Starp diviem krastiem

  • 15 min lasīšanai
  • 36 foto
Līst. Tomēr nekas nespēj sabojāt mūsu garastāvokli...esam taču Ņujorkā. Stāvot rindā pie imigrācijas kabīnēm vērojam kā muitas darbinieks vienu pēc otras no kāda kofera ņem ārā un krāmē kaudzē makaronu pakas, sausās zupas un tikai kofera īpašniekam saprotamus gastronomiskus priekšmetus. Pats kofera īpašnieks nekur nav redzams, bet spriežot pēc rindā stāvošo aziātiska paskata ceļotāju bažīgiem acu skatieniem, viņš ir viens no viņiem. Mūsu formalitātes aizņem vien pāris minūtes, daži jautājumi par vizītes mērķi, naktsmājām, pirkstu nospiedumu noņemšana, neliela foto sesija un sen gaidītais trīs nedēļu ceļojums var sākties. Sastāvs – četru cilvēku grupiņa, maršruts – Rīga, Ņujorka, Sanfrancisko, Losandželosa, Lasvegasa, dabas parki un kanjoni, atkal Sanfrancisko, tad Maiami, Ņujorka un atpakaļ uz Rīgu. Tas viss pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai – Džordža Buša un Lufthansas dāvanām – bezvīzu režīmam un, manuprāt, ļoti sakarīgām avio biļešu cenām. Jāsaka gan, ka pirms tam kādu brīdi nācās pasērfot internetā un galvenās atziņa ir šādas – viesnīcu, lidojumu un auto īre visizdevīgāk caur www.expedia.com, nevis pa tiešo no pakalpojumu sniedzējiem, der arī ielūkoties citu ceļotāju atsauksmēs www.tripadvisor.com un apskatīt aviokompāniju mājas lapas, vai nav kāds speciāls piedāvājums. Optimālas naktsmājas mazbudžeta ceļotājam ir Motel 6, tie ir atrodami praktiski jebkurā ASV nostūrī un maksā vidēji 45 dolārus par numuriņu. Benzīna cena ir apmēram 2 dolāri par galonu jeb 3,8 litriem. Būtisks Amerikas apceļotāja aksesuārs ir kredītkarte, vēlams Visa un vēl labāk, ja uz tās ir neliela rezerve nebaltām dienām, jo šis „drošības garants” ir nepieciešams ik uz soļa –auto īrei, velosipēdu nomai, viesnīcu rezervācijai. Jā, un pats svarīgākais secinājums – neatsverams palīgs ir savlaicīgi iegādāts, skaidrā latviešu valodā un ar Igora Siliņa balsi runājošs TomToms jeb GPS sistēma. Lai arī cik lielā purvā vai depresīvā nostūrī bijām iebraukuši, Siliņam vienmēr bija padomā kāds oriģināls risinājums. Bet nu tātad Ņujorka...taksists par 52$ aizvizina mūs uz Holiday Inn Express viesnīcu, kas atrodas praktiski pašā Manhetenas centrā, 5 un 45 ielas krustojumā, un savlaicīgi rezervējot, numurs mums izmaksā tikai 130 dolārus. Nolikuši koferus, dodamies apskatīt slaveno Taimskvēru – ielu un laukumu vienlaicīgi, kas laika gaitā ir kļuvis par vienu no pilsētas simboliem. Tas tūdaļ mūs apbur ar savu enerģiju – miljoniem gaismu un gaismiņu, neizsīkstošo cilvēku straumi, fotoaparātu zibšņiem, reklāmu un skaņu pārpilnību, cilvēku čalām un dzelteno taksometru taurēm. Debesskrāpju ieskauti, mazliet apdulluši no tālā ceļa un jaunajām emocijām, izbaudām šīs pilsētas varenību. Ņujorkas debesskrāpji ir pat lielāki un iespaidīgāki nekā biju savās domās iztēlojies. Ir jābūt atbilstošai noskaņai un vēlmei „atdoties” šai pulsējošai metropolei, jo pretējā gadījumā šie pelēkie milži tevi izsūc kā tādu sūkli. Ņujorkā izdzīvo stiprākais – steidzīgi puiši gaiši zilos kreklos ar papīra kafijas krūzi rokās un sievietes biznesa kostīmos ir šīs pilsētas vizītkarte. Pilsētā paliekam trīs dienas. Pietiekami, lai aizstaigātu ar kājām apmēram 10 kilometrus no Manhetenas centra līdz Bruklinas tiltam, izbrauktu ar kuģīti gar Brīvības statuju, apskatītu Rokfellera namu, pabarotu Centrālparka vāveres, kuras, kā izrādās, nesmādē arī Laimas šokolādi, nobaudītu jūras velšu zupu kādā no daudzajiem Mazās Itālijas restorāniem, uzbrauktu Empair debesskrāpī un uztaisītu „šopingu” pa Soho rajona bodītēm. Daudz par maz, lai iepazītu šo enerģijas pārpilno pilsētu, kurā gribas atgriezties atkal un atkal. Lidojam uz Kaliforniju un domās vēl kavējamies redzētajos iespaidos, lai gan patiesībā īstais ceļojums vēl tikai priekšā. Sanfrancisko ir aprīļa sākums, bet ārā ir tikai nedaudz virs 10 grādiem. Mazliet vēsāks, nekā bijām domājuši, tāpēc līdzpaņemtie šorti vēl pagaidām jāatstāj koferī. Sekojam bildēs tik bieži redzētajam retro tramvajam, kas pārsteidzoši veikli uzrāpjas stāvajā kalnā un iekšā esošie tūristi māj sveicienus. Nolemjam, ka labi vien ir, ka paši neesam pie stūres un auto nav „jānoparko” vismaz 45 grādu leņķī, kā to ir spiesti darīt vietējie. Bez īpašām auto vadīšanas iemaņām var gadīties, ka no rīta braucamais atrodas pāris kvartālus lejāk nekā vakarā atstāts. Kalna otrā pusē esam tikuši līdz ostas rajonam un mūsu uzmanību tūdaļ pievērš tādas dīvainas skaņas, kas izrādās jūras lauvu bariņš. Sagūluši uz kā koka pontoniem, tie laiski sauļojas un ik pa brīdim, tūristiem par prieku, sarīko divkauju, tā teikt, dala ietekmes sfēras. Ostmalā notiek visnotaļ aktīva rosība un tiek piedāvāts viss, par ko ikviens būtu gatavs maksāt, sākot ar lidojumu gaisa balonā līdz iespējai turpat pie mola nobildēties ar baisa paskata siekalainu ķirzaku. Protams, arī mums kopā ar pārējiem tūristiem ir jādodas izbraukumā ar kuģīti, lai novērtētu slavenāko apskates objektu – gandrīz trīs kilometrus garo Zelta Vārtu tiltu un atpakaļceļā arī bijušo Alkatrazas cietumu. Pēcāk secinām, ka labāk gan nebūtu ar kuģi braukuši, jo turpat izīrējām velosipēdus un aizmināmies līdz pašam tiltam, pa ceļam vērojot pilsētas ainavu un pārtikušo pilsētnieku villas okeāna krastā. Turpmākās desmit dienas esam iecerējuši īrēt auto un iepazīt šo lielo iespēju zemi pēc iespējas tuvāk. Ar Herz gādību tiekam pie pilnīgi jauna busiņa un izvēlamies maršrutu pa tā saucamo Big Sur ceļu Losandželosas virzienā. Pēc pāris jūdzēm secinām, ka atliek tikai pievienoties Roberta Luisa Stīvensona teiktajam – „ tā ir skaistākā zemes un jūras tikšanās, kāda vien pasaulē pastāv.” Šaura un līkumaina zemes strēlīte stiepjas gar pašu Klusā okeāna piekrasti, no Monterejas līdz San Simeonai, pāri ziedošām pļavām, tiltiem un tiltiņiem, bet pats galvenais – galvu reibinošs skats, kas paveras uz bangojošo okeānu un klinšaino krastmalu. Attālums it kā nav liels, kādi 160 km, taču ātri pabraukt nav iespējams, pirmkārt, straujie pagriezieni un stāvās klintis to neatļauj, otrkārt, ik pa pus kilometram ir jāapstājas, lai ieelpotu spirdzinošo vērmeļu, jūraszāļu un priežu čiekuru smaržu sajaukumu kombinācijā ar gleznaino ainavu, kas paveras visapkārt. Treškārt, tam visam obligāti ir jānonāk mūsu fotoaparātos. Nākamā pietura ir Santa Barbara. Jā, tā pati vieta, kas šķiet jau tik pazīstama pēc kādreiz tik populārā TV seriāla. Kalnu ieskauta, maza, jauka pilsētiņa ik uz soļa atgādina par greznību un tās vēsturisko izcelsmi. Šī bijusī spāņu misionāru apmetne joprojām tiek dēvēta par Amerikas Rivjēru. Bez zoodārza, muzejiem un restorāniem pieprasītākais tūrisma galamērķis bez šaubām ir pludmale. Pa ceļam uz to, novērtējam pilsētas bezmaksas autobusa plusus un mīnusus, jo blakus apsēžas vairāki „pauninieki”. Kā vēlāk secinām, tad personas bez noteiktas dzīvesvietas labprāt pārziemo ne tikai šeit, bet arī Floridā un visur, kur nav jāmaksā par apkuri. Pēc brīža jau esam Losandželosā. Pilsētas apskatei nolemjam veltīt tikai pusi dienas un sākam ar Holivudu. Vadoties pēc Tom-Toma un trotuārā iestrādātām zvaigznēm ar aktieru iniciāļiem, esam novietojuši auto pilsētas centrā. Dodamies novērtēt izdaudzināto un mūsu pašu iedomāto spožumu, to īpašo, tieši šai pilsētai piemītošo auru. Pēc brīža nākas vilties, jo aura izrādās nekāda, tuvumā intīmpreču veikals ar izdauzītu skatlogu un kaut kāda iestāde ar krieviski runājošiem cittautiešiem. Apkārtējās ēkas arī tādas noplukušas un necilas. Kā izrādās, viss notiek pāris kvartālu tālāk, pie Kodak teātra. Turp arī dodamies un tiešām, pie teātra ēkas sastopam supermeitenes, zirnekļa cilvēku, staigājošu siera kluci, Merlinu Monro un citus filmu varoņus, kuriem protams, jādod dolārs ja ir vēlme kopīgi nobildēties. Teātris pārvērsts par vienu lielu iepirkšanās centru ar viltotām Oskara statuetēm, atslēgu piekariņiem un t-krekliem. Nemaz neticas, ka tam visam ir kāds sakars ar mākslu un kino, cik nu šīs filmu industrijas produkciju var saukt par mākslu. Lai pārliecinātu publiku, ka šī tomēr ir īstā vieta, turpat blakus atrodam betonā iestrādātus Vila Smita, Toma Krūza un citu slavenību plaukstu un pēdu nospiedumus. Pie tuvējā benzīntanka ieraugam pavisam necilu divstāvu ēku – Holivudas Filmu Akadēmiju, man nez kāpēc šķiet, ka tā ir tā pati iestāde, uz kurieni mūsu vietējās „slavenības” brauc smelties kino zinības un pēcāk to pasniedz kā gadsimta lielāko notikumu. Dodamies Lasvegasas virzienā un plānojam tur ierasties līdz ar tumsas iestāšanos. Pirms tam vēl pagūstam apskatīt vienu no izcilākajiem amerikāņu inženierbūves brīnumiem, slaveno Hūvera dambi. Relatīvi šaura klinšu sprauga ir aizdambēta ar gandrīz 7 miljoniem tonnu betona, kas notur ūdeni vairāk kā 150 metru augstumā. Amerikā viss ir milzīgs – debesskrāpji, automobiļi, piena un čipšu pakas, dzērienu glāzes un arī dambjus viņi būvē tādus, ka uz tiem uzkāpjot, pirmajā brīdī aizraujas elpa un noreibst galva. Tur pat, pārdesmit kilometrus no dambja, ir arī par spēļu elli dēvētā Lasvegasa. Par to liecina kaut vai ceļa malā esošo viesnīcu reklāmas, kas visādi cenšas, lai vidusmēra spēlētgribētājs nemaz netiek līdz galamērķim, aicinot – paliec pie mums, maksā par numuriņu tikai 30 dolārus un dzer alu gandrīz par velti – dolārs par kausu Budvaizera. Par to, protams, ir jāiemēģina vietējā kazino priekšrocības un jāatzīst, ka gribētāju netrūkst. Ja nu tomēr ir izdevies nonākt Lasvegasā, tad vislabāk to ir darīt naktī, jo dienā tā ir gluži parasta, aizmigusi pilsēta ar mazliet dīvaina paskata ēkām, pasaku pilīm, klauniem, rūķiem, „viltotu” Parīzi, Venēciju un citiem dīvainiem veidojumiem. Vizuālais tēls atkarīgs no katra kazino īpašnieka gaumes, fantāzijas un maka biezuma. Tas viss, protams, ir domāts tikai vienam mērķim – tikt pie sūri grūti pelnītā dolāra. Vakarā pilsēta pārvēršas un sajūta tāda, kā pirmo reizi ieraugot jaungada eglīti ar saldām konfektēm egļu zaros. Rūķi un klauni atdzīvojas, strūklakas izgaismojas, mūzika un reklāmas neļauj atslābt ne mirkli, cilvēku pūļi ar milzīgām krāsainām kokteiļu glāzēm rokās kursē turpu šurpu, pa vidu tam visam, protams, mirgojoši spēļu automāti visos stūros. Šķiet, ka lielākā daļa pie aparātiem esošo klientu atrodas pilnīgi citā dimensijā, jo ne par ko citu nav jādomā - turpat tiek pasniegs ēdiens, dzēriens, labierīcības un spēlmanim tik atliek iebāzt negausīgajā aparātā kārtējo dolāru un nospiest pogu. Taisnību sakot, arī es nevarēju atturēties nepamēģinājis laimi aparātā, kurš solīja 3 miljonu laimestu brīvi konvertējamā valūtā... bagāts nekļuvu, bet savus 15 dolārus vinnēju gan. Vēl kāda pilsētas džentelmeņu komplekta neiztrūkstoša sastāvdaļa - pliku pēcpušu un pupu reklāmas, krāsainas kartiņas ar intīmām detaļām un to īpašnieces koordinātēm tiek izdāļātas uz visiem stūriem un ir tikpat ierasta parādība kā Šlesera ģīmis priekšvēlēšanu Rīgā. Tālāk uz ziemeļiem Soltleiksitijas virzienā ainava pamazām paliek aizvien kalnaināka, skopa veģetācija ar kaktusiem un izžuvušiem sālsezeriem liek aizdomāties par tuvāko benzīntanku, jo tas kādu laiku jau nav manīts. Dodamies uz Ziona Nacionālo Parku un esam tur pašā labākajā laikā – vakarā, tieši pirms saulrieta, kad saule iekrāso klintis zeltaini sārtas. Parks stiepjas 24 kilometru garumā un ir izslavēts ar savu dzīvās dabas daudzveidību – putni, dažādi grauzēji, ķirzakas, stirnas un, kā liecina uzraksts pie tūristu informācijas centra, arī lielie tarantula zirnekļi šeit nav retums. Parka augstākais punkts ir 2600 metri. Drosminieki var mēģināt uzkāpt kalnā ar nosaukumu Angels Landing, kur pēc trīs stundu gājiena gar šauru klints malu paveras fantastisks skats uz lejā esošo upīti un Jūtas štata kalnaino ainavu. Mēs, savukārt, ar apbrīnu vērojam alpīnistu grupiņu, kas pa sev vien zināmu maršrutu kā mazas skudriņas soli pa solim rāpjas augšup pa stāvu nogāzi. Paspējam vēl apskatīt majestātiskos kalnus un sarkanās klintis brīdi pirms saule pazūd aiz apvāršņa. Prom braucot dzirdam sirēnas un redzam alpīnistu virzienā braucam ātro palīdzību. Tā īsti nesapratām, vai kas nelāgs bija gadījies ar alpīnistiem, vai arī kāds cits no daudzajiem tūristiem pārvērtējis savas iespējas. Nākamā diena sākas ar Brūsa Kanjona apmeklējumu, rīta saules apspīdēti, pa pusei ar sniegu klātie kalni apžilbina mums acis ar savām spilgtajām krāsām. Tūristu vajadzībām izveidotais līkumainais ceļš aizved mūs līdz pašām kalnu virsotnēm. Lai arī gaiss ir dzestrs un spirgts, smaržo pēc pavasara un egļu skujām, tomēr ir grūti elpot, jo esam 2700 metru augstumā un gaiss ir stipri retināts. Lietus, sniegs, saule un vējš rotaļādamies ir pārvērtuši kalnus savdabīgās piramīdās un konusos, līdzīgi kā maza bērna veidotas smilšu pilis pludmalē. Vietējie indiāņi tic, ka šie neparastie veidojumi ir bijuši ļauni cilvēki, kas nu pārvērsti par akmeņiem. Kanjonā ir izveidotas arī vairākas tūristu takas un šī ir īstā vieta, kur uzkavēties vismaz nedēļu, kuras mums diemžēl nav. Esam apsteiguši plānoto grafiku par vienu dienu, tāpēc izlemjam doties uz 500 km attālo Arku Nacionālo Parku un pārnakšņot Moabas pilsētā, taču gandrīz paliekam bez naktsmājām – pilsētā notiek gadskārtējais apvidus automašīnu salidojums un visas viesnīcas tuvākajā apkārtnē jau sen rezervētas. Tiek apsvērts arī rezerves variants ar gulēšanu automašīnā, tomēr izlemjam, ka tas šādā ceļojumā ir pārāk nogurdinoši. Kā izrādās, dolāram tomēr joprojām ir spēks un uz ielas nepaliekam. Arku parks un vispār Amerikas rietumu daba pārsteidz ar savu daudzveidību, katrai vietai piemīt sava īpaša aura, neatkārtojams un nekad iepriekš neredzēts skaistums. Ieraugot šos skatus, atmiņā ataust sen bērnībā Fenimora Kūpera grāmatās lasīti un daudzreiz pārlasīti indiāņu stāsti. Šķiet, ka šajā svešajā, mežonīgajā un vienlaicīgi valdzinošajā pasaulē joprojām nerimst cīņa par izdzīvošanu starp naidīgām indiāņu ciltīm un joprojām ir cieņā seni indiāņiem likumi, paražas un to eksistēšanas vērtības. Kādreiz tik lepnās ciltis tagad dzīvo rezervātos, taču tā joprojām ir indiāņu zeme. Pat pēc mūsu mērauklas viņi dzīvo vairāk kā trūcīgi, nelielos vagoniņos, bieži bez elektrības. Pārsvarā pārtiek no rotu darināšanas un gluži kā sentēvu laikos - tirdzniecības ar „bālģīmjiem”. Ceļmalās ir uzslietas improvizētas tirdzniecības vietas, kur bez steigas, lepni un bez liekas kaulēšanās raupjiem sejas vaibstiem rotātas indiāņu sievietes piedāvā „sapņu ķērājus”, māla traukus un sudraba rotaslietas. Parkā apmēram 300 km² lielā platībā ir atrodamas apmēram divi tūkstoši dažādu izmēru un formu arkas, ko daudzu miljonu gadu laikā daba ir izveidojusi smilšakmens iežos. Šie oriģinālie dabas veidojumi atgādina gan trauslas māla skulptūras, gan uzrūgušu pīrāgu mīklu, gan skatu kāds redzams fotogrāfijās no Marsa. Slavenākā un tūristu visplašāk apmeklētā ir tā saucamā Delicate (trauslā, smalkā) arka, kas ir kļuvusi arī par Jūtas štata simbolu. Līdz tai var tikt tikai ar kājām un nepilnu stundu ilgais ceļš kalnā reizēm ir nepārvarams pārbaudījums – pārvērtējuši savas spējas daudzi dodas atpakaļ, Mums par pārsteigumu, vairākas māmiņas ar zīdaiņiem ķenguru somā un tēti ar bērniem pičpaunā, atstājuši ratus kalna pakājē, ceļu turpina. Tiem, kas milzu un šķietami trauslo arku sasniedz, ir garantēts gandarījums. Stāvot zem šīs dabas brīnuma, pārņem tāda nereāla sajūta, liekas, kā kas tāds var eksistēt un gadu no gada priecēt tūkstošiem cilvēku no visas pasaules. Pirms ceļojuma, plānojot maršrutu, gluži nejauši internetā uzdūros fantastiskām fotogrāfijām un nolēmu, ka šī ir vieta, kas obligāti jāredz arī savām acīm. Tās nosaukums ir Antilopju kanjons un atrodas netālu no Peidžas pilsētas Arizonas ziemeļos. Navaho cilts indiāņi, kuriem šī zeme ir piederējusi jau no sentēvu laikiem un pieder joprojām, šajā vietā ir medījuši žuburragu antilopes, no kā arī radies vietas nosaukums. Nezinātājam ir grūti pamanīt, ka turpat blakus pazemē ir paslēpies tāds pasakains skaistums - ūdens ir izlauzis sev ceļu dziļi pazemē, izveidojot klintīs plaisas, iedobes, ailes, nišas un vispārsteidzošākos zīmējumus. Antilopju kanjons ir visvairāk apmeklētais un fotografētais no visiem ASV kanjoniem. Saulei iespīdot, klinšu sienas iekrāsojas gluži vai visās varavīksnes krāsās, agri no rīta zilgani pelēkas, pusdienlaikā spilgti sarkanas un dzelteni zeltainas. Ekskursijas šajā vietā notiek tikai gida pavadībā un ik pa pusstundai pazemē dodas jauna piedzīvojumu meklētāju grupiņa. Kamēr gaidām savu kārtu, bažīgi izlasām piemiņas plāksni par godu vienpadsmit tūristiem, kuri gāja bojā 1997. gada augustā, kad lietus ūdeņi pēkšņi pārpludināja kanjonu un cilvēki nepaspēja izglābties. Pēc brīža katrs samaksājam 25 dolārus un nelielā grupiņā sekojam visnotaļ nerunīgam gidam – indiāņu pusaudzim, kurš, mums par lielu pārsteigumu, pēc pāris metriem pazūd šaurā plaisā. Nekas cits neatliek kā pa šaurām metāla kāpnēm sekot dziļāk pazemē. Sākumā kanjons ir tik šaurs, ka grūti izspraukties, taču ar laiku paliek platāks. Kanjona līkumotajās ejās ik pa pārdesmit metriem salikuši uz statīviem dārgu aparatūru nemierīgi knosās fotogrāfi, kuriem kārtējā tūristu grupa ir iztraucējusi nobildēt vēl vienu šedevru, ko par dārgu naudu pārdot tālāk dažādiem žurnāliem un foto aģentūrām. Kā mums vēlāk paskaidroja gids, tad laiks, kad sanāk vislabākās bildes ir ierobežots – tikai pāris stundas dienā no pulksten 10 līdz 12, kad saule ir zenītā un izgaismo pat visdziļākos kanjona nostūrus. Piefotografējuši pilnas savu fotoaparātu atmiņas kartes un pozitīvu emociju pārņemti turpinām ceļojumu. Kā pēdējais no apskates objektiem mūsu sarakstā ir Lielais Kanjons. To var tiešām aprakstīt vienā vārdā – grandiozs. Stāvas klinšu nogāzes ar nelieliem, kadiķiem līdzīgiem krūmiem un pašā apakšā kā tāds zaļš kāpurs lokās Kolorado upe. Ik pēc 300 līdz 400 metriem uz klinšu bluķiem ir izveidoti apskates laukumi, uz kuriem izbaudīt šo pasaules brīnumu gluži kā pa konveijeru ierodas kārtējais interesentu pulciņš. Vidēji gadā to apmeklē vairāk nekā pieci miljoni tūristu un, ņemot vērā kanjona apmērus –500 kilometru lielo garumu, vienā dienā to apskatīt nav iespējams, pat ne ar busiņiem, kuri izvadā interesentus no vienas malas līdz otrai pa trīs dažādiem maršrutiem. Ieejas biļete maksā 25 dolārus no automašīnas un līdzīgi kā citos kanjonos ir derīga veselu nedēļu. Iespējas iepazīt šo vietu tuvāk ir daudz un dažādas - vairāku dienu pārgājieni, braucieni ar laivām, lidojumi ar helikopteru, izjādes ar zirgiem, ekskursijas uz indiāņu rezervātiem un citas „opcijas”. Jāpiebilst, ka publiskai apskatei tiek piedāvātas vairākas kanjona daļas - dienvidu, ziemeļu, kā arī rietumu daļa, kur tieši virs kanjona apmēram 1200 metru augstumā ir uzbūvēts stikla tilts pakava formā. Dienvidu daļa un rietumu daļas ir atvērtas apskatei visu cauru gadu, ziemeļu daļā sniega dēļ ir apgrūtināta piekļūšana un tas ir tūristiem slēgts no oktobra līdz maija vidum. Meteoroloģiski vislabākais laiks Lielā Kanjona apmeklēšanai ir agrs pavasaris vai vēls rudens, jo vasarā šeit temperatūra mēdz sasniegt pat 40ºC. Aizrāvušies ar dabas baudīšanu, secinām, ka jau pēc pāris dienām ir jābūt atpakaļ Sanfrancisko, lai atdotu īrēto auto un tad lidotu tālāk uz saulaino Floridu. Nedaudz paspīdzinām Tom-Tomu, līdz tas atzīstās, ka turpat netālu varam sameklēt vēsturisko 66 ceļu jeb senāko šoseju, kas šķērso Ameriku no Čikāgas līdz pat Losandželosai. Oficiāli šis ceļš kopš 1985. gada ir izņemts no kopējās satiksmes sistēmas un līdz ar to arī pazudis no vairuma ceļu karšu. Jāsaka, ka tas ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu ceļiem, piemēram, Auces virzienā. Tāds pats grubuļains un nelīdzens, ja nu vienīgi kaktusi ceļa malā un pa retam kāda piemiņas zīme liecina, ka šis ir tas īstais un vienīgais. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne mazāk svarīgi par kanjoniem, klintīm un debesskrāpjiem, vismaz mūsu grupas sieviešu auditorijai bija arī autletu apmeklēšana, jeb citiem vārdiem sakot – labu mantu iepirkšana īpašos lielveikalos par salīdzinoši lētu naudu. Calvin Klein džinsi par 30 vai Timberland kurpes par 50 dolāriem, šķiet, nevienu nespētu atstāt vienaldzīgu. Savukārt, lielveikalos atklājām citu Ameriku – līdz lūpai piekrāmētus iepirkumu ratiņus, milzīga izmēra iepakojumus it visam un pie kases modes žurnālu vietā padomi, kā cīnīties ar diabētu. Turpinām atklāt Ameriku un nu jau lidojam uz Floridu, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē ziediem klāts, puķains. Protams, ka izvēlamies apmesties Maiami un pēc iespējas tuvāk South Beach pludmalei. Lai arī pilsētā ir milzum daudz viesnīcu, atrast piemērotu nemaz nav tik viegli – vai nu nesamērīgi dārgas, pārāk tālu no centra, vai arī, kā redzēju kāda atpūtnieka bildēs internetā, ar istabas stūrī augošām sēnēm. Izvēlamies Shelborne un nekļūdāmies. Lai gan izklaides un atpūtas iespējas šeit praktiski ir neierobežotas, mēs dodam priekšroku klasiskajam variantam - izstaigājam pludmali, Art Deco kvartālu un izbraucam ar kuģīti gar slavenību nebūt ne pieticīgajām villām. Nezinu, vai es gribētu būt Enrikes Iglesiasa vai Džekija Čana vietā, jo ik pēc dažām minūtēm pie mājas piepeld kārtējais peldlīdzeklis un kapteinis ruporā paziņo pēdējās tenkas par nama saimnieku un viņa bankas konta stāvokli. Izbaudām pavasari. Dienā ir apmēram 25 grādi, patīkami silts un vismaz pāris dienas arī mēs esam piederīgi šai naudas, pārspīlētas greznības un nerimstošās jautrības karaļvalstij. Iepriekš vēl nebiju bijis vietā, kur Porshe īpašniekam nav nekādu cerību tikt pamanītam. Te uz ielām saimnieko Lamborghini un Ferrari. Ik pa brīdim kārtējais reperis vai basketbolists aizrūcina pa ielu savu lolojumu un krustojumā vēl piedod gāzi, tā lai apkārtējiem būtu uz ko paskatīties. Savukārt, mēs dodamies uz Budget auto nomu, kuru internetā atradām kā lētāko, lai izīrētu auto ceļojuma pēdējām trim dienām. Lētākais piedāvājums dīvainā kārtā pārvērtās par nesaprotamu ciparu kalkulāciju un mistisku pakalpojumu kopumu, kā rezultātā iecerētais ekonomiskais variants mums izmaksāja tik pat dārgi kā iepriekšēja busiņa desmit dienu īre. Neskatoties ne uz ko, dodamies uz Kīvestu (Key West) – pašu tālāko ASV dienvidu punktu, pazīstamu arī kā izcilā rakstnieka Ernesta Hemingveja dzīves vietu. Ceļš apmēram 200 km garumā ved pāri neskaitāmie tiltiem, mazāka un lielāka izmēra saliņām. Iepriekšējā vakarā viesnīcas administratorei jautājām, kādas ievērības cienīgas vietas Kīvestā mums būtu jāredz, un kā pirmā tika nosaukta viņasprāt foršākā – bārs Garden of Eden, kurā visi apmeklētāji staigājot kaili. Jāatzīst, mums nepietika drosmes mesties plikiem, taču šeit patiešām ir paradīze visiem alternatīvi domājošiem un citādi orientētiem indivīdiem. Kamēr apskatījām Hemingveja māju un pilsētu, tikmēr gandrīz palaidām garām kārtējo geju un transvestītu šovu, kuri, kā izrādās, šeit notiek regulāri. Kā vēlāk novērojām, tad rokās sadevušies puiši pilsētas ielās arī nav nekas neparasts un, tavu brīnumu, nevienam ne prātā nenāk apmētāt viņus ar fekāliju maisiņiem vai kā savādāk paust savu neapmierinātību. Šī bijusī spāņu kolonistu pilsēta ir vieta, kur viss notiek bez steigas, cilvēkiem nekur nav jāsteidzas, pludmalē palmu ēnā cieši aizmiguši guļ kādi pieci, seši saguruši ceļotāji, un, šķiet, nevienam gar tiem nav nekādas daļas. Simtgadīgas, balti krāsotas koka mājas, okeāna šalkoņa, siltā saule, palmas un apkārt esošais provinciālais miers ne tikai Hemingvejam, bet ikvienam radītu vēlmi uzrakstīt grāmatu, vai sliktākajā gadījumā, paņemt bārā aliņu un bohēmiski izpīpēt slaveno Kīvest cigāru. Ar nožēlu secinām, ka trīs nedēļas ir paskrējušas nemanot, pārsteigumiem un pozitīvām emocijām bagātais ceļojums tuvojas beigām. Vēl tikai atpakaļceļā netālu no Maiami apmeklējam Koraļļu pili (Coral Castle), kuru savai mīļotajai par godu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pats savām rokām uzbūvēja mūsu tautietis Eduards Liedskalniņš. Pārsteidzošākais ir tas, ka joprojām neviens nezina, kā viņam izdevās pārvietot tūkstošiem tonnu smagus koraļļu bluķus praktiski ar kailām rokām. Kā mums pastāstīja šīs vietas tagadējais pārvaldnieks, tad noslēpumainā vīra atstāto mantojumu šobrīd pēta sešas dažādas ASV universitātes, ir sarakstītas vairākas grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas. Šogad vasarā arī kādam no Latvijas TV kanāliem ir plānots uzņemt filmu par šo pasaules brīnumu, ko mēdz salīdzināt gan ar Ēģiptes piramīdām, gan Stounhedžas megalītiem. Lidojam atpakaļ...Tā negribas atgriezties realitātē - krīze, bezdarbs, skolotāju piketi, Šlesers, valūtas fonda ubagu graši, taču māju sajūta ņem virsroku.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais