Lielbritānija.

Biju ciemos pie savas krustmātes. Lidoju uz Mančesteru, taču galapunkts bija Mansfilda.Kā jau visiem cilvēkiem arī man pirms lidojuma bija neliels uztraukums. Paceļoties jutu knudošu sajūtu vēderā, bet tas netraucēja manam priekam. Pacēlos un sāku vērot zemi. Jau lidojot ievēroju zināmu atšķirību. Lidojot pāri Latvija skatoties uz zemi likās kautkādu pavisam parasti, neformīgi pleķi. Tad likās tos zemes`pleķus vērot ir aizraujoši, Bet kad sākām tuvoties L-britānijai Tie kļuva tādi skaisti, formīgi noteikti kvadrāti, līnijas. Tas izskatijās fantastiski. Kad sākām pamazītēm laisties zemāk, un zemāk sāku redzēt tos visus fantastiskos tiltus, kalnus. Man ļoti iepatikās viņu tradicionālās rindu mājas. Esam jau Mančesteras lidostā. Sākam meklēt auto`ostu lai nonāktu līdz savam galapunktam. Mana mamma vispār neko nesaprot angliski. Vienīgas glābiņš` biju es. nu ko es tur ar savas 5tās klases zināšanām varēju iesākt bet darīju ko spēju. Atradām auto`ostu un tad sākās viss trakums. Man bija jāpērk autobusa biļetes. Man bija bail runāt es jutos nedaudz neveikla. Taču biļešu pārdevējs bija saprotošs un pagrieza monitōru pret mani un ar to arī viss atrisinājās. Līdz autobusam mums bija jāgaida 5h. Darīt lāga nebij ko labi ka biju paķērusi līdz pāris žurnālus ko izšķirstīt. Autobuss ir klāt nu sākas Apkārtējās dabas vērošana. Izbraucot no Mančesteras Sākās kalni. Tā nu mēs caur logu mēģinājā kko fotogrāfēt nekas dižs jau nesanāca bet tomēr atmiņu albumā paliek :) Bijām Mansfildā. Mums bij auksti. Apkārtējie cilvēki likās jukuši daži paiet garām maiciņās cits šortos. Taču mēs kā ziemeļnieces salstam. Manai mammai jau palika kauns un viņa noņēma šalli taču turpināja salt. Atnāca pretī mana krust`māte. Sajūtas bija fantastiskas un es tā aizdomājos. Tad kad es tur ierados un sapratu ka šeit pavadīšu tikai nieka nedēļu Bet kā jūtas tie kas tur aizbrauc un domā - tagad šīs būs manas otras mājas. Nedēļa paskrēja ātri, pilsēta bija maza Un jau otrajā dienā jutos kā mājās. jo likās ka visu jau zinu. Ar mammu staigājām pa pilsētu tādēļ arī ātri apradu. Bailes no runāšanas pazuda. Es jutos brīvi. Vienu dienu mēs aibraucām uz Robina Huda muzeju/pili. Tas bija fantastiski. Man likš ka es esmu nonākusi pavisam citā pasaulē. bet es taču tikuntā biju uz šīs mazās planētas zeme. Kad peināca laiks doties mājās es to negribēju. Es raudāju lidmašīnā jo negribēju braukt prom taču zināju ka mājās mani gaida mani, draugi radi, tētis māsa. un pāerējā ģimene :)*


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais