2 lietainas dienas jeb 8 latvieši Maljorkas kalnos un pludmalēs

  • 11 min lasīšanai
  • 9 foto
Režisors un scenārija autors: Miķelis Galvenajās lomās: Anna, Ernests, Irīna, Kārlis, Linda, Maija, Mārcis, Miķelis Lidojumi: Rīga-Stokhola-Frankfurte-Palma-Madride-Milāna-Berlīne-Stokholma-Rīga un Rīga-Stokholma-Frankfurte-Palma-Lībeka-Stokholma-Rīga Ceļojuma datumi: 18.-27. maijs 2009. Ceļojuma izmaksas: 137 LVL katram Viss sākās ar rakstu par ceļošanas idejām laikraksta Diena 2008. gada 17. maija sadaļā Tūrisms, kur Miķeļa uzmanību piesaistīja Lluc klostera fotogrāfija. Attēlā bija redzama brūna, vienkāršas arhitektūras klostera ēka, kuras fonā pletās plaši un augsti kalni. Maljorka ir pazīstama kā Eiropas populārākā kūrortu sala un tā visbiežāk ir galamērķis ceļotājiem, kas vēlas atpūsties Vidusjūras krastā palmu paēnā. Taču Lluc klostera bilde lika domāt, ka sala spēj piedāvāt arī daudz mežonīgākas izklaides. Maljorka ir pati lielākā no četrām Baleāru arhipelāga salām. Tā plešas 100 km no austrumiem uz rietumiem un 75 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Salas dienvidrietumu daļā atrodas Sjerra de Tramuntana (Sierra de Tramuntana) kalni, bet virsotnes Puig Mayor augstums sasniedz 1445 m virs jūras līmeņa. Salas centrālajā daļā ir līdzenums, kurš dienvidrietumos pāriet kalnu masīvā Sjerra de Levant (Sierra de Llevant). Šo kalnu pakājē atrodas brīnišķīgas pludmales. Salas krasta līnijas garums ir 554 km. Salai ir divi lieli līči – Bahia d’ Alcudia ziemeļos un Bahia d’ Palma – dienvidos. Kaut arī tika noteikti strikti personīgās bagāžas limiti (līdz 5kg) un ierobežots komforta līmenis ceļojuma laikā, ceļojuma plānošana nebija ilga un arī ceļabiedri avantūrai piekrita samērā ātri. Kad lidojuma biļetes iegādātas, rodas vajadzība atrast mājvietu pirmajai naktij. Tā kā ceļojuma budžets ir diezgan ierobežots, un mēs ejam pārgājienā ar nakšņošanu teltīs, tad būtu „nepieklājīgi” pirmo vakaru Maljorkas centrā Palmā pavadīt hostelī. Izmantojot Hospitality club, saņēmām pozitīvu atbildi no kādas meitenes, kura ir gatava uz vienu nakti uzņemt 8 ceļot gribētājus. Neskatoties uz to, ka mūsu ierašanās brīdī viņa pati atradās savā etniskajā dzimtenē Vācijā, mūs laipni uzņēma viņas dzīvokļa biedrs ekvadorietis Mario, kas sevi uzskata par pasaules pilsoni. Pirmie iespaidi, ierodoties Palmas lidostā: saule, palmas (kas nekavējoties tiek iemūžinātas fotoaparātā) un mitrais gaiss. Ar vietējo lēto autobusu (autobusu un taksometru stāvvieta lidostā ir ļoti plaša, bet mēs jau iepriekš bijām noskaidrojuši izdevīgāko braucamo) dodamies uz pilsētas centru, pa ceļam uzjautrinādamies par domu, ko iesāksim, ja galā neviens mūs nesagaidīs, taču Mario uz milzīga skrituļdēļa satiekam kur norunāts, un viņš pat izskatās ļoti apmierināts ar mūsu ierašanos. Vakars Palmā tiek aizvadīts lielveikalā, kur iegādājamies nepieciešamos pārtikas krājumus un saimniecības preces visām pārgājiena dienām, kā arī Mario dzīvoklī, pakojot un pārpakojot mugursomas, un iepazīstinot mūsu jauniegūto draugu ar ceļojuma tālākajiem plāniem. Sarunājam, ka dzīvoklī varam atstāt liekās mantas, ko atpakaļceļā varēsim paņemt atpakaļ. Nākamajā rītā pabrokastojuši un iepirkuši svarīgāko (prīmusu), dodamies savu piedzīvojumu meklējumos. Pirmos 30 km pievaram, izmantojot vilcienu. Sliežu ceļš Palmu ar mazpilsētu Soller savieno kopš 1912. gada. Tā vien šķiet, ka arī pats vilciena sastāvs kopš tā laika nav mainīts. Soller pilsētiņa atrodas Maljorkas ziemeļrietumu krastā un tajā dzīvo 13 000 iedzīvotāju. Pilsētas ekonomika galvenokārt balstās uz tūrismu, kā arī citrusaugļu un olīvu audzēšanu. Mūsu pirmās pārgājienu dienas gala mērķis bija Cuber ezers. Ceļš uz turieni ved pa īpaši iekārtotu taku, kas vijas 18,5 km garumā, bet sarežģītākais pārbaudījums - pārvarēt samērā stāvo kāpumu 800 m virs jūra līmeņa. Sākumā gājiens visiem liekas viegls un patīkams, pa ceļam izveidotas vairākas ūdens ņemšanas vietas, kas ļoti noderīgas karstajā saulē un balto akmeņu putekļos. Bet tā kā ceļš nepārtraukti vijas augšup, tad mūsu atpūtas pauzes notiek arvien biežāk un biežāk. Zem neliela koka tikpat nelielās ēnas (saule atrodas tieši virs galvas un koku ēnas veido mazus rimbulīšus ap to saknēm) ieturam nelielas pusdienas un sakopojam atlikušos spēkus, lai turpinātu ceļu. Pēc aptuveni 5 stundu kāpiena tālumā ieraugam mūsu galamērķi: Cuber ezeru. Ceļš līdz ezeram ir aptuveni stundas garumā, mūs pavada neskaitāmi aitu bari ar savu zvanu šķindoņām. Sasnieguši galamērķi un izvēlējušies nakts patvēruma vietu visi kā viens dodamies nomazgāt putekļus ezerā, kas mūsuprāt nav atļauts, bet vilinājums ir spēcīgāks par noteikumu ievērošanu. Iekārtojušies un izveidojuši nelielu „taboru” (tādi mums bija katru vakaru) ar kāri ēdām vakariņas. Nakts pagāja diezgan mierīgi, izņemot nelielo satraukumu par aitām, jo ik pa brīdim radās sajūta, ka tās varētu nākt „ciemos” un protestēt pret mūsu atrašanos viņu ganībās, katrā ziņā ik pa brīdim kāds no mums uztrūkās no arvien straujāk tuvojošos zvaniņu skaņām, un diezgan interesanta tembra blējieniem. Vakarā visi vienojāmies, ka no rītiem celsimies samērā laicīgi, lai nebūtu lielākā daļa gājiena jāveic svelmainajā saulē. Apņemšanās bija liela, bet realitāte – pavisam citāda. Pabrokastojuši un rīta dušas vietā nopeldējušies ezerā dodamies ceļā tikai ap pulksten 11:00. Apgājuši apkārt pusei ezera, apstājamies, lai vēlreiz atmiņā saglabātu ezeru un ainavu ap to, kā arī, lai vienotos par šīs dienas galamērķi. Iespējas bija divas: doties uz mežonīgu pludmali, kas atceļā varētu draudēt ar pamatīgu kāpšanu kalnā, vai arī doties uz Lluc klosteri, kas rādās būt daudz patīkamāks kāpiens un gājiens. Pēc neilgas diskusijas vienojamies, ka izvēlēsimies ceļu, kas ved uz klosteri. Ceļa sākums ir pat ļoti patīkams, jo ved pa samērā ēnainu taku, kuras malā lielās betona puscaurulēs tek ūdens, kas pieejams jebkurā laikā. Pēc kāda laika taka nogriežas un ūdens caurules pazūd, pamats zem kājā kļūst nedaudz stāvāks. Pievārējuši arī to, nonākam pie mazas upītes, kurā papildinām ūdens krājumus. Nākamais pieņemtais lēmums mūsu ceļojumu šajā dienā padara par nedaudz ekstrēmāku, jo novirzāmies no īpaši izveidotās takas, lai šķietami nedaudz saīsinātu ceļa garumu. Taciņas vietā izvēlamies vecu ūdens vadu (iebūvētu ķieģeļos), pa kuru var labi pārvietoties un kas šķietami aizvijas mums nepieciešamajā virzienā. Mums par sajūsmu ūdens vads aizvien vairāk aizvijas kalnā un beigās pāri paliek tikai apmēram metru plata maliņa, pa kuru pārvietoties var tikai kreisajā pusē pieturoties pie klinšu sienas, kamēr mūsu labajā pusē uz leju plešas klinšu siena un rēgojās apakšā augošo koku galotnes. Mūsu piedzīvojums turpinās ar „tilta” šķērsošanu, kuru izvēlējāmies pāriet pa vienam, lai kliedētu bailes, ka visus tas varētu neizturēt un sabrukt. Šajā vietā kreisajā pusē starp tiltu un klinšu sienu ir nepilnu metru plata atstarpe, kas tilta šķērsošanu padara vēl satraucošāku, it īpaši tiem, kam bail no augstuma. Kad šis šķērslis pārvarēts, mūsu skatam paveras brīnišķīga kalnu grēdu ainava. Tālāk virzāmies gar kalnu līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums uzkāpt tā virsotnē, lai novērtētu situāciju. Kāpiens ir stāvs, bet arī ar to tiekam galā, protams, neiztiekot bez ūdens un glikozes uzņemšanas pauzes. Sākotnējo ieceri - mēģināt šķērsot kalnu ieleju „pa taisno” - respektīvi - nekāpt lejā, lai pēc tam nebūtu atkal jākāpj augšā, - īstenot neizdevās, vienkārši tā iemesla dēļ, ka tas nebija iespējams. Sapratām, ka esam mazliet nomaldījušies no iecerētā maršruta. Sevišķi neuztraucāmies, jo mums līdzi bija pārtika vairākām dienām, teltis un guļammaisi. Nospriedām, ka būtu jātiek lejā uz ieleju un jāmēģina tikt ārā no apkārt esošo kalnu labirinta. Kāpiens lejup nebija fiziski grūts, bet prasīja diezgan lielu koncentrēšanos un izveicību, kā arī sava veida risku: šķietami lieli un stabili akmeņi izrādījās kustīgi un šķietami droši zari, pie kā pieturēties, izrādījās satrunējuši. Visa kāpiena laikā ik pa laikam šķita, ka esam uzgājuši kartē iezīmēto taku, bet tas notika tikai pēc 3 stundu gājiena. Ap pulksten 16:00 noguruši un svilstošām kāju pēdām ieturējām pusdienu pauzi, kas noderēja arī krietnai atpūtai. Pēc tam, kad necerēti garāmbraucošas automašīnas vadītājs, mums norādīja ceļu uz Lluc klosteri, turpinājām savu piedzīvojumu. Tā kā ”vecais” ceļš uz Lluc ved augšup un visi bijām noguruši no pamatīgā kāpiena lejup, mūsu ūdens pauzes bija diezgan biežas, līdz beidzot nācās konstatēt, ka ūdens rezerves ir beigušās. Ceļotāju starpā iestājās neliela spriedze un neapmierinātība, bet situācija nebija maināma. Izslāpuši un klusēdami turpinājām ceļu. Tā kā katram ir savs iešanas ritms un temps, tad ziņas par papardēm pie katra nonāca savā laikā. Katram šis fakts arī nodeva visdažādākā veida informāciju, bet visi zinājām, ka papardes liecina par ūdens tuvumu. Un tā arī bija! Pēc nepilnas 30 minūšu saspringuma, saklausījām ūdens čalošanu. Visi kāri dzēra kaļķaino ūdeni un veldzējās niecīgajos strautiņos. Bija sajūta, ka grūtākais jau ir aiz muguras, tomēr tas bija tālu no patiesības. Nodrošinājušies ar ūdeni, raitā solī nonācām līdz auto ceļam un nomaļai degvielas uzpildes stacijai. Atgriežoties civilizācijā, iegādājāmies galvenokārt divas lietas – saldējumu un ... CocaCola (tā nav reklāma). :) Šajā dienā bijām pievarējuši 16 kilometrus. Vēl pēc aptuveni 25 minūšu gājiena nonācām kempingā pie Lluc klostera. Lluc klosteris atrodas ielejā 500 metru virs jūras līmeņa. Tā ir ļoti nozīmīga vieta svētceļotājiem, kuri dodas uz klosteri, lai apskatītu tumšās Madonnas skulptūru „Moreneta”, kas piepilda vēlēšanās. Tā kā tūrisma sezona vēl nebija sākusies, par kempinga izmantošanu nebija jāmaksā. Visvairāk priecēja dušas, tiesa gan tikai ar aukstu ūdeni. Taču arī tas nespēja atturēt pat lielākos komforta cienītājus. Atkal iekārtojuši „taboru”, atvēsinājušies aukstajā dušā un paēduši vakariņas, devāmies pie miera. Naktī, putinot smiltis, spēkā pieņēmās vējš, un brīžiem šķita, ka arī mēs paši tūlīt pacelsimies gaisā. Neskatoties uz vējaino, vēso un nemierīgo nakti, rīts pienāca ātrāk nekā gribētu. Trešā mūsu pārgājiena diena modās apmākusies, un latviskās dzīves gudrības un ticējumi liecināja, ka gaidāms lietus. Pabrokastojuši un sapakojuši visu savu iedzīvi astoņās mugursomās, devāmies apskatīt Lluc klosteri, kas ir sava veida ceļojuma vaininieks. Guvuši nelielu vēstures ieskatu, devāmies trešās dienas piedzīvojumu meklējumos pilsētas Pollenca virzienā. Ceļveži vēsta, ka Pollenca ir pati skaistākā Maljorkas daļa. 20. gadsimta sākumā šo salas daļu īpaši bija iecienījuši gleznotāji un mākslinieki. Pilsētas ainavai raksturīga dažādība, jo augstie kalni satiekas ar vientuļiem krastiem un ziliem ūdeņiem. Zaļās priedes kontrastē ar kaļķakmens baltumu. Nedaudz noilgojušies pēc civilizācijas, tik gleznainu arī cerējām ieraudzīt pilsētu. 19,5 km garais ceļš uz pilsētu bija raits, jo vijās lejup no kalna. Izmantojām pēdējo brīdi pirms ierašanās pilsētā nelielām pusdienām un laiskai 2 stundu atpūtai pēdējā šī ceļojuma meža pavēnī blakus vietai, kur nepārtraukti kāds ierodas ar lielākiem un mazākiem traukiem, lai sagādātu ģimenei tīru dzeramo ūdeni. Nonākuši pilsētā, pēc vietējo iedzīvotāju norādījumiem atrodam veikalu, kurā iegādājamies pārtiku nākamajām dienām. Pirmo reizi ceļojuma laikā viens no mūsu pirkumiem bija vīns, kas paredzēts vakaram, atvadoties no kalniem un sveicot jūru, kuras tuvumu izjūtam arvien stiprāk. Tā kā nogurums un sāpošās ķermeņa daļas bija ņēmušas virsroku, līdz jūrai un tuvumā esošajai (6,8 km) Port de Pollenca kūrortpilsētai nolēmām doties ar autobusu. Autobuss visiem patīk, jo tajā ir kondicionēts gaiss un nelielo pārbraucienu visi izbaudām. Ieradušies pilsētā, mēģinām atrast karti, kas mums pateiktu priekšā, kurā virzienā meklēt naktsmājas. Diemžēl karti par velti dabūt nevarējām, tādēļ gar jūras krasta promenādi devāmies izvēlētajā virzienā. Pa ceļam norisinājās nelielas diskusijas par to, kad izbaudīt jūras viļņus: uzreiz vai vēlāk. Doma par drīzo tumsas iestāšanos lika pieņemt saprātīgu lēmumu: vispirms atrast vietu, kur uzcelt telti un iekārtot „taboru” un tad doties uz jūru. Naktsmājas atradām kādas pamestas mājas pagalmā, kas neļāva nokļūt vietējo redzeslokā un radīja samērā mājīgu sajūtu. Nolēmām, ka mājas saimniekam vajadzētu atstāt zīmīti ar pateicību par sagādāto iespēju mierīgam miegam. Izmantojot Lindas franču valodas gramatikas pamatzināšanas un līdzpaņemto spāņu valodas sarunvalodas vārdnīcu, sacerējām mazu vēstulīti. Pēc vakariņām un iegādātā vīna iztukšošanas daži izturīgākie vēl kādu laiku runāja par šo un to, citi neapmierināti par jūras radīto mitrumu devās pie miera. Nakts aizritēja mierīgi, līdz mūs modināja saules stari, kas cepināja telts sienas. Pēc tam, kad no rīta vēl nepamodušās rokas mājas akā noslīcināja spaini, sakopām apkārtni un devāmies ceļā uz 10 km attālo Alcudia pilsētu. Alcudia ir piedalījusies visos konfliktos, kas vēsturiski saistīti ar Spāniju. Gājiens pa auto ceļu gar jūru ātri nogurdina un visi metāmies veldzēties sāļajā jūrā. Saulē apžuvuši pēc peldes turpinājām ceļu. Saule bija augstu un pamatīgi karsēja. Pie pirmās iespējas Anna nolēma kādu laiku palikt ēnā. Tā kā ceļš nogriezās nost no jūras un ūdens pudeles bija iztukšotas, pārējie devāmies veikala meklējumos. Atraduši veikalu un devuši norādes Annai, kā to ātrāk atrast, iegādājāmies atspirdzinošus dzērienus, augļus un citus pārtikas produktus pēc katra individuāliem ieskatiem. Veikala patvērumā pavadījām aptuveni 2 stundas, gaidot, kad svelmainā saule rimsies. Pēc tam devāmies jūras virzienā. Dienu pavadījām jūras malā, kur katram bija iespēja izvēlēties sev tīkamāko nodarbi: ļauties peldei, saules stariem vai atpūsties ēnā. Radās doma, ka šo nakti varētu pavadīt nedaudz civilizētāk un atrast kādu kempingu ar mājiņām, kur būtu elektrība un iespēja pienācīgi nomazgāties. Vēl apsvērām domu par telšu celšanu kādas mājas pagalmā, cerot, ka saimnieki laipni piedāvās tik ļoti ilgotās civilizācijas iespējas. Izlūkos devās Linda un Irīna, diemžēl atgriežoties ar ne tik labām ziņām. Sapratuši, ka visticamāk būs jāmeklē telts celšanai piemērota vieta, izmantojām kūrorta piedāvāto iespēju – dušu pludmalē. Pēcāk tūristiem sarīkojām nelielu izpriecu, ēdot sardīnes un sviestmaizes turpat uz promenādes. Brīdī, kad saule sāka rietēt, devāmies naktsmājas meklējumos. Atraduši, mūsuprāt, piemērotu vietu, secinājām, ka esam uzgājuši tūristu un vietējo iedzīvotāju (ja tur tādi vispār ir) publisko tualeti. Šis fakts ātri vien lika mums saprast, ka vispiemērotākā telts celšanas vieta tomēr ir kāpās. Tiesa, ceļveži brīdina, ka tas ir pretlikumīgi un kārtības sargi par to mūs var sodīt, bet, ņemot vērā dienas laikā dzirdētos vietējo iedzīvotāju iedrošinājumus, darījām to bez bažām. Šīs dienas topa dzēriens Sangria tetra pakā ātri noplok un mūsu naktsmieru netraucē pat tuvumā esošie makšķernieki un mīlnieki uz pludmales soliņiem. Nākamo rītu sākam bez brokastīm, cerot atrast tām piemērotāku vietu. Gājienu turpinām gar jūru, un brokastīm atrodam brīnišķīgu vietu kāpās, kas sākumā šķita parasts mājas pagalms. Pabrokastojuši, noskaidrojām, ka pa betonētu taku varam nokļūt uz ceļa. Bet izrādījās, ka tas ved caur ***** viesnīcu. Attaisnojoties darbiniekam, ka esam apmaldījušies, veiksmīgi nokļuvām uz ielas. Ejot pa ceļu atkal nonākam pie jūras, kur kārtējo reizi veldzējamies sāļajā ūdenī. Tālākais gājiens veda gar auto ceļu, kura malā ieraugām kempingu, par kuru iepriekšējā dienā ieminējās kāda no dāmā, pie kuras meklējām naktsmāju. Izrādās, ka kempings sen vairs nav kempings un pārveidots par kūrorta viesnīcu. Neskatoties uz sarūgtinājumu, turpinām ceļu uz Can Picafort, kas no mūsu iepriekšējās nakts patvēruma vietas atrodas 10,5 km attālumā. Pilsētas kūrortus ir iecienījuši gan vācu, gan britu, gan skandināvu un holandiešu viesi. Ir svētdiena, bet atšķirībā no citām Rietumeiropas pilsētām, Maljorkā dzīve neapstājas. Pat veikali strādā! Nonākuši galamērķi, atlikušo dienas daļu pavadām laiskojoties pludmalē un našķojoties ar dažādiem gardumiem. Visi ar nepacietību gaida vakaru, jo šodien ir Lindas dzimšanas diena, un viņa visus ceļa biedrus jau sen ir uzaicinājusi uz restorānu (maksā katrs pats par sevi). Ir pirmā diena, kad līst lietus. Bet tie, kas vērīgi neausās noteikti nemaz nepamanīja pāris lietus lāses, noturot tās par jūras vai tuvumā esošās dušas šļakatām. Tuvojas vakars un visi savās somās mēģina atrast pieklājīgāko apģērba gabalu, kas piederētos svinībām. Dodamies restorāna meklējumos, bet tā kā esam nonākuši „vācu tūristu kvartālā” un vienīgais, ko piedāvā ēstuves ir Wurst mit kartoffeln*, mūsu izvēle krīt uz ķīniešu virtuvi. Beidzot ēdam kā civilizēti cilvēki ar nazi un dakšiņu (dīvaini, bet mums neviens pat nepiedāvāja irbulīšus). Ēdiens ir garšīgs un ļoti daudz, tik daudz, ka atlikumu ņemam līdzi brokastīm. Bet ar to vēl dienas piedzīvojumi nebeidzas. Šoreiz esam drošāki kā iepriekšējā vakarā, un apzināti meklējam telts vietas kāpās. Uzcēluši teltis, saprotam, ka šī ir pēdējā kopīgā nakts Maljorkas salā, tādēļ pienācis laiks rituālam, par kuru vienojāmies vēl esot Latvijā. Katrs ziedo kādu apģērba gabalu ugunij, simboliski sadedzinot ceļojuma laikā radušās negatīvās emocijas un pārdzīvojumus. Vakars turpinās tukšojot atlikušo vīnu un mēģinot pierādīt, ka latvieši ir dziedātājtauta – līdz galam. Nākamo priekšpusdienu pavadām turpat, nekur neejam, izņemot pastaigā pa gājēju ielu, kur tiek iegādāti suvenīri mājiniekiem un nosūtītas pastkartes uz dzimteni. Atbrīvojamies no visa liekā: telts, paklājiņiem, neiztērētajiem gāzes baloniņiem. Vēlāk uzzinām, ka atkal ir lijis, Miķelis sajuta pāris lietus lāses. Jau otro dienu līst. Pēcpusdienā, sagaidījuši autobusu, braucam atpakaļ uz 55 km attālo Palmu. Ierodoties pazemes autoostā nedaudz apmulstam, jo norādes uz izeju aizved līdz liftam, kurš nestrādā. Sekojot citām norādēm, 8 latvieši ar 8 mugursomām virszemē atgriežas pa avārijas izeju. * Desa ar kartupeļiem


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais