Istanbul -2009

07.07.2009
8 min lasīšanai
62 foto

Stambula, 19.-24.06.2009. 19.jūnijs. Pēdējā darbdiena. 14.30 esmu lidostā; pēc plāna – 16.30. – lidmašīnā. 3 stundas – Istanbul... Bagāžas man nav - soma ar 4 krekliem un 5 pāriem zeķu. Imodium un ftalazol – internetā lasīto referenču iespaidā... Brāķēju ideju par transfēru līdz viesnīcai – „mūsu draugs gaidīs lidostā”. Esmu aizdomīgs un ticu, ka „draugs” gaidīs samaksu... Galu galā viens no viesnīcas izvēles kritērijiem bija attālums no metro gala stacijas – Aksaray – kājām sasniedzamā garumā. Nopērku žetonu par 1,50 TL (1 TL = ap 0,32 Ls) un braucu ar Hafif metro – pēc iepriekš apstiprinātā plāna. Šis metro drīzāk ir tāds piepilsētas elektrovilciens - pa apakšzemi tikpat kā nemaz – var ķert pirmos iespaidus par apkārtni. 16 pieturas un gala stacija – Aksaray. Karte man ir pietiekoši smalka, bet turkiem ar ielu rakstīšanu uz māju stūriem iet pagrūti... Vispār tādi sarkani uzraksti ir, bet ne gluži uz stūra, un ne vienmēr. Protams, ka viesnīcu atrast nevar – ir pēc kārtas, gluži blakus viena otrai, vairākas citas, arī internetā aprakstītās viesnīcas, bet manējās tā kā nav. Velku ārā rezervācijas papīru ar adresi un bakstu ar pirkstu – Hotel Maya, Sehzadebasi Fevziye Str.5 - ?? Tumsnējie vīri atbild vai nu ar akcentu, vai skaidrā krievu valodā – man paliek iespaids, ka šai rajonā „turki” ir no kādreiz brālīgajām dienvidu republikām... Jā, tepat jau tā viesnīca ir – izkārtne tik neuzkrītoša, ka pa otru ielas pusi esmu vismaz divreiz gājis garām. Viesnīcnieks runā angliski, bet, kad es starp angļu vārdiem pinu vācu mēli, tekoši pāriet uz vācvalodu. Viņš laikam nav bijušais komjaunietis... Noskaidrojam, ka „frends” mani gaidījis lidostā, bet, tā kā man bagāža nebija, esmu aizgājis ātrāk, nekā viņš ieradies... Istaba ar divām gultām, sēdvannu, ir mazs ledusskapis, kondicionieris ar pulti, televizors, krēsls ar galdiņu – man pilnīgi pietiek. Salasījies tās references viesnīcu mājas lapās (kā zināms, raksta jau vairāk neapmierinātie), esmu samainījis maksu par dzīvošanu gan lirās, gan eiro. Velku ārā žūksni liru un samaksāju par visām piecām dienām – 375 TL. Naudu mainīju Latvijā, nevaru salīdzināt, kā izdevīgāk – Turcijā vairāk dolāri cieņā. Es visur maksāju lirās – cenas jau arī norādītas lirās. Nometu pekeli un dodos pilsētā. Vadātājs, protams, aizved uz vietām, kur daudzi droši vien neiet – tikai otrā dienā pie gaismas redzu, kur esmu klīdis. Gar graustu kvartāliem, gar romiešu mūri un Ataturka tiltu... Cilvēku ļoti maz, ir jau ap pusnakti. Pakļaujos kāda bijušā komjaunieša aicinājumam paēst kebabu ēstuvē – 9TL, nav dārgi... 20.jūnijs. Iepazīšanās ar pilsētu. Ņemot vērā, ka pēdējos mēnešus svaigā gaisā tikpat kā neesmu bijis gan darba gan pretīgo laika apstākļu dēļ, nolemju dīki paklīst pa pilsētu. Eju tā kā uz Sultanahmet pusi, bet gar universitāti aizgriežos uz Suleimana mošeju un nonāku graustu rajonā, kuram vakar pusnaktī esmu cilpojis apkārt... Neomulīgi, pie mums tādos „apartamentos” neesmu redzējis dzīvojam. Krustām šķērsām izžauta veļa, bērni un kaķi, daudz čigāniska paskata vīriešu spēka gados, kas aiz neko darīt, lūr uz katru garāmgājēju... Fotoaparātu nemaz negribas vilkt ārā. Pa ielu pāris reizes aizrāpo prusaka lielie brāļi – laikam taču tarakāni, tādi melni, vismaz collu gari. Laiks brīnišķīgs – beidzot esmu ticis siltumā – tā ap 23-24⁰C. Atkal Ataturka tilts, tikai dienas gaismā – no pontoniem, kā kādreiz Rīgā pār Daugavu, tikai tā augstāk piepacelts... Makšķernieki rindā. Neredzēju, ka kāds ko noķertu – mazās zivteles izskatījās domātas ēsmai. Nolemju iet kājām uz Taksim laukumu. Diezgan patālu, galā – nekā īpaša. Ar velosipēdu Stambulā gan nav ko darīt – kādus septiņus riteņus piecās dienās redzēju... Trotuāri šauri, bieži pakāpienveida, piekrauti ar precēm, bordas augstas, reljefs – daudz šauru stāvu ieliņu, mašīnas, mašīnas... Galatas tornim esmu apgājis apkārt, klāt nepieejot – nemaz tik augsts tas nav – var arī nepamanīt. Esmu pie jūras kuģu piestātnes, tad – pa Galatas tiltu atpakaļ... Garšvielu tirgus, blakus kāda paliela mošeja. Ļoti labi – pie mošejām ir lieliska iespēja nepievēršot apkārtējo uzmanību nomazgāt jeb pareizāk – atvēsināt kājas pēc garāka pārgājiena; sēžos rindā ar turkiem un ļaujos tekošajam ūdenim... Neievēroju – vai viņi mazgājās pirms vai pēc mošejas apmeklējuma... Uz Zilo mošeju. Neko zilu gan tur neievēroju, bet grēkojuši tie Ahmedi un Suleimani laikam pamatīgi; paši arī to apzinājušies – dievam tīkamās celtnes varenas, kaut kas līdzīgs atmiņā tik no spāņu Kordovas – tā mošeja ar 800 kolonnām un katedrāles torni... Atpakaļ uz viesnīcu – TV divas programmas no Krievijas, BBC, pārējais turku un arābu valodās... OK. 3.diena, laikam 21.jūnijs... Mājas aizmirsušās, kājas nogurušas; testēsim sabiedrisko transportu. 1,50 TL – uz Topkapi. Ļaužu vēl maz, eju caur parku... ziedu tikpat kā nemaz. Muzejs nepievelk, iešu meklēt Sofijas katedrāli. Jā, turpat jau ir, te cilvēku daudz, skan piedāvājumi pirkt, pirkt... Cisterna – Yerebatan sarnici – arī tepat pāri ielai... Tā kā naudiņu pelnu ūdensapgādes un kanalizācijas jomā, priekšroka, protams, cisternai... Nez kāpēc to aprakstos šādi dēvē – tas ir viens milzīgs pazemes ūdens rezervuārs ar pāri par simts kolonnām, arkām, utt... EUR 7.- vai 10 TL – vietējiem tiešām, šķiet, mazāk – pie cenas ķeburs un TL – tūristi nesaprot. Bet 10 TL nav žēl... tikai iegūts mazvērtības komplekss – paši ceļam rezervuārus ar tilpumu līdz 2000m3, bet te apmēram 100x200m laukums un ap 8m augstumā... grandiozi. Pārbaudi uz hermētiskumu gan neizturētu – no griestiem šur un tur kaut kas tek... ūdenī (tas ap pusmetru dziļumā) peld zivis – pulcējas izgaismotajās vietās. Turpinājumā – Sofijas katedrāle, kas pārveidota par mošeju - 20 TL. Jāā... tā paiet pasaules godība. Celtne jau iespaidīga, raksti un sienu gleznojumi arī savulaik noteikti bijuši liels brīnums..., bet šobrīd iespaids tāds paplucis. Tāpat kā citur pasaulē –Pēterhofa, Linderhofa, arī Bētleme..., senās pilis un baznīcas ar savu ārkārtīgo greznību un rotājumiem uzturēt labā paskatā ir ļoti grūti... Vajag spilgtu iztēli, lai iedomātos, kā te ir bijis... Ejot ārā, prātā iešaujas ķecerīga doma – sultānu rezidenci sauc Top kapi saraj... Pietiekami agrs, brauksim uz vēl vienu „šķūni” – Dolmabahče saraj. Nu, šis ir jaunāku laiku – tikai pāris sultānu paspējuši apdzīvot, tad vēl Ataturks, kurš te nomiris... Gide angliski ļoti īsi apstāsta gadu skaitļus, kas atvedis izstādītās dāvanas, izvadā pa telpām – tiešām „šausmīga” greznība... Fotografēt nedrīkst, bet, ja būtu ļāvuši – divas bildes būtu: boksā no pieciem bieziem it kā grāmatu sējumiem ierīkotā slēptuvīte karafei un glāzītēm, kā arī sultāna tualete – caurums grīdā ar pēdām, kā dažā labā mūsu dzelzceļstacijā, tikai no marmora, protams... Fū, esmu ārā svaigā gaisā, gribas vēsumu – brauksim pa Bosforu... Rakstīts, ka kuģītis 14.45. Sagaidu šo laiku, bet nekas nenotiek. Sāku klaušināt piestātnē ar latvisku nosaukumu – Kabatas, līdz iekšā laidējs pasaka skaidri – van, siks, zero, zero... atliek vien gaidīt līdz 16.00. Biļete 10TL, īss komentārs angliski un turciski par redzamo, Eiropas krasts, Āzijas krasts – un atpakaļ; paliek pat tā kā vēsi... 22.jūnijs. Pētu karti. Skanīgākie nosaukumi apgūti – ķeksīti var ielikt, pāris bildes arī ir. Emocionāli diezgan pabāli..., ja nu vienīgi tā cisterna, kas nemaz nav cisterna. Iešu atkal kājām – uz attālu rajonu Eyűp – tur esot sultānu kapenes, mauzoleji; pa ceļam ebreju un arābu kvartāli. Pēcpusdienā jāatrod outlets „Olivium”, kas, kā rakstīts viesnīcā iedotajā reklāmā, esot lielākais tāds centrs Turcijā. Varbūt izdodas ko nopirkt – pie mums taču daudz preču no Turcijas... Maršruts ap 12km. Pazib ebreju cepurītes – kipas; nabadzība, nabadzība... Starp mājām pa šauro ieliņu kāds vīrs stumj ratiņus, kuros sakrauti kliņģeri, pārsegti ar segu... Viņš skaļi kliedz, saukdams pircējus; kāds pa logu nolaiž spainīti ar naudu, pieskrien kāds bērnelis... Atkritumu savācējs – pa stāvo ieliņu velk ratiņus ar milzīgu maisu, pilnu ar kartona loksnēm... Parkos izdegušajā zālē dažādās pozās guļ bezpajumtnieki; blakus maisi ar ēdienu, atkritumiem, drazām, staigā suņi... kaķu gan stipri vairāk. Viņiem tur silts... Sākas kapsētas, laikam vārds kapi arī turkiem ir kapi... kārtīgas kaltas akmens plāksnes aizgājušajiem virsū. Mošejas – lielas un mazākas, ar iespēju nomazgāt kājas... Iespējams, ka kādas no celtnēm bija mauzoleji; neviens tur iekšā negāja. Dodos uz outletu. Varētu būt 3-4km, bet beidzas mana smalkā karte... veikals ir aiz pilsētas mūra. Prasu ceļu turkam uniformā, viņš mani paved ap stūri un parāda virzienu ar roku... Nonāku stacijā Zeytinburnu, kas ir paliels satiksmes mezgls. Tur uz laukuma jau skraida kāds vīriņš un kliedz Olivia, Olivia... Mazs dzeltens busiņš (1,5 TL) aizved mani uz „Olivium” centru... Man šķiet, ka „Mols” Rīgā ir lielāks, nerunājot nemaz par preču klāstu. Varbūt esmu vienkārši izlepis, bet pēdējā laikā man piemetusies kaite – nevaru pārliecināt sevi, ka lētās mantas man tiešām nepieciešamas, savukārt par dārgajām – ka cena ir adekvāta... Stihiskā nelaimē neesmu cietis, savs apģērbs vēl ir, tāpēc eju vien garām pelēk – zili – rozā nokrāsas sekcijām; tā vien šķiet, ka drēbes izvilktas no veļas mašīnas, kur nedaudz saplukušas... Sabiedriskais transports nogādā atpakaļ viesnīcas tuvumā. 23.jūnijs. Jāaizbrauc taču uz Āziju. 1x1,5 TL – ar tramvaju līdz Kabatām, vēlreiz 1,5 TL – ar kuģīti uz Űskűdar Āzijā. Ceļvežos nekas prātīgs nav rakstīts, dabā arī – tā kā dzīvojamie rajoni, tā kā drupas, savrupmājas. Pastaigājos gar šauruma malu – varētu iet atpakaļ pa Bosfora tiltu, bet, nekā – to viņi nikni apsargā – tilta galā militārā zona, posteņi... Tilts varbūt nedaudz garāks kā vanšu tilts pār Daugavu, bet tā sargā. Universālveikalos gan arī pārbauda, tāpat kā lidostā... Atceros, ka neesmu bijis Grand bazārā. Žigli ar kuģīti atpakaļ, Kabatas – tram, tram – bazārs. Spožums nenormāls. Ātri izlases veidā izskraidu dažus koridorus, pirkt te neko netaisos; neredz arī, ka citi tirgotos – vairāk tāpat vien klīst... Atceros, ka vakar tumsā redzēju lielu, lepnu veikalu pavisam netālu no Aksaray stacijas, „Historija”, šķiet. Eju caur viesnīcu rajonu, kur katrā veikalā tevi sveic krieviski... Beidzot Aksaray. Veikals tiešām solīds, cenas varbūt nav zemas, bet, salīdzinot ar mūsējām... Sandales nopērku – 57 TL, patīk. Pirmoreiz uzgāju lētu un garšīgu ēstuvi – 5 TL, nekādu nejēdzīgi aso garšvielu – viss tieši tik, cik vajag. Saldējums – ļoti garšīgs; ar cenām ir tā – lidostā 10 TL, viesnīcu kvartālā 4 TL, km tālāk 2,5TL, ap 2km no tūristu zonas – 1,5 TL. Par 10TL nepirku, pārējie pēc garšas vienādi... Var nopirkt kaut vai pusnaktī. Nezinu kā Latvijā, bet man šogad Līgo bez lietus... Vajadzēs iekopt tradīciju. 24.jūnijs. 12.30 lidmašīna. Atsakos no transfēra un sāku virzīties uz lidostas pusi. Visu var pietiekoši labi atrast un saprast, piereģistrēties utt. Pēc trim stundām – Latvija. Secinājumi. 1.Ko gribēju, to dabūju – kārtīgi izstaigāties pa svešām vietām; šķiet, kādi 40km sanāca... 2.Parasti ceļojot meklēju apliecinājumu, ka mājās tomēr labāk; vismaz Stambulā to var iegūt... 3. Kaut kā nepaveicās ar ēšanu – gadījās tikai viena vienkārša, laba ēstuve. Katru reizi ēdu citā vietā, parasti ne gluži centrā, vietās, kur ēdieni uzzīmēti uz ēdienkartes. Vācijā, Čehijā, Itālijā turku Dűrum, Dűrum – vienmēr garšīgi; Stambulā palika cits iespaids – kaut arī parasti lietoju daudz piparu, tomēr ne jau tik vājprātīgi... Kad jautāju salātus, atnesa palielu šķīvi ar sagrieztu svaigu sīpolu, klāt ap 50g pētersīļu un vēl kādas piparmētrām līdzīgas lapas, aplietas ar citronu sulu. Tādu „asumu” jau varu dabūt arī mājās, tikai man tas nebija ienācis prātā... Tad vēl bļodiņa ar piparotu tomātu sulu ar visām sēklām, uz atnestā ēdiena vēl trīs lielas aso piparu pākstis... Imodium palika nelietots. Cenas – no 5 līdz 16 TL. Šķiet, ka paši turki ēda ļoti vienkārši – pupiņas, rīsus ar riekstiem, jogurtu. Kad es prasīju ēstuvē jogurtu, man iedeva bļodiņu tīrkultūras ar tajā sagrieztiem svaigiem gurķiem – interesanti. Pēdējā dienā, pasūtot pēc bildes kaut ko, kas izskatījās pēc gaļas, dabūju samīcītus brūnus, piparotus, veģetārus pinkuļus; tos ēst galīgi nevarēja... Viesnīcā brokastis bija ciešamas – parasti omlete ar tādu jocīgu piegaršu, sieri, desa, olas un arbūzi, cik tik lien. Kafija negaršoja, bet tēja pie ielas pārdevējiem atgādināja bērnību; tad bija tāda lēta, stipra - paciņās... 4.Gribētos vēl kādreiz atgriezties Turcijā, bet ne pašā Stambulā – drīzāk paceļot pa valsts iekšieni...

Istanbul -2009

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem