Dziedošais ceļojums pa saulaino Ungāriju

  • 12 min lasīšanai
  • 56 foto
10 lietas, kuras jāpaveic, ciemojoties Budapeštā(no interneta avotiem gūtais): 1.Jānogaršo gulaša zupa, kas izdodas ļoti dažāda katrā reizē, kad to nogaršo; 2. Jādodas pastaigā gar Donavu, kura tagad ir vairāk zaļgana, ne skaisti zila, bet savu krāšņumu nav zaudējusi; 3. Jāšķērso visi 10 tilti pār Donavu un ir pat vienalga vai to dara kājām vai autobusā, vai ar divriteni, kurš Budapeštā ir ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis; 4. Jāapmeklē Parlaments, kura telpu zeltīšanai izmantoti ap 40 kg zelta; 5. Vēlā vakarā, kad jau satumsis, jādodas braucienā ar kuģīti pa Donavu, brīnišķīgās sajūtas un prieku par izgaismotiem tiltiem un ēkām paspilgtina uz kuģīša skanošie Štrausa valši, kad tā vien gribas laisties valša ritmā pa kuģīša grīdu; 6. Agri no rīta, kad ielas vēl patukšas, jādodas pastaigā pa Andraši prospektu; 7. Noteikti jāpeldas kādā no Budapeštas termālajiem baseiniem; 8. Jāuzkāpj Budas kalnā un jābauda Budapeštas panorāma; 9. Jāapmeklē Centrāltirgus un jānogaršo sezonas augļi, kuri tur tiek tirgoti; 10. Un, protams, jādodas pa Vaci ielu – gājēju ielu ar suvenīru, saldējuma tirgotavām, mazākām un lielākām kafejnīcām un krodziņiem; 2009.gada 2.-8.jūlijs. 1.diena. Atvadāmies no Latvijas pēc tikko pamatīgi nolijuša lietus, kad visas ielas vēl pludo, bet gaiss joprojām tveicīgs. Bez aizķeršanās izbraucam cauri Lietuvai, kuru arī vietām klāj pat ļoti melni negaisa mākoņi. Polijā izbraucam cauri Varšavas priekšpilsētai, priecājoties par svaigi renovētām mājiņām. Gide stāsta, ka šobrīd Polijā daudz tiek celtas jaunas baznīcas, sevišķi pilsētās pie jaunajiem dzīvojamiem rajoniem, jo esošās baznīcas vairs nespēj uzņemt visus baznīcā gājējus. Svētdienās poļiem tā ir svēta lieta – doties uz baznīcu ar visu ģimeni. Papusdienojam Augustovkā un vakarpusē jau tuvojamies kalnainajam Silēzijas novadam. Ap 22iem iebraucam Krakovā un iekārtojamies viesnīcā Felix. 2.diena Pēc kārtīgām brokastīm, dodamies atkal ceļā. Joprojām aiz loga kalni arvien lielāki, arī mākoņi no mums neatkāpjas – brīžiem saule, brīžiem lietus. Šķērsojam Polijas/Slovākijas robežu. Mēģinām ar fotoaparātu objektīviem „noķert” izteiksmīgākos kalnu, ieleju un pilsētiņu ar obligāto baznīcas torni skatus, caur autobusa logu tas ne vienmēr izdodas, tāpēc liels prieks par katru bildi, kura šķiet paspēta un izdevusies.  Vienā mirklī Tatros piedzīvojam pat pamatīgu negaisu – ar zibeņiem pērkoniem un pamatīgām lietus gāzēm, kad no debesīm gāžas balta ūdens siena... sajūtas ir visai eksotiskas... Ap 14tiem iebraucam Banskā Bistricā un, karstu saules staru pavadīti, dodamies uz lielveikalu papildināt mūsu pārtikas krājumus un, kas zin, nopirkt jau pirmos suvenīrus. Veikalā uzkavējamies nemaz ne tik ilgi, bet pie izejas ieraugām, ka laukā jau gāž lietus. Protams, uz autobusu nākas skriet smejot un siltu lietus lāšu samērcētiem  Dodamies tālāk un atkal saule mijas ar lietus mākoņiem, bet, sēžot ērtā autobusā, tas mūs nemaz netraucē, tikai iepriecina ar savu dažādību. Nu jau Tatri kļūst zemāki, aiz loga parādās jau ziedoši saulespuķu lauki, jo ap 16.30 šķērsojam Slovākijas/Ungārijas robežu! Ap 18tiem vakarā iebraucam Budapeštā, ātri atrodam savu viesnīcu ar visai garu nosaukumu – Danubius Hotel Arena. Tik tikko paspējam saņemt elektroniskās atslēgas, nolikt somas istabiņās, kā aiz loga sākas pamatīga vētra – lietus, krusa, virpuļviesuļi, vienu brīdi aiz loga griežas tāds negaiss, ka viss ir balts un necaurredzams, kā ziemā, kad puteņo. Smejamies, ka mums ir sajūta, ka mēs to negaisu, kas plosījās Latvijā stundu pirms mūsu izbraukšanas, esam piesējuši autobusam un vadājam pa visu Eiropu. Jo atliek mums kur ierasties, kā sāk plosīties negaiss. Vakars mums ir brīvs, gaidām, kad aprims lietus, lai varētu doties pastaigā pa tuvāko apkārtni. Tas izdodas pašā vakarā, kad sāk jau satumst, tāpēc nekur tālu neejam, bet divas ar visām saknēm izgāztas papeles pie tuvējā autobusu stāvlaukuma gan paspējam ieraudzīt. Mūsu autobusa šoferīši otrā rītā stāsta, ka koki izgāzti vienā mirklī ar visām saknēm viņu acu priekšā. 3.diena. Pabrokastojam pēc zviedru galda principiem, piedāvājums bagātīgs, pirmajās brokastīs vēl nespējam aptvert kas ir tas pats garšīgākais. Atklājam, ka ungāru kafija mums ne visai garšo, jo ļoti rūgta, bet bez mums pazīstamā kafijas aromāta. Toties tiek piedāvāts ļoti gards olu kultenis, sieri un desas. Saldajā izvēlamies persiku kompotu ar jogurtu, arī ļoti gardi ... Vispirms paredzēta ekskursija pa Budapeštu, tiekam lepni aizvizināti uz netālo Varoņu laukumu, kur satiekam gidi Ivetu, kura pārcēlusies uz Ungāriju pirms vairāk kā 20 gadiem. Gide jau ar pirmajiem teikumiem aizrauj mūs Ungārijas vēsturē, stāstījums ir interesants, emocionāls un neļauj atslābināt uzmanību. Dodamies arī uz pilsētas parku, pēc tam Zvejnieku bastionu, aizrautīgi fotografējam laikam jau populārāko Budapeštas skatu – panorāmu ar Donavas upi un ar Parlamenta ēku, arī tiltus un Margitas salu. Pie Prezidenta pils esam precīzi 12.00 un tas mums dod iespēju noskatīties sardzes maiņu. Gide mūs iepriecina ar ziņu, ka redzēsim Parlamenta ēku arī no iekšpuses. Šī ekskursija mums – Eiropas Savienības pilsoņiem tagad ir bez maksas. Jau ar pirmajiem soļiem ēkas iekšpusē apžilbstam no zeltījuma spožuma, liekas, ka zelts klāj vai visu ēkas iekšpusi, ik centimetru. Gide stāsta, ka zeltījumam izmantots 40 kg zelta. Ungārijas Parlaments ir trešais lielākais pasaulē. Aplūkojam Ungārijas karaļu relikvijas, Parlamenta sēžu zāli, kurā savās darba dienās sasēž ap 400 Ungārijas deputātu. Pēc tam mums tiek dots brīvais laiks, mūs aizved uz gājēju - Vaci ieliņu un mēs priecīgi tajā ienirstam. Atkal krāsaini suvenīri – baltas un izšūtas blūzes, žilbinoši balti izšūti galdauti, sedziņas, dažādos iepakojumos paprikas pulveris, koka galda piederumi, skatu kartiņas, pēdējos gados tik populārie ledusskapju magnētiņi, T krekli, keramikas izstrādājumi, dažāda bižutērija, lakati, šalles, vēl, vēl un vēl......aizejam līdz Centrālajam tirgum, kur paspējam apskatīt visus 3 stāvus, tirgus gan sestdienā strādā īsāku darba dienu, tāpēc ātri nopērkam kārotos augļus – ķiršus, aprikozes(mmm...cik tās saldas!), nektarīnus un dodamies atpakaļ uz autobusu. Pa ceļam vēl nogaršojam saldējumu, jo gribas atvēsināties, gaisa temperatūra saulē pārsniedz jau +30 grādus. Tālāk mūs no gides Ivetas rokām pārņem viņas dēls Ervīns, kurš mūs pavada laukā no Budapeštas uz brāļu Lazāru zirgu audzētavu, lai tur mēs noskatītos ungāru jātnieku čikošu jāšanas prasmi – jāt ar vairākiem zirgiem reizē, stāvot ar katru kāju uz cita zirga muguras. Skati ir visai iespaidīgi, priekšnesumā ir arī humors. Jauna meitene rāda tādu jātnieces prasmi un trikus, kādus savā laikā pratusi Austroungārijas karaliene Sisī, kura bija ļoti iemīļojusi Ungāriju un bieži ciemojusies gan Budapeštā, gan citās Ungārijas vietās. Zirgu audzētava ir skaisti iekārtota – krodziņu ēka baltām sienām, sārtu dakstiņu jumtu. Reizē ar mums turpat pagalmā notiek kāzu ceremonija, zālājā ir uzcelta balta nojume, izrotāta ar ziediem, salikti krēsli, vakars ir brīnišķīgi silts un rāms, apkārt zaļa zāle, pakalni... Pēc zirgu šova mūs visus izvizina ar ratiem – apkārt meži, pļavas, kalnainas nogāzes, koki, zirgi rikšo raitā solī...ļaujamies visam, kas notiek ar prieku un protams, uzdziedam dziesmu par Kumeliņu, kurš kaunu padarīja...Mūsu kumeliņi gan nevienam kaunu nedara un (ehhh...tomēr tik ātri) aizvizina mūs atpakaļ uz saimniecību. Braucot saprotu, kāpēc gan šādi izklaidēties – jāt pa Ungārijas laukiem, mežiem, kalniem tik ļoti ir paticis Sisī... Tad jau dodamies uz pašu krodziņa ēku, kur mūs dāsni cienā ar gulašzupu, otrajiem ēdieniem, pasniedzot tos bagātīgi piekrautās paplātēs, protams, netrūkst arī vīna, beigās tiek piedāvāta arī kūka un kafija. Pa ceļam Ervīns mūs bija brīdinājis neaizrauties ar paprikas piedevu pievienošanu zupai, jo dažam labam varonīgam latviešu ceļotājam, kuram licies, ka paprika tāds sīkums vien ir, pēc pastiprinātās zupas ēšanas, ir nācies nozust tualetē un vismaz uz 30 minūtēm pieslēgties ūdensvadam  šis stāsts mūsos izraisa vispārēju sajūsmu  tāpēc mēs ar paprikas lietošanu neaizraujamies ... Kāds čigānu ansamblis spēlē dažādas pazīstamas melodijas, kad mēs uzsākam savas dziesmas, viņi spēj uzķert melodiju un piebalsot. Un tad jau atgriežamies viesnīcā. 4.diena. Esmu pamodusies ar kakla sāpēm un īsti nesaprotu kas tām par iemeslu – vai brokastīs dzertā aukstā apelsīnu sula, vai tas, ka, kur vien bija iespēja, mazgājām rokas aukstā ūdenī, vai tas, ka saulē pārkarsuši, autobusā izmantojām kondicionierus pēc max programmas. Tagad lieti noder jebkura tablete pret kakla sāpēm, kura paķērusies līdzi.  par laimi, tās šoreiz arī palīdz un pēcpusdienā kakla sāpes ir pazudušas. Plkst. 9.00 izbraucam, uz Višegradu. Pilsēta bija ungāru karaļa Matjāša iemīļota atpūtas vieta. Šeit skatāmas 18. gs. cietokšņa un 15. gs. Karaļu rezidences drupas. Ceļā gids Ervīns mums mazliet atgādina Ungārijas vēsturi, ģeogrāfiju. Plūdus, kuri katru gadu paposta šo krāšņo zemi. Tā kā Ungārijai nav robežas ar jūru, viņi ir priecīgi par siltajiem pazemes ūdeņiem, kurus prasmīgi izmanto termālajos baseinos un pirtīs. Lai nokļūtu līdz tuvākajam ezeram, no Budapeštas jābrauc prom 50 km. Vēl Ervīns stāsta par tuvumā esošo F1 trasi, kura ir pirmā F1 trase, kura uzbūvēta bijušajā sociālisma virziena valstī. Uz trasi sportisti tiek nogādāti ar helikopteriem, pa ceļam redzam arī kādus atklātos baseinus, kuros ļaudis atpūšas. Višegradas cietoksnis atrodas augstu kalnā, no tā paveras skats un gleznainajiem Donavas līkumiem. Esam uzrāpušies pašā augšā un priecīgi sajūtam, ka tur mūsu sakarsušās galvas skar arī kāda vēja brāzma. Skati ir brīnumskaisti, žēl tikai, ka ir dūmaka un tā traucē uzņemt skaistas un skaidras fotogrāfijas. Tālāk dodamies uz Sentendres pilsētiņu, pēc nelielas pilsētiņas panorāmas apskates – ak šie sārtie dakstiņu jumti, baltās sienas, baznīcu torņi... atkal ejam pa suvenīru veikaliņu pilnajām ielām uz Marcipāna muzeju. Atkal skan vārdi: ai, cik smuki; apbrīnojami; kā to var dabūt gatavu?; un: tas viss no marcipāna?  katrs atrod sev ko tīkamu vai pārsteidzošu, top atkal fotogrāfijas. Kavējamies arī tirgotavā, katrs izvēlas konfektes pēc patikšanas un iespējām. Dažas tiek notiesātas uzreiz, citas tiks vestas mājās palicējiem. Marcipāns tik tiešām ir gards un ar savu maigo garšu atšķiras no tā marcipāna, kurš ēsts līdz šim. Brīvais laiks pilsētiņā tiek pavadīts pastaigājoties gar Donavu, fotografējoties, pusdienojot vai iepērkoties. Visskaistākā vieta ir promenāde gar Donavu, skan arī mūzika, jo mazā estrādītē muzicē jaunieši. Cilvēku nav daudz, bet visi mierpilni, mazliet laiski un brīvi, daudzi fotografējas... Kā nākošais jaukais pasākums šai dienā mums tiek piedāvāts apmeklēt Dimantu rūpnīcu „Caprice”. Tur gide mūs iepazīstina ar dārgakmeņu apstrādes vēsturi, apskatām rotaslietas gan izstādes ekspozīcijās, gan mazā veikaliņā. Gaumes ir dažādas un katram atrodas vismaz 1 rotaslieta, kura iepatīkas... Man pašai visvairāk patika rotaslietas ar pērlēm. Spriežam, ka īstenībā esam pat laimīgas, ka mums nav tik daudz līdzekļu, lai būtu iespēja nopirkt kādu no ĻOTI dārgajām rotaslietām, jo tās ir viena par otru skaistākas un izvēlēties vienu vienīgo ir tikpat kā neiespējami. Vakarā dodamies uz vīna degustēšanu un vakariņām. Mūs brīdina, ka vīna pagrabos ir +12 grādi, tāpēc lieti noder līdzi paņemtās jaciņas, ja to nav, tad izmantojam pledus, kuri paņemti autobusā, lai nakts braucienā mājupceļā nebūtu auksti. Šai vakarā tiek piedāvāti 7 vīni, par katru tiek arī pastāstīts, gaumes ir dažādas, bet man pašai visi vīni liekas paskābi. Visu izglābj sevišķais astotais vīns, gatavots no apsalušām ogām, kurš BEIDZOT, beidzot ir gana salds un aromātisks, nosaukums tam ir francisks –„ Je taime”. Protams, šis vīns tiek iegādāts vešanai uz mājām. Akordeonists spēlē jautras melodijas – sākot ar ungāru čardašu, turpinot ar Štrausa valšiem un nobeidzot ar latviešu dziesmām, kurām mēs piebalsojam. Mājupceļš paiet nu ļoti pacilātā noskaņojumā  Pēc tam lifts izspēlē ar mums joku, apstājoties katrā stāvā...izrādās, ka kāds no mums sagurumā ir mazliet atbalstījies pret lifta podziņām un tā ieslēdzis tās visas  5.diena. Beidzot drīkstam izgulēties, jo visa diena līdz 16.00 mums ir BRĪVA! Katrs to izmanto kā nu vēlas, citi paspēj viesnīcas baseinā nopeldēties pirms brokastīm, cits pēc, bet citi vispirms dodas iekarot pilsētu paši uz savu roku, lai atgrieztos pēcpusdienā un atvēsinātos baseinā. Esam bijušas visai vieglprātīgas precīzāk nenoskaidrojot kā var nokļūt Peštas centrā – kuru sabiedrisko transportu ērtāk izmantot. Mūsu viesnīca atrodas gan pie trolejbusa, gan autobusu pieturvietas un turpat blakus ir arī metro stacija. No rīta jau izpētījām sabiedriskā transporta karti, un saprotam, ka visērtāk būtu braukt ar metro – tika 3 pieturas līdz centram. Tomēr vispirms izmēģinām trolejbusu, bet nespējam iegūt nekādu informāciju no ungāriem, viņu un mūsu neskaidrās angļu valodas dēļ, izkāpjam no tā laukā. Dodamies uz metro staciju, kur biļešu automāts cītīgi nevēlas ņemt pretī mūsu iedotās naudas zīmes. Par laimi nāk palīgā stacijas darbinieki un parāda, ka jādodas laukā un jāiet iekšā pa otras puses ieeju. Tā arī darām un izrādās otrā pusē ir iespēja nopirkt biļetes pie kasiera. Tā nu veiksmīgi esam nokļuvušas metro stacijā un tūlīt jau nāk arī metro. Trešajā pieturā ASTORIJA izkāpjam un virszemē ar kartes palīdzību ātri noskaidrojam, ka ejam pa pareizo maršrutu. Dodamies Vaci ieliņas virzienā, fotografējam skaistākos skatus, ienirstam veikaliņos, apskatām suvenīrus, šo to nopērkam....laiks paiet ļoti ātri, kad esam sakarsušas, atkal nopērkam saldējumu un atpūšamies mazā ielas kafejnīcā. Nopērkam vēl arī paprikas pulveri un gulaša piedevas pastas veidā tūbiņā. Dažiem palaimējas šo gulaša pastu nopirkt ar visu pamācību latviešu valodā, kā tā ir lietojama. Un tad jau jādodas atpakaļceļā, veiksmīgi un ātri nokļūstam viesnīcā. Laika mums ir vēl gana, tāpēc dodamies nopeldēties viesnīcas baseinā, kur ūdens temperatūra ir (tikai) +20 grādi, kas mums, sakarsušām pilsētas karstumā, liekas pat pavēss!!!  izkarsējamies arī saunā un atkal ienirstam baseinā. Izvingrinām balsis mazā mēģinājumā un dodamies uz krodziņu, kur paredzētas vakariņas un mazs kora koncerts. Šoreiz vakariņās tiek piedāvāta bieza, aromātiska sēņu zupa ar mazām klimpiņām,(ļoti, ļoti garda) kā arī pamatīga porcija otrā ēdiena un saldajā kūka ar putukrējumu. Cenšamies nepārēsties, jo tad dziesmas neskanēs. Dažam par laimi tas arī izdodas. Un tad jau esam tautastērpos ģērbušies un skan dziesmas. Protams, vislielāko atsaucību gūst jautrākās un ātrākās melodijas, kā „Bēdu manu, lielu bēdu” un līdzīgas. Vēlāk vakarā ap 22.00 esam jau Donavas krastā, lai kāptu uz mums vieniem pašiem izīrēta kuģīša. Šampanieša glāzes rokās, fotoaparāti „kaujas” gatavībā un peldam...Abās pusēs paveras izgaismotās ēkas, tilti mirdz uguņu ugunīs un nu katrs var izbaudīt pasakainos skatus, pārbaudīt sava fotoaparāta iespējas notvert skaistākos izgaismoto ēku vai tiltu kadrus. Izdodas tas kā nu kuram, vēlāk pārliecinos, ka no apmēram 35 dažādos fotoaparāta režīmos un rakursos fotografētām bildēm, kādas 5-7 ir pat izdevušās  Man šķiet, ka tas manam pieticīgajam aparātiņam un manai mazajai fotografēšanas pieredzei ir pat ĻOTI labs rezultāts  Skan Štrausa valši un brīžiem rimstas fotografēšanai, lai vienkārši izbaudītu šos jā, nebaidos teikt – pat pasakai līdzīgos mirkļus  Liekas, ka šādi pavadīt varētu ne tikai 1 stundu, bet pat daudzas vakarus un naktis no vietas  Diemžēl stunda paiet ātri un jādodas atpakaļ uz viesnīcu. Visi vienojamies sajūtās, ka šis bija viens no skaistākajiem brīžiem visā ceļojumā. 6.diena. Pēdējā diena Ungārijā. Pabrokastojam un ātri sakrāmējuši mantas atpakaļ čemodānos, atstājam ērto viesnīcu un dodamies uz Egeras pilsētiņu, tā var dižoties ar krāšņām barokālām katedrālēm pilsētas sirdī, turku laika minaretu, kurš esot vistālākais uz ziemeļiem. Lielisks skats uz pilsētu paveras gan no cietokšņa, gan no minareta. Pa ceļam uz pilsētiņu atkal jūsmojam par saulespuķu laukiem, kuri ik pa brīdim plešas abās pusēs ceļam. Steidzam vēl noķert saulainos skatus ar fotoaparātiem. Autobuss paliek ielejā – Skaisto sieviešu ielejā, kur atgriezīsimies tikai vakarpusē, bet paši saules pavadīti un slēpjoties ielu ēnainākajās pusēs, kāpjam pa pilsētiņas stāvajām ieliņām augšup. Tik tiešām eksotiskus skatus mums sagādā gan cietoksnis, gan turku minarets, gan laukumi un baznīcas. Brīvajā laikā paklejojam pa suvenīru tirgotavām, tirgu, kur izmantojam pēdējo iespēju iegādāties saldos augļus, un tad jau dodamies uz Termālajiem baseiniem, lai atveldzētos. Saulē temperatūra sasniegusi jau +37 grādus, tāpēc vispirms peldamies vēsākajos baseinos, lai atdzistu un tikai tad dodamies uz siltāko – minerālūdens baseinu, kurš dažam labam šķiet pat mazliet par karstu. Laiks paiet atkal tik ātri, pamazām jau arvien stiprāk sajūtam, kur mūs par daudz ir samīļojusi Ungārijas saule, dažam tie ir pleci un dekoltē zona, citam seja – deguns un vaigi... Katrā ziņā, neviens nav palicis bešā, arī pašus piesardzīgākos saulīte ir iekrāsojusi sārtus  Karstumam pamazām rimstoties esam atpakaļ ielejā un dodamies uz pēdējo vīna degustāciju. Vēl pēdējoreiz mūs cienā ar gulaša zupu un pat latviešu valodā stāsta par piedāvātajiem vīniem. Degustējam vīnus, iepērkamies, daži iepērkas arī blakus krodziņos un vēlāk mums ir iespējas salīdzināt mūsu krodziņa īpašnieku un viņu konkurentu vīnus. Un tad jau ar dziesmu atvadāmies no Egeras un arī Ungārijas. Dodamies mājupceļā. Saule riet kalnos, priecējam sevi ar pēdējām iespējām ko skaistu nofotografēt. Naktī jau šķērsojam Ungārijas un Slovākijas robežu. 7.diena. Kad pamostamies, autobuss mūs jau ir izvizinājis cauri Slovākijas kalniem, dažs sakās, ka līkumotie kalnu ceļi ir traucējuši iemigt, bet uz rīta pusi, kad ceļi kļuva taisnāki, iemiga beidzot gandrīz vai visi. Šorīt brokastīs tiek piedāvāts – tūristiem tik labi pazīstamais „somu galds”  tas, ko katrs ir sataupījis brokastošanai autobusā savās somās  Lieti noder arī stipra kafija, lai acis varētu noturēt vaļā  un, ai kā garšo Lāču rupjmaize, kura daudziem no mums pietaupījusies somās, jo Ungārijā kārtīgas rupjmaizes, kā daudzās Eiropas zemēs, nemaz nav. Jo sevišķi garda tā ir kopā ar pašu žāvētu speķīti, ar kuru visus uzcienā viens no ceļotājiem  Atkal Polija, atkal lielākas un mazākas pilsētiņas ar baznīcu torņiem. Ceļš ir ilgs, ik pa brīdim iesnaužamies, un tad jau Lietuvas robeža klāt. Un aiz loga debesis top arvien pelēkākas...sākas pamatīga lietus gāze, kura ilgst visu turpmāko ceļu – pat vairāk kā 3 stundas līdz Latvijai. Rodas sajūta, kas tas lietus, no kura izsprukām ceļā uz Ungāriju, te ir lijis vai visas mūsu prombūtnes 7 dienas. Nu ko – ESI SVEICINĀTA LATVIJA! It kā jau saka – Nekur nav tik labi kā mājās, tomēr jāsaka – Ungārija ir pasakaini skaista zeme un esmu to iemīlējusi un labprāt tajā atgrieztos vēl un vēl. Jo tik daudz kā palika vēl neapskatīta, neiepazīta un neapgūta, kaut Ungārijā biju jau otrreiz – pēc 12 gadu pārtraukuma. Pirmais ceļojums gan ietvēra tikai pusotru dienu Ungārijā – un tad ar pastaigām tikai pašā Budapeštā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais