Kā 6 latvietīši sadomāja aizstopēt uz Sahāru. IV daļa - Kasablanka dzīvē, ne filmā

  • 5 min lasīšanai
3. nedēļa 4. diena Dažreiz dzīve piespēlē labas sakritības. Tā gadījās arī mums Kasablankā, kad pusnaktī vēl nezinājām, kur varēsim pārnakšņot – 7 miljonu Metropolē negribējās gulēt uz ielas, jo lielpilsēta nozīmē arī noziedzību. Tādēļ klīdām ar jauniegūto ūdens pīpi pa naksnīgo pilsētu, meklējot okeāna piekrasti, lai varētu mierīgi padūmot. Taujājām garāmgājējiem ceļu un nejauši satikām Nabilu, īstu rastamanu. Viņa angļu valodas vārdu krājums nebija liels – vislabāk zināja “love”, “friends” un “peace”, tādēļ jautājumu par okeānu viņš saprata par nakts māju meklēšanu. Viņš piedāvāja palikt pie sevis. Mēs bijām šokā! Svešinieks piedāvā nakts mājas nakts vidū. Bet Marokā tas nav nekas neparasts, kā noskaidrojām. Gājām uz Nabila mājām, kas bija 1930.gadā spāņu celts dzīvoklis netālu no Kasablankas centra. Baltā krāsā, balto (casa) māju (blanka) pilsētā. Nabila istaba bija uz jumta. Kāpjot pa trepēm, pārsteidza, ka istabām nebija durvju – tikai aizkari. Izrādījās, ka gandrīz visās piecstāvu dzīvokļa istabās mīt Nabila ģimene, viņam bija 8 brāļi un 2 māsas. Mūsu draugam bija lieliska istaba – puse bija zem jumta, bet otra - jumta terase, no kuras varēja pārskatīt bezgalīgo pilsētu. Ērti iekārtojāmies, notiesājām vakariņas, pārmijām dažus vārdus un padūmojām h2o pīpi, no kuras Nabils atturējās, jo bija par veselīgu dzīvesveidu. Kaut arī bijām ļoti dažādi cilvēki, kuri likteņa vadīti bija satikušies telpā un laikā, bija daudz par ko runāt. Piemēram, uzzinājām par dzīvi Marokā – progresīvais islāms tomēr šajā valstī nav paglābis no mūsdienīgajām pasaules tendencēm. Tas pats Makdonalds (reiz Matīss pasmīkņāja, ka ir Makdonaldz – arābu valodas īpatnības), Coca Cola un nightlife, pateicoties franču kolonizatoriem un korumpētajai varai. Līdz Lībijas līmenim vēl tālu. Devām arī ieskatu par Latviju; ilgi nācās skaidrot, ka mūsu valsts, atrodoties Eiropā, nav tik bagāta, kā citas. Noticēja tikai tad, kad pateicām skaitļus – vidējā alga un cenas abām valstīm ir līdzīgas. Saimniekam no rīta agri bija jāceļas uz praksi lidostā par tīkla administratoru, tādēļ drīz vien iekārtojāmies snaudai. Nabils man ar Matīsu ierādīja guļvietas gultā, bet pats gulēja uz grīdas. Par to nebija jēgas diskutēt. 5. diena No rīta sapazināmies ar Muhamedu, Nabila brāli. Pats saimnieks jau bija darbā, kamēr mēs vēl gulējām. Muhameda pavadībā atradām fotosalonu, kur nobildējāmies priekš vīzas. Tad mūs pavadīja līdz centrālajām ielām, lai tālāk mēs dotos uz Mauritānijas vēstniecību. Kartē attālums izskatījās neliels – vēstniecība nebija pat pie pilsētas robežas, tomēr dzīvē tās bija vien ar pus stundas iešanas. Ēka bija interesanta – savrupmāja, kuru no citām atšķīra tikai sarga būdiņa pie sētas. Noskaidrojām, ka iestādei ir viltīgi darba laiki, kuros mēs neiekļāvāmies. Nācās doties atpakaļ. Kasablankas transporta sistēma ir tikpat neizprotama tūristiem kā Rīgas. Kartes nav, vienīgais orientieris ir autobusa numurs ar neizprotamas vietas apzīmējumu. Konsultējāmies ar garāmgājēju par īsto autobusu, tomēr viņš atbildēja nepārliecinoši. Iekāpām vienā no autobusiem, cerot, ka brauc uz centru, tomēr tas sāka mest slaidus līkumus un “atčohnijāmies” citā pie-centra rajonā. Nospriedām, ka ātrāk būs ar k2 tikt līdz centram. Tā nekur nesteidzoties un staigājot pa pilsētu, pienāca vakars. Norunātajā vietā, pie caffe “France”, satikāmies ar Nabilu. Pasēžot skvērā, sapazināmies ar 3 marokāņu jaunietēm. Diemžēl meiteņu angļu valoda bija tik “pat laba” kā mana un Matīsa franču valoda – dažas pieklājības frāzes un pāris lietvārdi, tādēļ labu kontaktu neizdevās izveidot. Tomēr jauki parunājāmies un pažestikulējām. Nabils apmainījās ar telefonu numuriem ar vienu no dāmām. Bijām noguruši no pastaigām, tādēļ devāmies uz mājām. Berberu viskijs jeb piparmētru tēja, ūdens pīpe jeb šīša un sarunas virs Kasablankas jumtiem, zem miljons zvaigznēm. Sapnis. 6. diena Jau laicīgi iztaisāmies uz vēstniecību. Pat paņēmām taksi un par kapeikām nonākam pie savrupmājas. Tur pēc laiciņa – steigu šī iestāde nepazīst – tikām pie anketas, kuru vajadzēja aizpildīt. Pēc vīzas bija jābrauc nākošajā dienā. Izdomājām aiziet līdz pludmalei – virzienu apmēram zinājām un dūrām cauri savrupmāju rajoniem. Tik garas ielas vēl nebiju redzējis! Pēc 1-2 stundām nonācām pludmalē – pavērās jocīgs skats. Krastmala ar sētu sadalīta divās daļās – viena puse pārpildīta ar cilvēkiem, otra gandrīz tukša. Ejam uz tukšo pusi, bet, ak, mēs naivie! Jau pēc mirkļa pieskrien čurka, kas sāk kaut ko muldēt par “private beach”. Nācās iet uz otru pusi. Salīdzinot ar Latvijas pludmalēm, smiltis tur gan nesmuki brūnas un saulē nejauki uzkarst. Gluži vai ogļu karstumā, tādēļ eiropiešiem tur sandales ir nepieciešamas. Vēl iesita acī tas, ka reti, kura sieviete uzdrošinās atkailināties līdz peldkostīmam – islāms to stingri aizliec. Lai gan bija redzamas arī dažas Eiropas “bikini vēsmas”... Tālāk gājām uz Kasablankas medīnu jeb vecpilsētu. Klīdām pa jocīgajām ņigu-ņegu ieliņām un priecājāmies par laiciņu. Un atkal jau pienāca vakars, bija jāsatiek Nabils pie caffe “France”. Šoreiz ar Nabilu gājām uz Hasana otrā mošeju uz lūgšanu. Mošeja pēc saviem izmēriem ir ļoti iespaidīga – tai ir pasaulē augstākais minarets jeb tornītis, no kura skan lūgsnas. Jāsaka, ka ar šo mošeju bijušais Marokas karalis Hasans otrais gribēja tautai parādīt savu varenību, kas met ēnu uz šo monumentu. Diemžēļ Maroku jau daudzus gadus pārvalda totalitāri valdnieki - karaļi, kam galvenais ir sava un galma labklājība, nevis tautas intereses. Tas arī izraisīja milzīgo bezdarbu, kamdēļ puse marokāņu dzīvo ārpus savas dzimtenes, bet otra puse vēlas emigrēt. Arī Nabils. Taču viņam to liedz birokrātija – viņš teica, ja neesi bagāts vai nav paziņas ierēdniecībā, tad legāli nevar tikt uz Eiropu. Vienreiz viņš mēģināja nelegāli aizbēgt, tomēr viņu noķēra. Optimisms viņā nav zudis un tādēļ viņš kārtoja papīrus, lai tiktu likumīgā ceļā. Iespējams, drīzumā vajadzēs aizlikt kādu labu vārdu par Nabilu, lai viņš tiktu. Mošejā uz lūgšanu var ienākt tikai islāma ticīgais, tādēļ ar Matīsu palikām ārā. Pēc laiciņa Nabils iznāca no mošejas. Pajautāju par ko viņš lūdzās. Kā īsts rastamans, viņš lūdza Allāham mieru pasaulē. No sirds. Atlikušo vakara daļu pavadījām biljarda zālē. Sākumā spēlējām savā starpā, bet tad citi marokāņi iesaistījās spēlē. Es ar Nabilu spēlējam pret diviem vietējiem večiem – kurš zaudēja, tas maksāja par nākošo spēli. Bija jautri, tik izredžu uzvarēt maz – galda īpatnības viņiem bija zināmas. Punktu dienai pielika jaukais vakariņš uz Nabila terases... 7. diena Pēc rīta rosmes uz savu istabu uzaicināja viens no astoņiem Nabila brāļiem. Viņš bija precējies un viņiem vēl bija tikai divi bērni. Tiekam cienāti ar tēju un citiem gardumiem. Tomēr gribējām saņemt vīzu, tādēļ steidzāmies uz vēstniecību. Lai saņemtu vīzas, vajadzēja “izturēt” pārrunas ar diplomātu. Pirms tam gan bija jāuzgaida. Rindā pirms mums stāvošais marokānis uzsāka sarunu. Izrādījās, ka šis bija no BBC arābu daļas žurnālists. Klusu pārmijām dažus vārdus par politisko situāciju Marokā. Sākumā mums gan teica labāk nerunāt vispār par tādām tēmām, jo viegli var tikt cietumā. Viņš atstāja savu adresi Rabātā, ja nu mums vajadzētu nakts mājas. Pienāca mūsu kārta. Izrādījās šis diplomāts bija ļoti gudrs cilvēks. Viņš spēja pateikt, ka iepriekšējais latvietis Mauritānijā bija pirms gada – kādā Rietumeiropas tūristu grupiņā. Bišķin pašaubījās vai neesmu par jaunu, bet vīzu iedeva. Šis bija pēdējais vakars Kasblankā. Ar Nabilu devāmies uz hammam jeb pirti. Tā bija publiskā vietējo pirts, tādēļ bija daži jocīgi skatienu mūsu virzienā. Hammam bija sadalītas trīs telpās pēc karstumiem. Atšķirībā no eiropiešu pirtīm nav nevienas lāviņas vai citas sēdvietas, tādēļ jāsēž/jāguļ uz noflīzētas grīdas. Pēc karsēšanas notiek mazgāšanās. Nav dušu, bet ir spaiņi, kuros no krāniem ielej ūdeni. Tad sēžot telpā, kura ir vēsākā, notiek beršana ar speciāla cimda palīdzību. Pēc tam var noskaloties, uzlejot sev virsū spaini ar ūdeni. Dievišķīga sajūta. Visa procedūra ilgst vienu stundu, un pēc tās jūties, kā no jauna piedzimis. Pēdējais vakars uz Nabila jumta ar īpašām vakariņā. Eh, kā man pietrūkst tie! Bet visvairāk Nabils. Tik godīgu un labi domājošu cilvēku nebija saticis savu mūžu. Lai arī dažs varētu teikt, ka viņš nav īpaši gudrs dažās kategorijās, tomēr viņš ir ļoti labs cilvēks. 4. nedēļa 1. diena No rīta pamodāmies, paspiedām rokas un atvadījāmies. Aicināja mūs šogad vasarā uz Essaouiras gnaoa mūzikas festivālu. Nez, varbūt aizbraukt? Sataisījāmies un devāmies līdz pilsētas nomalei, lai stopētu uz Marakešu. Bija dzirdēts, ka Marakeša jeb sarkanā pilsēta ir Marokas zieds, ļoti krāšņa. Un tur mums vajadzēja satikt tik ilgi neredzēto Jāni un Anselu, kuri bija izkūlušies cauri Spānijai un mistiskajiem Rifa kalniem. Bet kas mūs tālāk sagaidīja, mēs nezinājām. Tas nebaidīja, piedeva adrenalīnu devu. Vajadzēja tikai pacelt roku ar izstieptu īkšķi un traukties laikā un telpā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais