labi izdevies, tad gribējās aizlidot kaut kur tālāk, vairāk uz dienvidiem. Ilgi meklēju dažādus variantus uz kurieni lidot, līdz beidzot pusvienos naktī ar sarkanām, pārgurušām acīm atradu vislabāko un lētāko variantu – Milānu (17.06-22.06)! Protams, tas nebija ērtākais variants (jo kopā ir SEŠI lidojumi), bet pavisam noteikti lētākais, seši lidojumi par nieka 13 Ls ( pievērsiet uzmanību skaitlim 13 arī turpmāk), tagad atlika savākt cilvēkus un gatavoties ceļojumam. Gribētāju bija daudz, bet tā kā lēmums bija jāpieņem uzreiz un es nebiju neko skatījies kur palikt un kur braukt, tad daudzi sāka šaubīties, palika tikai piedzīvojumu meklētāji, kopā savācāmies 13 cilvēki. Tā nu es cītīgi sāku gatavoties šim ceļojumam, godīgi sakot pat vairāk nekā eksāmeniem... 17. jūnijs pienāca ātrāk nekā biju domājis, pa šo laiku biju atradis un norezervējis kempingu Iseo ezera krastā (divas piecvietīgās bungalo mājiņas) un izplānojis ceļojumu, lai neviena stunda neietu zudumā. 13 cilvēku vietā tomēr bijām tikai 11, daži paspēja atkrist. Pirmais lidojums mums bija 22:30 uz Stokholmu (Skavstu), tur mums nācās pavadīt visu nakti, jo nākamais lidojums uz Berlīni mums bija tikai 6:30, spēlējām kārtis staigājām gan pa lidostu gan pa āru, vērojām kā 3 naktī nevisai zviedriskas izcelsmes čikimoss (tā mēs viņus saucām) mazgā lidostu, likās, ka viņi speciāli ir noalgoti, lai traucētu pat mēģināt iemigt, bet kā beigās noskaidrojās, dažiem bija izdevies iemigt, diemžēl es nebiju starp viņiem. 8:15 piezemējāmies Berlīnē, pirmais iespaids par Berlīnes lidostu nevisai labs, diezgan netīra un haotiska, bet toties Tax Free zona bija pilnīgs pretstats. Lidostā mums pienāca klāt kāda laipna vācu žurnāliste, lūdza mums sniegt interviju par lidojumumiem, intervētāja bija diezgan izbrīnīta uzzinot, ka no tādas mazas valstiņas, tik apņēmīgi jaunieši ar tik daudziem lidojumiem mēģina nokļūt Itālijā, arī izmaksas viņai likās iespaidīgi mazas. Vēl beigās mums prasīja kāda ir mūsu mīļāka aviokompānija, ar lepnumu atbildējām ka mūsu pašu airBaltic, cik sapratām, ka tas viss aizgāja uz Deutsche Zeitung. Beidzot pienāca mirklis, kad sēdāmies lidmašīnā, kura aizvedīs uz Milānu (Bergamo), lidojot pāri Alpiem mums pavecās, jo laiks bija skaidrs un varējām redzēt sniegotās Alpu virsotnes, redzot tās liekas, ka būtu pat gatavs tajā mirklī nolekt ar izpletni, skati tiešām iespaidīgi. Izkāpjot no lidmašīnas pirmais kas mūs iepriecināja bija KARSTUMS, pirms tam Rīgā labu laiku temperatūra nebija pakāpusies augstāk par +16 un Zviedrijā laiks bija vēl aukstāks. Tādi kā apdulluši devāmies uz autobusa pieturu, lai brauktu uz Bergamo pilsētas centru, bet dullums ātri pārgāja kad uzzinājām, ka autobuss ir pēc 4 min un biļetes jāpērk caur automātu, īsti pat neatceros kādā veidā, bet diezgan ātri sagrabinājām vajadzīgos eiro un pēdējā mirklī iekāpām autobusā, vēlāk jau iemanījāmies pirkt biļetes ar automātiem, jo tādi ir gandrīz visur, arī pie vilcieniem. Tie, kas Berlīnē nebija paspējuši pārģērbt vasaras apģērbu autobusā jutās kā pirtī, kurā nav durvju! Bergamo pilsētu tiešām ir vērts apskatīt, īsta, tipiska, vidusmēru itāļu pilsēta ar skaistu vecpilsētu, kas atrodas kalnā. Laika mums nebija daudz, jo vilciens uz Bresciju bija jau pēc 3h, tāpēc ātri safočējāmies, izskrējām cauri vecpilsētai un vēl paspējām iepirkt pārtiku vakariņām. Brescijā mums vajadzēja nokļūt tāpēc, ka tas ir vienīgais veids kā vislētāk nokļūt Iseo. Pārsteidza itāļu briesmīgie vilcieni, tie tiešām ir briesmīgi, sarūsējuši, čīkstoši un vēl ar grafittī apzīmēti, tagad sapratām kāpēc vilcieni tur skaitās vieni no lētākajiem Eiropā, starpcitu, arī lētāki nekā pie mums Latvijā. Tā nu mēs nokļuvām Brescijā, kur pārsēdāmies uz Iseo vilcienu, kurš bija krietni vien labāks un ētāks, laikam tāpēc, ka braucam uz kūrorta zonu. Līdz ar saulrietu nonācām mūsu galamērķī – Iseo, interesanti, ka nonācām tur precīzi 24h laikā. Kempings Camping del Sole bija labāks nekā biju iedomājies, tas bija fantastisks! Paņēmām divas norezervētās mājiņas, kur palikām turpmākās 3 naktis. Tiešām iesaku ņemt šāda veida mājiņas, tas ir daudz lētāk nekā viesnīcā un ērtāk, jo iekšā ir gan ledusskapis, gan plīts, gan arī trauki un ērtas gultas. Vakariņas gatavoja meitenes, tikmēr pārējie līdzīgi kā monopolā dalija naudu, jo pārtiku pirkām kopēji ( tā sanāk stipri lētāk nekā, kad katrs pērk sev kaut ko atsevišķi). Protams, bijām sapirkuši daudz makaronus un tomātus, īstā itāļu stilā, beigās izdalot uz katru sanāca vakariņas par ~ 2 eiro ( vēlāk uzstādijām rekordu, mums pat ar visu gaļu sanāca 1,5 eiro uz cilvēku). Sistēma darbojās, pērkam visu kopā maksimāli lēti, pēc tam meitenes visu smuki pagatavo un vakarā ar kalkulātoriem un piezīmju lapiņām rokā katrs norēķinamies, tā pat bija arī ar vilciena biļetēm. Ok atgriežamies pie Iseo... ezers fantastisks, apkārt Alpu kalni, ūdens silts un dzidrs, neko labāku nevar vēlēties, nokļūstot tur 24h laikā un iztērējot 13 Ls un pāris eiro par ēšanu, sajūtas neaprakstāmas. Tas, ka ārā jau bija satumsis mums netraucēja iet peldēties ezerā, toties ļoti izbrīnija citus kempinga nakšņotājus (pārsvarā vietējie - Itāļi un daži nīderlandieši), sākumā domājām, ka viņi brīnās par to, ka peldamies naktī, bet beigās izrādijās, ka arī pa dienu viņi nepeldās... laikam dienvidniekiem jūnijā peldēties ir tas pats, kas mums, ziemeļniekiem peldēties martā. Ar pēdējiem spēkiem, nopeldējušies devāmies gulēt. Katru rītu cēlāmies 8:00 ar lozungu „Izgulēsies Latvijā”, visiem tas nebija viegli, bet 8:10 jau visi bija augšā. Rīts apmācies un karsts, jau gandrīz atmetām domas par sauļošanos, kad ap 11 atvērās debesis. Lielāko dienas daļu pavadījām pie ezera sauļojoties un peldoties. Vakarā aizgājām uz mazās Iseo pilsētiņas centru, arī skaista pilsētiņa, interesanti paskatīties kā dzīvo itāļi, jo šeit daudz tūristus nemanījām, kas arī ir liels pluss. Kārtējais vakars ar vakariņām, naudas skaitīšanu un vakara peldi, šoreiz itāļi vēl vairāk varēja pabrīnīties par trakajiem latviešiem, jo ārā lija stiprs lietus un ik pēc sekundes nograndēja pērkons, tā bija neaizmirstama pelde, pa laimi nevienam zibens netrāpija :D . Vakarā bijām nolēmuši nākamajā rītā doties kalnos, mērķis – pačamdīt sniegu. Man rīts sākās nedaudz agrāk, jo bija uzdevums uzzināt cikos ir vilciens, kas ved dziļāk Alpos. Mums bija 30min laika, ātri ieēdām brokastis, izkrāmējām vieglākas somas un devāmies ceļā. Aizbraucām 70km uz ziemeļiem no Iseo, pilsētiņa – Cedegolo. Kalni apkārt stipri lielāki nekā Iseo, sniegu nedaudz redzējām, bet tas bija pārāk tālu, lai to šodien sasniegtu, prasījām itāļiem kā nokļūt augstāk kalnos, lai cik tas nebūtu dīvaini, bet neviens no satiktajiem itāļiem angliski nerunā, pat elemenātrus vārdus un frāzes, nu ko... vienmēr ir body language :D kaut kādā veidā izdabūjām, ka jābrauc ar autobusu kas ved uz Cevo (Čevo) (nosaukums mums ar izraisīja sajūsmu). Biļešu pirkšanas sistēma arī ir diezgan uzjautrinoša, biļetes jāpērk bāros, sākumā domājām, ka viņi nesaprot ko mēs prasam, bet beigās jau iemanījāmies, ka pat vilcienu biļetes jāpērk bārā, protams, citā. Mums pateica, ka autobuss būs pēc 25min, nepagāja ne 2,5h kad arī atnāca autobuss, izrādās sarkasts bija mainījies, tā viņiem gadoties. Vismaz pa to laiku apēdām katras pa itāļu picai un pagrillējāmies saulē. Čevo autobuss mūs uzveda pa elpu aizraujošu serpentīna ceļu 1100m augstumā, izkāpjot ārā no autobusa uzreiz ieraudzījām sniegotās virsotnes, arī gaiss bija par kādiem pāris grādiem vēsāks. Ieraudzījuši tik tuvu sniegu, kā nohipnotizēti sākām kāpt kalnā, sāgumā gājām pa šoseju, kas aizveda līdz citam ciematiņam. Ar body language mēģinājām noskaidrot, kur ir tuvākais ceļš uz sniegu ( sniegu es attēloju kā drebināšanos un rādīšanu uz ceļa baltās strīpas), sapratuši, ka mēs trakie meklējam sniegu viņi parādija mums pareizo ceļu. Kāpjot aizvien augstāk, mūsu bariņš kļuva retāks, daudzi nolēma neturpināt un iet uz autobusa pieturu. Pēc 2,5h kāpiena 6 izturīgākie jau sāka atmest cerības sasniegt sniegu, jo bija diezgan vēss un tuvojās vētra. Beigās es un Dāvis nolēmām turpināt un pēc pusstundas kāpiena pa ērkšķainiem brikšņiem un šķērsojot mutuļojošu ledusaukstu kalnu upi to sasniedzām 1810m augstumā! Sajūtas, protams, fantastiskas, pat lielais nogurums aizmirsās, jo bieži negadās sēdēt sniegā 20. jūnijā! Papriecājušies pa sniegu, ātrā solī devāmies lejā, kā izrādijās lejā var nokāpt pa stundu ātrāk. Noguruši gaidījām autobusu, nolēmām drošības pēc uzprasīt cikos ir autobuss, mūs galīgi neiepriecināja ziņa, ka autobuss būs tikai pirmdien... OK tās nepavisam nebija labas ziņas īpaši, kad esam kalnos, tālumā jau zipsnī un krēslo un kempings ir 100km attālumā. Kādam bija ideja stopot, es šo ideju neatbalstīju, jo nebūtu prātīgi sadalīties Itālijā, meitenes tomēr noriskēja un viņām izdevās ar pirmo reizi nostopēt. Palika pārsvarā puiši...trīs reizes var minēt kā mums veicās...neviens mums pat nepieturēja, beigās mums par laimi izdevās nostopēt autobusu, kas aizveda mūs līdz dzelzceļa stacijai, tur arī bija meitenes, tā mēs laimīgā kārtā sakāpām vilcienā un nonācām Iseo, veiksme kārtējo reizi bija mūsu pusē. Vakarā nolēmām, ka aiziesim uz īstu itāļu resturānu, kur pasūtīsim īstu picu, tā bija lieliska ideja, pieēdāmies pa 131 eiro picas ( skaitlis no abām pusēm lasās 13 :D ). Ar pilniem vēderiem un pārgurušām kājām aizgājām uz kempingu, protams, neizlaidām kārtējo vakara peldi un likāmies gulēt. Pēdējā nakts kempingā. No rīta izvācāmies no kempinga un devāmies uz vilcienu, pēdējo pilno dienu nolēmām pavadīt lielpilsētā – Milānā. Daži jau bija pret Milānu un gribēja atpūsties pie ezera, bet beigās nenožēloju, ka aizbraucām apskatīt šo lielisko pilsētu. Sadalījāmies pa mazākiem bariņiem un norunājām tikšanaos. Pilsētu ir vērts redzēt, it īpaši katedrāli, kas atrodas pašā centrā, kā arī iespaidīgos itāļu veikalus Gucci, Prada, D&G, Armani, Ferrari utt. Tik pat iespaidīgas ir cenas. Dāmu rokassomiņa tur maksāja pat 1 100 eiro, parasti polo krekli sākot no 90 eiro utt. Ieejot Ferrari veikalā tomēr nopirku kreklu, nodomāju, ka varu vienreiz tādu nopirkt, nauda bija diezgan ietaupīta uz pārtiku un ceļu. Izejot no veikala man pat daži applaudēju, ka esmu nopircis Ferrari kreklu pa 60 eiro! Sajūtas, protams, atkal neaprakstāmas. Strauji tuvojās vakarars, satikāmies, apmainījāmies ar iespaidiem un devāmies uz Burger King vēl kārtīgi paēst pirms došanās mājās (reiss uz Frankfurti rīt no rīta 8:05). Nesteidzīgā solī pēc paēšanas devāmies uz centrālo staciju lai brauktu atpakaļ uz lidostas pilsētu Bergamo. Ienākuši stacijā ieraudzījām uz tablo, ka pēdējais vilciens ir pēc 13min, sākās panika...skrējām uz tuvāko vietu kur var nopirkt biļetes, tur protams, rinda, kurā vajadzētu vismaz 20min stāvēt...OK tur pat netālu ir biļešu automāti, kādas 5min mēģinam no tiem izdabūt biļetes, pa brīnumu mums tas izdodas. Vilciens ir uz 13. perona uz kuru mums nācās skriet cauri visai stacijai, paspējām!! Aiz laimes vilcienā pat sākām dziedāt latviešu dziesmas, meitenes ļoti labi prata nodziedāt dziesmu „Saule Pērkons Daugava”,dziedot to vienmēr noskrien skudriņas, itāļiem bija mutes vaļā, neko tādu viņi nebija redzējuši, latvieši laikam tiešām ir dziedātāju tauta! Vilciens Bergamo stacijā pienāca 23:13. Arī stacijā turpinājām dziedāt gaidot vilcienu, kur mums pat sāka mest naudu un apbrīnot, kāds skotu pāris arī sāka interesēties, kas mēs tādi esam, beigās viņi bija gatavi pat braukt uz Latviju, lai tikai redzētu dziesmu svētkus. Viņi tiešām bija pārsteigti, jo kaut ko tādu redz pirmo reizi. Nakti mums vajadzēja pavadīt lidostā, Bergamo lidosta nav no tām labākajām, kur pavadīt nakti, bet brīnumainā kārtā man uz 2h izdevās iesnausties guļot uz grīdas, tā jau būtu gulējis vēl, bet kāda ļoti „laipna” apkopēja mūs aizdzina prom, pēc tam miegs vairs nenāca...kaut kā jau tas rīts tomēr pienāca. Izlidojām uz Franakfurt, tur mums bija 50min, lai pārsēstos uz Stokholmu (Skavstu), pa laimi paspējām! Un tad jau vakarā 13min pāri 11 vakarā laimīgi ielidojām Rīgā. Secinājumi: Pat krīzes laikos var noorganizēt apjomīgus, lidojumus uz dienvidiem, viss kas ir nepieciešams ir mērķis, laba kompānija, neliela pieredze ceļošanā un prasme saskatīt lētāko ceļu, reizē arī neaizmirstot par kvalitāti. Ceļojuma laikā secināju, ka mēs latvieši esam unikāla tauta, kuru tur kopā dziesmas un draudzība, lai arī cik mums tagad grūti iet, mēs izķepurosimies, ir jāsapņo par lieliem plāniem un jātic, ka tas izdosies, man tas izdevās! Jau sāku plānot nākamos braucienus! Izmaksas: 5 dienas Itālijā un ceļš, man izmaksāja nedaudz zem 300 EUR, bet ja es nebūtu pircis kreklu, suvenīrus un būtu pacenties ietaupīt uz vēl šādām tādām lietām, tad pat varētu tikt cauri zem 200 EUR.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais