`Tikai` pēc jaunas vīzas, Honkongā

11.07.2009
12 min lasīšanai
8 foto

Jishan-Yuncheng-Sanmenxia-Guangzhou-Shenzhen-Hongkong-Shenzhen-Guangzhou-Sanmenxia-Houma-Jishan Laiks: 5.07.09 – 10.07.09 Ceļo : Uģis 5.07.09 Ceļos, veļos. Situācija izvērtusies, tāda, ka ja vēlos palikt Ķīnā vēl uz kādu laiciņu, jābrauc vien uz Honkongu pēc F vīzas. Pārrunās ar kompānijas priekšniecību esmu ieguvis finansiālu atbalstu savam braucienam. Man gan skaidroja ka tas tāds izņēmuma gadījums, un citiem skolotājiem nevaru teikt ka man naudu dod, lai nu tā būtu. Ja nevar neteikšu, galvenais ka pašam viss čiki. Šorīt vel uzdevums atteikt paredzētās 3 darbadienas pilsētā. Tieši šodien gan paredzēts pasākums pilsētas parkā, kuru man būtu jāvada. Tad nu arī no šādas atrakcijas pie viena tiku vaļā. Protams vadība neapmierināta, jo es paredzēts kā pasākuma nagla, taču ņemot vērā, ka uzzināju par šādām atrakcijām tik iepriekšējā vakarā, uztvēru, kā savu pienākumu izvairīties. Ok. Lai vai kā, paspējis vel nofilmēties skolas reklāmai, sapakojos un dodos ceļā stopēt. Sākumā uz Yunchengu, kur jāsatiek Cherry(kompānijas darbone). Ar garmatainu, un hipija tipa ķīnieti nokļūstu nu jau līdz pavisam labi zināmajai uzbrauktuvei uz TaiYun(Taiyuan-Yuncheng) bāņa. Iepērku ūdeni i stopēt. Tūliņ jau kā džipa aizmugurē ar 4 ķīniešiem saspiedies traucos un pagasta centru – Yunchengu. Ceļā tiek sazvanīts Tīģeris(skatīt iepriekšējos ierakstus) iekš Sanmenxia, kur paredzēts pavadīt nakti līdz vilcienam 5cos no rīta. Yunchengā saņemu solīto finansējumu no kompānijas. Cherry gan uztraukusies, vai tik es neapmaldos, taču man tik pavīpsnāt par šādām šaubām, salīdzinot ar citām reizēm šoreiz mans maršruts ir vairāk kā skaidrs. Karstuma iespaidā izvairos no stopēšanas un 60 km līdz Sanmenxia pavadu atlaidies sabiedriskā autobusa ērtajos sēdekļos. Nonācis pilsētā dodos taisnā ceļā pie Tīģera uz darbu. Patrāpījušies jauni kolēģi, taka sagaidīts tieku bezmaz vai kā ar ovācijām. Sarunas, tēja. Ceļš līdz stacijai, biļetes iegāde rīta vilcienam. Diemžēl manis plānotais vilciens 5cos izpārdots, tamdēļ pērku divreiz dārgāko biļeti uz reisu 10 no rīta. Abi aprakstītie vilcieni, gan pienāk vienlaikus taču cenu starpība. Nedaudz pa pilsētu un tad nakts dārzā, jeb tādā lielā āra kafejnīcā ar Tīģeri &amp; co baudu alu un dažnedažādākos Ķīnas gardumus. Vakara nobeigumā esmu 4* hotelī, kur ar vietējo pazinu gādību pa puscenu iekārtojos ērtajos apartamentos. Miegs gan vel ne pārāk, tamdēļ pa CCTV6 noveros `Čārliju un šokolādes fabriku.` pa ķīnisko. Patika. Duša, vakara dungojums un miegs. 6.07.09 Ērts miegs, taču agrais celšanās ieradums liek mosties jau sešos pulksteņos. Pastaipos, nedaudz vel pa gultu un tad tik ceļos. Labāk ātrāk, kā nekā vilcienu nokavēt jau pavisam negribas. Rīta tīrības tūre. Uzlādētās baterijas pleijerītim. Sapakojies un Iļģu dziesmām skanot dodos pilsētā. Plānā tikt pie interneta, nedaudz informācijas iegūšanai; veikalā iepirkt paiku priekš turpmākajām 24 h vilcienā. Lieki piebilst, ka šis būs mans ilgākais un tālākais vilciena brauciens, ko esmu līdz šim pieredzējis. Lielā ūdens pudele, banānu garšas lielmufini, šoko cepumi. Viss somā un ar 2. autobusu tieku nogādāts tiešā stacijas klātbūtnē. Stunda i-kafejnīcā, nedaudz vēsā stacijas grīda, apkopējas palīdīb atrast ceļu un nu jau uz perona. Vilciens un 8. vagona 14 gultas pirmais stāva tiek manis okupēts. Cilvēku pilns, visi samērā smaidīgi, mani gan liek mierā, cik nu Ķīnā tas ir iespējams, droška dēļ austiņām, kuras man gandrīz kā visu laiku uz ausīm. Ar tuvākajiem ceļa biedriem pārmiju dažus vārdus diemžēl Angļu valodas pratēja tuvumā neatrodas, tad nu dzīvojos pārsvarā savā pasaulītē. Novērojot ķīniešus, manu pozitīvi draudzīgo attieksmi starp pavisam svešiem pasažieriem, varbūt kāda komunisma pozitīva šķautne, kas cilvēkiem ļauj neskopoties un dalīties arī ar ēdienu tikko satiktu ļaužu starpā. Bērni jautrojas, spēlē kārtis. Katrā ziņā ļoti pozitīvs pirmais iespaids par ķīniešu guļamvagonu sabiedrības kultūru un sadzīvi. Pats nedaudz pasnaužu, rakstu pierakstus, zīmēju. Aiz loga gan skati visnotaļ vienmuļi un pārsvarā plaši lauki, āres, pa retam pavīd kalni, traču retumis. Tuvojoties vakaram iepērku vakariņas(rīsi ar dārzeņiem un vistiņu), kuras gan nav tas gardākais, ko esmu ēdis taču izsalkumu remdē. Šai ceļojumā pārlasu „Skanošo Ciedru”, ne tamdēļ, ka neatceros, taču dēļ superīgās pozitīvo emociju devas, kuru rodu lasot šo garadarbu. Tad nu nedaudz palasos, zobu tīre un miegs. Interesanti, ka ķīnieši guļ vilcienos ar visām drēbēm, vismaz aiziet gulēt apģērbti. Varbūt ka pavisam vēls ta šie izmetās, taču es tad jau saldā miegā. Pirms aizmigšana vel bariņš jaunieši tramda mani aiz loga klauvējot ar tipisko – „Hallo!”. Pasmaidu un miegs. 7.07.09. Pamostoties vilcienā grūti noteikt pulksteņlaiku. Pa brīdim rosība, brīžiem ceļabiedros iestājas miers. Saule ar jau uzlēkusi, taču pats pāris stundas vel gulšņāju manot īsus taču pozitīvi spilgtus sapņus. Nav jau arī iemesls celties, te vilcienā izklaides iespējas nebūt nav tās plašākās. Arī brokastis plānoju ārpus vilciena. Tādā garā pulksten 11:20 esmu nonācis Guangdžou Austrumu(Guangzhou East) dzelzceļa stacijā. Cilvēku ka mudž, manāmi padaudz ārzemnieku, vairums no kuriem dodas Honkongas virzienā. Vēlme būt operatīvam, un rīt vakarpusē no šīs pašas stacijas doties jau pretējā virzienā, neļauj pārāk aizrauties ar veikalu pētīšanu, tai vietā jau esmu iegādājies ātrvilciena biļeti līdz robežpilsētai Shenzhen. Cena pieņemama – 75Y 11:40 izbraucu, lai pirms vieniem būtu jau 135 km attālajā pierobežas pilsētā. Šajā brīdī gan nāk apziņa, ka nauda aizies gandrīz kā visa, tamdēļ jāpacenšas dabūt vīza un labākās pieredzes no šīm pāris dienām. No Shenzhenas stacijas perona sākas norāžu un zīmju jūra, labi, ka viss arī pa Anglisko. Garumgarais robežtunelis, kurš sevī iekļauj Pasu kontroli, robežupes šķērsošanu, veselības deklerācijas pildi un tamlīdzīgas formalitātes. Cenšos visu tā fiksi, taču laiks skrien nemanot. Turpinājums paredzēts jau ar Honkongas metro, jo nomaļā ziemeļu līnija, sākas jau tieši aiz robežas. Nedaudz saminstinos pie biļešu aparāta, pētot kur te kas jāspiež, kad mani gandrīz kā pastumj malā nedaudz hļupāna izskata vietējais. Gribot palīdzēt un visu te zinot, parādīs man ceļu. Es jau neko, skatos ar kādu žīda veiklību, viņš jau nopircis man biļeti, izmantodams manu naudu, taču dāču atdod visu, it kā kā pieklājas, lai arī uzticību nevieš. Nedaudz nesaprotamā steigā viņš man stāsta visādas muļķības, kur un kā jāiet, it kā es būtu no mēnes nokritis. Vel interesantāku šo personu padarīja viņa turpmākais stāsts, kā viņš pieņēmis kristietību pirms pāris gadiem un tagad Bībeli vislaik staipa līdzi. Galu galā viņš pats nu braucot meklēt darbu Honkongā, taču krīzes apstākļos grūti esot atrast(redz kā, arī te pa krīzi sūkstās..). Čalis vel izmēģināja veiksmi cenšoties man pārdot Honkongas suvenīrus taču, ne man lieka nauda ne man vajag tādus, tad nu galu galā teicu, ka es pats te visu rubī, un viņš var mierīgi meklēt savu darbu, lai par mani neuztraucas. Kādu laiku vel manīju, taču pēcāk šī nedaudz uzmācīgā parādība zuda kā nebijusi. Ieteikums - Es to tad nezināju, taču lētāk ir no robežas pirmo metro staciju braukt ar autobusu, jo ar metro tā izmaksā 20 hk$, kas ir puse no visas metro biļetes cenas. Tas pats arī atgriežoties no Honkongas šis, pēc attāluma netālais brauciens maksā desmit reizes vairāk, kā brauciens starp jebkurām citām divām blakus esošām metro stacijām. Tad nu nonācis esmu Honkongas salā. No metro iznākot, esmu debesskrāpju apžilbināts. Viens par otru iespaidīgāks un visapkārt, taču neskatoties un dažādību formā, izmēros un vizuālajā noformējumā, mans viedoklis, ka tās tādas nedzīvas kastītes, kurās pats dzīvot nevēlētos, nemainās. Uzbildēju dokumentu bildes. Gaidot gatavās bildes izmetu loku pa apkārtējo kvartālu, kur pasaulslaveno kafejnīcu un ēstuvju skatlogos manu cenas atbilstošas Hongkongas centram. Priekš manis labāk derēs lielveikali.:) Saņemu bilžas un nu uz netālo Ķīnas vēstniecību, lai iesniegtu dokumentus F vīzas iegūšanai. Nokļūstot apmeklētāju telpā paveras, superīgs daudznacionalitāšu kokteilis.. Austrāliešu ģimenīte, Zviedri, Briti, Ungāri, Amerikāņi, Malaizieši un tā tikai maza daļa kuriem es spēju noteikt tautību. Katrā ziņā valodas mijas daudzbalsu korī. Izgaidījies ~ 1h garo rindu, no dodos nodot visas izziņas, dokumentus un pasi, lai rīt atgrieztos, jau pēc jaunās vīzas. Nedaudz neskaidrības rodas taču galu galā, negribīgi vēstniecības darbone novelk, ka mēģinās man F vīzu dabūt, taču pārliecību tas manī nevieš. Ceru uz to labāko. Rīt 14:00 jānāk un tad jau manīs. Pulkstens ~ 16:00, un tā pa kārtīgam šodien pet neesmu ēdis, tamdēļ tagad dodos, kāda lielveikala meklējumos. Beķerejas veikaliņā notiesāju siera un gaļas pildīto bageti.. MMM.. normāls siers, kopš Latvijas nebiju tādu ēdis.. Vakariņām iepērku garo, eiropeīdo bageti. Lielveikalā – rīsu cepumi, ūdens 1.5l, gaļas pastēte un divi milzbumbieri. Šim vakaram vajadzētu pietikt. Esmu izštukojis, lēnā garā aizstaigāt līdz okeāna krastam salas austrumpusē. No debesskrāpju apbrīnošanas, jau sāk spranda sāpēt, tamdēļ vairāk pievēršos zemes dzīvei, jo arī te ir daudz ko redzēt Pirmoreiz manot, likās muļķīgi ka uz gājēju pārejām rakstīts, ka jāskatās pa labi, via pa kreisi. Domāju ka ta cilvēki pavisam, auni, ka nesaprot paši. Tā es domāju, līdz mani gandrīz autobus notrieca. Kā izrādās šeit, izbijušā britu kolonijā arī ceļi un mašīnas joprojām pārvietojas pēc britu metodes, ti ačgārni, kā pie mums un arī Ķīnā. Pārsteidza ka šeit Honkongas salā, kur nu es pabiju gandrīz kā nav riteņu, pat mazāk kā Rīgā, un tā paskatījos, ka nav jau, kur īsti te ar riteni likties. Mašīnas gan glaunas un takši vienādi, lepni.. visi kā viens. Katrā ziņā šeit pilnīgs pretstats tam kā ir Ķīnā. Šeit ir maksimāla kārtība un viss ir pateikts, kas un kā jādara. Parkos pat zīmes ir par to, ka nav labi aiztikt baložu un citu dzīvnieku kakas, jo tas nav labi, ja nu ir sanācis iegrābties, tad obligāti jāmazgā rokas, nu it kā tas tāpat nebūtu skaidrs. :P Par fiziskām aktivitātēm te padomāts, katrā rajonā sporta laukumi, par ļoti pieņemamām cenām piemēram 1h tāds 7:7 futbola laukums ar mākslīgo apgaismojumu, maksā ~11 Ls. Būtu mums tādas cenas, un sākumā gan tos laukumus ar vel jāizceļ.. ehh. Vel šais parkos ļoti noderīga lieta tādiem ceļotājiem, kuri netusē pa viesnīcām pārāk, jo pie katra sporta laukuma ir bezmaksas dušas un ģērbtuves. Izmantoju. Virzoties austrumu virzienā arī pienāca vakars un tumsa liedza īsti saprast, kur te tagad tālāk iet. Tad nu divas stacijas līdz galējam austrumu rajonam Chaiwan nobraucu ar metro. Dienvidpusē slejas kalni, tad nu špagoju uz piekrasti, lai gar to nokļūtu Klusā okeāna tiešā tuvumā. Aiz kārtējā sporta kompleksa, sākās dabas taka, kura ved it kā īstajā virzienā, tumša gan, taču ir acīmredzams, ka no pilsētas tā ved prom. Tas man der, un superspožā pilnmēness apspīdēts dodos mežā. Aiz neliela pakalna, kur netālās pilsētas trokšņi un gaismas vairs nesniedzas, esmu kā pilnīgi citā pasaulē, no kņadas ne miņas tik es un Āzijas daba. Pāri līcim redzami gaismām izrotāta Honkongas sauszemes daļa, nakts tumsā varen smuki. Takas galā bāka, taču okeāns vel ne gluži ar roku aizsniedzms, taču redzams gan - aiz netālā šauruma plešas ‘Klusais’. Savdabīgi, ka no visiem okeāniem, tieši no Latvijas vistālāko es ieraugu pirmo, tā nu sanācis bija, ka pa Eiropu blandoties, ne reizi līdz okeānam netiku ticis.. Šī taka še nu izbeidzas, taču mērķis nu redzams, taka nedaudz atpūties un iekodis, čāpoju uz taku sazarojumu nedaudz atpakaļ, kur dodos nedaudz citā virzienā. Šī taka ved nedaudz kalnā, taču paver superskatus pilsētas virzienā. Iepauzēju un pavēroju.. te ap 10 vakarā, ielejā pilsēta kā upe šalc un čalo. Pozitīvi arī nedzirdēt bezgalīgo pīkšķiniāšanu, bez kuras nespēju iedomāties kādu Ķīnas pilsētu. Taču te kā jau esmu novērojis un minējis, viss ir pilnīgi citādāk kā lielajā Ķīnā vismaz tur, kur nu esmu pabijis. Takai šķērsojot krastu pakalnus, augstākajā punktā uz benķīša nolemju pavakariņot, laiks superīgs un ielas lukturu trūkumu kompensē spožais pilnmēness. Pāršķeļu bageti un bagātīgi ar rotāju to ar iepirkto pastēti. Ir gardi, lai gan ar majonēzi komplektā būtu neatkārtojami. Tā pie sevis dungojot un ēdot vēroju kuģīšus Honkongas piekrastē, līdz savādi sāk čabēt krūmi, un ar vien tuvāk. Domāju kāds kurmis gan jau, nav ko stresot. Taču tad šis mans ‘kurmis’ sāka riet! Nu labi viens suns, pietam neizklausās pārāk liels, kaut gan tumšs un saprast ta nevar. Kad ierējās vēl divi dugmāri nu jau arī otrā pusē... Doma viena, jābēg lejā uz pilsētu. Reāli neviens nezin, kur es esmu, tumšs, ja nu te vel vairāk suņi sarodas tūliņ. Sastūķēju visu somā, pastēte pie rokas un desoju pa taku lejā. Visi smukie skati uz pilsētu vienā lielā krāsu ļergā, pusceļā nedaudz pakritu, un ar vārdiem, lai ēd pastēti aizmetu pustukšo konservu bundžu teorētiskajā suņu virzienā. Jāsaka godīgi, ka riešanu skrienot nedzirdēju, kad nobremzēju tad rējieni bij&#039;, bet tālāk, jau. Katrā ziņā, drošs paliek nedrošs noskrēju lejā līdz sporta laukumam. Konkrēti nezinu, taču ceļš ko augšup veicu ~ 40 min, lejā pagāja kādās 4 minūtēs. Apmēram 20 minūtes gan pavadīju elsojot uz tuvējā soliņa, kājas smeldza, papēži kā lielas tulznas.. bet pats smējos. Tik nereālā situācija sen nebiju nonācis :D Atguvis kustību un domāšanas spējas devos nedaudz atlaisties uz piekrastes klintīm. Mēness, zvaigžņu un okeāna šurp nesto viļņu ieaijāt pat iemigu šā nelīdzenā reljefa. Pulkstens gan tik pusnakts. Jāpaskaidro, ka finansiālu apsvērumu dēļ un varbūt ne tikai, izlēmu par hoteli pat nedomāt. Tamdēļ arī šādi piedzīvojumi, taču vismaz ir ko pastāstīt.. :) Tātad līdz gaismai vēl savas 5 ar pus stundas. Atpūtinājies, izstaigāju rajonu, cerēdams atrast interneta kafejnīcu. Diemžēl Honkonga šķiet, ka par lepnu šādām lietām, jo divu dienu laikā neviens vietējais man nemācēja tādu parādīt. Pats ar neatradu. Tad nu vadīju laiku kā pats mācēju. Pa laikam, kādu aliņu iemalkoju, un īstenībā, ieradums katrā ceļojumā un valstī, nobaudīt vietējo aliņu ir ļoti noderīgs. Jo kaut šie vispasaules populārie zīmoli, taču Heinekens - Eirotripa superīgas atmiņas atsauc, SanMiguela garša atgādina dienvidspānījas piedzīvojumus un Carlsbergs.., jā to var arī Bocmanī iegādāt. :P Ap 3:00 ielas ēstuvītē ieturos ar garneļu pelmeņiem Honkongas gaumē - Super garšīgi! Atkal uz jau zināmajām piekrastes klintīm sauli gaidīt, pleijerītis izklaidē, patrinkšķinu vargānu un veroties zvaigznēs domāju par dzīvi. Ir ko padomāt.. 8.07.09. Sapņiem, idejām un atmiņām jaucoties laiks līdz rītausmai paskrien nemanot. Un ir tā vērts, jo saullēkts superīgs. Saule, kā ar gaismas līniju zīmē rītu uz lielpilsētas debesskrāpju sienām. Arī mani sasniedz dienvidķīnas saules stari. Godam sveicu jauno dienu, un pensionāru - rīta vingrotāju skatienu pavadīts, nu dodos pilsētā. Izmantoju jau minētās bezmaksas dušas, pāraujot tīru kārtu, nu jau pavisam pozitīvs jūtos. Doma apciemot centrālo bibliotēku, kuru vakar manīju, blakus Viktorijas parkam. Ar metro nokļuvis vajadzīgajā vietā dodos uz grezno bibliotēkas ēku, kas diemžēl trešdienās(šodien) tik no 13tiem vaļā, taka tas man neder. Turpinot meklēt internetu galu galā netālu no Wanchai metro stacijas, puslepnā kafejnīcā pamanu datoru ar internetu, taču ja vēlos izmantot, ta kaut kas i jāpērk. Apjaušot savu finanšu situāciju iegādājos gluži vai lētāko bulciņu par 12 HK$, un nu varu vismaz saplānot vilcienus mājupceļam. Viss izdevies un nu pāris stundas līdz noliktajam laikam 14:00 pavadu netālajā parkā lasot grāmatu un vērojot multikulturālo Honkongas sabiedrību. Manu mierīgi prātošanu pārtrauc Ēģiptiešu onkulis, gados, kurš aizsāk inteliģentu sarunu, kurai drīz vien pievienojas arī vietējais Honkongietis Julians, kurš gan pēdējos 4 no saviem 20 dzīves gadiem sevi dēvē par Muhamedu, jo 16 gadu vecumā pieņēmis Islāmu, un nu saruna ievirzās filozofiski, reliģiskā tēmā.. Man jau protams patīk par šīm lietām padiskutēt, sen, kā saka, uz vakarēšanām neesmu bijis.. Laika steidzināts Ēģiptietis atvadās un filozofēt turpinu ar šo savdabīgo korāna ietekmēto, tomēr jūtami pozitīvi domājošo jaunieti, kurš neskatoties uz savu vecāku turību, un personīgo dzīvokli, jau pusgadu dzīvo tādā kā jauniešu komūnā uz ielas. Stāsts par izdzīvošanu man atgādina dzirdēto par Granadas alās dzīvojošajiem jauniešiem. Sarunāju,. Ja nedabūšu vīzu, tad kādu laiku varēšu pavadīt pie šās kompānijas.. Taču nu laiks uz vēstniecību, lai saņemtu savu pasi/vīzu un dotos atpakaļ uz Ķīnu. Pie vēstniecības jau gara rinda, kur atkal manāms un dzirdams šis daudznacionālais kokteilis un valodu koris. Gaidot rindā ar Austrāliešu opi, kuram situācija līdzīga kā man, spriežam un pasmejam par absurdo nepieciešamību braukt pēc vīzas uz Honkongu. Vīza nu rokā, it kā jāsteidzas, lai paspētu uz vilcienu, taču nedaudz kremt, gribējās padzīvoties vel pa Honkongu, taču vīza ir un nu veiklā solī uz metro. Vel neticis vagonā sapazīstos ar poļu ceļotāju/studentu, kā izrādās viens otru bijām pamanījuši jau vēstniecībā un tagad abi dodamies vienā virzienā – uz Ķīnu. Saturīgu sarunu pavadījumā veicam visas trīs nepieciešamās pārsēšanās. Kā nu bijam kā nu ne taču reizē gājām visām kontrolēm un sanāca supersmieklīga pasu kontrole. Te es sāku štukot, ka vajag kādu ar ko kopā ceļot, tad daudz vieglāk pozitīvismu uzturēt. Būs Tikuši Ķīnā gan katrs tālāk uz savu pusi, man veikli iegādāta biļete un ātrvilcienu un nu jau drīzumā esmu atkal Guangzhou austrumu vilciena stacijā. Laiks līdz cerētajam vilcienam apmēram divas stundas, taču izstāvot pamatīgo rindu pie kasēm secinu, ka guļamvietas visas izpirktas, vienīgi 4kupejā pa lielu naudu, a man tik daudz ta nebij, neko dižu jau izštukot nevaru, nopērku uz pusi lētāko biļeti uz rītdienu un plānoju atrast kādu lēto hostelīti, taču visi dārgi, un tad kā zīmi manīju bankomātu, nebiju drošs gan vai manu rītdienas biļeti ņems atpakaļ, ja pirkšu šodienas dārgo taču laika nebija daudz. Tad nu patukšoju savu kredītam glabāto Parex kontu, un jozu atpakaļ uz kasēm. Izlauzies līdz īstajai kasierei, izklāstu savas vēlmes un viss čiki, paņēma manu nopirkto biļeti atpakaļ, un piemaksājot esmu uz strīpas, lai šovakar jau brauktu vilcienā atpakaļ uz Sanmenxia. Pēc pusstundas jau vilcienā iekārtojos kupejā pie trim Ķīnas korejiešiem, kuri ir no Ķīnas teritorijas taču savā starpā runā korejiski, lai arī dzimuši un dzīvo savus 600 km no Korejas pussalas. Laikam jau Ķīnas lielā teritorija sevī ietver daudz vairāk tautu dažādību, kā varētu šķist. Jāpiezīmē, lai arī plānotos izdevumus krietni pārtērējis pirmo reizi braucu vilciena kupejā un ir ok. Pagājušās nakts piedzīvojumu un nedaudzās gulēšanas iespaidā gan neko dzīvīgs neesmu un ātri aizmiegu. Miegs. 9.07.09 Neierasti nogulējis līdz 11 lēnā garā ceļos, kaut šodien līdz vakaram pa vilcienu taka tāda tukšā diena vien sanāks. Kolektīvi ar kupejas biedriem ieturu vilcienā iepirktās brokastis. Pļāpājam un kā izrādās abi čaļi un meiča sakarīgi jaunieši, tik žēl ka pa Anglisko spēja tik viens no viņiem un ar tā kā pa celmiem. Kārtējā pieturā paspējam izšmaukt uz perona iepirkt pa miera aliņam. Ir jautri. Pa laikam paguļot, palasot grāmatu pienāk pusdesmit vakarā, kad vilcienniece ierodas paziņot – Tuvojas Sanmenxia, lai pakojos. Tā arī daru atvados un drīzumā esmu uz cietzemes, ar neskaidriem plāniem šovakar. Izmantojis stacijas karsto ūdeni iestiprinos ar populāro ķīniešu variāciju par rolton. Tālāk uz jau zināmo interneta kafejnīcu, kur stundiņu pasēžu, ar mājām saskypojos. Kompis gan izslēdzās nelaikā pārraujot manas sarunas, taču vēls jau ar. Tīģeri tramdīt negribas, tāpat no rīta agrumā došos prom, un tad tepat netālu pie autoostas, vēloties uzzināt pirmo autobusu atiešanas laikus uzdūrdos superlētam hostelim, bij&#039; pat iespēja palikt pa 8Y 6vietīgā istabiņā. Izvēlos gan pa 20Y divvietīgā istabā kura gan jādala ar ķīniešu ceļotāju, taču man galvenais i pagulēt un pārejas diezko nesvarīgi. Miegs. 10.07.09 6:00 esmu jau uz strīpas. Sāpošos un tuvējā autoostas kafejnīcā ieturos ar, priekš brokastīm, milzīgu pelmeņu porciju, taču pašam pa brīnumu apēdu visu. Un pa durvīm ejot ārā kā tieši autobuss uz Houma., taka daudz nedomājot, uztveru šo zīmi un raušos iekšā. Pēc divām stundām jau Houma, pārsēšanās busā uz Jišanu un ap 11tiem esmu galā savā mītnē. Visādi piedzīvojumi, kuri gan varēja nebūt, taču man patīk, ka ir ko atcerēties, bildes, kuras gan joprojām uzņemu ar savu telefonu, tamdēļ kvalitāte ir tik laba cik ir, bet nu kopumā ir jauki. Turās! Bildes – www.picasaweb.google.com/braaleens www.braaleens.blogspot.com

`Tikai` pēc jaunas vīzas, Honkongā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem