Bērnu tiesības pie Munameģa

  • 9 min lasīšanai
26. jūnija rītā pieceļos ar pienākuma apziņu. Kā nu nē, šodien ir tā diena kad ar Montu jādodas uz Igauniju uz sen gaidīto TC ( Training Course) Children Right Education. Sametu mašīnā visas savas lietas un dodos pēc Montas. Monta jau gaida autobusa pieturā ar ļaunu smaidiņu. Pirms izbraukšanas no Liepājas vēl iegriežamies Rimi, kur tiek iepirkts izdzīvošanas komplektiņš-maize, siers, ķiplokmaizītes un balzāmiņš ( nu tak prezentācijai, ne jau piemest mūli). Monta mēģina pierunāt mani nopirkt kožlenes, es uzstāju uz šņabi, beigās vienojamies par alu. Viss, dodamies uz Rīgu jo ir sarunāts, ka no lidostas savāksim portugālieti Sandru. Tā kā ir daudz laika, tad pa ceļam čilojam un braucam godīgi, vien netālu no Rīgas aptveru, ka man bija jābūt stundu ātrāk. Iespiežu pedāli nedaudz dziļāk un tikai ar 15 min nokavēšanos ielidojam lidostas teritorijā. Netālu no ieejas stāv neliela izmēra būtne, kuras sejā spoguļojās izmisums. Izskatās pēc Sandras. Tā arī ir. Meitene noķērusi vieglu paniku, jo mans numurs viņai nav, poņas uz kurieni jābrauc arī nē, un izskatās, ka lēmumu vispār kāpt lidmašīnā viņa arī nožēlo. Braucam tālāk. Rīgas masīvus nomaina meži. Tad atkal meži, un vēl meži. Sandra prasa kad izbrauksim no meža. Skaidroju, ka vēl nemaz neesam viņā iebraukuši. Meitene savā dzīvē nekad nav redzējusi tik daudz kokus vienkop un tagad uztraucās vai neesam apmaldījušies. Mierinu viņu kā vien varu. Tuvojamies Alūksnei, GPS stāsta, ka jāgriežas pa kreisi kur īsti nemaz nav ceļa. Mēģinu viņu vest pie prāta, bet aparāts ir nepielūdzams. Pazūd radio. Pēc ilgas meklēšanas skan tikai kaut kāds vietējās nozīmes igauņu radio, kur vecis aizkapa balsī kaut ko stāsta. Asfalts arī pazūd un sākās normāls lauku ceļš, protams, koku ir vairāk nekā iepriekš. Tā kā riebjās braukt klusumā vai klausoties igauņu spoku stāstus, uzlieku vienu no saviem iemīļotajiem CD kas pārraida mūziku ko var apzīmēt kategorijā smagā/ļoti smagā. Netīšām paskatos atpakaļskata spogulī un nobīstos- Sandras sejā atspoguļojās nāves bailes. Acīmredzot meitēns domās jau ir sevi apglabājis. Droši vien ir raustījusi arī durvis, bet man aizmugurējās durvis ir nobloķētas lai sīkie netiek ārā. Vārdu sakot Sandra ir gatava mirt, tikai domā kā to izdarīt labāk. Man uznāk smieklu lēkme, turklāt iebraucam tādā jaukā pilsētiņā kā Ape. Tas laikam viņu nomierina. Ape izrādās visnotaļ jauks miestiņš, tikai ceļi laikam pēdējo reizi laboti kaut kur ap jāņiem 1915 gadā. Pāris minūšu laikā jau esam pie Igaunijas robežas. Ainava nemainās, tikai viss liekās mazliet sakoptāks. Meklējam norādes uz Rouge, jo GPS stūrgalvīgi mēģina dzīt savu propagandu. Griežam pa labi, pa kreisi, braucam pa ceļiem kādi Portugāle ir bijuši vien pirms lielajiem atklājumiem un jau drīz esam Rouge. Tagad jāatrod Suurjarve Kulalistamaja. Tā kā šis nosaukums principiāli nav izrunājams nelietojot alkoholu, tad uzrakstu to uz papīra un sāku uzbāzties vietējiem. Tie ir izpalīdzīgi un jau pēc 10 min piebraucam pie šīs jaukās mājas. Izrādās esam pirmie. Treneri jau ir atbraukuši, bet dalībnieki vēl nē. Iekārtojamies pa istabiņām. Māja ir visnotaļ jauka, tikai ne pārāk piemērota 2 metrus garam latviešu džekam. Laikam lai saprastu, ka te vispār nekāda „maļina” nebūs, mani ieliek jumtistabiņā, kas būs jādala vēl ar diviem čaļiem. Tas tā, bet normāli nostāties varu tikai istabas vidū. Tualete vispār ir hīts- ja gribās čurāt, tad jāiejūtas Kvazimodo ādā un jāuzmet ne pa jokam mazais kuprītis, vai, protams, var jau nākt iekšā tualetē ar dibenu pa priekšu. Labākais seko- šajā pašā 0,20X0.70 m2 telpā atrodas arī duša (impossible is nothing). Ja ietrenējās, tad ir iespēja nomazgāt cinci un kājas. Liekot lietā fantāziju un mazliet veiksmes var nomazgāties arī pilnībā. Prasu lai man samaina istabiņas, jo pārējās ir ok, vienkārši šai traucē jumta klātbūtne. Tas tomēr nav iespējams, jo džeku ir maz un tie ir salikti zem jumta, a beibēm ir nodotas visas pārējās istabas. Nu po- ne to vien esmu redzējis. Toties apkārtne fantastiska- māja ir kalnā, lielisks skats, apakšā ezers ( dziļākais Igaunijā), nu vārdu sakot- ļoti smuki. Mājas otrā pusē varen jauka upīte ar mazu ūdenskritumu, laipiņām utt. Nākamās stundas aiz bezdarbības vazājamies pa māju. Vakariņas ēdam trijatā, jo tiem dalībniekiem kas brauc no Tallinas ir problēmas ar busu. Uznāk besis un ejam gulēt. Nakts vidū ierodas pārējie. Rīts jau ir interesantāks. Brokastīs var satikt cilvēkus no dažādām Eiropas malām. Pazīstams nav neviens. Seko iepazīšanās, šādas tādas sadarbības spēles un ķeramies vērsim pie ragiem. Lekcijas nav klasiskajā izpratnē, bet gan ar aktīvu līdzdalību, daudz spēļu. Pēc pusdienām ir pārtraukums, Monta mēģina mani pielauzt iet peldēties. Es gribu pagulēt. Beigās vienojamies par to, ka jāaizbrauc uz veikalu pēc alus. Lai gan veikals ir turpat vien blakus, tomēr negribas iet, jo visu dienu lijis, un nupat lietus tik beidzies, turklāt izskatās, ka līs vēl. Vakars ir jauks- līst, bet ir smukas nojumītes kur dalībnieki neformālā veidā iepazīstas- ir atbraukuši no Igaunijas, Latvijas, Krievijas, Moldovas, Spānijas, Portugāles, Itālijas, Armēnijas, Polijas. Ar mums visiem iepazīstas arī vietējie knauši ( citviet Latvijā saukti par odiem), kas atzīst mūs par garšīgiem esam. Lietus velk uz miegu un jau ap 2 esam gultās. Nākamā diena sākās ar sauli, turklāt karstu. Jau ap plkst. 11 ir tik karsts, ka vienīgā ideja ir vai nu peldēt vai stāvēt aukstā dušā. Dienu kaut kā nomocam, bet vakarā nav nekas labāks. Toties vakarā ir valstu prezentācijas. Katrs parāda kaut ko smieklīgu un liek galdā cienastu. Mūsējais galds ātri kļūst tukšs, jo Užavas alus ar ķiplokmaizītēm un sieru varen iet pie sirds pat tālajam Eiropas galam. Problēmas kā parasti rodas ar balzāmu. Vienīgi Stefano atzīst to par dievišķīgu dzērienu, pārējie švaipstās, ķer gaisu un īd kā sikspārņi akvārijā. Nu, nekas, nemetīšu jau ārā… Pēc stundas esmu savā labākajā formā un visi pulcējās ap mani. Vēl ir spāņu prezentācija, poļi ar kaut ko mēģina sabīdīt. Vārdu sakot jautri. Dejojam kaut kādu kataloņu deju, un vēlāk jau atkal esam zem nojumītes. Spēlējam intelektuālas spēles, no sērijas kā ielikt žirafi ledusskapī, Igaunis skapī utt. Nu tādas es zinu savas 20 ja ne vairāk un pārējie ir vienkārši starā. Starā ir arī knauši, kas acīmredzot ir saaicinājuši savus čomakus arī no tuvākās apkārtnes uz nelielu mielastu. No rīta manas kājas atgādina bluķus no šitaki sēņu audzētavas. Rokas ir mazliet labākā izskatā, bet par dalību misters Latvija konkursa atlasē varu aizmirst. Trešo dienu ta līst, ta spīd saule. Iepazīstos ar mājas saimnieku. Juhans vārdā un ļoti jauks vīrs. Visu laiku nāk parunāt, bet nez kāpēc tikai ar mani. Runā krieviski ar savu smieklīgo igauņu akcentu. Saimniece arī zina pāris latviešu vārdus, un mani ieraugot sāk smaidīt un mēģina viņus likt kopā. Sanāk švaki, bet patīkami klausīties. Vēlāk noskaidroju, ka prezentāciju vakarā, esmu uz pusstundiņu aprunājies ar abiem saimniekiem un ieguvis nedalītas viņu simpātijas. Ko runāju- neprasiet, jo pat neatceros, ka esmu runājis…. Tuvojoties vakaram, apkārtnē sāk parādīties knauši. Pārliecināts neesmu, bet šķiet, ka šovakar te var redzēt pārstāvjus arī no Igaunijas tālākajiem nostūriem. Nezinu cik vēl daudz asiņu manī ir palīcis, tāpēc lai neradītu diskomfortu tiem, kam to nepietiks, uzziežu sev virsū trīs kārtīgu pretodu smēres devu. Nepalīdz. Acīmredzot reklāma ir lieliska un katrs jūtās pagodināts iesūcoties manī. Iet iekšā telpās arī negribas, tā nu sēžam, spēlējam tupas spēles un sitam knaušus. Nākamās dienas vakars ir brīvs. Mēs ar Montu izlemjam aizbraukt uz 8 km attālo Munameģi. Lai arī diena ir saulaina, tomēr iekšējā balss saka, ka būs lietus. Mums piebiedrojās Sandra un divas armēnietes. Pārējie dodās kājām pa kaut kādu 10 km garu taku ar kanjoniem. Ceļš no Rouges uz Haanju ir ļoti smuks. Te augšā, te lejā, lieliskas ainavas. Armēnietes gaida kad sāksies kalni. Viņām neaiziet, ka esam Baltijas augstākajā vietā. Visu laiku, saku lai paciešas, ka kalni būs. Piebraucam pie stāvvietas un dodamies iekarot Baltijas augstāko virsotni. Piemineklis neatkarības cīņās kritušajiem, māja ar bitīti, milzīga puķe- armēnietēm tas viss patīk, tikai viņas nerimstas kad brauksim uz kalniem. Saku, ka kalni šodien šļūdoņa dēļ slēgti, tāpēc uziesim paskatīties apkārtni no vietējā tornīša. Pie ieejas mums mēģina notirgot biļetes. Izliekamies kurlmēmi ar garīgo atpalicību. Neiet cauri- kasē sēž tāda pati tante. Parādās Alise no Igaunijas kas nopērk mums biļetes uz torni. Kājām 20 kronas, ar liftu 60. Ejam kājām un tas ir max 9 stāvu mājas augstumā, nekā sarežģīta, īpaši pēc Vatikāna. No torņa paveras vienkārši dievīgs skats. Tiešām, ja neesat bijuši, aizbrauciet uz Munameģi, ir tā vērts. Fotogrāfējam visu pēc kārtas. Mums. Latviešiem tas liekās sasodīti skaisti, armēnietes grib redzēt kalnus. Nu nav mums kalnu, nav- šodien tur šļūdonis un viss. Braucam mājās- iegriežamies veikalā, es nopērku pāris alus, jo vakarā ir pirts. Atgriežoties mājās satieku Juhanu un iedzeru vienu alu uz igauņu veselību, un tad mēs vēl vienu iedzeram uz latviešu veselību. Pēkšņi sākās lietus. Priecājos par savu tālredzību, un iedomājos kājām gājējus, jo tas nav lietus, tas ir ūdenskritums no debesīm. Pēc pusstundas pie manis ienāk Alise un prasa vai nevaru izlīdzēt ar mašīnu atvedot no ceļojuma pārējos, kas paslēpušies kaut kādā pamestā šķūnī. Nevaru gan, jo Igaunijā alkohola procents asinīs nedrīkst pārsniegt 0.0%, bet man kaut mazliet, bet tomēr ir. Vēl pēc stundas parādās Xavi un prasa vai es esmu galīgā vafelē? Atbildu, ka nē, vnk divas stundas atpakaļ iedzēru 2 alus, bet nu jau man šķiet, ka ir ok. Ā, skaidrs, vai nevaru atvest izmirkušos ceļotājus? Viņš arī brauks ar savu mašīnu un lai nav jābraukā divreiz, tad būtu jauki, ja es ar pieslēgtos. Labs, i, braucam. Glābšanas operācijas noris veiksmīgi. Lai gan otreiz es neparakstītos, jo pa tādiem bezceļiem var tikai ar džipiem braukāt. Piebraucot pie šķūņa, visi laimīgi metās pie mašīnām, bet ieraugot pie stūres mani strauji apstājās. Izrādās, ka viņiem ir piezvanījusi Alise un pateikusi, ka Žigis ir galīgā bezfilmā, tāpēc nevar braukt. Protams, pietēloju, ka nepazīstu nevienu. Žagojos aiz katra vārda un cenšos izskatīties normālā vafelē. Izdodas. Visi šā kā tā sakāpt Xavi mašīnā nevar, tāpēc negribīgi nāk pie manis. Sāra prasa vai tiešām esmu pārliecināts, ka varēšu stūrēt. Skatoties tukšām acīm viņas acīs māju ar galvu un siekalojos. Pašam baigi jautri, bet smieties vēl nevar. Visi bez atgādinājuma piesprādzējās. Iedarbinu mašīnu un metu trešajā robā. Motors nokauc un mašīna, protams, noslāpst. Meitenes no aizmugures kviec, blakus sēdošais Alekss ķer pie stūres, bet man sprūk ārā zviedziens. Beidzot visiem aiziet kas par lietu un viņi solās mani nogalināt. Vakarā ir pirts, un lietus tieši uz pirts laiku mitējās. Pirmie iet spāņi, portugāļi un vēl kaut kādi, kas pirtī nav bijuši. Pirts ir maziņa, kopā var saiet tikai 7 cilvēki. Mēs izspēlējam vēl pāris intelektuālās spēles un arī dodamies iekšā. Ieejot pašā pirtī temperatūra ir tikai kādi 80 grādi, tāpēc pieleju ķipīti ar ūdeni un metu virsū. No saulaino puses atskan ne ta lamas, ne ta tēvreize, un apmēram 0,6 sekunžu laikā pirtī atrodos tikai es. Pēc minūtēm 10 pirmie drosmīgie ir atpakaļ. Sola man alu ja neliešu vairāk uz akmeņiem, Diego saka, ka ir vienīgais bērns ģimenē un vecākiem tas būs smags trieciens zaudēt viņu tik muļķīgā veidā. Vienojamies par 3 aliem. Pirtī ienāk Monta, brīdi padīdās, nosaka- vajag uzmest un bezdievīgi salej atlikušo ūdeni uz akmeņiem. Atkal skan merda, santa maria un saunā sēžam mēs divi. Dzirdam, ka priekštelpā ienāk polietes un prasa kāpēc cilvēki nav pirtī, uz ko saņem atbildi- nevar, tur tagad latvieši, viņi nav normāli, utt, utjp. Uz vakara beigām pieradinām saulainos pie normālas temperatūras. Vēlāk atrodu slotiņas un tas viņiem ir jauns pārdzīvojums. Beigās jūtos vienkārši izpumpējies un arī visi pirtī gājēji ātri samūk pa gultām. No rīta ienākot virtuvē visi sēž kā no jauna piedzimuši. Protams, to ka esmu mazohists un mēdzu ar krūmiem ( tiešais tulkojums pirts slotiņām) sist plikus pirtotājus jau ir zināms pat tiem kas pirti neapmeklēja. Diena paiet zviegšanas atmosfērā. Nākamā diena- visnopietnākā jo mums beidzot jāpielieto praksē līdz šim darītais. Šoreiz tas nesagādā grūtības, jo šis laikam pirmais seminārs kur pa dienām tiešām ir nopietna attieksme no dalībnieku puses un arī vakaros nekas stiprāks par alu lietots netiek. Nevar sagaidīt vakariņas jo diena tiešām ir nenormāli nogurdinoša. Toties vakarā nez no kurienes parādās enerģija gan uz veikalu aizskriet gan līdz rītam pasēdēt draugu lokā. Mūsu starpā rodās tāda kā pieķeršanās draudzības labākajā nozīmē. Visi kopā mācamies, visi kopā atpūšamies. Izlemjam nākamajā vakarā atkal paņemt pirti. Nākamā diena atkal nav no vieglajām, toties doma par vakaru ļauj laikam ritēt straujāk. Pirts kā jau pirts. Šoreiz gan pieredze jau ir rokā, un pirts telpā vairs nav tik tukšs. Tusējam ilgi, jo šis ir priekšpēdējais vakars kopā…. Nākamā diena ir noslēgums. Pa dienu nobeidzam oficiālo daļu, seko izvērtēšana. Kaut kā skumīgi, ja godīgi. Redzi sev apkārt cilvēkus ar ko kopā bija tik jautri un apzinies, ka rīt viņu vairs nebūs tev blakus. Pa dienu Rouge sākās Paadi rallijs. Tas ir makten liels pasākums, kurā sacenšas džeki ar piepūšamām laivām airējot pa mazu, mazu kanāliņu un blakus esošo ezeru. Ir pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku, uzslieta skatuve un mūzika skan pa visu apkārtni. Diezgan ātri beidzam visu programmu lai var aiziet apskatīties igauņu izklaidēs. Mūsējie aiziet, bet man kaut kā nevelk. Vēlāk gan aizeju uz veikalu un redzu, ka neko neesmu zaudējis. Daudz apdzērušos jauniešu kas nesaprot kur un kāpēc viņi ir, ir arī ģimenes un diezgan sviestains pasākums. Pašā vakarā cepam gaļu, atvadāmies no pirmajiem projām braucējiem. Rakstam viens otram mazas vēstulītes ko var iemest pie sienas piestiprinātajos konvertos. Vēl jau spēlējam arī spēles un runājamies. Vēlāk visi izdomā iet uz koncertu. Man gan rīt jāstūrē, tāpēc no ši prieka atsakos un dodos gulēt. No rīta puses vairs nav. Atvadamies no pārējiem. Ar mani vēl brauc Snadra, Lilita un Magda, kam lidmašīna ir no Rīgas. Vēl neliela ekskursija pa Vecrīgu, pēdējie apkampieni un mēs ar Montu jau braucam uz |Liepāju.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais