Trekings Zviedrijā. Kungsleden

  • 6 min lasīšanai
Esmu atgriezies no 10-dienu brauciena uz Zviedriju, kurp biju devies pastaigāt pa Kungsleden. Kungsleden ir populāra gājēju taka pašos Zviedrijas ziemeļos – aiz Polārā loka, kas ved cauri arktiskās Zviedrijas dabai, Zviedrijas “alpiem” un pundurbērzu audzēm. Takas pilns garums ir kaut kur ap 400 km, bet absolūti vispopulārākais un, laikam jau arī vizuāli iespaidīgākais, ir pats takas ziemeļu posms no Abisko līdz Nikkaluoktai (~100 km), kurā var izmēģināt savus spēkus, uzkāpjot arī Zviedrijas augstākajā virsotnē – Kebnekaisē (~2100 m). Manā gadījumā pati pastaiga ilga 7 dienas, bet visu to ir grūti aprakstīt mazā, kompaktā stāstiņā, tāpēc šoreiz tikai atsevišķi ceļojuma highlight-i. Polārā diena Viens no pirmajiem dabas fenomeniem, ar ko sanāca saskarties jau pirmajā ceļojuma vakarā, bija Polārā diena. Apgabalā, kurā biju, Polārās dienas periods beidzās 14. jūlijā un tā kā es ierados 12. jūlijā, tad sanāk, ka oficiāli pieredzēju 3 polārās dienas, bet arī 15., 16. un vēl 21. jūlijā nekādas radikālas izmaiņas diennakts izgaismojumā nebija notikušas un var mierīgi apgalvot, ka viss ceļojums tika aizvadīts Polārās dienas apstākļos. Tā kā burtiski pusgadu atpakaļ dažas dienas padzīvoju arī Polārās nakts apstākļos, nedaudz pēc Ziemassvētkiem apmeklējot Trumsi (Norvēģijā), tad interesanti salīdzināt abus šos periodus. Un zināma atšķirība ir, jo ja Polārās nakts laikā vismaz uz 1-2 stundām paliek krēslaini gaišs, ko pat varētu nosaukt par ļoti īsu dienu, tad Polārās dienas laikā tumšs nav nevienu brīdi. Ap 1:00 ir tāda vakarīga sajūta, bet nu nakts – nekādā gadījumā. Ap pusnakti pilnīgi normāli varēja lasīt grāmatu pat teltī – aiz relatīvi tumšā telts lietus pārvalka. Gaisma spiedās iekšā pa visām pusēm. Ja gadījās pamosties kaut kur ap 3:00, tad pēc apgaismojuma vien nebija nekādu cerību noteikt kāds šobrīd ir pulkstens laiks, jo ārā bija naturāla diena. Par diennakts laiku drīzāk liecināja temperatūra, kas diezgan būtiski kritās ap pusnakti. Kādu iespaidu Polārā diena un pastāvīgā gaisma atstāja uz iemigšanu? Gandrīz nekādu. Pirmkārt, tuvojoties pusnaktij, ieskatoties pulkstenī, automātiski radās sajūta, ka nu jau laiks gulēt. Otrkārt, tā kā visu dienu bija iets ar smagu mugursomu, tad vakarā jau pavisam dabiski bija nogurums un gulēt gribējās tāpat. Dažreiz jau ap 22:00 nāca lūziens, kad laukā bija apmēram tikpat gaišs kā Latvijā dienas vidū. Dzeramais ūdens Viena no galvenajām lietām, par ko bažījos pirms šī ceļojuma, bija dzeramā ūdens nodrošināšana pastaigas laikā. Dzirdināšanas sistēmā var paņemt 2-3 litrus ūdens, ar ko pietiek aptuveni vienai dienai. Tā kā bez ūdens ilgi neizdzīvosi, tad bija svarīgi, lai katru dienu būtu garantēta piekļuve dzeramajam ūdenim. Relatīvi apdzīvotās vietās tā varbūt nav liela problēma, bet neskartās dabas apstākļos atliek vien cerēt, ka pa ceļam pietiekami bieži gadīsies tekošs ūdens. Kartē takas ceļu gan šķērsoja diezgan daudzi strautiņi, bet ei nu sazin kā tur reāli dabā būs. Vēl vairāk, tā kā ceļojuma ekipējumā nebija plānots ūdens filtrs, bet ūdens dezinficēšanas tabletītes veiksmīgi aizmirsu mājās, tad vēl piedevām nācās cerēt, ka ūdens strautiņos tecēs jau dzeramā kondīcijā. Un jāatzīst, ka manas cerības tika attaisnotas ar uzviju. Izrādījās, ka kaut kādi strautiņi ne tikai šķērsoja taku ik pa dažiem simtiem metru, bet bija ar kristāldzidru un ļoti garšīgu ūdeni. Tāds Bonaqua ir.. nu 10x negaršīgāks par to, kas tek parastā Zviedrijas kalnu strautiņā. Nedēļu dzēru tikai ūdeni no strautiņiem un nekādu problēmu. Ūdens izcelsmi arī nenācās apšaubīt, jo brīžiem pat pārsimt metru attālumā varēja redzēt ledāju, no kura tas strautiņš iztecēja. Vispār ūdens bija dzerams ne tikai no strautiņiem, bet pat no relatīvi lielām upēm, kurās bija pietiekami dzidrs ūdens, lai varētu saskatīt visus akmentiņus upes dibenā. Ūdens filtrs un dezinficēšanas tabletes nepaņēmās un… nebūtu arī noderējušas. Pārgājiena ikdienu tomēr ļoti vienkāršo apstāklis, ka ik pa pārsimts metriem takai pāri tek Evian straume. Ziemeļbrieži Uz ceļojumu devos ar domu apskatīt arī savvaļas ziemeļbriežus. Nez kāpēc biju iedomājies, ka pa ceļam būs tik daudz ziemeļbriežu, ka i atkauties nevarēs, ka nāksies kāpt pāri uz takas guļošiem ziemeļbriežiem, nāksies izdzenāt ziemeļbriežu baru, lai tikai varētu pārvietoties uz priekšu un ka, bez maz, nebūs ne dienas bez ziemeļbrieža, bet… kad pirmo divu pārgājiena dienu laikā nevienu ziemeļbriedi pat pa lielu gabalu nebiju manījis sāka šķist, ka varbūt pa visu ceļojumu nevienu tā arī neieraudzīšu. Tomēr trešajā dienā kādā tālā kalna nogāzē pamanījām pāris ziemeļbriežus, tad vēl bariņu, vēl bariņu un, visbeidzot, ieskatoties pavisam uzmanīgi varēja konstatēt, ka visa tālā kalna nogāze kā nosēta ar ziemeļbriežiem, kas tur bija mierīgi izgājuši paēsties ķērpjus (vai ko nu viņi tur ēd). Lai arī no vairāku kilometru attāluma, tomēr arī ziemeļbrieži nu ir redzēti. Putnus sanāca redzēt daudz vairāk, tai skaitā, no pāris metrus attāluma arī vienu no arktiskās Skandināvijas simboliem – baltirbi. Sniegs jūlijā Visa pārgājiena laikā zināmu skarbumu apkārtējai ainavai piešķīra sniegotās kalnu virsotnes un šur tur pa nenokusuša sniega strēlēm klinšainu kalnu nogāzēs. Pirmajās pārgājiena dienās sniegu sanāca vērot vien no vairākkilometru attāluma, taču trešajā dienā bija jāšķērso visas Kungsleden takas augstākais punkts (~1100 m). Kalnu pāreja – sedli starp divām klinšainām un sniegotām kalnu virsotnēm. Pašas pārejas tuvumā sanāca pabrist arī pāri vairākiem sniega pleķīšiem. Lai arī gājiens pāri katram tādam pleķītim bija vien 30-50 metru garš, tomēr solis pa sniegu uzreiz bija jūtami smagāks, bet pats trakākais – sniegs saules gaismā bija absolūti žilbinoši spilgts. Pirms brauciena pēdējā brīdi nolēmu nesaspringt ar saulesbriļļu nodrošināšanu, jo laika prognoze solīja lietainu laiku. Patiesībā visa pārgājiena laikā bija tikai viena lietaina diena. Kalnu pārejas šturmēšanas diena bija īpaši saulaina. Domāju, nu kas tur traks, vai ta saulainā ziemas dienā sniegs nav redzēts? Nekas tāāds jau nav. Bet kā izrādās – ir tomēr neliela atšķirība starp to, kā izskatās sniegs ziemas un vasaras saulē. Skatīties uz sniegu saulainas jūlija dienas vidū ir apmēram tas pats, kas blenzt pa tiešo metinātāja liesmā. Pēc katra 30-50 metru sniega pleķīšā šķēršošanas metās melns gar acīm un sperot pirmos soļus nost no sniega, redzei bija vajadzīgas 5-10 sekundes, lai pielāgotos atpakaļ tumšajam akmeņu segumam un varētu saprast, kur likt soli. Šoreiz sanāca tikt sveikā ar nelielu apžilbināšanos, bet nāktos pa sniegu brist vairākus simtus metrus – būtu sūdi. Laikam bez saulesbrillēm kalnos tomēr nevajadzētu rādīties. Kebnekaise Tā kā pārgājiena maršruts veda garām Zviedrijas augstākajai virsotnei un pārgājiena grafikā kā reiz viena brīva diena bija ieplānota, tad radās loģiska doma uzkāpt Kebnekaisē. Nakts pirms iecerētā kāpiena gan trāpījās ne visai daudzsološa, jo gandrīz visu nakti varēja klausīties kā ārā aiz telts trako vētras spēka vēji. Nākamais rīts tomēr pienāca relatīvi bez vēja, ar nelielu mākoņu daudzumu, tāpēc diena izskatījās kā radīta kāpšanai. Pēc dažādiem avotiem Kebnekaises augstums variē starp 2104 un 2114 metriem. Tā kā pati Kebnekaises virsotne ir mainīga biezuma ledājs, tad īsti precīzi kalna augstumu nevar noteikt, bet katrā ziņā – drusku pāri 2100 metriem. No vienas puses – nekas iespaidīgs. Ļoti iespējams, ka kaut kur Itālijā 2100 metru augsts kalns ir mīlīgs, olīvkokiem noaudzis paugurs, bet Kebnekaisi par mīlīgu nenosauksi. Kebnekaise un visi pieguļošie kalni ir viens vienīgs akmens, klints, sniegs un ledus. Kebnekaises apkārtne rada tās pašas asociācijas, ko skarbākie Alpu apvidi. Uz Kebnekaises virsotni ved divi galvenie ceļi – Rietumu un Austrumu. Rietumu ceļš ir garāks, bet vienkāršāks. Tas pat nav kalnos kāpēju, bet gan pārgājiena ceļš, jo neprasa nekādas alpīnisma iemaņas un teorētiski pa to varot raut augšā jebkurš pensionārs. Austrumu ceļš ir īsāks, bet toties jāšķērso ledājs, jākāpj augšā pa klinti un ir paredzēts tikai profesionāliem alpīnistiem. Katrā ziņā Kebnekaise ir pietiekami bīstama un tur jau ir nositušies cilvēki. Izvēlējāmies Rietumu ceļu, kas, kā izrādījās, arī nav nekāda medusmaize. Ceļa sākums ir relatīvi lēzens, tad paliek stāvāks, stāvāks un pavisam stāvs. Pie tam, jo augstāk kāpām, jo vairāk bojājās laikapstākļi. Pa ceļam uz Kebnekaisi jāuzkāpj 1711 metru augstā virsotnē, kas ne tikai bija miglas mākoņos, bet tur pūta gandrīz vētras stipruma brāzmas. Arī temperatūra kombinācija ar wind chill bija jau zem 0. Tai brīdī T-krekls un plāna jaciņa vairs nešķita nekāds super-alpīnista apģērbs. Lai piešķirtu ainavai vēl skarbāku izskatu, uz akmeņiem bija horizontāli sastingušas mazas lāstekas, liecinot par šeit pastāvīgi valdošajiem vējiem, kas miglu sasaldē pa tiešo uz kailajiem akmeņiem. Uz brīdi vēl bija doma turpināt tālāk ceļu uz Kebnekaisi, kas nozīmētu vispirms nokāpt 200 metrus zemāk pa stāvu nogāzi un tad kāpt vairāk kā puskolimetru (tas ir augstumā. Distance, protams, būtu stipri vairāk) līdz virsotnei. Bet apskatoties uz miglu sedlos starp mūsu virsotni un Kebnekaises nogāzi, redzot sev priekšā sniega pleķiem klātu melnu klinti, sapratām, ka prātīgāk būtu izmantot atlikušās enerģijas rezerves atpakaļceļam, kas patiesībā arī nebija nemaz tik vienkārši, jo kāpt lejā no stāvas akmeņainas nogāzes ir vēl lielāks čakars nekā kāpt augšā. Uz sekundi zaudēta koncentrēšanās un lauztas kājas. Par laimi nekas tāds gan nenotika. Lai arī šī diena tika aizvadīta bez smagām mugursomām, tomēr viennozīmīgi – fiziski smagākā diena visā pārgājienā. No iecerētās 1500 metru augstuma starpības uzkāpšanas sanāca vien 1000 metri, bet dienas beigās ar to pilnīgi pietika. Našķi Vispār ar saldumiem, šokolādēm un končām neaizraujos, lai neteiktu, ka vispār neēdu, bet gara pārgājiena laikā sanāk pārskatīt dzīves vērtības un, acīmredzot, mainās arī kulinārās prasības, jo šokolādīte vakarā bija kā mazi svētki un vienkārši patīkama pārmaiņa pēc makaroniem ar tušonku.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais