Tenerife vasarā – medus muca ar pilienu darvas

  • 11 min lasīšanai
  • 21 foto
Sākšu ar to, ka esmu slinkais ceļotājs. Pēc smagi strādāta gada gribas atpūsties tā, lai ne par ko nav jādomā, par visu jau būtu parūpējies kāds cits, tāpēc izvēlējos TezTour šīs vasaras jauno piedāvājumu – Tenerifi vasarā. Protams, noteikti lētāk un ar vairākām pārsēšanām varētu sameklēt kādu citu reisu, citu viesnīcu un vēl visādus labumus, tomēr šoreiz ar mīļoto cilvēku palikām pie tā, ka pašu ceļojumu pērkam no aģentiem (šo uzticējām FTB Latvia meitenēm), bet par ekskursijām nolēmām padomāt jau esot uz salas. Kanāriju salas man bērnībā ir saglabājušās tā Tās Tālās Smalkās Salas, kad, pavadot tēti pirmajā lielajā ceļojumā uz Londonu, kādu garāmejoši krievu tūristi jautāja – Vi na Kanari? Man toreiz šķita – kaut kas nesasniedzams! Te nu es esmu, dažas dienas pēc atgriešanās no ļoti pat sasniedzamajām Kanāriju salām. Pirmais un galvenais iespaids ir tāds, ka šī ir vieta, kur es vēlētos atgriezties! Ja pēc dzīves Grieķijā atpakaļ īsti negribas, Tunisija bija laba, tomēr droši vien vēlreiz nē, bet Horvātija sarūgtināja ar laikapstākļiem, tad Tenerife ir vieta, kurā es redzu sevi pastaigājamies pēc 20 un arī 50 gadiem. Detaļas Izlidojām 26.jūnijā, uzreiz pēc Jāņiem. Bijām plānojuši būt prom jau pa Jāņiem, bet tādu gudrinieku, kā mēs, bija daudz, un lidmašīnā bija izpirktas visas vietas. Toties atlika vairāk laika izvēlēties viesnīcu un arī pierunāt aģentūru iekļaut vasaras piedāvājumā noskatīto viesnīcu, kas parasti pieejama tikai ziemā – 5* Roca Nivaria kūrortā Playa Paraiso, kas atrodas salīdzinoši nostāk no Playa de las Americas, kas, šķiet, ir lielākā kūrortpilsēta uz salas. Tomēr, attālums no lidostas nav liels un jau pēc nepilnas pusstundas esam viesnīcā, lai tieši laikā paspētu nomest somas un nobaudītu vakariņas. Viesnīcas restorānā ir nosacīts dress code – vīriešiem jāvalkā garās bikses un nedrīkst būt makaronu maiciņas, bet vismaz pieklajīgs T-krekls. Nevajadzētu nākt arī iešļūcenēs un citos tērpos, kas varētu nebūt gana pieklājīgi. Viesnīcā mūs arī sagaida welcome drink numuriņā un daži svaigi Tenerifē audzētu banāni – jo patiesi, braucot no lidostas manījām daudzās banānu plantācijas un pašus banānus, kas ietīti zilos maisiņos, lai tos pasargātu no dažādiem nevēlamiem ārējiem faktoriem. Pirmo dienu nolemjam pavadīt slinkojot pie baseina, kādi viesnīcā ir četri – divi bērnu baseini, lielais apsildāmāis ar sālsūdeni un blakus esošus džakuzi, kā arī saldūdens baseins ar puslīdz dabīgu ūdens temperatūru un skaistu mākslīgo ūdenskritumu. Okeānā tā arī nepeldējāmies, jo ūdens krāsa nešķita pārāk vilinoša, kā arī mākslīgā pludmalde ar putekļu konsistences smiltīm nelikās gana tīra, lai gan redzējām daudzus snorkelējam turpat dažus metrus no krasta vai vienkārši makšķerējam uz lielajiem sacietējušās lavas blāķiem. Salā temperatūra ir gana maiga – ap +25 grādiem visu cauru gadu, ziemā nedaudz vēsāks, tur gan tad skaitās sezona, vasarā nedaudz siltāks un viesnīcas bija tukšākas, tūristu mazāk un daudzi veikaliņi pat bija ciet. Bet ne jau iepirkties mēs tur braucām, lai arī pa dāvaniņai radiniekiem paķērām! Viesnīcu paņēmām HB, lai arī bija iespēja ņemt AI, tieši tā iemesla dēļ, ka divas dienas tāpat nebūtu uz vietas un pusdienlaikā var arī tīri labi iztikt ar kādu maizīti no veikala vai brokastīs paņemtiem augļiem. Jāsaka, ka viesnīcā baroja tiešām lieliski – ļoti plaša izvēle gan svaigos dārzeņos, gan dažāda veida gaļās un zivīs, tāpat neiztrūkstošie saldie un saldējums pa vakariem. Brokastīs bieži vien tā pieēdāmies, ka ātrāk par 3-4 nemaz negribējās domāt par ēdienu! Tāpat arī visa kultūra viesnīcā bija ļoti patīkama – izteikti laipna apkalpošana, ļoti tīras istabiņas (nāca tīrīt divreiz dienā), visas ar skatu uz jūru. Atpakaļceļā braucot garām citām viesnīcām, arī tai, kuru bijām domājuši ņemt, ja neizdotos dabūt Roca Nivaria, bijām pārsteigti par zvaigžņu sadalījumu – jau pie 4* viesnīcas sāka izskatīties krietni bēdīgākas un pārliecinājāmies, ka labāk piemaksāt nepilnus 100 Ls vairāk par cilvēku nedēļā, bet dzīvot tiešām skaisti to nedēļu, nebaidīties ēst visu, ko piedāvā un peldēties baseinos ar viesnīcas dotiem dvieļiem un saulessargiem, kur nekas nav jāpiemaksā. Īpaša uzmanība jāpievērš ir saules aizsargkrēmam. Izrādījās, ka mans SPF 20 Nivea krēms vai nu nav gana stiprs, vai tomēr nav ūdens noturīgs, kā rakstīts uz paciņas, un jau pirmajā dienā tiku pie paprāva apdeguma uz dekoltē, gurniem un kāju pirkstiem, kur maigāka āda. Bija sestdiena, un aptiekas bija ciet gan sestdienā, gan svētdienā, un vienīgo pašu svarīgāko zāli – pūšamo predapdegumu līdzekli Pantenolu, es, protams, aizmirsu mājās. Visi citi apdegumi izņemot dekoltē, „nomierinājās” 3 dienu laikā, bet tas gan vēl sūrst, kaut pagājusi jau vairāk nekā nedēļa. Šķiet, daudzi tūristi Tenerifē (vairums apmeklētāju šķita vācu, manījām arī frančus un birtus) grēko ar sauļošanos, jo redzējām tiešām smagu apdegumu upurus cītīgi gozējamies saulītē un cepinot klāt vēl vairāk apdegumus. Šī ir Āfrikas saulē, tajā apdeg ārkārtīgi ātri! Tikāmies arī ar gidu, kurš pastāstīja par pieejamajām ekskursijām un to cenām – patiesību sakot, uz ātru roku sarēķinājām, ka īrējot mašīnu divas dienas, mēs to visu kopsummā varētu, iespējams, dabūt pat lētāk un – bez ārkārtīgās „galopom po Jevropam” steigas, jo pieredze Tunisijā un Horvātijā radīja iespaidu, ka nepagūstam pat uzņemt vienu foto, kad gidi jau steidzina, jāskrien tālāk, nepaspēsim, ne vairāk kā 5 minūtes katram objektam! Nolēmām redzēt mazāk objektus, bet vismaz apskatīties tos pamatīgāk. Lai arī brīdi apsvērām domu tomēr braukt uz La Gomeras salu, šķita, ka trīs dienas no septiņām pavadīt ekskursijās varētu būt pārak nogurdinoši, tāpēc palikām pie nomas mašīnas varianta un citas salas atlikām nākošajām reizēm. Izmaksas Tātad: eksursija uz Teide parku kopā ar pusdienām maksātu 50 eur cilvēkam Ekskursija uz Loro Parku ar pusdienām maksātu 62 eur cilvēkam (50 bez pusdienām) Bijām divi, tāpēc kopsummā nāktos šķirties no 224 eur Mūsu nomas mašīnas aprēķins sanāca šāds: 76 eur par mašīnu (VW Polo, 1.4, 5 durvju, ar mūziku un kondicionieri, citus parametrus nemācēšu aprakstīt) un 30 eur par benzīnu (benzīns uz salas ir ārkārtīgi lēts, dažbrīd pat manījām tādas cenas tur centos kā mums santīmos). Mašīnas nomas gadījumā nevajadzētu grābt pirmo, kas pagadās, jo, TezTour bukletā cenas par līdzvērtīgu mašīnu dienā svārstījās ap 45 eur, viesnīcas oficiālajā nomā arī cenas bija sākot no 40 eur par trīs durvju mašīnu, tomēr, uzstājīgāk pajautājot recepcijā, mums tika parādīta arī kādas citas autonomas cenu liste ar mums pieņemamākām cenām, kuras arī mainījas uz lēto galu, kad tika sazvanīti atbildīgie cilvēki. Cenā iekļauta arī apdrošināšana. Nekādu depozītu no mums neņēma, bet rezultātā arī saņemtā mašīna bija teju ar tukšu bāku. Pielējām pilnu bāku, jo nezinājām, cik daudz būs jābrauc, nobeigumā arī atdevām ar tādu krietni tukšāku par pusi. Uzbrauciens augšā vulkānā maksāja 25 eur cilvēkam, pusdienās apēdām dažas maizītes un augļus no viesnīcas, kā arī ūdeni, kopā par maizītēm samaksājām 6.60 eur un ūdens nebija vairāk par 1 eur par divām pudelēm, Loro parkā par ieeju diviem samaksājām 65 eur (biļetes var laicīgi iegādāties viesnīcā vai internetā, lai nav jādrūzmējas pie ieejas), tur pusdienās arī apēdām pa maizei un saldējumam, kas kopā izmaksāja ap 8 eur. Stāvvieta 2.40 eur. Tātad: 239, 00 eur. Pa šo summu mēs ieguvām iespēju skatīties ko mēs gribam un cik ilgi mēs gribam, apstāties katrā smukā vietā, kas iepatīkas un apmeklēt to pašu Teides vulkānu, kad tūristu bari jau sāka noskriet, vairāk uz pēcpusdienas pusi, izstaigāties pa Loro parku tieši tādā kārtībā, kādā gribējām un apskatīt tieši tos dzīvniekus, kurus gribējām. Braukšana un kartes Jāatzīst, šī brauciena bailīgākā daļa man bija tieši braukšana. Rīgā ikdienā braucu jau 3 gadus, tomēr kalnu seprentīnu un pilsētu pauguri, kā arī nepierastā mašīna ar citādo sajūgu (es gan esmu noteikti manuālās kārbas fane, tomēr ir pie viņas jāpierod!) uzdeva dažbrīd pa nerviem un divreiz bija tā, ka kopīgi ar draugu braucām „divatā” – tu tagad rokas bremzi, es gāzēšu, laid vaļā!! Atcerējos vecās labās autostundas ar instruktoru uz estakādes! Bet, nekādu ekscesu nebija un ceļi ir salīdzinoši labi (kaut vai ceļš ar smieklīgo nosaukumu Autopiste Sur, kur divās, brīžiem trijās braukšanas joslās atļautais braukšanas ātrums ir 130 km/h), lai arī kalnos tie, kas bija iezīmēti dzelteni, bija tādi pašaurāki un lūkoties aiz nožogojuma es neriskēju. Vietējie izturas ļoti mierīgi, neviens neko nepīpina, ja brauc lēnāk par citiem, viņi apbrauc un miers. Mājās biju sagatavojusi Google maps karti ar to objektu sarakstu, ko vien būtu iespējams apskatīt (visas lielās pilsētas, banānu plantācijas, Los Gigantes un kas tik vēl ne), taču beigās palikām pie diviem galvenajiem Teides Nacionālā Parka un Loro parka. Nenoželojām ne mirkli – gribas taču arī baseinā papeldēt un palaiskoties pusdienlaikā! Jāsaka, ka nopirkt kārtīgu karti ar salas ceļiem mums tā arī neizdevās. Tāda vienkārši nebija atrodama pārdošanā, tāpēc iztikām ar tām bezmaksas kartēm/shēmām, ko iedeva gids un dalīja bezmaksas lidostā. Teide Brauciens uz Teides Nacionālo Parku ar galveno galamērķi – vulkānu, ļāva paskatīties kā mainās daba, uzbraucot augstāk kalnos, mākoņu zonā tā kļuva pavisam zaļa, bet tad pakāpeniski atkal tuksnešaināka un atgādināja attēlus no Mēness. Vēl ceļā uz vulkānu atceros skatus, kas lika domāt – vai šādi izskatījās dizonauru laikos? Savdabīgi augi, pilnīgi tukši zilas debesis un sastingusi lava, kā arī ārkārtīgais klusums visapkārt. Vēl mazliet augstāk kalnos satikām Teides dzīvību – līdz pat 20 cm garas ķirzakas, kas klusītēm sēdēja uz akmeņiem un sildījās. Lielā tūristu barā tādas būtu grūti samanīt, jo ārkārtīgi tramīgas un pat no fotoaparāta klikšķa muka prom. Tālāk uzbraucām ar trošu vilcientiņu augšā, 3555 m augstumā. Pirmais, ko sajutu – stipra sēra smarža un ārkārtīgs vējš ārā. Citi tūristi veikli no mazajām mugursomām izvilka šalles, jakas, pat cimdus, ko mēs visu laimīgi atstājām lejā mašīnā, domādāmi, ka laikam silta diena, ja reiz visi kāpj šortos augšā bez jakām! Patiesībā augšā ir augsti pat ļoti siltās dienās. Pūš stiprs vējš, jūt, ka ir daudz retinātāks gaiss un sāk viegli reibt galva, lēkājot no akmeņa uz akmeni, bet stingri pieturoties pie takas. Augstāk mēs nekāpām, jo palika auksti, reibstošā galva sāka uztraukt un nolēmām – ar šo augstumu mums jau pietiks. Nobraucot lejā ieturējām pusdienas, ieskatījos suvenīru bodītē, kur iegādajos glītas krellītes mammai un dažas pastkartes radiem ārzemēs un devāmies atpakaļcelā. Lēnā garā ripinājāmies atpakaļ pa mazo kalnu ceļu ar domu, ka, ja pēc pilsētiņas Vilaflor pamanīsim to zīmi uz Lunārajiem skatiem, tad iegriezīsimies arī tur. Diemžēl zīmi neredzējām, tā vietā vēlreiz kaut kur nogriezāmies nepareizi (tā gadījās braucot uz parku – tā mēs uztrāpījām uz mazā dzeltenā kalnu ceļa), sākām braukt pa ceļu, kur aptuveni 40 minūtes ceļš ik pārsimts metrus mainīja braukšanas virzienu no labās uz kreiso pusi. Tā kā sala ir neliela, tad tā pavisam nopietni apmaldīties laikam nemaz nevar, jo visur ir zīmes uz lielceļiem un lielākajām pilsētām. Veiksmīgi atraduši vakarā viesnīcu devāmies pie miera ar nelielu bailīti no manas puses – kā būs braukšana nākošajā dienā? Loro Parks Autopista Sur, sākumā uzmanīgi 100 km/h un malējā josla, tad jau mierīgāk, 120 un secinājums, ka vietējie arī nemaz visu laiku uz 130 nemaz neskrien. Aptuveni pusotrā stundā tikām līdz Puerto de la Cruz, pilsētai, kur atrodas parks, pēc norādēm iebraucām pašā parkā un atstājām mašīnu stāvvietā – nieka 2.40 eur dienā. Piespiedkārtas fotografēšanās pie parka ieejas ar papagaiļiem, kur fotogrāfe ieraugot mūs sāka kliegt – ulibku, ulibku! Kas mūsos izraisīja vieglu smaidu. Es esmu no jauktas ģimenes un noteikti arī pēc izskata tāda arī izskatos, turpretī mīļotais gan izskatās pēc īsta latvju bāleliņa zelta matiem, kurš saulē apdega ārkārtīgi ātri un palika sarkans kā vēzis, kurš labākajā gadījumā varētu izlikties par igauni ar „do Tallinna daleko?”. Pirmais, ko pamanījām parkā ir tveice. Ja mūsu kūrortā karstums bija vairāk sauss, tad šeit, nu jau pie +35 grādiem, āda palika mikla un šķita, ka kuru katru brīdi no draudīgajiem mākoņiem sāks līt. Nesāka. Uz salas nelija nevienu dienu, un mēs netrāpijām tajās 10 dienās gadā, kad tur līst, lai arī mākoņi bija un gide mūs mierināja – tie mākoņi tikai ieķeras vulkānā un tad pārskrien pāri, nav pamata uztraukumam! Otrais, ko pamanījām, milzīgie tūristu bari. Ja tagad, nesezonā, bija pilna stāvvieta autobusu, taksometri čumēja un mudžēja, un iekšpusē pēc šovu beigām bija grūti sameklēt vienam otru pūlī un tikt prom no bara, kas tad darās ziemā, kad ir sezona? Izvēlējāmies apmeklēt visus šovus izņemot Natural Vision filmas demonstrāciju. Pirmais, kurā bijām – roņu šovs. Ar bumbām, groziņiem aplaudēšanu un interesantām skaņām tās bija jautrākās 15 minūtes pēdējā laikā! Šķita, ka dzīvniekiem tiešām patīk būt šovā, tos pēc katra trika cienāja un tie godam izpildīja visu prasīto. Nākošais bija delfīnu šovs, kurā viens delfīns gan spurojās un negribēja darīt itin neko, lai gan cītīgi „iekasēja” zivis kopā ar saviem sugasbrāļiem, kuri visu izdarīja godprātīgi. Pēc tam skatījāmies plēsoņdelfīnu šovu, kur sākumā, Eiropā lielākajā saldūdens baseinā, kurā ir 22 miljoni litru ūdens, ielaida tikai vienu dzīvnieku, ar kuru darbinieks „izbrauca” pa baseinu, tad ielaida divus citus, tomēr viens tā arī palika ārpusē, otrā basenā. Mums stāstīja, ka ar šiem dzīvniekiem darbinieki mēdz neiet ūdenī vispār šovu laikā, jo vienmēr ir jāskatās kādā tie ir omā. Tāpat arī ja roņiem par padarīto darbiņu katram deva zivtiņu-divas, delfīniem jau sauju, tad plēsoņdelfīni par katru triku jau dabūja teju pusspaini zivju. Liels dzīvnieks, liels prjaņiks! Pēdējo no šoviem skatījāmies slaveno Loro Šovu, kurš, pēc visa redzētā ar zīdītājiem, tāds nieks vien šķita. Protams, skaisti, kā aras un citi papagaiļi lidinājās pa telpu, bet roņi un delfīni mani iespaidoja daudz vairāk. Šovu starplaikos apskatījāmies citus dzīvniekus, milzīgo papagaiļu kolekciju un kā tiek izbaroti mazie, pamestie papagailēni, surikātus un pantēras, tīģerus un šimpanzes, lielāko saldētavu pasaulē, kur dzīvo pingvīni (kuriem šobrīd ir polārā nakts, tāpēc viņi dzīvo konstantā pustumsā, kur tos lēni apkaisa ar sniegu). Izpētījām arī dažādo augu labirintus un visbeidzot laimīgi devāmies atpakaļ uz viesnīcu, pilni iespaidu. Atlikušajā laikā atpūtāmies viesnīcā, laiskojoties pa baseina un nedaudz apstaigājot apkārtni. Tā pagāja atlikušais laiks burvīgajā Tenerifē. Tomēr darvas piliens medus mucā Tad arī sākās darvas pilieni, kam gan ar pašu burvīgo salu nebija nekāda sakara. Vispirms jau gids mums tā arī neatveda Tez Tour informācijas mapīti uz viesnīcu ar izbraukšanas datiem un citu svarīgu informāciju, bet tur kaut kā sazvanījām dežūrtālruni un noskaidrojām nepieciešamo. Taču izbraukšanas dienā izcēlās aviokompānija, sauksim lietas īstajos vārdos – pārvadājumu nodrošināja Smartlynx. Bijām jau brīdināti, ka pirms nedēļas reiss esot krietni aizkavējies – plānotās izlidošanas 19:30 vietā, cilvēki tikai 03:30 izlidoja no Tenerifes, kad viņiem jau 2 stundas bija jabūt Rīgā, kā minēja gids, aviosabiedrība nolēmusi piepelnīties veicot vēl papildus reisu uz Bulgāriju, kaut pēc nosacījumiem viņi tā drīkstot darīt, jo līgumā ar TezTour esot atļauts mainīt izlidošanas laiku par 24 h. Atbraucot uz lidostu gide ātri noteica – saņemta informācija, ka lidmašīna nedaudz kavējas. Cik ir nedaudz? Esot pirms 45 min beidzot izlidojusi no Rīgas! Līdz Tenerifei ir 6 stundu lidojums... Jau kopš izčekošanās no viesnīcas plkst 12 ar visiem koferiem sēdējām līdz 16:30 un gaidījām autobusu, priekšā bija vismaz vēl dažu stundu gaidīšana. Paēdām vakariņas lidostā, izšķirstījām paplānos angļu preses krājumus, izlasījām apdrošināšanas polises nosacījumus par lidojuma aizkavēšanās kompensāciju un krustu šķērsu izstaigājām iepirkšanās zonu. Izlidošanas laiks tik bīdīts šurpu-turpu, dodot cerības, ka varbūt tomēr tas nebūs pavisam nakts lidojums. Tomēr beigu beigās tikai 23:45 mēs pacēlāmies gaisā, vairāk nekā ar 4 stundu nokavēšanos, pēc visas dienas pavadītas būtībā gaidot. Pārpildītajā lidmašīnā (kurā jau ceļā uz Tenerifi, visiem īsti nepietika vietas un tika norezervētas pat stjuartu sēdvietas) bija ārkārtīgi karsti, maz vietas kājām un absolūti nevienas brīvas sēdvietas. Man diemžēl tika tā laime sēdēt blakus kādai kundzei, kas uzskatīja, ka ar 150 kg svaru ar vienu lidmašīnas sēdvietu pietiks, bet, naktī viņa paceļot roku balstu aizņēma arī vismaz trešdaļu mana sēdekļa un kā karsts termofors sulīgi krāca man blakus. Burvīgā Tenerife ar skaisto dabu un laipnajiem cilvēkiem noteikti nav pie vainas organizatoriskas dabas jautājumiem pie maksimālas peļņas gūšanas vajadzības un čarteru patvaļas, tomēr darvas piegarša medus mucā atgriežoties Rīgā parādījās. Nobeigumā Nevar cerēt, ka visur viss ies kā pa diedziņu, kā smērēts, šeit bija tuvu tam, un laikam jau – man ar to pietiek! Tā ka lai arī kā tur būtu ar organizatorisko, es tomēr noteikti nenožēloju, ka izvēlejos Tenerifi! Sala, kas piepilda ar siltumu, sauli un vēlmi tur vēl kādreiz atgriezties. Zinu, ka pasaulē ir ārkārtīgi daudz skaistu vietu un nav vērts tērēt sevi uz jau redzētu vietu atkārtotu apskati. Tomēr daudz kas palika neizdarīts – El Drago, Los Gigantes un Masca ciems, Pasjare Lunar, La Laguna un citas burvīgas pilsētas, kurās visas katrā varētu vēl pavadīt pa nedēļai. Varbūt kādreiz tiešām?


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais