Normandijas piedzīvojumi

14.07.2009
14 min lasīšanai

Augustā paredzēta jauniešu apmaiņas programma Francijā, tāpēc laikā no 10. līdz 12. jūlijam, man kā apmaiņas vadītājam ir jābūt Francijā lai saliktu visus punktus uz i un galu galā lai iepazītos ar citu valstu vadītājiem un vēlreiz pārdomātu un saplānotu programmu. Šī ir mana pirmā vizīte Francijā. Sākās ar to, ka no rīta prātīgi ar mašīnu aizripinu no Liepājas uz Rīgu. Maksāt par lidostas stāvvietu 3 latus dienā baigi negribas, tāpēc izdomāju, ka jānoliek mašīna kaut kur uz Ulmaņa gatves. Pirmais trāpās ceļā Statoil kas ir pirms pagrieziena uz lidostu. Stāvvieta diezgan liela, tomēr gribu būt solīds un ieeju uzjautāt atļauju meitenēm pie kases. Jā, nekādu problēmu, tikai viņas manu mašīnu nepieskatīšot. Tēloju izbrīnītu un saku, ka man 1188 teica, ka šajā Statoilā pieskatot gan. Meitenes tam netic un ir sašutušas par tādu muļķību. Īsti turpināt dzīt jokus nav laika un atzīstos, ka iespējams, man patīk mazliet pamelot. Abas iesmejas un piedāvā man mašīnu nolikt nākošajā Statoilā, kas ir aiz tilta, jo tas strādājot diennakti, savukārt šamējais 22:00 klapējās ciet. Sekojot padomam dodos uz nākamo un palūdzot atļauju operatoram, nolieku mašīnu pašā stūrī. Tad kājām uz lidostu. 25 minūšu laikā esmu klāt. Iereģistrējos un sāku gaidīt. Pusstundu pirms lidojuma sākuma pēkšņi tiek nomainīti vārti un sākās sviests, jo pie 3 blakus esošajiem vārtiem rodās sastrēgums kā arābu tirgū. Ir trīs rindas uz Londonu, Milānu un Parīzi, un kurš kurā stāv zina tikai paši pirmie. Pēdējie stājās pēc simpātijām un savas saprašanas. Mūsu rindā parādās brīvprātīgais izpalīgs kurš sāk komandēt rindas, kur kuram ir jāstāv, kā kuram ir jāstāv un vai vispār ir jāstāv. Dažiem viņš piedāvā iet pasēdēt, citiem savukārt liek ieņemt vietas tuvāk pie ieejas. Viņa aktivitāte ir apskaužama. Kas viņš ir pēc tautības tā arī nesapratu, jo runā švakā angļu valodā ar nesaprotamu akcentu. Kad rindas ir sajauktas kapitāli un neviens vairs nesaprot uz kurieni viņam jālido un daži vispār nesaprot ko viņi dara lidostā, jauneklis pēkšņi pazūd. Kļūst garlaicīgi. No tualetes puses atskan tāds kā kluss kliedziens un pieļauju domu, ka jaunais cilvēks šobrīd tiek iekaustīts, jo pa mikrafonu nemitīgi tiek saukts kāds džeks, kurš kavē reisu uz Milānu. Parīzes lidmašīna kavējās. Cilvēki īd un meklē taisnību pie meitenes kas imitē darbu pie vārtiem. Uzvelkās gan vieni gan otri. Pats sāku besīties, jo nu jau drīz būs pusstunda kopš mums jābūt gaisā. Beidzot vārtus atver un visi sabirst lidmašīnā. Pilots nesteidzās, nomurmina atvainošanās vārdus un izklausās, ka aizmieg. Lai nu kā ar stundas kavēšanos ielidojam Parīzē. Šarla De Golla lidosta ir nedaudz lielāka par Rīgas. Nu tā- aptuveni 76 reizes lielāka. Par laimi man ir tikai rokas bagāža un vēl papildus nav ne jāmeklē, ne jāgaida kamēr veči pīpājot atripinās somas. Sākās interesantākais- man ir jānokļūst līdz Gare Saint Lazare un no turienes ar vilcienu jābrauc uz Bernay un tur jau mani vajadzētu sagaidīt kādam. Problēma ir tāda, ka man nav ne mazākās jausmas kā tikt ārā no lidostas un kur atrodās tas nolāpītais Gare. Izeju pa pirmajām durvīm un ieraugu vientuļu autobusa šoferi. Lai izvairītos no pārpratumiem esmu šo nosaukumu uzrakstījis uz lapiņas. Pieeju pie šofera un normālā cilvēcīgā valodā, lietojot tik daudz franču vārdus, cik nu zinu (proti- ekskjuza muā(nav ne jausmas kā tas rakstās)) prasu kā var nokļūt uz to Lazare. Viņš uz mani skatās tā, it kā es būtu ģērbts vācu unteroficiera drēbēs un prasītu viņam vai viņš man negrib sastādīt kompāniju šautriņu mešanā. Rādu viņam papīru. Sejas izteiksme nomainās no „esredzējumarsieti” uz „mannotevisvairāknavbail” un seko kaut kas līdzīgs „žepukā dipuā papuā”. Smaidu un latviski sūtu viņu tirst. Sākums labs. Eju atpakaļ lidostā un atrodu informācijas stendu. Par laimi vismaz šeit kāds runā angliski. Meitene man apskaidro, ka uz pilsētu var tikt no 3 termināla, bet mēs esam pirmajā. Lai tiktu uz šo 3. Ir jāsēžas lidostas ekspresī un jābrauc. Pēc minūtes atrodu šo vilcieniņu un čunčiņu uz 3 terminālu. Par šo vilcieniņu nekas nav jāmaksā, tas vienkārši savieno visus trīs terminālus un divas autostāvvietas. Varat iedomāties lidostas izmērus jo ar vilcienu jābrauc savas 6 minūtes. Esam klāt 3. terminālā, kurš vairs neliekās tik sarežģīts. Galvu vajag palauzīt vienīgi pie biļešu automāta, jo pretēji Berlīnē redzētajam, šis ņem pretī tikai monētas. Lieki teikt, ka man monētu nav. Varētu jau braukt pa zaķi, tikai nav jēgas, jo pirmkārt man visu apmaksā, otrkārt ieeja ir caur vārtiem, kas aizveras pēc katra cilvēka, un treškārt visu šo procesu novēro pēc izskata dusmīgs ambālis. Blakus ir kaut kādas kases, joka pēc iestājos rindā. Izrādās, te tik tiešām var nopirkt biļetes arī uz man vajadzīgo vilcienu. Iekšā esmu ticis. Ieraugu pirmo vilcienu kas pēc izskata man iepatīkas, turklāt nosaukums arī liek domāt, ka viņš brauc uz Parīzi. Lecu iekšā un braucam. Atveras vagona durvis, ienāk vīrs ar saksafonu, paklanās, nober vairākus teikumus franciski un sāk pūst savā instrumentā. Super piedāvājums- brauciens uz centru dzīvās mūzikas pavadījumā. Tas jānofilmē. Vīrs to redzot visādi gorās un liekas, ka nākamgad Franciju Eirovīzijā pārstāvēs tieši viņš. Koncerts ilgst kādas 4-5 minūtes, tad kā uz burvju mājiena viņa rokās parādās plastmasas glāzīte un viņš sāk apstaigāt pasažierus prasot naudu par šovu. Daži kaut ko iemet, bet vairums ieinteresēti skatās pa logu uz neko. Zinu, ka pie manis viņš noteikti uzkavēsies ilgāk, jo esmu taču filmējis šo vienreizējo šovu. Tā arī ir- man glāzīte tiek piebāzta tik tuvu, ka pat Stīvijs Vonders to saskatītu. Smaidu un neliekos ne zinis. Vecais pārmetoši krata galvu un drošības pēc piebāž to vēl tuvāk. Sajūtu naudas smaku. Angliski noberu- nē, paldies, man ir sava nauda, paturiet šo sev. Neliekās, ka muzikants to saprata, toties vairāki gan sāk smieties. Vecis pukst un pazūd. Braucam jau 25 minūtes un vēl nav bijusi neviena pietura. Kļūstu nervozs, jo it kā zilā līnija ir, bet kartē nav atzīmēta neviena pietura kurai mēs braucam cauri. Cerams, ka neesmu iesēdies kaut kādā Marseļas vilcienā. Beidzot vilciens apstājās un es, protams, metos ārā. Stacijā skatos gan šā, gan tā, un it kā viss ir pareizi, nākamā ir tā, kurā man bija jāpārsēžas. Ar nākamo vilcienu esmu Chalet Les Halles un sāku meklēt violeto līniju. To nezināmu iemeslu vadīti, franči ir pamatīgi noslēpuši. Tomēr tieku galā arī ar šo uzdevumu un jau pēc 15 minūtēm esmu Saint Lazare. Vispār franči nav slinka tauta. Jo sliņķi nekad nedadomātos rakstīt tik garus nosaukumus, bet izrunāt tos tik īsi. Piemērs tas pats Saint Lazare, izrunā kā Salazā, nu un kaut vai Renault- renō. Un tak nav slinkums rakstīt tik gari... Salazā atkal sākās pigori. Slīdošās trepes ir uz visām pusēm, izejas ir visur, bet neviens nezina, ka Francijā ir tāda pilsēta kā Bernay. Meitene informācijas centrā rausta plecus un sūta mani uz otro informācijas biroju. Tur man franciski kaut ko skaidro, bet saprotu, ka arī šī apgalvo, ka nav tādas vietas Bernay. Beigās izvelk kaut kādu katalogu un pārsteigta atrod, ka tāds Bernay ir gan. Sākās ilga skaidrošana, bet tikpat veiksmīgi es varētu klausīties kā murrā kaķis- saprast tāpat neko nesaprotu. Neizturu un eju prom besoties, ka informācijas centrs tomēr ir tā vieta, kur vismaz nelielām angļu valodas zināšanām būtu jābūt. Izeju laukā un apstulbstu- vai tiešām esmu Francijā? Apkārt vai nu melnie vai arābi, baltie sastāda labi ja 20%. Ielas ne pārāk tīras, bet teikt, ka galīgi netīrs arī nevar. Ieraugu kaut kādas kases, iespējams, ka te man varēs kāds apskaidrot jā es varu nokļūt uz Bernay. Godīgi izstāvu rindu un nonāku tete-a-tete pret inteleģenta izskata džeku, kurš beidzot labi pārvalda angļu valodu. Izsūdzu savu sāpi un izrādās, ka šī ir viena no tām vietām, kur šo biļeti var nopirkt, turklāt viņš arī izskaidro kā nokļūt līdz tam vilcienam. Šķiros no 23 eiro. Tā kā esmu nokavējis vilcienu 2 minūtes un līdz nākamajam jāgaida stunda, nolemju izmest līkumu gar stacijas apkārtni. Jāsaka ne pārāk patīkami- gar staciju vazājās vietējās urlas, pārsvarā melnas krāsas jaunieši, un īstenībā ir sajūta, ka esmu Kongo nevis Francijā. Ieeju kaut kādā mazā veikaliņā ar mērķi nopirkt aliņu un iedzert uz Franciju. Veikaliņa pārdevējs ir jauks- mēģina man pārdot kaut ko, bet es prasu kurš ir labākais franču alus. Viņš nesaprot. Palīgā metās visi trīs veikala apmeklētāji, kas skaļi un ilgi strīdoties vienojās par alu ar ļoti francisku nosaukumu- Amsterdam. Atļaujos apstrīdēt alus francisko izcelsmi. Vīrieši izskatās aizvainoti un atkal sāk diskusiju. Atrodu uz bundžiņas uzrakstu made in Holland un lepni parādu viņiem. Vīri ir šokā. Atkal seko razborkas, kuru laikā tiek atrasts vainīgais- mazākais no viņiem, kas skaļi aizcērtot durvis iziet no veikala. Pēc kādām 10 minūtēm esmu ticis pie franču alus. Izdzeru alu, iepazīstos ar diviem bomāriem, kas strebjot vīnu piedāvā man iegādāties aizdomīgas izcelsmes rozes. Nē, paldies, man pietiks ar alu. Pēc stundas jau esmu vilcienā. Pilnībā pārliecināts ka īstajā neesmu, bet izskatās jauks. Brauciens ilgst stundu. Kā jau teicu vilciens ir jauks- mīksti, ērti krēsli, ir rozete, kur varu uzlādēt gandrīz nomirušo telefonu. Turklāt viņš pārvietojās klusi bez ierastās sliežu klaboņas, vienkārši slīd uz priekšu, turklāt ātri. Izkāpju Bernay, zvanu Gijomam, ka esmu klāt. Telefonu neviens neceļ. Perons pamazām iztukšojās, paliek viens pārītis kas sūcās, un stacijas darbinieks. Gijoms neceļ. Paliek mazliet jokaini, jo šo džeku zinu tikai no 2 emailiem un nav ne jausmas kas viņš par cilvēku. Beidzot atskan balss- Zigi? Man aiz muguras stāv kapteiņa Granta un Boba Mārlija dubultnieks vienā personā. Izrādās, ka šis ir Gijoms. Sasveicināmies. Pirmais ko konstatēju, ka Gijoma angļu valoda ir apmēram 1-2 klases līmenī. Tagad saprotu kāpēc es neko nesapratu no viņa meiliem. Tomēr Gijoms ir jauks un sirsnīgs, nemitīgi vārās valodā, ko viņš pats uzskata par angļu un smaida. Piedāvā uzsmēķēt. Atsakos. Ejam uz mašīnu. Viņš skaidro, ka tagad mēs brauksim samainīt mašīnu, jo ši nav laba mašīna. Labi. Braucam uz Brionne, kas ir 14 km attālumā un šajā pilsētiņā arī notiks jauniešu apmaiņa. Mašīna ir Pežo, piesmēķēta un netīra, uz grīdas var atrast visu kas ir bijis mašīnā kopš pagājušajiem ziemassvētkiem. Šajās 2 dienās braucu ar 5 dažādām mašīnām un visas viņas bija ļoti netīras un nekoptas gan no āra, gan no iekšas. Ja godīgi man ļoti nepatīk ja mašīna ir tik piecūkāta, bet frančiem laikam ir uzskats, ka mašīna ir tikai pārvietošanās līdzeklis kas kalpo cilvēkam. Viss. Apēdu konfekti, papīru nometu turpat uz grīdas, kafijas krūzīti aizlidinu uz bagāžas nodalījumu. Labi, ne jau pēc estētiskā baudījuma esmu ieradies. Esam Brionne jauniešu centrā kur vajadzētu būt īstajai mašīnai. Protams, ka viņas tur nav, jo kāds ir paņēmis viņu pirmais. Gijoms ilgi strīdās pa telefonu un paziņo, ka būs jāiet pakaļ viņa mašīnai kas ir pilsētas otrā galā. Nu pofig- esmu visu dienu nosēdējies. Ejam. Pilsētiņa jauka- esot 5 tūkstoši iedzīvotāju. Arhitektūra smuka, cilvēki smaidīgi. Otrs pilsētas gals izrādās 10 min gājienā. Iekāpjam Gijoma mašīnā. Sajūta tāda, ka te ir smēķēts kopš Eiropā ir ievesta tabaka. Turklāt izskatās, ka mašīna kalpo arī par vietējo atkritumu šķirošanas vietu. Braucam uz viesnīciņu. Numuriņš ir mazs, bet mājīgs. Divas gultas, maza tualete, duša. Logs uz nekurieni un durvis ar pusotra kilograma atslēgu slēdzamas. Acīmredzot vēl no Viljama iekarotāja laikam kad ar labu atslēgu varēji atkauties no žuļikiem. Noskalojos dušā. Pārģērbju iesvīdušās drēbes pret svaigām un esmu gatavs dzīvei. Gijoms mani ved uz nākamo jauniešu centru, kurā viņš strādā. Mani sagaida bars spiedzošu bērneļu. Gijoms stāda mani priekšā un pazūd. Jauki. Esmu pamests zem tankiem. Cenšos visādi no mazajiem bandītiem atkratīties- rādu zobus, šņācu un mēģinu tēlot, ka runāju pa telefonu. Atkal parādās Gijoms- bijis uzpīpēt. Jābrauc vakariņās. Gijoms piedāvā vairākus restorānus. Man ir pilnīgi pie kājas, ka tikai prom no mazajiem franciski spiedzošajiem bērniem. Ejam uz restorānu kas atrodās pie ļoti vecas baznīcas. Laiks ir ļoti jauks- silts vakars, kā radīts lai iedzert alu. Restorāns ir gandrīz pilns. Tomēr galdiņš mums atrodas. Oficiante groza dibenu un miedz ar aci. Gribu arī piemiegt, bet sanāk tikai nervozi noraustīt plakstiņu. Pasniedz ēdienkarti. Franciski. Gijoms mēģina izmisīgi tulkot, bet vienīgais ko viņš zina ir ola. Super. Pasūtu kaut ko kas skan baigi labi. Un vēl kaut ko kas smuki rakstās. Un alu. Gaidām ilgi. Francijā tā esot pieņemts. Vakariņas aizņemot savas trīs stundas. Pēc 40 minūtēm sāku tam ticēt. Arī blakus galdiņiem neko nenes, tā kā ieslēdzu relax, take it easy režīmu un baudu vakaru. Atnes alu. Piesūcos kā ods un glāze ir tukša. Francijā alus tilpums ir kaitinoši mazs- 0.33 vai pat 0.25. Beidzot atnes ēdamo- tas kas smuki skanēja izrādās ir dažādu desu izlase, nav slikti, bet tas kas smuki bija uzrakstīts ir kaut kāds brīnums sabāzts pankūkā. Negribu zināt kas tas ir, ēdu tik nost. Seko sieru izlasīte un saldais, Klāt piedzeram sidru. Sidrs ir ļoti populārs dzēriens pie vakariņām. Alkohols ir tikai 4%, tāpēc īpaši nebrīnos, ka viņu dzer arī bērni. Nepaiet ne divas ar pus stundas, kad ēšana ir beigusies. Vēl Gijoms aizvelk mani uz populārāko bāru Brionne. Aptuveni 3 reiz 2 metri liels ūķis ar vienu galdu, galda futbolu un bilijardu. Ak jā, ir arī neliels bārs ar diviem krēsliem pie tā. Būdams pieklājīgs saku, ka neko burvīgāku savu dzīvi neesmu redzējis. Giujoms pārtulko sievietei pie bāra un tā atplaukst smaidā. Iedzeram pa alum un bīdam mājup. Nakts ir karsta, neskatoties uz to, ka visu nakti vaļā logs. Gultā ir ielikti 2 matrači un pagulēt tik mīkstā normāli nav iespējams. Celties un ņemt vienu matraci nost arī negribas, tāpēc nakti pavadu tādā pusmiega stāvoklī. Brokastis turpat viesnīcā. Tādas švakas gan, bet tā tur esot pieņemts- kafija (nedzeru), kruasāns (negaršo) un jogurts. Uzreiz pēc brokastīm braucam uz trešo jauniešu centru pastrādāt. Iedomājos- pilsēta ar pāris tūkstošiem, toties 3 jauniešu centri, kur var nākt tusēt, spēlēt spēles un satikt draugus. Mums Liepājā reāli ir tikai mūsējais, bet arī tas nav īstais viņa pielietojums. Skaitās jau, ka ir arī Jaunatnes centrs, tikai jēga no viņa nekāda... Jocīgi tā- te tomēr cilvēki domā par jaunatni un ko tā dara brīvajā laikā. Rīts paiet strādājot pie apmaiņas- noteikumi, plāns, rezerves plāns utt. Aizsūtam visu arī pārējām valstīm, kas nav atļāvušās ierasties. Pēc pusdienām braucam apskatīt nometnes vietu. Jauka- blakus ezers, labiekārtoti spēļu laukumi, skaista zālīte, dušas un tualetes pa pirmo. Vienīgi telts kurā ēdīsim šķiet saglabājusies vēl no Napoleona laikiem. Braucam uz Bernay nopirkt man biļeti rītdienai, jo svētdienās stacija nestrādājot. Pa ceļam vēl iebraucam paēst. Jauks krogs un te viss notiek ātri. Paņemam kompleksās pusdienas pa 11.50. Ir arī izvēles iespējas. Pēc pēdējām vakariņām jau nedaudz saprotu kas apmēram ir kas. Paņemu kartupeļu salātus un sautētu gaļu un tik tiešām atnes salātus un sautētu gaļu. Porcija liela, apkalpošana kolosāla. Turklāt ja gribi vēl, tad droši var prasīt un par to pašu cenu var dabūt vēl. Man neprasās. Pēkšņi liekās, ka pie blakus galdiņa kāds ir norāvis zobu. Paskatos- ahā, ir atnesti slavenie, smirdīgie franču sieri. Arī mums atnes veselu šķīvi ar 5., vienu par otru smirdīgākiem sieriem. Nu ja jau esmu Francijā, tad jāpamēģina ir. Izrauju vēl glāzi alus drosmei un pamēģinu...Eu, labs! Četras šķirnes tiešām bija lieliskas. Galvenais ir īpaši neostīt un uz pelējumu neskatīties. Garša ir lieliska. Viens siers bija ļoti sauss, tas gan man negāja pie sirds, bet par pārējiem varu teikt tikai to labāko. Pēc pusdienām braucam uz Caen, kur vienu dienu ir paredzēta ekskursija uz vietējo upes muzeju un vakars pludmalē. No Brionne līdz Caen ir 80 km. Attālumi Francijā tiek mērīti franču kilometros, to es saprotu pēc apmēram nobrauktiem 30 km. Franču km ir nenoteikta garuma mērvienība kas apzīmē attālumu sākot no aptuveni 400 metriem līdz pat vairākiem kilometriem. Nezinu vai tā ir izplatīta visā Francijā, bet Normandijā noteikti. Piemērs- stāv zīme Caen 67 km. Mēs braucam ar ātrumu 140 km stundā. Braucam aptuveni 10 min. Parādās zīme Caen 63 km. Vēl pēc 10 min Caen 30 km. Tad vēl attālums mēdz palielināties līdz 35 km. Vārdu sakot uz franču kilometriem nevajag paļauties. Pēc manām aplēsēm un mašīnas datiem īstais attālums varētu būt 120 km. Lai nu kā Caen nonākam pēc aptuveni 1, 5 stundas. Šī ir slavena vieta. Netālu no šejienes otrā pasaules kara laikā notika operācija Overload kuras laikā Eiropā tika atklāta otrā fronte. Joprojām ir saglabājušies daudzi bunkuri no šiem laikiem. Viena no tiem tagad darbojās ļoti populārs naktsklubs. Muzejā visa informācija ir franciski. Gijoms mēģina tulkot. Bezcers, es vairāk saprotu franciski. Ja klausītu Gijomu, tad var iedomāties da jebko- šokolādes fabriku vai atomelektrostaciju. Pēc muzeja vēl apciemojam Lamanšu un tad jau velkam mājup. Iebraucam Brionne ap 6. Gijoms kārtējo reizi ir aizmirsis atslēgas no savas mašīnas. Tās atrodas pie kāda kam ir darba mašīna, bet viņam nav telefons, toties ja zin kur var atrast Džonu, tad tas savukārt zina to džeku kurš patlaban sēž blakus tam džekam kam ir Gijoma atslēgas un ir iespējas tās atgūt. Kamēr mans Gijoms to izskaidro paiet 10 min. Man sagribas iedzert jo paskaidrojums prasa rūpīgu analīzi. Sarunājam, ka viņš mani izsēdinās pie supermārketa, bet pats dosies meklēt savas atslēgas. Nopērku alu, starp citu kolosālu- Fischer. Franču ražojums. Alus cienītājiem ieteiktu pamēģināt. Aizeju pie upes un klusumā prātīgi pasēžu. Pienāk ģimene un sāk makšķerēt. Vīrs uz tilta makšķerē, apakšā sieva ar tīkliņu palīdz izvilkt noķertās zivis, bet abi sīkie spiedz un mēģina viens otru iegrūst upē. Kādas zivis viņi ķer nav ne jausmas( neesmu makšķernieks), bet nāk ārā daudz un palielas. Tā kā sarunājām ar Gijomu tikties pēc pusstundas, bet pagājusi jau stunda, domāju, ka būs pats laiks kātot. Tomēr atnāku vēl pusstundu par ātru. Gijoms atbrauc ar kaut kādu veci. Tas izrādās ir viņa šefs, kas seko līdzekļu tēriņiem un programmas izpildei. Jauks vīrietis, labi runā angliski. Noprasa vai viss kārtībā, vai nav sūdzību. Prasa cik reizes Gijoms ir pazaudējis atslēgas. Man uznāk smiekli un saku, ka tikai 2. Šefs saka, ka tad jau normāli, parasti esot 2-3 reizes dienā. Aizejam lai tiktos ar pavāru un pārrunātu ēdienkarti. Pavārs ir sieviete. Var redzēt, ka labsirdīga, tomēr kaut kas saka priekšā, ka vajadzības gadījumā ( īpaši, ja rodās problēmas ar viņas gatavotajiem ēdieniem) var arī nogalināt ar karoti vai sulas spiedi. Visi man prasa ko latvieši ēd. Saku, ka visu ēd. Tāda atbilde viņus apmierina. Piebilstu, ka vajadzētu vismaz katru trešo dienu kādu zupu. Nevajadzēja tā teikt...Pavāres acīs parādās tērauds un arī suns kas nupat rāmi gulēja zem galda, nu, iežmiedzis asti pazūd mājā. Viņa iesāk garu monologu. Pēc minūtes man apnīk klausīties un es zem galda palicis telefonu uzspēlēju pāris spēles. Pēc 10 min Demjēns ( tas kurš Gijoma šefs) pārtulko teikto. Galvenais madvotīvs- ej tirst ar visu savu zupu. Franči neēd zupas. To es jau biju sapratis. Tomēr esmu gatavs par savu ideju mirt un saku, ka nav problēmu, mēs paši izvārīsim. Mājā iekaucās suns un pieklust putnu čalas. Pavāre ieslīgst pusstundas pārrunā ar Demjēnu. Gijoms tik smēķē un smaida. Brīžam liekās, ka arī franciski viņš ne pārāk labi runā... Rezumē- zupa būs. Saku paldies, un pavāre atkal atplaukst smaidā- jauks cilvēks. Varu gan iedomāties kādas būs tās zupas, ja viņa atzinās, ka dzīvē nevienu zupu nav vārījusi. Nekas, būs ko uzrakstīt pēc apmaiņas. Diena tuvojās beigām un dodamies uz restorānu vakariņās. Šoreiz par mērķi tiek izvēlēts Los Domingos. Demjēns atvainojās par vakardienu, ka vakarā mums esot bijis tik ilgi jāgaida un ēdienu un saka, ka šis ir tiešām ātrs restorāns. Ir sestdienas vakars un restorāns ir pilns. Uz milzīgu zāli ir trīs apkalpotājas. Divas ļoti smukas meitenes un misis nāve kas apkalpo mūsu pusi. Kāpēc nāve? Ģērbusies melnā, veca kā pasaule, un sejā neizbēgamības pazīmes. Gijoms, saka, ka esot jauka sieviete. Pa gabalu man arī tā liekās. Sejā ir rakstīti visi mani grēki sākot no laika kad mans sencis nokāpa no koka. Mums atnes ēdienkarti un nākamo pusstundu mēs visādi mēģinām pievērst viņas uzmanību. Gribas ēst un ir izdomāts pat ko, tikai acīmredzot uz mūsu galdiņa ir nospiesta ignorē poga. Gijoms ir mierīgs, tikai ik pa brīdim skrien uzpīpēt, toties viņa meitene, kas šovakar vakariņo kopā ar mums, besās ārā un visu laiku kliedz. Misis nāve ir nepielūdzama, mūsu galdiņš tiek ignorēts. Beidzot viņa neiztur un aiziet bārties uz virtuvi. Neilgi pēc tam uz mūsu galda beidzot parādās alus un vīns un tiek pieņemts pasūtījums. Nākamo divu stundu laikā mēs apspriežam eksistenciālas lietas, badu Afrikā, plūdus Āzijā un bremzes Brionnes pilsētā. Paldies dievam, ka izvēlējos šo restorānu, jo bija divas iespējas. Vai nu šis kur apkalpo ātri, vai otrs kur ir lēna apkalpošana. Man pietika prāta izvēlēties šo. Pēc divām stundām pica ir klāt. Garšīga, nenoliedzami, bet šinī laikā jau vajadzētu gulēt, nevis ēst picu. Gijoma meitene saka, ka nav jāmaksā, Gijoms saka, ka ir, un atkal sākās 10 min franču razborkas. Sāku lēnām jukt prātā. Beigās man paziņo lēmumu- iešot maksāt, bet abi izskatīšoties dusmīgi. Saku, ka tas ir lielisks lēmums. Es arī izskatīšos dusmīgs, tikai iešu viņus gaidīt ārā. Pēc 5 min abi ir klāt un saka, ka viesmīlei esot bijis pilnīgs pokuj vai viņi ir apmierināti vai nē. Tēloju sašutumu un saku, ka tā nu gan nav smuki, bet pats lavos prom, negribu redzēt misis nāves neapmierināto skatienu. Gijoms pavada meiteni un dodamies uz viesnīcu. Nākamā dienā jau ar pirmo vilcienu braucu uz Parīzi. Līdz Chalet Les Halles nonāku visai ātri un sēžos vilcienā kas iet uz lidostu. Pēc otrās pieturas paliek aizdomīgi, jo vagonā esmu vienīgais baltais. Drošības pēc riskēju uzjautāt vienam no bračkām vai šis vilciens iet uz lidostu. Protams, ka nē, šis ejot uz vietējo geto. Mersī, un es jau nākamajā pieturā esmu ārā. Kaut ko mazliet sajaucu. Kārtīgi izpētu informāciju un secinu, ka mans varētu būt nākamais vilciens. Tā arī ir, un jau pēc pusstundas esmu lidostā. Ceļš uz Oslo, tad četras stundas nīkšanas un tad jau Rīga. Aulēkšiem pēc mašīnas un uzspēju tajā iekāpt un nobraukt pāris kilometrus kad sākās tāds lietus, ka maz neliekās. Divos naktī jau rauju masā savā gultiņā....

Normandijas piedzīvojumi

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem