Ceļojums pa DienvidItāliju un Sicīliju skolēnu rudens brīvlaikā. www.lindatravel.lv

  • 8 min lasīšanai
  • 27 foto
Ceļojumā devāmies mēs divi- www.lindatravel.lv mājas lapas autori- Linda un Jānis. Mūsu ceļojums uz Itāliju kā jau parasti tika plānots savlaicīgi. 3 mēnešus pirms ceļojuma iegādājāmies lētas aviobiļetes lidojumiem ar Ryanair aviokompāniju maršrutā Rīga- London Stansted- Brindisi. Ar hospitalityclub palīdzību sazinājāmies ar Brindisī tuvumā dzīvojošo itāli Andreas, kurš mūs uzaicināja pavadīt 4 dienas savās mājās. Un tā 19.oktobra rītā mūsu ceļojums sākas ar lidojumu no Rīgas uz London Stansted lidostu. Lidostā atrodam brīvus krēslus un īsinādami 4 stundas, kas jāgaida līdz nākamajam lidojumam uz Brindisi Itālijā, lūkojamies pa lidostas milzīgajiem logiem un ziņkārīgi vērojam angļu ačgārno satiksmi. Nudien ir jocīgi redzēt, kā šoferīši brauc pa kreiso joslu, bet mašīnas stūre atrodas labajā pusē. Laiks lidostā paiet ātri, jo izklaižu iespējas piedāvā dažādie veikali. Un pavisam drīz jau ir pienācis laiks mūsu nākamajam reisam- uz Brindisi. Arī šis lidojums ilgst 3 stundas. Brindisi lidostā ar skatienu meklējam mūsu itāļu paziņu- Andres. Un tur jau viņš ir- sagaida mūs ar uzrakstu „Linda un Jānis” un jau pirmajā mirklī jūtam, ka viņš ir jauks un draudzīgs puisis. Amizanti vērojam kā Andrea parko mašīnu. Viņš bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem buksējot pastumj aizmugurē stāvošo mašīnu, tikai nosakot: „Ups, ups...”. Kad vēlāk jautāju, vai tāds stils Itālijā ir pieņemts, Andrea atbild apstiprinoši. Tas esot normāli. Pēc stundu ilga brauciena ar mašīnu, esam nokļuvuši Andrea ciemā- Corossino, kas atrodas 16 km no Taranto. Andrea dzīvo jaukā 3 stāvu mājā, kurā ir vairāki dzīvokļi un tie pieder viņa ģimenei. Dzīvoklis, kurā mēs ar Jāni iekārtojamies, ir tiešām ļoti jauks. Piekam mums tiek atsevišķa istaba. Vakariņās Andrea mamma mums ir pagatavojusi lazanju ar sieru un šķiņķi. Porcijas ir tik milzīgas, ka pēc to notiesāšanas jūtamies saguruši. Saldajā Andrea mamma mums pasniedz ceptus kastaņus. Šķiet tādus ēdam pirmo reizi. Interesanta garša, taču nezinu, vai tas varētu kļūt par manu mīļāko ēdienu, jo kastaņi ir pasausi un tos ēdot nepieciešams uzdzert daudz šķidruma. Andrea ir ļoti runīgs. Kopā plānojam tuvākās dienas, ko pavadīsim pie viņa. Andrea piedāvā mūs ar mašīnu izvadāt pa vietām, kuras mēs ļoti vēlamies aplūkot šajā Apūlijas reģionā. Kopumā esam ļoti priecīgi, ka esam iepazinušies ar Andrea, pie viņa jūtamies komfortabli un ar cerībām gaidām turpmākās dienas. Nākamā dienā no rīta ieturam brokastis Andrea mājās un gūstam priekšstatu par tipiskām itāļu brokastīm. Tajās tiek ēsti siltā pienā mērcēti cepumi, saldi šokolādes kēksiņi, bulciņas ar šokolādes krēmu, arī kornfleiks. Pēc brokastīm dodamies aplūkot Corosino ciemata centru, kurā galvenie ievērības cienīgie objekti ir baznīca, pils un strūklaka, kurā Corosino vīna svētku laikā (augusta beigās) ūdens vietā plūst vīna strūkla. Aplūkojuši ciematu, dodamies iepriekš izplānotajā dienas ekskursijā uz Apūlijas baltajām pilsētām- Martinu Franku, Locorotondo un Ostuni, kā arī uz trullī „galvaspilsētu”- Alberobello. Baltās pilsētas ieguvušas savu apzīmējumu balti balsināto ēku dēļ. Tās ir interesantas arī ar daudzajiem balkoniņiem, terasēm, puķu podiem un zaļi krāsotajiem slēdžiem. Taču visinteresantākā mums šķita Alberobello vecpilsēta ar neskaitāmajām trulli mājiņām šauro ieliņu labirintos. Savas oriģinalitātes dēļ tās piesaista daudzu tūrismu uzmanību. Lielākā daļa trulli mājiņu ir ierīkoti suvenīru veikaliņi, bet ir sastopamas arī trulli dzīvojamās mājas un arī pat trulli baznīca. Atpakaļceļā uz mūsu ciematiņu. Andrea mums stāsta par Itālijas mafijas aktivitātēm. Izrādās, ka šeit vēl joprojām notiek sadursmes starp konkurējošo mafiju locekļiem, kā rezultātā ciešot nevainīgi cilvēki. Par mafijas upuriem dažkārt kļūst arī politiķi, kas aktīvi iesaistās politiskajā cīņā pret mafiju. Tā piemēram pirms nedēļas ticis nošauts kāds „kreisā spārna” politiķis, kurš panācis mafijas ietekmes pār publiskajām slimnīcām mazināšanos. Vēlāk vakarā Andrea mūs uzaicina uz savas ģimenes krodziņu, kur mēs tiekam mīļi uzņemti un cienāti ar īstu itāļu picu, kas ir tik milzīga, ka Latvijā es parasti ēdu ¼ daļu no tādas. Varonīgi pieveikuši katrs savu milzu picu iemalkojuši alu un izbaudījuši itāļu izklaides vakara atmosfēru, apmierināti ar šo dienu un vakaru, dodamies atpakaļ uz Andrea mājām, lai dotos pie miera. Nākamā dienā no rīta, gaidot brokastis, vēroju kā Itālijā tiek tirgoti dārzeņi. Pa ciema ieliņām ar leijerkastei līdzīgu mūziku brauc kravas mašīna ar dārzeņu kastēm. Kad šoferītis ierauga kādu ieinteresētu pircēju, kas parasti ir gados vecākas kundzes, viņš apstājas un tirgo savu preci. Tad atkal dodas tālāk, atskaņojot jancīgo mūziciņu, kas acīmredzot domāta pircēju uzmanības piesaistīšanai. Pēc brokastīm itāļu stilā, kopā ar Andrea braucam uz vienu no Dienviditāļijas interesantākajām pilsētām- Matēru, kas atrodas Bazilikatas reģionā. Diena sākotnēji šķiet apmākusies un laika prognozes sola lietu, taču izvēle doties uz Matēru izrādās veiksmīga, jo tur debesis vietumis ir zilas, vietumis mākoņainas un pilsētu brīžiem apspīd saules stari, kas dienu padara pavisam jauku. Matēra ir pilsēta, kas 8.gs. uzbūvēta dziļas aizas malās. Sākotnēji cilvēki mitinājušies tās, kuras apskatāmas arī šobrīd. Vēlāk klintīs celtas savrupmājas, klosteri un baznīcas, kā rezultātā izveidojusies ļoti interesanta un gleznaina pilsēta aizas malā. Aplūkojuši pilsētas panorāmu, ienirstam šaurajās aizas malā izkārtotajās ieliņās, kur aiz katra nākamā mājas stūra paveras cits par citu interesantāki skati uz vecpilsētas pussagruvušajā, bieži vien pamestajām mājiņām, kā arī klintīm un tajās izcirstajām alām aizas pretējā pusē. Šaurajās ieliņās klīst neskaitāmi, šķietami izbadējušies kaķi. Kādā ieliņā vērojam interesantu skatu- to no abām pusēm ielenkuši 7 melni kaķi. Sak- tiec mums garām, ja nēsi māņticīgs! Pēc Matēras apskates dodamies mājup vakariņās. Andrea mamma ir sagatavojusi mums dažādas interesantas siltās uzkodas itāļu gaumē. Man ļoti garšo gan šķiņķī ietītais mocarellas siers, gan cepti baklažāni ar siera pildījumu, gan arī cūkgaļas veltnīši tomātu mērcē. Saldajā našķojamies ar persikiem, mandarīniem un hurmu. Pēc vakariņām ir pienācis laiks atvadīties no Andrea ģimenes, lai dotos tālāk uz Sicīliju. Taču esam vienojušies ar Andrea, ka atgriezīsimies pie viņa pēc 3 dienām, lai kopā pavadītu pēdējās 2 dienas Itālijā pirms lidojumum atpakaļ uz mājām. Tā kā zinām, ka atriezīsimies, tad šķiršanās nav tik sāpīga. Andrea atstāj mūs Taranto pilsētā, no kuras mēs pusnaktī dosimies ar nakts vilcienu uz Villa Sandžiovannī, no kuras tālāk no rīta ar prāmi- uz Sicīliju. Apskatām naksnīgo Taranto un tad dodamies uz dzelzceļa staciju. 6:00 no rīta jau esam iebraukuši Villa S.Giovanni, kas atrodas pašos Kalabrijas dienvidos. Ir vēl melna nakts, tomēr mums izdodas saorientēties un atrast prāmi uz Sicīliju. Gaismai austot un viļņiem mētājot mūsu prāmi, mēs dodamies pretī miglā tītajai Sicīlijai, kur mūs gaida caushsurfing klubā iepazītais Maiks- 60 gadīgs anglis, kurš apprecējies ar Sicīlieti Gabriēlu un dzīvo personīgajā mājā Etnas vulkāna pakājē. Maiks ir tipisks anglis ar izteiktu humoriņu un skepsi, jo īpaši attiecībā uz sicīliešiem. Maiks mūs iesēdina mašīnā un ved uz savām mājām Forzāno ciematā 800 metru augstumā virs jūras līmeņa. Jo augstāk mēs braucam, jo miglaināks kļūst. Nokļuvuši Maika mājās, mēs jūtamies kā ezīši miglā un varam tikai nojaust, ka kaut kur augstu virs mūsu galvām ir Etnas virsotne, bet kaut kur lejā ielejā- jūra. Kad esam iekārtojušies viesistabā un iepazinušies ar 5 mājas mīluļiem- kaķiem, klāt ir arī Gabriēla, kas nedēļas nogalēs šeit kalnos ierodas no Katānijas. Pēc nelielas iepazīšanās tiek noskaidrotas mūsu vēlmes un top plāns- aizvizināt mūs apskatīt netālu esošo Taorminas pilsētu un pludmali. Vispirms braucam uz Giardīnī- Naxos pludmali, kur spēcīgā vēja pluinīti, mēs vērojam Jonijas jūras iespaidīgo viļņu sišanos pret krasta lavas melnīgsnējajiem akmeņiem. Tālāk mūsu ceļš ved uz Taorminas amfiteātri, kas atrodas augstu klintīs, un no kura paveras skats uz Etnas virsotnēm. Atgriežoties atpakaļ pie jūras krasta, apskatam Izolla Belle, jeb skaisto salu, kuru ieskauj bangojoši viļņi. Iespaidīgi! Vakarā mājās iekurinām kamīnu, aizdedzinām sveces, malkojam vīnu un izjautājam Maiku un Gabriēlu par sicīliešiem. No rīta pamodusies, jūtos neizsakāmi priecīga, jo miglas vāli ir izklīduši un pagalms- saules pieliets. Tātad šodien mēs kāpsim Etnā! Pēc brokastīm Maiks mūs ved uz savu iemīļoti pastaigu vietu kalnos. Vispirms mūsu skatam paveras sniegotās Etnas virsotnes. Esmu pārsteigta- kā gan tas var būt- sniegs rudenī Sicīlijas salā. Maiks apgalvo, ka tas uzradies tikai pirms pāris dienām. Tā nu iznāk, ka mums ir paveicies- mēs redzam pirmo Etnas sniegu šajā sezonā. Un skats tiešām ir iespaidīgs. Baltās virsotnes uz rudens krāsas izraibināto mežu melnās lavas kalnu fona rada burvīgu kontrastu. Mūsu taka vijas caur bērzu birzīm. To te ir ļoti daudz un salīdzinot ar Latvijas bērziem, to stumbri škiet daudz baltāki, bet dzeltenbrūnās lapiņas priecīgi vizuļo saulē. Maiks ved mūs uz lavas krāteriem, kuri pirms 150 gadiem ir eksplodējuši pārklājot apkārtējos laukus ar lavu līdz pat Maika ciematam. Krāteri ir dažāda lieluma un dziļuma. Tie visi ir melnām smiltīm un akmeņiem klāti- tāpat kā apkārtējie pakalni. Šķērsojam lavas lauku- toi veido lielāki un mazāki lavas bluķi. Uzkāpjot kalnā no melno lavas pauguru virsotnēm mūsu skatam paveras burvīga panorāma- vienā pusē baltas Etnas virsotnes, melni lavas pauguri un dzeltenbrūnās bērzu birzis- otrā pusē Jonijas jūra, Sicīlijas kalni ar Taorminas pilsētu. Pāri Jonijas jūrai redzam arī Kalabrijas aprises. Pusdienas laikā atgriežamies mājās, notiesājam dārzā Gabriellas sagatavotās sviestmaizes un dodamies ar stopiem uz jūru. Izrādās, ka Sicīlijā ir daudz vieglāk stopēt nekā es būtu varējusi iedomāties. Visi 3 šoferīši, ar kuriem braucām turp un atpakaļ no jūras, bija neticami izpalīdzīgi un aizveda mūs tālāk nekā pašiem bija nepieciešams braukt. Viens no šoferīšiem mūs pieveda pie pašas jūras- Riposto pilsētiņas pludmalē. Viļņi tāpat kā iepriekšējā dienā bija milzīgi un tie būtu vairāk piemēroti sērfošanai, nevis peldēšanai. Tomēr saule ir tik silta un ūdens tik patīkams, ka nolemju kaut pabradāt pa ūdeni. Spēcīgie viļņi rauj mani burtiski iekšā jūrā, tādēļ nolemju, ka drošāk būs sēdēt seklumā un ļaut viļņiem skaloties ap mani. Saule silda tik silti kā Latvijas vasarā un šķiet jocīgi, ka vēl pirms 2 stundām es siltās drēbēs ģērbusies kāpelēju pa rudenīgo Etnas pakāji. Atpakaļ ceļā no jūras mums izdodas nostopēt pavecāku sicīliešu onkulīti, kas mums par lielu prieku aizved mūs līdz pašai mājai, kas ir vismaz 40 minūšu braucienā no viņa brauciena galamērķa. No rīta izlemjam doties izbraukumā uz Sirakūzu pilsētu, kas atrodas 90 km attālumā no Maika mājām. Braucam ar autobusu un vilcienu, kas Itālijā mums par prieku, ir salīdzinoši lēti. 100 km brauciens maksā apmēram 4 Ls. Sirakūzās apskatām grieķu un romiešu amfiteātrus un klinšu alu, kas iesaukt apar Dionīsa ausi. Secinām, ka grieķi savus amfiteātrus būvējuši kalnainās vietās ar gleznainiem panorāmas skatiem, turpretī romieši nav pūlējušies ar vietas izvēli. Viņi likuši uzsvaru uz pašā teātri vai arēnā notiekošo, nevis uz apkārtni. Pēc vēsturisko vietu apskates, dodamies uz Ortidži pussalu, kur atrodas Sirakūzu vecpilsēta. Klīstam gar jūras krastu un pa šaurajām vecpilsētas ieliņām. Atpakaļceļā uz mājām atkal izmantojam gan autobusu, gan vilcienu satiksmi, gan arī pēdējo posmu līdz mājām stopējam, kārtējo reizi secinot, cik jauki un izpalīdzīgi ir sicīlieši. Nākamajā dienā no rīta atvadāmies no Maika un viņa 5 kaķiem un dodamies atpakaļ uz Kalabriju. Diena ir saulaina un ir mazliet žēl atstāt Sicīliju, jo nepamet sajūta, ka šajās 3 dienās necik daudz neesam paspējuši to iepazīt. Atpakaļceļā pie Andrea, piestājam ļoti skaistā pludmalē- Tropea pilsētiņas krastā. No pilsētiņas paveras lielisks skats uz smaragdzilo jūru un pludmali, kas tā vien vilina doties peldēt. Tropeas vecpilsēta ir uzcelta uz klintīm, kas agrāk bijusi sala. Pašā klints augšā atrodas benediktiešu viduslaiku svētnīca. Skaistās vietas apburti, staigājam gar jūras krastu un priecājamies par skatiem, kas paveras visapkārt. Saulrietu sagaidām malkojot tēju kādā no Tropea kafejnīciņām- ar skatu uz jūru un rietošo sauli, kas jūru iekrāso pavisam sārtu. Pēc saulrieta sagaidīšanas, dodamies uz dzelzceļa staciju, lai ar nakts vilcienu brauktu uz Taranto, kur mūs no rīta solās sagaidīt Andrea. No rīta ap 6:00 esam ieradušies Taranto un Andrea, vēl nedaudz miegains, bet priecīgs mūs sagaida stacijā. Dienas pirmo daļu veltam Jonijas jūras krastu apceļošanai kopā ar Andrea. Viņš mums izrāda skaistākos klinšu ieskautos jūras līcīšus. Bet pēcpusdienā dodamies uz Lečes pilsētu, kas tiek dēvēta par dienvidu Florenci, jo ir baroka arhitektūras stila pērle. Diena izvēršas patiesi lieliska. Tikai mazliet žēl, ka jau rīt jālido prom no Itālijas. Kā vienmēr šķiet, ka ceļojums varēja būt garāks. Tomēr arī šajā nedēļā pieredzētais ir tik iespaidiem un piedzīvojumiem bagāts, ka laiks, kas pavadīt Itālijā, šķiet esam ilgāks, nekā patiesais dienu skaits. Kā parasti secinām, ka Latvijā- mājās esot, nedēļa paskrietu kā 1 diena. Bet ceļojumā katra diena ir tik piesātināta, ka laiks iegūst pavisam citu dimensiju...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais