J.Krūmiņa ceļojums uz Indiju 2

31.12.2004
19 min lasīšanai

Turpinājums 24. diena No rīta čāpoju uz svēto Čamundī kalnu, pa ceļam atsaku paaris rikšām, kas gribēja man laupīt prieku veikt 4km attālo gabalu līdz kalna pakājei, tomēr jaātzīst, ka šeit dienvidos autorikšas ir patīkami neuzmācīgi un ātri atšujās. Esmu pie kalna un saaku vairāk kā 1000 akmens pakāpienu garo kāpienu kalnā. Es kāpju augšā, visi indzjas - krosenēs un treniņbiksēs kāpj lejā un skatās uz mani neizpratnē - laikam jau kāpiens lejā ir krietni populārāks, tomēr es kā cilvēks, kurš stingri nolēmis uzlabot savu karmu, turpinu svēto ceļu. Saakumā liekas smagi, bet beigās nemaz nav tik traki - LP kā parasti izrādās mīkstpēdiņu ceļvedis - tur pat kāpiens lejā tiek atzīmēts kā tāds varoņdarbs, kurš pelnījis kā atalgojumu braucienu līdz pilsētai ar rikšu. Kalna galā pie tempļa baigie bari - noperku par Rs10 biļeti, kas dod man iespēju iestāties express rindā - tajā jāstāv "tikai" kāda stunda!!! Nez cik tad stāv paarējie... Stāvot rindā pļāpāju ar kādu patīkamu indzju vecīti - nomiernu viņu pasakot, ka pie mums bijušajā PSRS neviens necieš badu un maizi mēs veikalā varam nopirkt... :) Pašā templī sanāk uzkavēties kādu pus minūti, templis kā templis, izdzeru man pasniegtās 3 piles svētā ūdens un dodos ārā. Atceļā uzrodas kāds puika, kurš mani aizved līdz citam tirgum, palīdz nopirkt augļus, bet beigās tomēr ieved mani "brāļa" veikaliņā. Tur man parāda kā gatavo vīraku - paņem kociņu, lielu pjecku kaut kādas masas (izskatās pēc plastilīna) un veikli uzvirpina mazu krikucīti no tā uz kociņa - pēc tam tas vēl jāmērcējot attiecīgajā smarzjvielā. Tad man saak izrādīt daudzās smarzju eļļas - viena der pret migrēnu, otrā pret grumbām, trešā laba masāzjai (dabūju pat rokas masāzju), ceturtā vēl nez kam. Beigās nopērku vienu mazu pudelīti ar lotusa eļļu. Dzjeks saka, ka var dabūt arī marehuānas eļļu, uzpilini to virsū parastai cigai un baigais kaifs esot, nē paldies, mūku prom, kamēr neesmu ievilināts nopirkt vēl kaut ko... Kā parasti ieedu viesnīcā augļus, paarēdos. Iztulkoju 3 latīņu teikumus, bet tad miegs mani pievārē un es laizjos nu jau ierastajā pēcpusdienas snaudienā. Pamostos un uzinčoju 3 stundas - uzrakstīju kādas 5 dienas un jūtos labu darbu paveicis! Tad saaku ielu paartikas eksperimentus - ielas visur indijā pilnas ar vīriem, kas tur pat uz ielas cep dazjnedazjādus brīnumus. Paņemu ceptu zivi, baigi assa, kā jau vissa paika indijā, tad vēl kaut ko... laikam gaļa, esmu saacis veģetārajā Indijā ar neveģātarajiem, zemāko kastu ēdieniem, bet varbūt tā arī vajag. Man ir palaimējies, esmu uztrāpījis būt Mysoree svētdienas vakarā, kad no 19:30 līdz 20:30 maharadzjas pili izgaismo 100,000 elektriskās lampiņas - diezgan iespaidīgi. Pie pils spēlē orķestris, visa apkārtējais pils zālājs pilns ar indzjām, es arī piesēzju. Viens puika man grib paardod gaisa balonus, otrs ausu bakstāmos - jokaina viņiem tā preču izvēle... Viesnīcas paarpildītajā barčjonā pļāpāju ar izraēļu meiteni, kuru satiku vakar pie lils. Mums pievienojas vēl 2 izraēļu dzjeki - viņi visi ir baigi foršie un labprāt runā angliski, es jau sabijos, ka viņi vervelēs pa savam. Dzeram alu un runājam par ceļošanu, par dzīvi, par stāvokli Izraēlā un Palestīnā. Tads rūgts joks - "Izraēlā ceļot ir jauki - tikai izmanto taxi nevis autobusu" - saakumā neiebraucu. Viņi uzskata, ka vajadzētu palestīņiem atdot viņu zemi, bet diemzjēl neviens no politiķiem to nedarīs, jo tas nozīmētu politisku pašnāvību. Pusnaktī bārs veras ciet, tad arī izklīstam. 25. diena No rīta kāpju vietējā autobusā un braucu 16km atālo Srirangapatnamu - vietu, kur atradās Tipu sultāna cietoksnis, pēdējais bastions, kurš 18 gs. beigās izrādīja nopietnu pretestību britu koloniālajiem tīkojumiem dienvidindijā. Noīrēju riteni - nokaulēju cenu par 3 stundām no 50 līdz 25 rūpijām. Baigi karsts. Aizbraucu līdz kādam templim, tad līdz mūrim - šeit 1799g. kaujā krita brašais Tipu - vinš indzjām ir gandrīz tāds kā nacionālais varonis, brīvības cīnītājs. Viņam tiešām nav par ko kaunēties 1780.g vinš Pallilore kaujā sakāva britus, kuriem vajadzēja vēl 20 gadus, lai salaustu brašo vīru un to izdarīja nevis šis tas, bet gan pats Velingtons - vīrs, kurš vēlakk sakāva pašu Napaleonu! Braucu ārā no cietokšņa uz Tipu vasaras pili, ieeja kā ierasts - indzjām kādas Rs 5, baltajiem Rs 100. Bet nu gribās apskatīties, samaksāju. Iekšā skaisti sienu zīmējumi - pašā iespaidīgākajā attēlot Palliore kauja - vidū iespiesti apjukušie britu karavīri, kuriem no visām pusēm spiezjas virsū brašie Tipu vīri bruņoti šķēpiem un zobeniem - ļoti dzīvs tēlojums. Baigi karsts, paarsvidis aizminos atpakaļ un atdodu riteni, apskatu vēl kādu mošeju, papļāpāju ar rikšām un braucu atpakaļ. Dodos uz tirgu - safotografēju visus tirgus krāšņumus, uzinčoju, aizeju līdz kādai neogotiskai baznīcai, kura pa gabalu izskatās daudz labāk kā no tuvuma un tad caur musulmaņu kvartālu atgriezjos viesnīcā. Savācu mantas un dodos uz autobusu. Pa ceļam vēl izstrīdos ar viesnīcnieku - vinš uzskata, vinš uzskata ka man jāmaksā par visām dienām, es savukārt esmu paarliecināts, ka par pirmo jau samaksāju. Esmu dusmīgs, beigās vinš tomēr atrod kvīti, atvainojas un viss ir oki. Atkal stundu gaidu autobusu, par laimi šis ir ērts - ar ļoti zemu nolaizjamām atzveltnēm! 26. diena Ierodos Ernakulam ap 7:00, tā ir pilsēta Keralas štatā, tā izaugusi blakus Kočinai, kura atrodas uz pussalas un bijusi tirdzniecības centrs kopš seniem laikiem, to ir konrolējuši gan portugāļi, gan holandieši, protams beigās to savāca briti... Paarceļos ar pasazjieru kuģiīti paari līcītim uz Kočinu par Rs 4.5, kruta. Meklēju viesnīcu, atrodu, nokaulēju cenu no 150 uz 125, tad uz mani izmēģina vēl netīru triku ar veco labo "čeckout at 10:30", kas nozīmē to, ka man būtu jāmaksā kā par pilnu dienu par 3 rīta stundām. Nu nee, negribu. Tad man piedāvā maksāt "tikai" Rs 50, nee. Beigās telefoniskā sarunā ar bossu vienojos, ka nemaksāšu neko papildus un izvākšos no rīta 08:00. Duša un eju pastaigā - jūras krastā tādi milzīgi jocīgi tīkli, kurus ar tādas gara kāta palīdzību liek ūdanī iekšā un ceļ ārā - zivtiņu gan viņiem maz un mazas. Turpinu experimentus ar mazajiem ielu gardumiem - pirmajā mīklā iecepts banāns, otrajā sarīvēts kokos, trešajā sīpoli.... veē. Eju gar krastu tālāk pilsētā, patīk man te - arī tāds koloniālais stilinš - sienas dazjādās krāsās, mājām dakstiņu jumti, slēģu lodzjiņi. Aizeju līdz "Holandiešu pilij", tā tāda izbijusi radzjas rezidence, kur sienas apgleznotas baigajiem zīmejumiem - pagrabā Krišna ar ar abām kājām un visām rokām apmierina veselu baru sieviešu, augšā vienā istabā juku jukām viena otrai blakus dazjādas epizodes no Ramajanas - viena no diviem lielākajiem indzju eposiem. Storijs tāds, ka karaļdēls Rama, kurš patiesībā ir Višna, močī tur visādus nelaimīgos briesmonīšus. Viss paarbāzts ar vācu tūristiem, izrādās, ka šodien krastā piestājis kuģis ar kādiem 200 fričiem - nav man paveicies. Aizeju vēl līdz sinagogai, nelielā ēbreju kopiena te vel dzīvojot kopš šizmas laikiem, bet tā kā viņiem kaut kādi svētki, tad viss ir aizslēgts. Blandoties gar daudzajiem antīko un ne tik antīko priekšmetu bodītēm blandos uz māju pusi, vēl mazliet nomaldos, bet nu kaut kā tieku atpakaļ. Guļu, tad paēdu un dodos un Katakali deju teātra izrādi, tas ir baigais šovs - 17:00 saakas krāsošanās, izrāde 18:30. Esmu dabūjis biļeti 1 rindā un tūristu masas aiz muguras īpaši netraucē. Baigi viņi krasojās, vienam keksam seju zaļa un vēl pielīmētas uz vaigiem tādas lielas baltas papīra ķeskas - tā kā baķenes, tā kā zivs zjaunas. Pirms pašas izrādes mums vēl apskaidro kas ir kas, parāda kāda fizionomija nozīmē kādas emocijas, baigi smieklīgi, bet izteiksmigi. Tad izskaidro dazjādus roku zjestus, gandrīz tāda kā kurlmēmo valoda ar vairāk kā 20 roku kustībām, kas dazādos salikumos apzīmē dazjādas lietas. Tad saakas pats dancis - programiņā biki apstāstīts, kas notiem - kāds dēmons, kurš vairāk atgādina piepūtušos zaļu vardi ar sarkanām sarkanām lūpām, mēģina pavedināt vienu beibi (protams ka beibi tēlo dzjeks), kura rausta lūpas, pinkšķ un šķobās. Beigās kad tā nedodās dēmons tai iesper, tā pasūdzās savam dzjigitam un tas ievilina dēmonu slazdā un nodur - noduršanas aina iespaidīga - kā dēmons pamazām noslīd zemē, izdvešot zjēlus kviecienus un dzīvība viņa acīs pamazām izdziest. Ko lai saka, man patikās. Kamēr biju teātrī ir uzlijis lietutinš, neticami, pirmaā reize, kad kaut kas slapjš notek Idijā! Vakarā vēl uzinčoju. Viens mans paziņa arī uz Indiju aizlaida, bijām domājuši satikties, bet viņa draudzene norāvusi kaut ko līdzīgu malārijai! Māris atgriezies no Turcijas, Elīna tur izmezgījusi kāju. Kaut kā tām meitenēm celotājām neiet šogad, Zaiga škiet tika cauri vēl pa lēto. Eju uz viesnīcu un iedzeru pirmo malārijas tableti un liekos gulēt. 27. diena Ceļos 0630. Aizskrienu vēl apēst paaris mīklā ieceptos banānus un tad jau pie viesnīcas mani gaida taksis - braukšu lūkot izdaudzinātos Keralas "back waterus" - tā ir tāda kanālu un dīķu sistēma 100-iem kvatrātkilometru lielā teritorijā. Taksī iepazīstos ar jauku beļģu ģimenīti - tēti, mammu un meitiņu. Tētis izglītots un ilgi sievai un meitai franču valodā skaidro kas tā tāda Latvija. Nonākam līdz kādus 100m plata brūngan-zaļa ūdens pildīta, kanāla, kura krasti apauguši dazjādiem tropu saļumiem. Tur jau gaida laiva, kurā kopā ar mums būs vēl kādi 7 tūristi no ziemeļindijas. Mūsu dzinējs ir vīrs laivas pirekšā ar kādus 6m garu bambusa kārti, kuru vinš iestumj ūdenī līdz pat zemei un atbalstoties pret kārti stumj laivu uz priekšu. Braucam samērā lēni un ir nepatīkami tūristaina gaisotne, bērni bļauj un skraida apkārt, indzjas kā jau parasti arī nesēzj mutēm ciet, pa virsu beļģis arī sievai visu laiku kaut ko klāsta - nu nevar šitā izbaidīt dabu! Iegriezjamies pavisam sjaurā kanāliņā (~3.5m) un tad, kad mums pretējā virzienā grib pabraukt sjaura kanoe laiviņa, izveidojas gandrīz tāds kā sastrēgums. Sjaurajā kanālā daudz foršjāk, palmas un visi zaļumi slīd garām dauz tuvāk un liekas, ka esi visā tajā iekšā, nevis vēro no malas. Pa brīzjam vēl kanoe laivā klusām aizslīd garām kāds pilnīgi tumsnīgsnējs indzja, mieru paartrauc tikai mūsu fotoaparātu klikšķi - tiešām smuki un ir ko bildēt. Piestājam uz kādas mikroskopiskas saliņas - pavadonis uzkāpj palmā un dabū mums katram pa kokosriekstam, kad šķidrums izdzerts, tad riekstu paaršķeļ uz pusēm un ar no augšpuses nošķeltu šķēpelīti var izēst saldeno, gaišo, recekļaino masu, kas jau saakusi veidoties gar iekšējo rieksta malu - ņamma. Braucam tālāk, par bēdu atkal izbraucam plašākos ūdeņos. Piestājam kādā vietā, kur viss noputējis balts un gar malām sakrauti milzīgi mazītiņu gliemezjvāku kalni. Izrādās, ka šitā būda ir "kaļķa fabrika" - čaumalas tiek dedzinātas un paliek paari kaļķis. Tad vēl vienā vietā mums parāda kā no kokosrieksta valgiem tiek pītas auklas un tad jau drīz klāt arī pusdienlaiks - uz mazas apaļas saliņas mums pasniedz tali. Kamēr taisa ēst vēroju garām slīdošās piekrautās koka laivas un mēģinu, paarējo ovāciju pavadīts, uzkāpt kokospalmā, bet augstāk par paaris metriem netieku - kā tas nav nekāds lielais kauns, jo kā man vēlāk paskaidro ir vajadzīga sņorei, vai kaut kas tāds ap kājām, lai tādā palmā reāli uzkāptu. 3 solīto stundu vietā mazākā laivā pa šaurākiem kanāliem, dabūnam pus stundu mazākā laivā pa liela ezera vidu - garlaicīgi, pļāpājam ar beļģi par Eiropas Savienību. Tad vēl brauciens atpakaj bambusa kārts stumtajā barzjā, taksis un ap 17:30 esmu atkal viesnīcā - nu varēja būt jau gan labāk, bet nu no tūristiem domātām izklaidēm esmu atradis gaidīt kaut ko īpašu... Noskatos Kočinā jūras krastā saulrietu kopā ar neskaitāmajiem indzju bariem, kuri laikam arī šo pasākumu ir iecienījuši - milzīgo ķīniešu tīklu silueti uz rietošās saules fona izskatās tiešām jauki. Tad vēl izmēģinu gaigo gājienu ar zirdziņu - nopērku tur pat krastā zivi un tad tur pat netālu man tā tiek pagatavota - baigi gardā, vienīgi kā jau tam būtu jābūt traucē mazo kaķēnu zjēlā ņaudēšana, kuri te slapstās apkārt ātri vien sazīmo katru, kam ir kaut kas ēdams. Aizstaigāju līdz dikti lētam internetam Rs15! Tumš, pa ceļam uz viesnīcu nomaldos, noorientējos pateicoties St. Franciska Baznīcai, kaut arī tā ir vecākā eiropiešu celtā baznīca Indijā, tā tika paarbūvēta vēlākos laikos un ir acīmredzot zaudējusi savu seno šarmu. Savu rozīnīti tai piešķir vienīgi fakts, ka 14 gadus tajā tika uzglabātas paša Vasko da Gammas, pirmā eiropieša, kurš apbraucot apkārt Āfrikai nonāca Indijā, mirstīgās atliekas - tad tās protams aizveda atpakaļ uz Portugāli. Esmu nolēmis Kočinā ilgāk neuzkavēties, rīt braukšu uz Munnaru, uz tējas plantācijām, uz kalniem. 28. diena No rīta agri, agri paarceļos ar prāmi uz Ernakulam un skrienu uz autoostu. Bļē, viesnīcas īpašnieks mani piečakarējis, autobus iet par stundu vēlāk un esmu velti skrējis un svīdis. Nu nekas, nopērku paaris iecienītos saceptos banānus, uzdzeru sulu un dzīve atkal liekas jaukāka. Brauciens autobusā baigi labais - tam nemaz nav logu un visu laiku ir patīkami vēss. Braucam ar vien augstāka kalnos, ceļš smuks apkārt zaļi, mūzjamezju apauguši pauguri, augstāk klintis. Iepazīstos ar kādu beztemprementīgu spāni, vinš ir gaiš un līdzinās vairāk britam, mācās vinš arī Londonā un šeit bija apmaiņas programmā uz 2 nedēļām, tagad 1 nedēļu ceļo. Turpinu vērot skatus, parādās arī izdaudzinātās tējas plantācijas, kuru saulē mirdzošie krūmu puduri, cieši sastādīti stāvajās nogāzēs - tie veido puzlim līdzīgu rakstu, baigi smuki. Pati pilsētiņa gan netīra un trokšņaina, nav gluzji tas ko gribējās relaksējošo kalnu programmā! Apmetos mazā netīrā ūķī tirgus vidū, Rs85. Dušja auksta, pirmo reizi tā takā pat negribās mazgāties, jo gaiss te vēsāks. Izeju ārā, jā gaiss vēsāks un tāds dzidrs un spirkts, pilnīgi prieks to vilkt plaušās. Sarunājām ar spāni kopā iet pastaigā, bet vinš gribēja šikāku viesnīcu. Sagaidu viņu, man par nepatīkamu paarsteigumu šis jau paņēmis taksti un visu saplānojis, nu nekas. Aizved mūs līdz kaut kādam kalnu parkam, kur jābūt kaut kādām savvaļas govīm, kuru tur protams nav - toties ir pilns ar trokšņainajiem indzju tūristiem. Nu ja, ja es būtu kalnu govs es arī šitādā parkā negribētu dzīvot... Pa virsu visam vēl ir apmākušās debesis, kas aizsedz apkārtējo ainavu, drīz saak arī līt. Atceļā vēl iebraucam pie ūdenskrituma, kurš neskatoties uz tropisko lietusgāzi ir izjuvis un lietū ir knapi saskatāms. Karoč jau saakumā daudz negaidīju, bet nu tik pilnīgs fiasko, mani šokē - nekad vairs neielaidīšos šitajos "apskatīsim ar taksi" pasākumos. Lietus cik strauji saacies, tik strauji arī beidzas, no gaisa ir pazudis pirmslietus spiediens un tas ir vēl patīkamāks. Līdz tumsai vēl 2 stundas un es eju pastaigā uz savu roku. Tas ir dikti vien baudāmāks pasākums - apkārt miers un klusums, pa laikam pretī nāk tikai kāds vecīts, ar kuru smaidot saskatamies un pamājam viens otram ar roku. Pie kādām mājām kāda maza meitenīte izskrien pirekšā tantēm un rādot uz mani ar pirkstu, smejas un spiedz tādā sajūsmā, ka man pat no saakuma sametās neērti, tad nezsturu un arī saaku smieties :) Esmu nonācis tējas laukos, noplūcu lapiņu, zļembāju, garšo tā taka pēc čefīra. Noplūcu vēl kādas 10 un zļembāju atceļā, varbūt tas ir placebo, bet nu palieku tāds ta kā mundāks. Tomēr atgriezšanās trokšņainajā saspiestajā pilsētiņā manu entuziasmu noplacina un es agri - ap 20:00 liekos gulēt. 29. diena Esmu nogulējis gandrīz 12 stundas! Nu tagad gan jāmetās kalnu pastaigā - kādi 2km gar nepatīkamo pilsētas ceļu un esmu zaļumos - visur tēja, tēja, tēja. Tomēr nejūtos kaut kā īsti vesels, bet nu tik traki nav. Eju tālāk, nonāku līdz "view pointam", kur skats uz tējas laukiem lejā ielejā tiešām labs, tikai to mazliet aizklāj jau garaiņi, kas skrien uz augšu - jā, šeit kalnos ir jau saakusies kvazi-lietussezona, pēc mēneša gāzīs cauru dienu. "View pointā" ir arī maz kioscinš, kura paardevējs, kā jau ierasts, saakumā mēģina man notirgot zālīte, bet pēc tam pastāsta, kur labāk iet lai sanāktu smuka pastaiga. Sāku kāpt lejā pa kalnu gar tējas laukiem, smuki, vietvietām vēl pa kādam sievu bariņam, kuras ar tādām pamatīgām šjērēm, kurām ķāt piekabināts grozs, škērē tējas lapas - baigi smaidīgas un labprāt ļauj sevi nofotografēt. Vienīgā bēda, ka jūtos aizvien sliktāk un sliktāk, nespēks. Kad esmu nokāpis pašā ielejas apakšā līdz ūdenskritumam, esmu galīgi sašņurcis. Atlaizjos uz akmens blakus ūdenstilpnei, cerams, ka tekošā ūdenskrituma skaņas mani izdziedēs. Atpūšos kādu stundu, tomēr labāk nekļūst - labāk iešu tālāk, kamēr nav kļuvis vēl sliktāk. Jākāpj kalnā, grūti, pakāpies augstāk redzu, ka esmu paskrējis garām lielākam ūdeskritumam, bet tas mani vairs paarāk neinteresē, jūtos galīgi švaki. Vēl kādas 1.5 stunda un esmu aiztenterējis līdz pilsētai, kad līdz viesnīcai palikuši 100 metri saak līt, esmu paguvis laikā. Sabrūku gultā, palienu zem deķa, guļu, esmu karsts, svīstu, biki saap arī palva, biki drebuļi arī uznāk, visam pa virsu podā izlaizju šķidro. Saaku pētīt LP veselības sadaļu, gandrīz kā "3 vīros laivā" man der gandrīz katra kaite, tomēr vis stingrāk pieturos pie malārijas un hepatīta A - tie ir mani favorīti! Nu nav labi, nolemju doties pie ārsta - kamēr esmu ticis pie ārsta jūtos jau biki nomierinājies un jūtos arī labāk. Temberatūra 38C, ārsts kā jau ierasts (nu Nepālā viņi darīja tieši tā pat) izraksta kaut kādas antibiotikas un vēl kaut kādas šaibas kaklam, kurš man arī biki saap. Ārst pasmejās par manām bazjām par malāriju un saka, ka es esot saaukstējies - klimata maiņa. Jā, lai nu ko bet saaukstēties Indijā nebiju gaidījis, ejot atpakaļ uz viesnīcu mani māc sjaubas par diagnozi, īpaši pēc vēl viena šķidrā, bet nu tas varētu būt arī vienkārši no pēcpusdienas mandarīniem. Ietinos segā, guļammaisā, uzvelku vēl dzjemperi, iedzeru vēl šaibas un guļu drausmīgi svīzdams - pēc manas pieredzes tās ir labākās zāles pret temperatūru. 30. diena No rīta jūtos daudz labāk! Nezinu kas, svīšana vai antibiotikas, vai nienkārši laimīgs gadījums ir palīdzējis! Tomēr nejūtos tik vesels, lai gribētos veikt vēl vienu varoņa pastaigu kalnos. Ko darīt? Nīkt veselu vietu un veslejoties šajā neisteiksmīgajā miestā negribas, tādēļ nolemju slimot autobusā - būs man iespēja pakāpt vēlāk - Kodaikanalā. Kratos autobusā līdz Kottayamai - tādai palielai pilsētai. Man ir palikušas tikai Rs150, tādēļ gribu samainīt savus USD 100, ir sesdiena un kā zinu no pieredzes tā varētu būt problēma, tomēr kāds laipns policists pazvanās apkārt un noskaidro, ka ir viens ofiss, kur varu samainit piķi. Kādas 20 minūtes vīrs pēta manu pasi, klabinās kompī, kamēr beidzot dabūnu kvīti un galvenais naudu! Šīs bija manas pēdējās valūtas rezerves un tagad man aktīvi jāsāk meklēt vieta, kur varētu dabūt "caš advance" uz savu kredītkarti - pinkodu esmu aizmirsis un ATM man neder... Aizčāpoju līdz pasazjieru prāmju ostai - no Kottayamas startē pasazjieru kukģītis uz Alappužu - pilsētu "back wateru" vidū, kur taisos paarlaist šo nakti. Pasazjieru prāmis jāgaida vairāk kā stundu un visi rikšas mani mēģina pierunāt braukt ar tūristu barzju, tomer mana esmu nelokāms - rīt būs tūristu barzja (jo tajā maršrutā ir tikai tūristu barzja), šodien būs pasazjieru kuģītis. Viens rikša mēģina pierunāt mani palikt pie sevis mājās, vinš man parādīšot pilsētu utt., bet nee, diemzjēl mana pieredze Indija liecina, ja kaut kas šķiet paarāk labs lai būtu patiesība, tad tiešām kaut kas nav kārtībā. Esmu nelokāms un jo uzstājīgāks viš kļūst, jo paarliecinātāks kļūstu, ka tas nu toč nebūs nekāds labais dīls priekš manis. Pēc kāda laika mani liek mierā un es varu atpūsties un vērot kā puikas kanālam otrā pusē spēlē kriketu, vispār jau škiet, ka puikām te ir tikai 2 nodarbes - skriet pakaļ tūristiem, diedelējot naudu un pildspalvas, un krikets. Pienāk prāmis, maksā Rs10 un ir gandrīz pilnīgi tukš, stāvu pašā priekšā, super - vēroju kā slīd garām laiviņas, kā tantes izmetušās krastos mazgā veļu, kā puikas peldās ūdenī - kaut kur pirekšā aiz palmām riet saule. Baigi labais brauciens. Pašās beigas gan mani paarbiedē milzīga vabole, kas pustumsā nez no kurienes izrāpo man deguna pirekšā - tāda uz 5 centimetriem! Nonāku Alappužā, kad ir jau tumš, tomēr tā kā ostiņa ir pašā centrā, viegli noorientējos un atrodu viesnīcu. Izeju vēl ielās, paņemu pīrādziņu, kurā protams atkal ir VINJI, laikam bez sīpoliem te ir tikai saldumi... Atrodu vietu, kur rīt varēšu dabūt piķi pret savu kredītkarti un eju gulēt. Liekas, ka tiešām būšu izveselojies, pat caureja paargājusi, bet nu drošības pēc vēl ieriju šaibas. 31. diena No rīta pamodies jūtos pavisam vesels. Eju apskatīt Alappužu gaismā - viens no diviem backwateru kanāliem, kas pieet pilsētai pilnībā aizaudzis ar zaļām lapām. Nopērku biļeti uz tūristu barzu, ar kuru ceru tikt līdz Kollamai - diemzjēl uz turieni sabiedriskā barzja vairs nekursē - tā būtu reizes 50 lētāka un reizes 50 foršāka... Aizeju vēl līdz bankai, tomēr viņi "caš advanci" vairs nedod, nek darīt mēģināšu kaut kur citur. Ieriju vēl augļus un eju uz kuģīti, kur priekšējos solos jau laiski izgūlušies 4 jaunieši. Atnāk vēl kādi 5 - kopā esam ap 10 uz 30-40 vietīgo barzju - nav tik traki. Pirms esam izbraukuši, no krasta man vēl kāds vīrs aizrāda, ka Keralā sabiedriskās vietās smēķēt aizliegts, redzējo to uzrakstītu kaut kādā restorāniņā Munarā uz meņuča, bet uztvēru to kā neveiksmīgu joku. Ko darīt, katrā vietā savas īpatniības - šeit aizliegts pīpēt, pie mums aizliegts kommunisms (te uz katras otrās mājas sienas uzkrāsots sirpis un āmurs - rīt Indijā vēlēšanas!). Braucam, patiesībā diezgan jauki, kanāls kādus 20-30 plats, tā pat kā vakar krastos baigā dzīvība, jaunieši peldoties gavilē un sūta gaisa bučas baltajām daiļavām (cik nu daiļavām...), bērni kliedz un spiedz un protams pat šeit pamanās diedelēt pildspalvas! Pa brīzjam krastā pa kādam templim, arī pa kādai baznīcai - vispār Keralā salīdzinoši daudz kristiešu un kristietību te pazīst ne jau no koloniālajiem laikiem kā varētu domāt, bet gan kopš 1.gs.m.ē., kad šiet it kā nonācis Apustulis Toms jeb Šaubīgais Toms, kopš 2.gs. te mājo Sīrijas kristieši, ta kā portugāļiem bija reāls paarsteigums, kad viņi te nonāca un satika kristiešus - piedevām tādus, kas nezin, kas tas tāds paavests... Pa vidu ieturam pusdienas, beidzot pamēģinu ēst uz banāna lapas izklāto tali ar rokām, patiesība baigi labi - tāda sajūta ka garša ir savādāka un sīpolus arī vieglāk izlasīt! Tālāk braucam pa blatākiem kanāliem jau gar pašu jūras krastu - vietām no jūras mūs šķir tikai dazjus metrsus plats akmeņu krāvums. Pabraucam garām arī arī Sri Sri Matha Amrithanandamayi Devi ašramai, tās līdere ir viena no ļoti nedaudzajām guru-sievietēm. Tas ir vairāku rozīgu patsmidstāvīgu bloku māju kompleks mūzjzaļo palmu vidū - baigi jocīgi - apkārt koka kanoe laivas, palmu lapu jumtiem klātas būdiņas bet ašrama te izrādās tāda civilizācijas citadele! Ūdeņi kļūst vēl platāki, braucam cauri garai ķīniešu tīklu kolonnai - apkārt rinķo bezgalīgi ērgļu bari - brūns ķermenis, balta galva un kakls - gluzji kā uz amīšu ģērboņa. Neilgi pirms saulrieta beidzot sasniedzam Kollamu - visi 10 šķiet braucam tālāk vienā virzienā, sasjēzamies autobusā, pļāpāju ar kādu ļoti jauki indiešu sievieti, kurai ir ļoti laba angļu valoda - runājam par politiku, jā rīt vēlēšanas, cerams ka pēc tam vairs pa ielām nebrauks tie mikroautobusiņi ar bezdievīgi čerkstošajiem, skaļajiem ruporiem, par sieviešu stāvokli, klimatu utt. Pēc kādas pus stundas paarsēzjamies citā busiņā - esam palikuši 4 - 2 izraēļu meitenes, 1 meitene no honkongas un es. Ārā jau galīgi tumš, esam manā šīsdienas galamērķī - piejūras kūrortpilsētiņā, Varkala. Kopā ar honkongieti paņemam motorikšu līdz 3 km attālajai pludmalie, kur arī ir visas viesnīcas. Paņemam uz abiem jauku istabiņu, tīru, ar balkonu un ar drīzāk 4 nekā 2 vietīgu gultu - cerams ka Zaigai nebūs iebildumu, ahemmm. Eju vakara pastaigā - viss tūristu pasākums ir izvietot augšā klintī pašā jūras krastā - es to neredzu, bet dzirdu. Klintī augšā tūristu gaume piemērota gara rinda veikaliņu, restorāniņu, viesnīciņu, info centru utt. Apēdu kādā vietā savu dienišķo egg-fried-raisu, tomēr atmosfēra man te paarāk skaļa - skan arī kaut kāds zin tur Maikls Dzjeksons! Atrodu tālāk vietu ar nosaukumu "The Beatles", jā šī ir īstā, cilvēku maz, apkārt sastādītie koki un krūmāji veido vismaz daļēju aizvēju, maz, neveikls kucēns mēģina iekost čībā bārmenim, skan laba mūzika - Dēp Purple, Pink Floyd, The Eagles - labais - lēnām tukšoju alu un sajūtu cik ļoti man pietrūkst laba mūzika, varbūt pat vairāk par visu paarējo pasaulē un tagad es jūtos tiešām labi, pazīstamas skaņas uzjundī tik daudz emocijas un atmiņas... Tā nu pēc 2 640ml aliņiem reti pacilātā noskaņojumā ap 23:30 dodos atpakaļ un gulēt. 32. diena Ceļos ap 08:00 un uzreiz lejā uz jūru, jau kāpjot lejā pa kāpnītēm skatos ka vilņi pamatīgi. Jā, labais - tādi monstri, ka pilnīgi bail - viens mani sagrābj, sadauza pret zemi un noskrāpē plecu, huh. Eju pa klints augšpusi, gar krastu uz ziemeļiem. Kādā mazā zvejnieku ciematiņā vīri velk laukā no jūras garu garu trosi, kurai galā esot tīkls. Vīri sauc mani talkā, eju. Velkam velkam, kādus 100m tālāk kādi citi 10 vīri velk ārā otru galu. Manas rokas jau ir galīgi sarkanas, rīt drošvien būs vienās tulznās 5-kapeiku monētu lielumā, bet nu pamest nevar - gribas redzēt kāds ta būs loms. Vīri visu laiku dzied uzmindrinošas dziesmiņas, nezinu ko viņi tur dzied, bet nu es dziedātu kaut ko tāda: "Bladj, ja tas tīkls nebūs pilns ar zivīm, kāds te konkrēti atrausies!!!" :) Man nav līdz gulksteņa, bet šķiet, ka vilkām kopā kādu stundu, manas rokas ir sarkanas, esmu nosvīdis, un sašmulējies. Gala beigās satiekamies ar otro virves vilcēju grupiņu un kilometru garā virve ir krastā - paarsteidzoši nelielajā tīklā ir kādi 3-4 spaiņi nelielu zivtiņu - tās tiek sašķirotas pēc lielumiem grozos, nederīgas tiek aizmestas un tūlīt pat tās uzlasa pikējošie ērgļi un vārnas, kuru bars, kuru ir tik daudz, ka tie vai aizklāj saules gaismu. Aizeju gar skaisto krastu vēl līdz kādam zemesragam, pa ceļam noraidot kādus 5 dienišķos zālītes piedāvājumus un atgriezjos tūristu ciematiņā - pa ceļam redēju mangustu! Apēdu rietumnieku brokastis - tēja, brauzdiņi, omlete, sula, deserts un atgriezjos viesnīcā. Honkongiete tiko pamodusies un iet pastaigā, es gan jūtos noguris - ieeju dušā, un pēc tam ilgi vāļos gultā puskails un veldzējos ventilātora vēsajā gaisā - tāda BAUDA! Šķiet, ka Indijā būšu kļuvis atkarīgs no dušas - šeit tā ir viena no Maslova piramīdas pamatnepieciešamībām! Eju vēlreiz peldēt - vilņi tiešām skarbi, tad pievakarē eju uz 3 km attālo pilsētu inčjot, krastā, spekulanti prasa Rs50 par stundu! Pa ceļam vēl ieeju kādā jaukā templī, šeit ir paarsteidzoši mierīgi un klusi salīdzinājumā ar parasto kņadu, kas sastopama tempļos. Inčā beidzot pierubīju savu flaš-draivu, dabūnu austiņas un klausos Coju un Nirvānu!!! 19:30 manus priekus paartrauc "power-cuts", tādi Indijā gan prognozētu, gan neprognozēti ir visai biezji. Pa tumsu (tikai viet vietām deg lampiņas - tiem kam ir patstāvīgi strāvas ģeneratori) slapstos atpakaļ uz pludmali. Arī viesnīcā nav gaismas - uzlieku uz pieres Anša doto ciklopu un berzju vanasistabā savas netīrās drēbes, pēc tam pelnītā atpūta - "Bītli", alus un mūzika. Satieku tur kādu 40 gadus vecu norvēģi, kurš kādas stundas laikā pagūs man izstāstīt visus savus dzīves hailaitus, nabags laikam tiešām bija noligojies pēc sarunu biedra - pat paprasīja man e-pasta adresi. Atgriezjos viesnīcā, nabaga honkongiete valstās pa gultu - varkarā apēda restorānā zivi, laikam ne paarāk labu zivi... Es arī ilgi nevaru aizmigt - aug gudrības zobs un ventilātors saacis pretīgi čīkstēt - griezj ausīs. 33. diena Esmu no rīta ļoti slinks - pieceļos ap 10:00. Rīta pelde, brokastis un dodos uz pilsētu kārtot naudas lietas. Manu karti paņem pretī!!! Dabūju samaksās saalītu 5% komisiju, toties tagad domāju, ka piķis man pietiks līdz brauciena beigām un par to vairs nebūs jālauza galvu. Kamēr viens no puišiem meklē vietu, kur uztaisit manas pases kopiju, pļāpāju ar 2 atlikušajiem. Stāstu viņiem par Latviju, viņi man par Keralu. Izrādās, ka viņi nemaz nesaprot hindi! Zināju, ka malaijam ir viņu dzimtā valoda, bet domāju, ka visi prot arī hidi. Viņiem gluzji kā man Deli būtu jāmēģina tikt cauri ar angļu valodu, nabadziņi... Vispār jau jocīgi braucot no ziemeļiem uz dienvidiem nepamanīju, kurā brīdī beidzās hindi un saakas kāda cita valoda... Uzinčoju, manus Coja/Kobēna un emailu priekus paartrauc kārtējais powercuts - šoreiz neprognozēts. Dodos atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam nokāpju lidz jūrai nopeldēt. Vilņi palikuši vēl trakāki, straumes un atstraumes tik spēcīgas, ka knapi var nostāvēt uz kājām - bailīgi, iesūks vēl iekšā, bet nu gribas tikt biki dziļām, kā saka "uzsēsties" uz kāda no vilņiem pirms tas ir nolūzis, bet tik tālu nevar tikt, jo nolūzušie vilņi skalo atpakaļ - cik paej uz pirekšu, tik tevi atskalo atpakaļ. Beigās tomēr izdomāju kā tā lietiņa darāma - kad nāk vilnis virsū jālec tam gandrīz virsū un jāpanirst zem tā - apakšā ir straume pretējā virzienā un ja augšējie ūdens slāņi nenoķer tevi aiz papēzja, tad var tikt uz priekšu. Bet nu tas ir grūti un gailīgi - pati briesmīgākā ir tā vieta, kur viļi tieši lūst - tas nav nekāds joks kad tāda 2.5 metrus augsta ūdens masa dārdēdama un putodama uzgāzjas virsū... Vakarā, neskatoties uz honkongietes nelaimēm, paņemu zivtiņu. Garda, bet nu kā parasti izrotāta ar sīpoliem - pietiek vienu vienīgu reizi aizmirst piebilst par to, ka sīpolus negribu, un atkal dabūju ar tiem pilnu šķīvi... Vakarā nolemju noskatīties "Passion of Jesus" - kādā darčonā ir videoprojektors. Paiet ga kāda pus stunda, kamēr viņi iebaro lasītājam savu pirātisko DVD. Pa to laiku izklaidēju kādu amerikāni ar saviem stāstiņiem par Latviju. Noskatos filmu, tā neko, bet nu kā jau vecajam Melam nākas asiņu vairāk kā sajēgas, bet nu laikam tā vajag. Vēl viens alus un muzons manā barčonā un uz viesnīcu. Kopā ar meiteni no Honkongas izcīnam citu iztabiņu, kurā ventilators nesīc! Pļāpājam kādas 2 stundas, skaidroju viņai kas tāda Padomju Savienība un to ka tādas vairs nav utt. Šķiet man vajadzētu no Ārlietu Ministrijas pieprasīt kaut kādu ordeni, par Latvijas tēla veidošanu pasaulē! :

J.Krūmiņa ceļojums uz Indiju 2

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem